Sagaidāms kritums gandrīz uz pusi
Cik liels svars ražošanā un eksportā ir jūsu pārstāvētajam rūpniecības sektoram?
No visa Latvijas rūpniecības apjoma metālapstrāde un mašīnbūve pērn veidoja 26 procentus, bet īpatsvars eksportā bija 35 procenti.
Kas pašlaik notiek ar nozares uzņēmumiem?
Janvārī salīdzinājumā ar šo mēnesi gadu iepriekš uzņēmumu apgrozījuma kritums bija 24 procenti, bet janvārī salīdzinājumā ar pērno decembri – 27 procenti. Tātad ražošana sašaurinās strauji. Par 1. ceturksni un visu 2009. gadu pagaidām man diemžēl ir uzņēmēju prognozes tikai no 36 uzņēmumiem, un dati liecina par iespējamu apgrozījuma kritumu salīdzinājumā ar pērno gadu līdz pat 40 procentiem. Taču tas ir pārāk maz no nozares kopapjoma, un pēc to sniegtās informācijas nevar veidot kopainu.
"Kopumā var lēst, ka mūsu nozarē šā gada laikā bez darba varētu palikt aptuveni 10 tūkstoši cilvēku."
Pērn un šā gada divos mēnešos no šiem 36 uzņēmumiem ir atbrīvoti 1458 cilvēki. Ja pieskaita, cik daudz vēl plānots atbrīvot šogad, iznāk divi tūkstoši. Tātad bez darba paliks gandrīz puse no līdzšinējiem strādniekiem. Bet kopumā var lēst, ka mūsu nozarē šā gada laikā bez darba varētu palikt aptuveni 10 tūkstoši cilvēku. Kaut gan uzņēmumi dara visu, lai savus kadrus saglabātu.
Kas notiek ar lielajiem uzņēmumiem?
Piemēram, „Liepājas metalurgs”, kura apgrozījums aizņem aptuveni 20 procentu no nozares kopapjoma, zaudē aptuveni 20 procentus uz tērauda cenām. „Liepājas metalurgā” no trim martena krāsnīm pašlaik darbojas tikai viena: rūpnīca iepērk sagataves, jo tā iznāk lētāk. Velmētava strādā ar pilnu jaudu, un esošos strādniekus rūpnīca cenšas saglabāt par katru cenu, izmantojot citos darbos, piemēram, saistībā ar gaidāmo rekonstrukciju. Jo kvalificēti darbinieki – tā ir liela bagātība, kas pēc laiciņa, kad grūtie laiki būs pārlaisti, atkal būs zelta vērtē.
Pasaules atbalss Latvijā
Mašīnbūvētāji ir tie, kuri tradicionāli gandrīz visu produkciju pārdeva ārzemēs. Tātad arī ekonomiskie procesi pasaulē šos uzņēmumus ietekmē ļoti tieši?
Ārkārtīgi! Mūsu mazie un vidējie uzņēmumi taču pārsvarā ir orientēti uz kooperācijas piegādēm, un lielākais noņēmējs ir tieši autobūves uzņēmumi visā Eiropā. Piegādes Rietumeiropā samazinās ļoti strauji, Skandināvijā uzņēmumi strādā izdzīvošanas režīmā. Vācijā tautsaimniecības atdzīvināšanā it kā ir ieguldīti daudzi miljardi eiro, bet Vācijas viedoklis ir tāds, ka vēlams atturēties no pasūtījumu izvietošanas citās valstīs, bet jāizmanto pašmāju potenciāls. Turklāt nauda lielākoties tiek atvēlēta infrastruktūras objektiem, viņi rada saviem cilvēkiem darbavietas. Bet vispār mūs ietekmē ražošana visā pasaulē. Un autobūves uzņēmi pašlaik „krīt” ļoti smagi.
Tāda ir situācija visā pasaulē. Turklāt jāņem vērā, ka tas nav uz pusgadu, pat ne uz gadu, bet vairāku gadu garumā. Jādomā pašiem, kā izdzīvot. Mums neviens nepalīdzēs, tieši pretēji - pagrūdīs vēl vairāk zem ūdens. To mēs jau reiz pieredzējām deviņdesmito gadu sākumā, un divreiz uz viena grābekļa kāpt nevajadzētu.
