Kāds ir Mazākumtautību konsultatīvās padomes atjaunošanas mērķis?
Mazākumtautību konsultatīvā padome darbojās Gunta Ulmaņa laikā, un aptuveni deviņus gadus šīs padomes nebija. Iniciatīva par padomes atjaunošanu nāk no Valsts prezidenta Valda Zatlera. Padomes vadītāja pienākumu pildīšana man ir sabiedrisks darbs.
Pirmajā padomes sēdē Valsts prezidents skaidri formulēja savu viedokli par to, ka mazākumtautības Latvijā ir bagātība un, pamatojoties uz likumu „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, ir nepieciešams panākt, lai pēc iespējas vairāk mazākumtautību cilvēku identificētu sevi ar Latvijas valsti kā Latvijas krievi, ukraiņi, baltkrievi un citi tautību pārstāvji.
Kā viens no Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibinātājiem 1989. gadā un 1991. gada Likuma par Latvijas mazākumtautību kultūrautonomiju līdzautors jūtos atbildīgs par situāciju, ka mazākumtautību integrācijas process Latvijā nav devis vēlamos rezultātus. Otrkārt, šajā krīzes laikā, dzīves apstākļiem pasliktinoties un krīzei attīstoties, varētu rasties vilinājums šķelt Latvijas iedzīvotājus, tāpēc Valsts prezidenta iniciatīva ir ļoti apsveicama, savlaicīga un, varētu teikt, nākusi pēdējā brīdī.
Kādu konkrētu darbību veiks padome?
Padome, kurā patlaban ir 16 biedri, nav parlaments, dome vai kāds cits pārstāvniecības orgāns, un tā nepārstāv pilnīgi visas nacionālās minoritātes Latvijā (pavisam mums zināmas 258 nacionālo minoritāšu biedrības). Te sanākuši kopā cilvēki, kas nāk no dažādām Latvijas mazākumtautību kopienām. Padome ir atvērta jebkuram dialogam un gatava uzklausīt jebkuras nacionālās vai etniskās grupas pārstāvju priekšlikumus, ieteikumus, idejas.
"Valsts prezidenta iniciatīva ir ļoti apsveicama, savlaicīga un nākusi pēdējā brīdī."
Es lielākoties ieteicu šo cilvēku kopumu prezidentam, un prezidents to apstiprināja, balstoties uz viņu personiskajām īpašībām, integrācijas pakāpi, autoritāti Latvijas sabiedrībā, latviešu valodas prasmi, jo, kā zināms, Valsts prezidents ir deklarējis, ka saziņa publiskajā telpā notiek valsts valodā, kas ir latviešu valoda.
Visi šie cilvēki varētu būt domubiedri un veidot vienotu komandu. Padomi redzu kā darba grupu, kas izstrādās un iesniegs Prezidentam priekšlikumus, varbūt pat netradicionālus, kā valsts varētu veicināt integrāciju vienotā kopienā, lai panāktu dialogu starp latviešiem un nelatviešiem. Ceru – padome spēs iekustināt iesīkstējušos principus savstarpējās attiecībās.
Kādas funkcijas Valsts prezidents uzticējis padomei?
Padomes funkcijas izriet no tās nosaukuma – tā ir Valsts prezidenta konsultatīvā padome. Mēs gatavosim savus viedokļus, ar kuru palīdzību informēsim Prezidentu par mazākumtautību biedrību, kopu, skolu kultūras aktualitātēm un problēmām. Pēc Valsts prezidenta lūguma sniegsim savu atzinumu par tiesību aktiem, kas tiks grozīti vai pieņemti valstī, spriedīsim, vai šie jaunie normatīvie dokumenti saskan ar nacionālās kultūras autonomijas ideju un atbilst mazākumtautību interesēm.
Kas, jūsuprāt, neapmierina nacionālās minoritātes Latvijas politikā?
Padome ir tikko sākusi savu darbību, taču, iesākot darbu, mēs jau esam apmainījušies savstarpējiem viedokļiem. Mans lūgums kolēģiem bija izteikt savas vīzijas par turpmāko latviešu un nelatviešu sabiedrības savstarpējo tuvināšanos, sadarbību un integrāciju.
