Vecmāmiņas uzvārds
Ar ko nodarbojas Valsts valodas aģentūras Konsultāciju daļa?
Mūsu lielākais darbs ir saistīts ar īpašvārdu pareizrakstību un to atveidi no citām valodām. Šo funkciju reglamentē Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr.114 ”Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju”. Tie ir saistoši Valsts valodas likuma 19. un 23. pantam.
Sabiedrības attieksme ir dažāda – ir cilvēki, kas saprot, ka latviešu valodā vārdam jābūt ar galotni, ka nav pieņemts atstāt blakus troksneņu dubultojumus, piemēram, divus burtus p, t, k, bet praksē piemēri liecina par pretējo – piemēram, Motte, Fiļippovs, Rassa, Rekke, Otto. Vēl ir problēmjautājumi par vīriešu un sieviešu dzimtes lietojumu uzvārdos, piemēram, Baltais, Beiris, Erss, Pīrāgs, Opolais. Kad sievietēm norādām, ka uzvārdam būtu jābūt sieviešu dzimtē, nereti saskaramies ar neizpratni, kāpēc nedrīkstu atstāt tādu uzvārdu, kāds bijis vecmāmiņai 20. gadsimta sākumā! Gribētu uzsvērt, ka mēs tādas atļaujas neesam snieguši un likums izņēmuma gadījumus neatkarīgi no nopelniem, vecuma, tautības, dzīvesvietas vai citiem kritērijiem nevienam neparedz. Jāpiebilst, ka normatīvie akti nereglamentē skatuves vārdu pareizrakstību, tie nosaka personas vārda un uzvārda pareizu atveidi dokumentos.
Pārsvarā taču visi iestājamies par valsts valodu, bet tiklīdz tas skar personiskas intereses, piemēram, vārda vai uzvārda pareizrakstību, šī apņemšanās tiek aizmirsta.
Vēl jāmin arī gadījumi, kad vecāki vēlējušies bērnam dot īpaši oriģinālus vārdus. Ar šiem gadījumiem nepārtraukti saskaras kolēģi dzimtsarakstu nodaļās. Latvijas normatīvie akti nosaka, ka bērnu nedrīkst reģistrēt ar vairāk nekā diviem vārdiem. Nesen kāds tēvs vēlējās apvienot vairākus vārdus neierastā saliktenī, iegūstot vienu vārdu, kam tad var pievienot vēl trešo, piemēram, Jāniskristaps.
Palīdzam cilvēkiem apliecināt personas identitāti. Pagājušajā gadsimtā daļa Jāzepu pārtapa par Josifiem, Jāņi – par Ivaniem, Pēteri - par Pjotriem un pretēji. Līdz 1957. gadam rakstīja burtkopu ch, piemēram, uzvārdā Bahs. Kad jārisina mantojuma jautājumi, tuvinieki lūdz palīdzību, lai dokumentāri pierādītu, ka runa ir par vienu un to pašu cilvēku.
Nereti latviešu studentiem Krievijā jautā, kāpēc viņiem nav tēva vārda. Apstiprinām, ka Latvijā izdotajos dokumentos tēva vārdu neraksta. Tā kā laulības ar ārzemniekiem kļūst arvien ierastākas, ļoti aktuāls ir īpašvārdu atveides jautājums.
"Pārsvarā taču visi iestājamies par valsts valodu, bet, tiklīdz tas skar personiskas intereses, piemēram, vārda vai uzvārda pareizrakstību, šī apņemšanās tiek aizmirsta."
