P. Tammerts: „Jau 1934. gadā rakstnieks Kārlis Kiders savā grāmatā par kooperāciju ir teicis, ka Igaunijā iezīmējušies četri kooperācijas virzieni: ražotāju kooperācija, kooperatīvā tirdzniecība, banku kooperācija un apdrošināšanas kooperācija. K. Kidera vārdiem, visi šie kooperācijas veidi zināmā mērā veicināja lauksaimniecības attīstību. Tolaik kooperācijai lika attīstīties cilvēku vēlme ekonomēt līdzekļus un sasniegt labākus ražošanas rezultātus, nepalielinot izdevumus. Ievērības cienīgi ir skaitļi, kas liecina, ka 20. gadsimta 30. gados kooperatīvo apvienību īpatsvars Igaunijas ekonomikā bija ļoti liels - lauksaimniecībā vietām līdz pat 100% ražotāju, lauksaimnieciskās produkcijas eksportā - vairāk nekā 70%, finanšu jomā - 50%, tirdzniecībā - viena trešā daļa.
Padomju laikā šī sistēma tika likvidēta un ieviesta cita saimniekošanas struktūra, kurai nebija nekā kopīga ar kooperāciju. Piecdesmit gadu laikā igauņi aizmirsa kooperācijas pamatprincipus un sevī iepotēja naidu pret jebkuru kopīgu darbību. Papildus tam jāteic, ka mūsu valsts likumdošanā lietotā terminoloģija diskriminē kooperāciju, nostādot dažādu nozaru apvienības nevienādā situācijā.
Kooperācijas kā uzņēmējdarbības veida mērķis ir ierobežot nevajadzīgos izdevumus, tāpēc šim uzņēmējdarbības veidam vajadzīgs cits normatīvo regulāciju formulējums. Peļņa nav sveša arī kooperatīvajām sabiedrībām un apvienībām, ja peļņa iegūta ar tās locekļu kopīgu darbu. Igaunijas normatīvajos dokumentos noteiktais dalījums peļņas un bezpeļņas uzņēmumos, kā arī peļņas uzņēmumu pielīdzināšana tirdzniecības apvienībām no likumdošanas viedokļa ir neizprotama prakse.
"Piecdesmit gadu laikā igauņi aizmirsuši kooperācijas pamatprincipus un sevī iepotējuši naidu pret jebkuru kopīgu darbību."
Kooperācija radusies 19. gadsimta sarežģītajos apstākļos šī vārda tiešajā izpratnē kā „grūto laiku bērns”. Arī vēlāko laiku notikumi liecina par to, ka tautas interese par kooperāciju palielinās grūtākos laikos un mazinās ekonomiskās izaugsmes gados. Tiesa gan - valstīs, kurās kooperācija ir nostiprinājusies, tā kļuvusi par ikdienišķu uzņēmējdarbības veidu.
Igaunija ir demokrātiska valsts, un jautājumi jāizlemj ar tautas vairākumu. Diemžēl ikdienas realitātē nākas pārliecināties, kā sabiedrības mazākums manipulē ar vairākumu, uzspiežot tam savu vēlmi. Mēs kā valsts, kam pasaulē ir visindividuālākā un liberālākā ekonomika, esam kļuvuši par klasisko sabiedrību, kuras juridiskie pamati tiek likti ar pilnu jaudu. Par mūsu eliti ir kļuvuši cilvēki, kas ir spējuši sagrābt vismaz miljardu. Šo cilvēku iespaids valsts politikā un tiesiskās bāzes veidošanā ir valdošais, jo valstī esošie līdzekļi ir viņu kontrolē.
