Šo tematu risina viens no biznesa konsultāciju sabiedrības „Con Fide” dibinātājiem Dins Stašāns. Uzņēmuma nosaukums ietver jēdzienus „confidence” un „fidelity”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē - pārliecība un precizitāte. „Abi šie jēdzieni apliecina, ka mēs darbu darām ar pārliecību un ar precizitāti, jo cita pieeja nav efektīva,” uzsver D. Stašāns. „Con Fide” pamatuzdevums ir konsultēt klientus rīcībai sakarā ar viņu esošajām saistībām bankās. Taču agrāk vai vēlāk sarunas pievēršas uzņēmējdarbībai kopumā, attiecībām ar piegādātājiem, darbiniekiem, par tālāko stratēģiju, arī par finanšu plānošanu. Jo bez tā visa veiksmīga komercdarbība, kas nodrošina arī finanšu saistību kārtošanu, nav iespējama.
Kā strādāt apstākļos, kad viss ir mainījies
Šobrīd ne tikai uzņēmējdarbībā, bet arī ekonomikā kopumā un visā makroekonomiskajā situācijā ir ļoti liels neziņas lauks, kurā skaidrāk nekā jebkad pamanāmi trūkumi. Iepriekšējos ekonomikas attīstības gados, ļoti labi pārzinot savu tiešo darbības lauku, piemēram, tirdzniecību, ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, īsti nebija jāiedziļinās pārējos uzņēmējdarbībai būtiskos aspektos. Patērētājs tik un tā nopirka visu, ko saražoja, un visu, ko ieveda.
„Vidējais Latvijas uzņēmējs, manuprāt, ir centīgs cilvēks, kurš tagad ir nedaudz apjucis, jo izmainījušies ārējie apstākļi. Produktus pārdot ir grūtāk, pakalpojumu sniegšana - ierobežota. Un peļņa, kas būtībā ir uzņēmējdarbības pamatmērķis, kļuvusi grūti sasniedzama. Tāpēc šis vidējais uzņēmējs pašlaik meklē motivāciju, lai pirmām kārtām noturētu savu biznesu. Par tā attīstību nemaz nedomājot,” rezumē D. Stašāns.
"Vidējais Latvijas uzņēmējs, manuprāt, ir centīgs cilvēks, kurš tagad ir nedaudz apjucis, jo mainījušies ārējie apstākļi."
Latvijā privātā komercdarbība pastāv samērā neilgi, un tā ir nozīmīgākā atšķirība starp mums un Eiropas attīstītajām valstīm. Uzņēmējiem šobrīd klājas tik grūti tāpēc, ka nebija iespējams uzkrāt pietiekami lielu pašu kapitāla bāzi. Lielākā bēda ir tā, ka apgrozījuma un attīstības rādītājos izaugsme bijusi ārkārtīgi strauja, bet augšana lielākoties notikusi vai nu uz piesaistītas naudas, vai peļņas rēķina. Samazinoties realizācijai, saistību loks visbiežāk paliek iepriekšējā līmenī, savukārt apkalpot šāda veida saistības praktiski nav iespējams. Tātad pašu kapitāla nepietiekamība ir uzņēmēju šā brīža galvenā problēma.
Darbība jāplāno citādāk
Lai komercdarbība Latvijā šajos apstākļos nepārvērstos par „sprinta distanci”, tā jāplāno atšķirīgi nekā pēdējos gados: ir jāizvirza galvenais mērķis, kas uzņēmējam jāsasniedz kaut vai tikai šā gada laikā. Protams, nedrīkst aizmirst arī par pārējo – saglabāt konkurētspēju iespējami ilgāk, uzkrāt zināšanu, personāla un finanšu resursus nākotnei, joprojām par svarīgu uzskatīt peļņas gūšanu, neieslīgstot sociālo funkciju veikšanā, kā tas daudzos uzņēmumos patlaban notiek.
„Ja bizness ir uzsākts un tajā redz perspektīvu, tad mēs iesakām rīkoties! Jo sliktāka situācija ekonomikā, jo aktīvāk jādarbojas,” aicina D. Stašāns. Jo neviens nenāks un uzņēmēju neglābs. Ja viņš atradīs pareizos instrumentus un resursus un uzrunās savus sadarbības partnerus, tai skaitā arī bankas, tad viņš būs no tiem, kuru bizness izdzīvos. Ja pieeja būs pasīva, tad viņš, visticamāk, tiks ierauts tā dēvētajā domino efektā, līdz ar to uzņēmējdarbība kļūs no maratona distances par sprintu.