Patīkami, ja cilvēks pirms laulībām ar ārzemnieku nāk un interesējas, kāds būs viņa uzvārds, atveidojot to no svešvalodas latviešu valodā. Pēc minētajiem MK noteikumiem īpašvārdi tiek atveidoti atbilstoši izrunai latviešu valodā, iekļaujot tos gramatiskajā sistēmā un ievērojot latviešu valodas pareizrakstību. Latvijas sievietēm, kuru dzīvesbiedri ir ārzemnieki, jāatgādina, ka jaunā parauga pasēs ziņas par jauniegūtā uzvārda oriģinālformu (arī vēsturisko formu) tiek iekļautas vienā atvērumā – pretī datu lapai. To nosaka MK noteikumi Nr. 775 "Pasu noteikumi", savukārt citvalodu īpašvārdu oriģinālrakstību citos dokumentos, norādot tos iekavās, nosaka MK noteikumi Nr. 154 "Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi". Taču dažkārt sievietes ir neizpratnē, jo uzskata, ka viņu uzvārds atšķirsies no vīra uzvārda oriģinālrakstības. Personām, kas gatavojas laulāties ar ārzemnieku, ar attiecīgajiem MK noteikumiem būtu jāiepazīstas. Likumi ir jāciena.
Ja kādam liekas, ka tās ir neparastas mūsu valsts prasības, varam paskaidrot, ka citās valstīs ir vēl stingrāki normatīvie akti. Piemēram, ja Portugālē bērna vārds nav tradicionālo vārdu sarakstā, Portugāles iestādes Valsts valodas aģentūrai ir prasījušas izziņu, vai konkrētais vārds, piemēram, Dace vai Mārīte, Latvijā ir sastopams. Spānijā nereģistrēs Sergeju, bet gan Serhio, Vācijā Mārtiņš tiks reģistrēts kā Martins.
Pārējos iedzīvotāju zvanus saņemam par pareizrakstības, pareizrunas, gramatikas un leksikas jautājumiem. Ir izveidojusies laba sadarbība ar Valsts valodas centru (VVC), kura paspārnē ir Latviešu valodas ekspertu komisija. Piemēram, kad Daugavpilī noķēra eksotisko zivtiņu, prese to rakstīja dažādi – piraņa, piraja. Ekspertu padome nolēma, ka latviski pareizi ir piraija. Biežāk uzdotos jautājumus un atbildes esam publicējuši arī savā mājaslapā.
Vai pastāv tāda uzdoto jautājumu mode?
Dažkārt dienā ir pat vairāki zvani par vienu un to pašu jautājumu – gan saistībā ar plašsaziņas līdzekļos izskanējušiem vārdiem, gan pēkšņi cilvēki vaicā, vai, piemēram, drīkst teikt izlejamais alus. Atbildam, ka var sacīt lejamais alus, mucu alus, bet ne izlejamais. Vārdkopu izlejamais alus var pārprast – patiešām, kāpēc tirgo alu, kas lejams ārā?
Politiķi runā slengā
Kā jūs vērtējat valodu Latvijas plašsaziņas līdzekļos?
Daudz no plašsaziņas līdzekļos dzirdētā un rakstītā ienāk leksiskajā apritē. Tāpēc to valodai vajadzētu būt koptai, pareizai. Bet nereti žurnālisti grib parādīt savu solidaritāti ar vienkāršo tautu. Gribētu minēt Jāņa Dombura raidījumus, kuros pēdējā laikā valoda kļūst pārspīlēti vienkārša. Atmiņā ir Jāņa Maizīša aicinājums Dombura kungam runāt literārā valodā (nevis “kā tur ir ar mentu kariem”). Pēc izsauciena „Johaidī, izskaidrojiet tautai, ka ir sūdi!” cienījamam žurnālistam atļāvās aizrādīt arī Ivars Godmanis. Esmu pierakstījusi vēl vienu J. Dombura “spārnotu” teicienu: “Baņķieri jūs nafigizē.”
Slengs – vienkāršruna un žargons – valodā ienāk ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Protams, ir cilvēki, kam tas patīk, bet nereti saņemam zvanus no sašutušiem skatītājiem, arī skolotājiem, kuri uzskata, ka televīzijā tā izteikties nedrīkst. Ir ļoti grūti skolā mācīt bērniem pareizu latviešu valodu, ja atskan pretjautājums: “Kāpēc viņš tā drīkst sacīt, bet mēs nedrīkstam?”
"Satrauc, ka pie neliterāras valodas sākam pierast kā pie pašsaprotamas lietas un pieņemt bez īpašas pretestības."