Mūsu nozare kārtējo reizi ir trāpījusi vienā no riska zonām: diezgan aktīvi strādājam Skandināvijas tirgū un stingri esam pakonkurējuši ar vienu otru uzņēmumu. Kādēļ tagad, kad viņiem pašiem neiet viegli, vajadzētu palīdzēt konkurentiem?
Vai kāds no asociācijas uzņēmumiem ir pārtraucis darbību?
Man nav oficiālu datu par bankrotiem, bet ražošanu apturējuši ir vairāki, kaut gan dažs pat plāno ražošanas apjomu audzēt. Piemēram, pārtikas pārstrādes nestandarta iekārtu ražotāja SIA „Peruza”. Šis uzņēmums ir saistīts ar jaunu produktu izstrādi un pierāda, ka inovatīvu produktu ražotājiem ir vieglāk atrast savu vietu tirgū un to saglabāt. „Peruza” ļoti cītīgi strādā, pētot pieprasījumu pasaules tirgū, un pirmie lielākie pasūtījumi jau nāk. Ja veiksies, viņi kā sadarbības partnerus varētu piesaistīt citus uzņēmumus.
"Kvalificēti darbinieki – tā ir liela bagātība, kas pēc laiciņa, kad grūtie laiki būs pārlaisti, atkal būs zelta vērtē."
Turklāt mēs esam muļķīgā situācijā – kā tāds paugurs tuksneša vidū, jo mūsu ražošanas izmaksas ir augstākas „pateicoties” lielākām energoresursu cenām un valsts nodokļu politikai, kā arī visapkārt ir devalvētas nacionālās valūtas. Palūkosimies riņķī: Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Polija, Zviedrija, Lielbritānija.
No runāšanas pie darbiem
Tad, jūsuprāt, vajadzētu devalvēt latu?
Es nezinu. Šī politika nav manā kompetencē, es raugos no komersantu viedokļa. Protams, vislabākais variants šķiet pāriešana uz eiro.
Bet to taču nedrīkst!
Nevajag uzreiz teikt, ka nevar. Viena otra Eiropas Savienības valsts, kura oficiāli nav eirozonā, tomēr izmanto eiro kā norēķinu valūtu.
Tas tik un tā nebūs ātri risināms jautājums. Ko valsts var darīt ražotāju labā?
Jau ir pāris labu ziņu. Uzņēmējiem beidzot atvērta garantiju programma, Ministru kabinetā akceptēti noteikumi par eksporta garantijām. Jūtam, ka vairs nav runāšana vien, bet sāk kaut ko reāli darīt.
Bet, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ekonomikas stabilizēšanas plāns, kuru slavēja gan Ivars Godmanis, gan Starptautiskā Valūtas fonda eksperti un atzinīgi uzklausa tagadējā valdība, nekādi netiek iedarbināts kopš decembra.
LTRK plāns ir labs, bet nepieciešami konkretizējumi. Tas izskanēja arī sarunā ar finanšu ministru Einaru Repši. Zinu no pieredzes: jo precīzāki priekšlikumi, jo precīzāku un ātrāku izpildi var prasīt. Mēs pērnā gada decembrī rakstījām Godmanim, kādas galvenās lietas mūsu skatījumā ir jārisina. Dažas no tām. Sakārtot nodokļu likumdošanu tā, lai nodokļu un nodevu slogs, kā arī energoresursu cenas ražošanai nebūtu lielākas kā kaimiņvalstīs. Samazināt nodokļu slogu uz algas vienību. Kredītu pieejamība apgrozāmiem līdzekļiem un modernizācijai ar saprātīgiem nosacījumiem.
"Neviens skaļi neteiks: pasūtījumus atdodam savējiem. Bet citās valstīs tā notiek."
Es uzdevu finanšu ministram jautājumu par naudas cenu: Latvijā nauda ir ļoti dārga, aizdevumu likmes pārsniedz 10 procentus, bet komersantu peļņa nav tik liela. Tad jau labāk ņemt striķi un kārties vai mukt kaut kur projām. Un mani pārsteidz tas, ka arī vienīgajā valsts bankā – Hipotēku un zemes bankā – aizdevumu procentu likmes ir pat augstākas nekā komercbankās.