Es atturos no spriedelēšanas, kas apmierina vai neapmierina, jo domāju, ka daudz kas ir stereotipu varā, un stereotipi ir kā tāda „svētā govs”, neaiztiekami – tiem grūti pārkāpt pāri un mainīt savus priekšstatus un attieksmi. Nepietiekamā tolerance vienam pret otru vispirms nāk no ģimenes, un tās ir kārtējās runas par to, ka krievi ir tādi, redz, atnākušie, savukārt krievu ģimenes neparko nerunās par latviešu kultūru un dzīvesveidu.
Kāpēc 18 gadu laikā mūsu domāšana nav mainījusies? Kāpēc nacionālo kultūru autonomijas ideja, kas ir skaists un pozitīvs pasākums, neaizrāva daudz lielāku nelatviešu sabiedrības daļu?
Vai piekrītat, ka dzīvojam divkopienu valstī?
Protams, de facto, es domāju, ka tā tas varētu būt, taču tā nav divkopienu valsts ģeogrāfiskā ziņā: te cilvēki dzīvo pamīšus, un tas ir labi. Kā jau minēju, savstarpējā neuzticība lielā mērā saistīta ar stereotipisko domāšanu. Marina Kosteņecka izteicās, ka vārdi „Kamdēļ man dziedāt svešu dziesmu?” tik spēcīgi „iesēdušies” mūsu apziņā, ka traucē citādi paraudzīties uz cilvēkiem, kas dzīvo līdzās. Nevienam nav noslēpums, ka ir latviešu firmas un krievu firmas, kur „svešos” savā vidū pieņem nelabprāt vai arī nepieņem pavisam.
"Padome ir atvērta jebkuram dialogam un gatava uzklausīt jebkuras nacionālās vai etniskās grupas pārstāvju priekšlikumus, ieteikumus, idejas."
Tāpēc ir ļoti svarīgi spert soļus, lai padome sniegtu Prezidentam priekšlikumus, lai mēs mēģinātu atrisināt šo jautājumu, kas, izņemot Integrācijas sekretariātu un mūsu akadēmiķu analītiķu darbību, kādu laiku nepelnīti atstāts mūsu politisko oponentu pārziņā, kuri tiecas runāt visu nelatviešu vārdā. Mērķtiecīgi strādājot un uzturot šo dialogu, abām pusēm meklējot iespēju piekāpties paspert soli pretī, būtu iespējams panākt, ka ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju mainītu savu nostāju un spētu apzināties savu piederību Latvijas valstij.
Dažādie politiskie notikumi – šīs vasaras Gruzijas notikumu ietekme – liecina, ka izaugusi jauna nelatviešu paaudze, kas meklē identifikācijas iespējas, un, kā zināms, alternatīvas vienmēr tiek atrastas. Politiskie notikumi tiek uztverti dažādi, un redzam jauniešu identificēšanos ar Krievijas simboliem, taču svarīgi, lai šīs iespējas sekot viņiem būtu šeit, Latvijā, piemēram, Latvijas armijā, ierēdniecībā, kultūrā u.c., kur viņu nav daudz.
Daudzas problēmas mūsu sabiedrībā tiek kultivētas mākslīgi, daudzas – inerces dēļ. Vai sabiedrība, kurā dzīvojam, ir morāli un psiholoģiski vesela?
Man joprojām atmiņā palikušas mūsu Latvijas Tautas frontes divdesmitgades svinības, kas sākās ar dievkalpojumu Doma baznīcā, kur mūsu Atmodas sirdsapziņas garīdznieks Juris Rubenis, apzinoties realitāti, kādā mēs esam, jautāja: „Vai ir nepieciešama ceturtā Atmoda?” un atbildēja: „Nē, nav nepieciešama. Atmoda nepieciešama mūsu galvās, mūsu domās, lai mēs apzinātos, kur mēs esam un ko mēs darām.”
Un, redziet, nepagāja ne pāris mēneši, un mēs redzam, ka mūsu politiskā un sabiedriskā virsbūve nav spējīga reāli tikt galā ar krīzes stāvokli, nemaz nerunājot par kādiem stratēģiskiem mērķiem, vienkārši domājot par tuvākiem, taktiskiem soļiem, ko mums darīt, kā, saglabājot demokrātiju, panākt efektīvu valsts pārvaldi krīzes apstākļos.
