Mežs veic vides aizsardzības, sociālās, kultūras, pilsētvides ainavu un citas funkcijas, kas nepieciešamas visiem pilsētas iedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ mežs pilsētā vai tās tuvumā arvien biežāk tiek uzlūkots kā daļa no pilsētas, kā tās zaļā infrastruktūra. Tā ir vieta, kur vistiešākā veidā sastopas pilsēta, tās sabiedrība un mežs kā dabas sistēma ar visiem tai piemītošiem produktiem un pakalpojumiem. Turklāt piepilsētas mežu daudzviet uztver kā pilsētas vizītkarti, kā daļu no visas tautas kultūras un sabiedrības vērtību izpausmēm. Dažviet mazākās valstīs to aplūkojot arī kā valstij raksturīgās ainavas elementu redzamo „demo” versiju.
Sabiedrības intereses saduras ar saimnieciskajām
Dažādās valstīs pakāpeniska meža funkciju nomaiņa radījusi atsevišķus konfliktus starp veco tradīciju piekritējiem - meža apsaimniekotājiem un pilsētvides attīstītājiem, kā arī citām interešu grupām. Var pieņemt, ka meža apsaimniekotāji, kuri joprojām arī piepilsētas mežu uztver galvenokārt kā koksnes ieguves avotu, nespēj tik ātri pielāgoties jaunām izmaiņām un joprojām lepojas ar saviem mežsaimnieciskiem darba panākumiem – apstādītiem izcirtumiem, koptām jaunaudzēm, audzes koksnes krājām, tās pieaugumiem, koksnes sortimentu iznākumiem – un mazāk pievēršas tam vajadzību klāstam, ko iespējami vēlētos sabiedrība, kas mīt konkrētā pilsētā, un tam, ko vēl spēj dot meža multifunkcionālais raksturs. Bet šai ziņā negrēko tikai mežkopji praktiķi - vēl lielāka atbildība jāuzņemas teritoriju plānotājiem, dažādu lēmumu un politikas dokumentu veidotājiem, kas nosaka teritorijas attīstības perspektīvas un ieskicē dabas resursu izmantošanas stratēģisko virzību un normatīvo vidi meža aizsargjoslās ap pilsētām.
Grūti izprast kailcirtes pozitīvo iespaidu
Latvijā Aizsargjoslu likums noteic, ka meža aizsargjoslas ap pilsētām tiek noteiktas, lai nodrošinātu pilsētu iedzīvotājiem atpūtai un veselības uzlabošanai nepieciešamos apstākļus, kā arī lai samazinātu vai kompensētu pilsētu negatīvo ietekmi uz vidi. Šāds piepilsētas meža aizsargjoslas mērķis liecina par politikas veidotāju līdzšinēji labo gribu un meža ekosistēmas lomas novērtējumu urbanizētā vidē. Meža aizsargjoslas platība Latvijā nav noteikta pārlieku liela, bet, zinot meža īpatsvaru mūsu valstī – pietiekama, lai vismaz kalpotu sociālām vajadzībām.
"Kailcirte 100 gadus vecā mežā nozīmē to, ka šāds gadu skaits būtu nepieciešams, lai atkal baudītu līdzvērtīgu mežu šajā vietā."
Meža aizsargjoslas ap pilsētām noteikšanas metodikā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 63) pilsētām ar iedzīvotāju skaitu līdz 10 000 meža aizsargjoslas platība noteikta ne vairāk kā 100 hektāru, bet pilsētām ar iedzīvotāju skaitu no 10 000 līdz 100 000 - ne vairāk kā 1500 hektāru. Savukārt pilsētām ar iedzīvotāju skaitu lielāku par 100 000 meža aizsargjoslas platība noteikta ne vairāk kā 15 000 hektāru. Līdzšinēji šie paši noteikumi nosaka kailcirtes aizliegumu, izņemot koku ciršanu galvenajā cirtē pēc Valsts meža dienesta sanitārā atzinuma saņemšanas.