Vai tādēļ mums nebūtu vajadzīgs stiprināt attīstības banku?
Jā, varbūt Hipotēku banka varētu būt tā banka, caur kuru uzņēmēji var dabūt lētākus kredītus. Un otrs – es vispār nezinu, kāpēc valsts un pašvaldību uzņēmumu norēķini neiet caur Valsts kasi un kāpēc galvenokārt pašvaldību un valsts nauda tieši caur „Parex banku”? Kāpēc tomēr bija jāglābj viena privāta banka, kurā jau ieguldīts miljards eiro? Uzņēmēji to arvien jautā, laikam publiskie skaidrojumi viņiem nav pa prātam. Bet vēl ir jāpasaka par struktūrfondu līdzfinansējumu. Tā kā kredīti ir dārgi un ļoti grūti pieejami, ir jāpaaugstina valsts atbalsta intensitāte līdz maksimāli pieļaujamai. Citādi komersanti atvēlētos līdzfinansējumus vienkārši nespēs saņemt un labuma nebūs nekāda.
Savi ražotāji jāatbalsta
Lielveikalu pircējus mudina pirkt pašmāju ražojumus. Vai šādu aicinājumu varētu izteikt arī par metālapstrādes un mašīnbūves produkciju?
Un kā vēl! Taču tam jānotiek citā mērogā. Jā, Eiropas Savienībā savus ražotājus speciāli atbalstīt nedrīkst, lai nekropļotu tirgu. Bet, ja būsim atklāti, kas attiecas uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem, tad visas valstis atrod iespējas to darīt. Gan Vācija, gan Francija, gan Dānija un citas. Visiem nosacījumi it kā ir vienādi, tikai atšķirība tā, ka minētās valstis prot rīkoties gudri. Neviens skaļi neteiks: pasūtījumus atdodam savējiem. Bet īstenībā tā notiek. Mēs to redzam. Jebkurš normāls valstsvīrs, kurš rūpējas par savu tautu, lobēs tās intereses. Bet tas nozīmē, ka mūsu ražotāju nišas tiek aizvērtas.
Ja parēķinām valsts un pašvaldību iepirkumus mūsu nozarē, redzam, ka 80 procentu uzņēmumu varētu nodarbināt tieši šādos pasūtījumos. Latvijā metālapstrādē ir ieviestas visas jaunākās tehnoloģijas, kas pasaulē šobrīd ir. Gan Rīgā, gan Daugavpilī varam taisīt piepilsētas pasažieru elektrovilcienus un dīzeļvilcienus jebkurā līmenī, ar jebkādas klases aprīkojumu. Pašlaik, gatavojoties iepirkuma konkursam, tiek strādāts gan pie tehniskā projekta, gan ekonomiskā pamatojuma. Šeit ļoti svarīga ir politiskā izšķiršanās – vai mēs gribam pie sevis kaut ko attīstīt. Vai mēs gribam iekustināt tautsaimniecību vai negribam? Tāds ir jautājums. Finanšu ministram sacīju: ir jau labi meklēt kredītus un aizņemties naudu, un to dalīt. Bet mani, un ne tikai mani vien, interesē, kurš šajā valstī domā par to, kā naudu nopelnīt. Jo tas ir vissvarīgākais!
Jā, bet nekur nav teikts, ka Latvijas ražotāji šādu pasūtījumu varētu iegūt, jo diez vai visu iepriekš minēto apstākļu dēļ spētu piedāvāt zemāko cenu...
Šobrīd, ja nemaldos, ir atvērts Publisko iepirkumu likums, un tajā var noteikt, ka piedāvājumi netiek vērtēti tikai pēc zemākās cenas, bet saistībā ar izdevīgumu no tautsaimniecības skatupunkta. Ja arī Latvijā ražotais produkts būtu nedaudz dārgāks kā, piemēram, vāciešu piedāvātais (kaut gan parasti ir otrādi), taču mēs šeit nodrošinām esošās un radām jaunas darbavietas, palielinām nodokļus valsts budžetā. Savukārt strādājošo algas rada patēriņa apgrozījumu. Tas ir jāņem vērā, un jebkurš iepirkums jāizvērtē no tautsaimniecības skatupunkta. Ir jābūt ļoti lieliem muļķiem, ja šo iespēju neizmantojam.