Ja norēķināties vairs nav iespējams
Nosacījumus pēdējā laikā maina visi, ne tikai bankas vien. Arī piegādātāji saīsina apmaksas termiņus vai prasa priekšapmaksu, valsts palielina nodokļu slogu. Vērtējot savu partneru rīcību šajos ekonomiskās krīzes apstākļos, jebkuram uzņēmējam vispirms vajadzētu pajautāt pašam sev – vai arī es rīkojos tāpat kā iepriekš? Ja tomēr nē, ja piegādēm esmu paaugstinājis priekšapmaksu, samazinājis avansa maksājumus un tamlīdzīgi, tad vajadzētu parūpēties, lai sadarbības partneriem izskaidrotu šādas rīcības iemeslus. Turklāt pārliecināšanas argumentiem jābūt racionāliem un ekonomiski pamatotiem.
D. Stašāns uzsver vēl kādu tendenci - šobrīd uzņēmēji savu solījumu došanas periodu ir pārdzīvojuši, tādēļ tīri emocionāli argumenti vairs neiedarbojas.
Tieši tādēļ uzņēmējam vajadzētu fiksēt esošo situāciju un izstrādāt plānu nākamajam laika posmam. Šis plāns būtu jāprezentē saviem saimnieciskajiem partneriem, lai tie varētu pieņemt lēmumu gaidīt vai negaidīt samaksu. Nevis balstīties uz solījumiem, bet gan uzskatāmi pierādīt, kā turpmāk tiks organizēta komercdarbība, no kādas ienākošās naudas tiks veikti maksājumi un vai šādiem plāniem ir racionāls un ekonomisks pamats.
"Latvijā privātā komercdarbība pastāv samērā neilgi, un tā ir nozīmīgākā atšķirība starp mums un Eiropas attīstītajām valstīm."
Tiem, kuri cīnās par sava biznesa turpināšanu, ir jāspēj saviem partneriem prezentēt konkrētā uzņēmuma attīstības plānu. Jo precīzāku un dokumentāri pamatotāku, jo lielāka iespēja, ka šāds plāns tiks akceptēts. Ja ir motivācija turpināt darboties, tad absolūti bezcerīgas situācijas ir ārkārtīgi retas.
Ja pats uzņēmuma īpašnieks neredz vīziju vai sasniedzamo mērķi, tad, ļoti iespējams, ka uzņēmuma likvidācija vai maksātnespēja var kļūt par realitāti. Īstenībā tā ir uzņēmējdarbības neatņemama sastāvdaļa. „Ja tomēr uzņēmējs neredz perspektīvu, tad labākais, ko mēs varam ieteikt, ir neuzkrāt jaunas saistības. Nereti, nespējot rast situācijas risinājumu, uzņēmējs sev uzliek papildu slogus, kas ir saistīti gan ar atbildību pret darbiniekiem, gan pret valsti, gan saimnieciskiem partneriem, tai skaitā arī pret bankām,” uzskata D. Stašāns.
Vai ar bankām var „sarunāt”
„Mūsu pieredze liecina, ka šobrīd veidojas nedaudz nepareizs priekšstats par banku darbību. Iespējams tādēļ, ka bankas ne līdz galam spēj izskaidrot sabiedrībai, ko un kā tās dara. Iemesls tam varētu būt arī Kredītiestāžu likums, kas aizliedz izpaust ziņas par konkrētā klienta aktivitātēm,” secina D. Stašāns.
Šā brīža ekonomiskajā situācijā ļoti maz uzņēmēju var pierādīt spēju savas saistības apkalpot. Līdz ar to bankas kļūst piesardzīgākas un papildus izvērtē, vai konkrētais izsniegtais kredīts bankai nepārvētīsies par zaudējumiem. „Mūsu pieredze ir tāda, ka bankas racionāli un profesionāli gaida no uzņēmējiem rīcības plānu, kā uzņēmējs pats redz izeju no situācijas. Ja šāda plāna nav vai arī tas nav pamatots ar skaitļiem, tad – nekā. Ja uzņēmējs griežas bankā ar biežāk izplatīto stāstu – apgrozījums samazinājies, klienti laikā nemaksā –, banka klienta vietā risinājumu izejai no šādas situācijas diezin vai meklēs. Banka ir konservatīvs kreditors, kurš ir aizdevis naudu ar mērķi to atpelnīt ar uzviju.”
Bankas saskarsmē ar uzņēmējiem kļuvušas daudz profesionālākas. Senāk, kad banku starpā bija asa konkurence par jaunu klientu piesaisti, lēmumu pieņemšanā par aizdevumu izsniegšanu dominēja apsvērumi, vai klientam ir pietiekami labs nodrošinājums, interesants biznesa virziens. Tagad galvenais arguments ir uzņēmēja spēja pierādīt nākotnes naudas plūsmu. Ja aprēķini liecinās, ka tā ir pietiekama, lai esošās saistības segtu, tad kredīts tiks saņemts arī šobrīd.
Pēdējā gada notikumi pierādījuši, ka kredīta nodrošinājumam tik tiešām ir sekundāra nozīme. Jo banku uzdevums nav realizēt nodrošinājumu.