Kooperācijas attīstībā veiksmīgas ir bijušas vairākas valstis, no kurām gribu minēt Šveici, Austriju, Vāciju un arī Īriju. Somijas un citu Skandināvijas valstu kooperatīvie uzņēmumi kļuvuši tik spēcīgi, ka savu darbību izvērsuši arī ārvalstīs. Diemžēl ārvalstīs šie uzņēmumi vairs neievēro kooperācijas pamatprincipus, bet darbojas kā vienkāršie kapitālistiskie uzņēmumi – plēsoņas. Igaunijas lauksaimnieki to uz savas ādas izjūt katru dienu, jo vairums nozīmīgāko lauksaimniecisko produkciju ražojošie uzņēmumi ir nonākuši Somijas kooperatīvo sabiedrību un apvienību īpašumā. Arī lielākā daļā pārējo Igaunijas sabiedrību un uzņēmumu noteicēji ir ārzemnieki, piemēram, somu investīcijas nonāk viņiem piederošajā Viru tirdzniecības centrā, tirdzniecības ķēdē „Rimi”, apdrošināšanas sabiedrībā „Seesam” un citur.
"Lielākā daļā Igaunijas sabiedrību un uzņēmumu noteicēji ir ārzemnieki."
Kooperatīvo uzņēmumu iekšienē viens no vissvarīgākajiem jautājumiem ir tas, vai lēmumi tiek pieņemti demokrātiskā ceļā, ar vairākuma atbalstu. Piemērs būtu jāņem no tām kooperatīvajām sabiedrībām, kas koncentrējušās uz darba iekšējo dalīšanu un veiksmīgu saimniekošanu. Jāteic, nesaprotamu apsvērumu dēļ igauņiem šķiet nepieņemami, ka, piemēram, ar 100 algotiem darbiniekiem strādājošā cūku kompleksa vietā varētu veiksmīgi darboties no 30 ģimenes saimniecībām veidota kooperatīvā sabiedrība. Pēc šāda principa veiksmīgi strādā tieši somiem piederošais cūku audzēšanas komplekss „Ekseko”, kur sivēni nobarošanai tiek nodoti privātajām saimniecībām. Labs piemērs ir arī tāda kooperatīvā sabiedrība, kur zeme ir kopējā lietošanā, bet tajā ietilpstošās saimniecības specializējas: viena audzē kartupeļus, otra – labību, trešā - rapšus. Kāpēc gan vienai saimniecībai jāiegādājas vairākas dārgas mašīnas, kas gada laikā tiek izmantotas tikai īsu brīdi? Alternatīva šeit varētu būt arī lauksaimniecības mašīnu un tehnikas iznomāšanas kooperatīvās sabiedrības.
Tā pieredze, kas Igaunijas kooperatīvajiem uzņēmumiem no ārzemēm būtu noteikti jāpārņem, detalizēti nav uzskaitāma un nosakāma. Tas jāizlemj katram individuāli, ņemot vērā uzņēmuma īpatnības un iespējas. Par lielāko problēmu kooperatīvās sadarbības jomā uzskatu zināšanas un vēlmi izprast otru cilvēku, rēķināties ar tā vajadzībām. Varētu arī teikt, ka igauņi savā individuālismā ir aizmirsuši citus cilvēkus un pazaudējuši spējas rast kompromisu. Mēs mēdzam teikt: ja kopā trīs igauņi, tad ir piecas domas un vienošanās nav rodama. Mums ir jāapzina problēma un jārod tās risināšanas veids. Šodienas galvenā problēma ir tā, ka esam radījuši individuālu cietsirdību cienošu sabiedrību, kurā valda tikai spēcīgākā vēlme. Zaudētājs nevienu neinteresē. Šis ceļš neved uz labklājības sabiedrību.
"Par mūsu eliti ir kļuvuši cilvēki, kas spējuši sagrābt vismaz miljardu."
Varu droši teikt, ka individuālie risinājumi, kas savulaik Igaunijai nesuši veiksmi, ir izsmēluši savas iespējas, un tagad galvenais uzsvars jāliek uz kooperāciju. Tikai tā mēs varēsim veiksmīgi un ilgstoši darboties šajā mūžīgi mainīgajā pasaulē.
Valsts, tauta un kultūra veiksmīgi attīstās tikai tad, kad tās akceptē daudzveidību. To var attiecināt kā uz ekonomiku, tā arī uz iespēju brīvi domāt, runāt un individuāli darboties. Šo patiesību vēsture apstiprinājusi vairākkārt.”