"Šobrīd ir atvērts Publisko iepirkumu likums, un tajā var noteikt, ka piedāvājumi netiek vērtēti tikai pēc zemākās cenas, bet saistībā ar izdevīgumu no tautsaimniecības skatupunkta."
Rūpniecībā atlaist cilvēkus ir ļoti bīstami, jo pēc pasaules statistikas viens cilvēks rūpniecībā rada darbavietas trim līdz pieciem apkalpojošā sfērā. Tad var iedomāties, kāda ir ķēdes reakcija. Ja atlaižam vienu cilvēku, tad kā bezdarbniekam viņam būs jāizmaksā maksimālais pabalsts, jo mūsu nozarē lielākoties speciālisti strādā garus gadus. Cik daudz kopumā būs jāmaksā mūsu nozares bezdarbniekiem? Tādējādi iepirkuma konkursā izvēloties pašmāju ražotāju piedāvājumu, tautsaimniecība kopumā būtu ieguvēja. Turklāt šādos lielos pasūtījumos ir nodarbināti daudzu citu ražošanas sektoru uzņēmumi.
Mums ir vēl citi interesanti projekti. Viens no tiem saistīts ar energoefektivitāti un vietējo resursu izmantošanu. Tas ir saistībā ar mūsu apkures sistēmu ražotājiem, kas izgatavo un uzstāda apkures katlus. Tad varētu plašāk izmantot šķeldu un granulas, ko tagad pārdodam uz ārzemēm, bet paši izmantojam videi kaitīgo fosilo kurināmo, turklāt par to maksājot dārgi. Runāsim arī ar pārējām rūpniecības nozarēm, varbūt arī viņiem ir interesanti projekti, kuros varētu kopīgi strādāt, un tad likt tos priekšā valdībai, ka arī tāds ceļš ir iespējams, lai sakārtotu tautsaimniecību un nauda nebūtu nepārtraukti jāaizņemas, bet to varētu arī sākt atdot.
Investīcijas, kuru vērtība nezudīs nekad
Izskatās, ka jūs esat gana kareivīgi, nevis drūmi noskaņoti?
Pesimisti neesam! Mūsu ražotāji arī ne. Pat tad, ja ražošanas kritums būtu 40 procentu, īstenībā tā nebūtu traģēdija (protams, sekas ar darbavietu samazināšanu un citiem faktoriem ir nepatīkamas), jo mēs atgrieztos aptuveni 2005. gada līmenī.
Jāskatās uz dzīvi reāli. Mūsu tauta ir gājusi cauri visādām ellēm un izdzīvojusi. Nedomāju, ka šī krīze nu būs tā, kas mūs iznīcinās. Mums vajadzētu kļūt vēl stiprākiem, tikai jāsaliedējas kopā. Varam lamāt valdību un politiķus, bet – vai no tā paši kļūsim gudrāki? Man daudzi saka: ko tu tagad ņemies par izglītību, tagad citas rūpes! Bet tas, ko tagad investējam izglītībā, pēc dažiem gadiem atmaksāsies, turklāt, kā es studentiem saku: zināšanas, kas ir jūsu galvā, ir vienīgā valūta, kas nedevalvējas.
Bet vienu gan vēl vēlos piebilst. Politiski ļoti nepareizs solis bija valdības publiskās runas par 2. pensijas līmeni un iespējamu pensiju samazināšanu. Mūsu nozarē aplokšņu algas būtībā bija izskaustas. Baidos, ka tagad tas sāksies no jauna. Uzņēmēji stāsta, ka cilvēki, stājoties darbā, pat lūdz algas maksāt skaidrā naudā, jo saka: kam mums maksāt nodokļus, ja nekas nav zināms par pensiju nākotni, viss tiks sagrauts un beigās būsim zaudētāji. Labāk saņemt tagad nekā zaudēt priekšdienās. Tas veicina atgriešanos ēnu ekonomikas zonā un strauju ieņēmumu samazinājumu budžetā.