Kā pārkārtot biznesu, lai samazinātu zaudējumus
„Katrā komercdarbībā ir divas būtiskas sastāvdaļas: ienākumi un izdevumi. Šobrīd praktiskos piemēros bieži redzam, ka ieņēmumu sadaļu uzņēmējs īsti nevar ietekmēt: pieprasījums nereti ir samazinājies no uzņēmēja neatkarīgu iemeslu dēļ. Bet ieņēmumu sadaļa ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Tātad atliek rūpīgi pētīt izdevumu sadaļu.” D. Stašāns arī atzīmē, ka „Con Fide” darbinieki vēl nav sastapuši nevienu uzņēmēju, kurš, pārskatot uzņēmuma izdevumu posteņus, neatrastu iespēju samazināt izmaksas. Tātad ieņēmumus ar izdevumiem vairāk vai mazāk ir iespējams līdzsvarot. Viens no paņēmieniem, kā to paveikt, ir šāds: paņemt baltu lapu un uzrakstīt, kāds sākumā ir bijis uzņēmējdarbības mērķis. Tad jāpaskaita, cik ticami ir ieņēmumi tuvākajam laika posmam, un jāizpēta, kādi ir ikmēneša izdevumi. Tā vislabāk iespējams saprast, kas un kā ir jādara, lai pildītu saistības pret kreditoriem.
"Uzņēmējam vajadzētu fiksēt esošo situāciju un izstrādāt plānu nākamajam laika posmam."
Parasti uzņēmēji kā primāros maksājumus nomaksā nodokļus, tad darbinieku algas un bankas kredīta maksājumus. Nākamie prioritāšu secībā ir nozīmīgākie saimnieciskie partneri, tikai pēc tam tā dēvētā lielā, pelēkā masa, kam samaksā tad, kad naudas pietiek.
Vēl uzņēmumu rīcībā ir palikuši aktīvi, kas šajā brīdī pamatdarbībai nav vajadzīgi. Iepriekšējos laikos, kad uzņēmumu apgrozījums strauji kāpa, biznesmeņi labprāt pirka visu, ko varēja izdevīgi iegādāties. Tagad specializācija kļuvusi daudz dziļāka, tādēļ no, pieņemsim, pieciem pakalpojumiem pieprasījums saglabājies tikai vienam. Tātad četri pamatlīdzekļi, kas varbūt ir iegādāti, šobrīd nav vajadzīgi. Nav arī paredzams, ka tie būtu nepieciešami tuvākajā nākotnē, līdz ar to jāmeklē iespējas pārdot pamatdarbībai liekos aktīvus. Tad atbrīvosies naudas apjoms, ko varēs koncentrēt uz to produktu vai pakalpojumu, kas šobrīd joprojām ir pieprasīts.
Maināma arī darbinieku motivācijas sistēma
Iespējams pārskatīt arī pārējās izmaksas. Sākot no darbinieku motivācijas sistēmas, kas bieži uzbūvēta, balstoties uz apgrozījumu, nevis uz rentabilitāti. Vajadzētu šo kārtību pārveidot pēc citiem principiem saistībā ar konkrētu darbinieku līdzdalību uzņēmuma peļņas gūšanā. Jo ieguldījums nozīmīgāks, jo lielāku atlīdzību darbinieks saņem. „Pārdošanas sektora cilvēki uzņēmumos visbiežāk bija ar fiksētām algām un prēmiju sistēmu saistībā ar pārdotā apjomu. Bet pārdotais vēl nenozīmē - nopelnītais. Nopelnīts ir tad, kad klients samaksājis cenu, kāda darījumā bija nolīgta. „Arī mēs saviem darbiniekiem tieši tā esam mainījuši motivācijas sistēmu,” atzīst D. Stašāns. „Tā ir padziļināta uzņēmuma darbinieku atbildība pret uzņēmuma vadību un īpašniekiem.”
Mazam un vidējam biznesam šis un nākamie gadi noteikti nesaistīsies ar strauju izaugsmi. Tas ir stāsts par izdzīvošanu. Tie, kas būs spējuši savas izmaksas līdzsvarot ar ieņēmumiem tā, lai ieņēmumi segtu izmaksas vismaz „pa nullēm”, tie izdzīvos. Tas nekas, ka uzņēmējs strādās bez peļņas. Svarīgi, lai bizness turpinātos. Jo tad, kad makroekonomiskie procesi Latvijā būs pozitīvāki un ekonomikā sāksies attīstības nākamais cikls, tad šie uzņēmumi ne tikai būs uzkrājuši lielu dzīves un komercdarbības pieredzi, bet viņi būs pirmie, kas plūks pašreizējā smagā darba augļus - tad viņu biznesa apjoms tiešām palielināsies.