Tā kā preses valoda ir mans pētījumu lauks, esmu savākusi interesantus piemērus no dažādiem preses izdevumiem. Piemēram, kad E. Zalāns tikko kandidēja uz premjera amatu, prātā nāca viņa intervija pērnā gada žurnālā „Privātā Dzīve” (11.12.2007.), kurā viņš atzina, ka „Latvijas politiķi ir sagājuši sviestā”, ka viņš „ierēc par Domburšovu”, kā arī norāda, ka „tam džekam ir reālas problēmas, es točno saku”. Politiķiem vajadzētu cienīt savu valodu, jo šādi izteikumi rada attieksmi pret viņiem.
Žurnālists un korektors slengu var pārveidot literārā valodā un var arī atstāt tiešu sarunas atšifrējumu. Kā, jūsuprāt, žurnālistiem būtu jārīkojas?
Jā, pamatā ir divi viedokļi. Viens – jāraksta tā, kā cilvēks ir teicis, jo tas ir citējums. Bet visi šie piemēri – pirms desmit gadiem sniegtā Aināra Šlesera intervija “Rīgas Laikā”, pirms gada – Edgara Zalāna intervija “Privātajā Dzīvē” – liecina, ka plašsaziņas līdzekļu valodai ir ļoti liela ietekme. Tāpēc otrs viedoklis aizstāv uzskatu, ka valoda ir jālabo. Pašam intervējamajam sarunas laikā jādomā, lai viņš nekļūtu smieklīgs sabiedrības priekšā. Es kā žurnāliste viņam jautātu: “Vai jūs tiešām vēlaties tā izteikties un tieši tādiem vārdiem? Vai apzināties, ka sniedzat interviju?” Protams, ir arī tādi cilvēki, kas pasaka: “Jūs manā intervijā nedrīkstat labot nevienu vārdu!”
Vēlos piebilst, ka arī pašu žurnālistu tekstam jābūt pārdomātam. Latvijas presē var atrast bezgala daudz piemēru, kad žurnālists izsakās ar tādiem vārdiem kā čakarēšanas virtuozi, kruti, pa lielam! Plašsaziņas līdzekļu funkcijas nosaka, ka lasītājs ir ne tikai jāinformē, bet arī jāizglīto. Satrauc, ka pie neliterāras valodas sākam pierast kā pie pašsaprotamas lietas un pieņemt to bez īpašas pretestības.
Laika gaitā ir mazinājusies krievu valodas ietekme?
Barbarismu – tiešo citas valodas pārcēlumu – ietekme latviešu valodā joprojām ir ļoti liela. Mani pārsteidz latviešu ārkārtīgā uzņēmība pret krievu valodu. Nebūt nav tā, ka krievu valodas aizguvumiem runātu tikai vecākās vai vidējās paaudzes cilvēki. Jaunākā paaudze, kas krievu valodu neprot tik labi, ar baudu pārņem dažādus tiešus teicienus. Piemēram, pielaikojot veikalā apģērbu, jauna sieviete saka: “Neko sev! Labi izskatās.” Tas ir burtisks pārcēlums no “ничего себe”. Vēl arī izteikums “Kā reiz laikā!” (no krievu valodas “как раз”), kaut būtu jāsaka: “Tieši laikā!” Tāpat pēdējā laikā populārs kļuvis vēl viens no krievu valodas pārcelts teiciens “pa lielam”. Piemēram, dziedātāja Aiša intervijā saka: “Nevajag nožēlot to, kas ir izdarīts, jo arī, ja sākumā ir sūdīgi, pa lielam viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.” Žurnālists dziedātāju, domājams, citējis precīzi, bet ne jau Aiša viena būtu vainojama. Laikraksts “Diena” citē finanšu ministra padomnieku: “Pa lielam mums ir trīs pozīcijas.” Krievu valodā atbilstošs ir teiciens “по большому cчёту”. Var taču atrast šim vārdam alternatīvu! Piemēram, latviski pareizi būtu teikt: “Kopumā (vai lielos vilcienos) ir trīs pozīcijas.” Un šie nebūt nav vienīgie piemēri!