Cilvēki – katrs atsevišķi – pārsvarā ir veseli, bet tas cilvēku kopums, ko sauc par sabiedrību un ko saista savstarpējās attiecības – politiskās, ekonomiskās, sadzīves –, noteikti ir slims, un ir jāmeklē ceļi, kā izveidot jaunu kopumu, kurš spētu sasniegt gan taktiskos, gan stratēģiskos mērķus.
Arī integrācijas jautājumi nebūtu jārisina, ja kā pamatprioritāte mums būtu vesels, brīvi domājošs cilvēks.
Jā, vesels un brīvs no dažādiem aizspriedumiem un kompleksiem cilvēks, lai Latvijas apstākļos, kur mūsu ir tik maz un kur trūkst intelektuālu spēku, kas spētu dot šo piedāvājumu, viņam būtu visi apstākļi izpausties. Pašreizējo partiju politikas ietekmē demokrātija ir pilnībā ierobežota, lēmumi tiek pieņemti dažu cilvēku interesēs, tādēļ rodas jautājums – kā bez iekšējas demokrātijas mehānisma no šādām partijām var nākt priekšlikumi vai idejas? Un rezultāts redzams – nav šī piedāvājuma. Nav ne no vienas partijas. Prezidents cenšas formulēt, cik viņš pats un viņa nelielās kancelejas (darbinieku skaits šeit ir ļoti ierobežots, jo tā nav ministrija) administratīvā kapacitāte spēj to izdarīt, un prezidenta iniciatīva ir vismaz kaut kāds mērķtiecīgs politisks piedāvājums, jo citus piedāvājumus mēs vienkārši neredzam.
"Latvijas valsts ideālus un pilsonisko vienotību veidojam visi kopā: latvieši, krievi, citas nacionālās un etniskās grupas."
Un jūs gribat Prezidentam palīdzēt?
Pirmkārt, palīdzēt Prezidentam, lai stiprinātu viņu personīgi šajā sarežģītajā krīzes situācijā, kā arī stiprināt Latvijā prezidenta institūtu kā tādu. Viedokļi ir dažādi, bet skaidrs ir viens – lielākai vai mazākai vēlēšanu sistēmas maiņai būs jānotiek un arī funkciju sadalei starp dažādām institūcijām, ieskaitot Valsts prezidentu un Saeimu, būs jāmainās. Pašreiz grūti paredzēt, kas varētu notikt, bet es nešaubos, ka no šīs krīzes mēs nespēsim izkļūt, neko nemainot vēlēšanu sistēmā. Ļoti svarīgi ir arī ar vēlēšanām saistītie likumi. Ja pašlaik atlaistu Saeimu un ievēlētu jaunu, neko nemainot, rezultāti droši vien būtu līdzīgi vai tikai nedaudz atšķirīgi.
Mākslinieks Māris Subačs domā, ka ir jānāk jaunai domāšanai un tā pati pagriezīs matēriju.
Bet kā un kur jaunai domāšanai izlauzties esošās partiju sistēmas apstākļos? Ja jaunie cilvēki nāktu ar jaunu domāšanu, viņi varbūt izveidotu ko jaunu, bet līdz šim pārsteidzošā kārtā viss tiek atražots tas pats – ar tiem pašiem trūkumiem. Tāpēc domāju, vajadzētu būt plašākām izmaiņām, ir jāiziet cauri kaut kādām nopietnām reformām. Kas varētu atbalstīt to veikšanu? Vai tiešām vajadzīga vēl viena Tautas fronte? – uz to pašlaik neviens nevar atbildēt, tāpat kā nevar atbildēt, kas tad būs. Vienīgi skaidrs ir viens – visi esam iesaistīti šai nepatīkamajā procesā, ko sauc par politisko un ekonomisko krīzi. Šodien ir īpaši svarīgi neaizmirst, ka Latvijas valsts ideālus un pilsonisko vienotību mēs veidojam visi kopā: latvieši, krievi, citas nacionālās un etniskās grupas.