Pēc pasaulē izskanējušām diskusijām un viedokļiem par pilsētas rakstura izmaiņām spriežot, tajā skaitā par piepilsētas meža nozīmīgo lomu, iespējams, Latvija šodien izvēlas virzienu uz vides un sociālo interešu degradāciju, nevis aizstāvību. Tā šogad Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Ministru kabineta noteikumu projekts, kurā paredzēti grozījumi attiecībā uz koksnes ieguvi, kas atļauj meža aizsargjoslās ap pilsētām veikt līdz diviem hektāriem lielas kailcirtes. Grozījumu pieņemšana nozīmētu iespējamu meža ainavas ģeometrisku fragmentāciju un vienkāršotu meža apsaimniekošanas praksi, jo veidotos pārāk daudz divus hektārus lielas kailcirtes kādā ainavas vienībā ap konkrēto pilsētu. Grūti ir izprast grozījumu autoru argumentāciju par kailcirtes pozitīvo ietekmi uz pilsētas vidi un tās vizuālo veidolu, kā arī sabiedrības vajadzībām visplašākajā izpratnē. Tāpat nav pieejama informācija, vai šo grozījumu autoru rīcībā ir pētījumi par sabiedrības vajadzībām, dažādo konfliktu riskiem un meža pilnu ekonomisko vērtību analīzi teritorijā, kur tikai pastiprinās meža multifunkcionālais raksturs. Bez nepārprotamas argumentācijas minētie grozījumi nonāk pretrunā ar Aizsargjoslu likumā pausto meža aizsargjoslas mērķi, klaji ignorējot sabiedrības vajadzības, bet atbalstot vienas interešu grupas – meža apsaimniekotāju – vēlmes.
Mežs – dabas sistēma, ne tikai koksnes avots
Latvijā nereti pilsētu aizsargjoslā ietilpst arī bioloģiski vecas mežaudzes, kas pilda vēl vienu no iepriekš minētajām meža funkcijām – plašs dzīvotnes nodrošinājums dažādām floras un faunas sugām. Tas piepilsētas mežaudzēm piešķir dabiskumu, šādi vēl vairāk tuvinot sabiedrību un dabu, kā arī pilnveidojot sabiedrības izpratni par dabā notiekošo. Var jau teikt, kam gan vecu mežu tik urbanizētā vidē? Ja rodas nepieciešamība pēc vecām priedēm, apsēm, bērziem, tad jādodas uz dabas parku vai varbūt kur citur, tālāk no apdzīvotām vietām, dziļi mežā.
"Trūkst pētījumu par sabiedrības vēlmēm attiecībā uz piepilsētas mežiem."
Latvijā nav padziļināti analizēts, cik pilsētu iedzīvotāji tālu dodas no saviem mājokļiem, lai atpūstos mežā, baudītu dabu, sēņotu un ogotu. Kāds Zviedrijā veikts pētījums liecina, ka tur puse no visiem meža apmeklējumiem īstenoti piepilsētas mežā vai mežā, kas atrodas tuvu pilsētai. Savukārt Dānijā veikts pētījums uzsver, cik atšķirīgi pilsētas iedzīvotāji uztver piepilsētas mežu – gaišs un tumšs mežs, slēgta un atvērta telpa, vieta cilvēkiem vai dzīvotne dzīvniekiem un augiem. Lai arī cik dažādi būtu viedokļi, kopumā intervijas dalībnieki mežu definējuši kā vietu ar kokiem, vietu, kur pretstatā dzīves steigai, var „atslēgties” un nodoties pārdomām.
Iedziļinoties un izprotot pilsētas sabiedrības vajadzības, urbanizācijas īpatnības šodien un attīstības tendences nākotnē, piepilsētas meža apsaimniekošana ir nopietns izaicinājums meža īpašniekiem un apsaimniekotājiem.
Mežaudzes, kuras, pieņemot grozījumus, iespējams, tiks nocirstas kailcirtē, šobrīd ir 70, 80 vai 100 un vairāk gadu vecas. Tas nozīmē, ka šāds gadu skaits hipotētiski būtu nepieciešams, lai atkal ataugtu līdzvērtīgs mežs konkrētajā vietā. Piepilsētas meža nozīme ir daudz plašāka nekā tikai kokmateriālu ieguves vieta, tādēļ beidzot ir jāmaina domāšanas algoritms. Meža apsaimniekošanas modeļi un tehnoloģijas ir jāpielāgo tiem meža produktiem un pakalpojumiem, ko mežs kā dabas sistēma spēj dot pilsētai, nevis otrādi – pilsētas iedzīvotāju vajadzības un meža funkcionalitāti pakārtot ērtai koksnes ieguvei.