Tāpat savu uzvaras gājienu latviešu sarunvalodā turpina vārdi vot, davai, točno, kruto. Gan žurnālisti, gan intervējamie tos lieto labprāt.
Valodnieki piedāvā, izvēlas – sabiedrība
Kāda ir jūsu attieksme pret jaunu vārdu ienākšanu valodā?
Ja tēlaini izsakāmies, katru dienu pie latviešu valodas durvīm klauvē daudz jaunu vārdu, un tie tiek ielaisti. Valodnieki nav pret jauniem vārdiem, aizguvumiem. Bieži to ienākšanai ir objektīvs iemesls – parādās jaunas reālijas. Atcerēsimies – pirms desmit gadiem vārdu internets rakstīja lieliem burtiem, slīprakstā un bez galotnes. Laiks pierādīja, ka šis vārds lieliski iekļaujas latviešu valodas sistēmā – to var locīt, rakstīt ar mazo burtu, un tas iedzīvojās. Gribētu norādīt uz Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas veikumu jaunvārdu radīšanā. Tos var pieņemt, piemēram, vārdu zīmols, un var nepieņemt, piemēram, vārdu eira. Sabiedrībā bieži ir negatīvs priekšstats: valodnieki kaut ko izdomā un tautai uzspiež. Šie vārdi tiek piedāvāti, un sabiedrība pati laika gaitā tos vai nu akceptē, vai noraida.
"Dažiem jauniešiem problēmas rada savienot piecus, desmit teikumus saistītā tekstā."
Man ir ļoti skumji, ka valodnieki tiek parādīti no negatīvās puses. Bieži valodniekiem pārmet, ka viņi ir stagnāti, kas bremzē valodas attīstību. Kad kādam sabiedrībā zināmam cilvēkam bija jautājuši: „Vai jūs ar valodniekiem konsultējāties?”, viņš atbildējis: „Viņi jau neko nedara. Tikai sēž un tautasdziesmas skaita.” Valodnieki dara arī tā saukto ikdienas melno darbu – Valsts valodas centrs rūpējas par valsts valodas kontroli, mēs konsultējam, terminologi apstiprina, eksperti vienojas, un vēl taču ir pedagogi ar filologa izglītību, kas arī strādā valodnieka darbu – diemžēl par to mūsu kritizētāji neaizdomājas.
Kā var raksturot latviešu tautas dzimtās valodas zināšanas kopumā?
Profesore Ina Druviete ir teikusi, ka Valsts valodas likums aizsargā kautrīgo latvieti, bet neko nedarīs viņa labā. Latviešiem pašiem jārūpējas par savu valodu. Protams, Latvijas situācijā vairāk uztraucamies par primāro – valsts valodas lietojumu. Un šķiet nepareizi būtu cīnīties par kāda viena vārda lietojumu, ja tajā pašā laikā notiek būtiski Valsts valodas likuma pārkāpumi.
Tāpēc ne tikai politiķiem, bet ikvienam ir jādomā, kāda ir mana valoda, vai es runāju noteiktai situācijai atbilstošā stilā. Valodnieki nenoliedz sarunvalodu un slengu, bet ir jāizvērtē, kad tas būtu lietojams un kad ne. Katram gribētu novēlēt vēlmi pilnīgot savu valodu. Strādājot ar studentiem, esmu dzirdējusi, ka daži saka: “Kāpēc man jāmācās latviešu valoda? Tā taču ir mana dzimtā valoda, un es to protu! Ko man vēl var iemācīt?” Izteikumu un satura aprāvumi, vēlme nevis pašam domāt, bet ar aplīti apvilkt standarta atbildes, e-valoda – tas viss ir radījis grūtības izteikties. Dažiem jauniešiem problēmas rada savienot piecus, desmit teikumus saistītā tekstā. Un kur vēl tāds „nieks” kā grāmatas, kas valodas izkopšanai un bagātināšanai būtu jālasa arī ātruma un elektronikas gadsimtā.
