Decembrī jūs minējāt, ka izdevumu mazināšanai bruņotajos spēkos vajadzīgas strukturālas pārmaiņas. Kā noris šī strukturālā reforma?
Patlaban cenšamies samazināt administratīvo aparātu un reizē pilnveidot armijas struktūru. Šim lēmumam ir ilga vēsture. Runa par apvienoto štābu, kurā vienkopus darbosies visas NBS spēku struktūras, bija jau kopš 2003. gada. Varbūt šis krīzes laiks, kad sākām domāt par naudas grūtībām, palīdzēja ātrāk pieņemt lēmumus un darboties. Ekonomiskās augšupejas laikā netradicionālus lēmumus pieņemt negribas, savukārt, kad apstākļi liek domāt, kur dabūt papildu resursus, mainīties var ātrāk.
Mūsu mērķis ir spēku veidu štābu apvienošana un integrēšana apvienotajā štābā, atbilstīgi samazinot administratīvo aparātu, kura līdzekļus var novirzīti uz zemāko līmeni, proti, karavīriem vienībās.
Šobrīd ir tā: ja vēlamies pārvietot cilvēku uz citu vietu, mums paliek tukšums, jo štati ir lielāki nekā esošo karavīru skaits NBS. Mēs izveidosim struktūru, kas atbildīs mūsu reālajam karavīru skaitam. Nedomāju, ka daudzi būs jāatlaiž, un tas nevar būt pašmērķis, taču mēs struktūru sakārtojam. Protams, būs arī cilvēki, kurus vajadzēs atbrīvot. Mums ir jāpieņem netradicionāls un nepopulārs lēmums, atlaižot cilvēkus, jo pretējā gadījumā līdz gada beigām algas mūsu karavīriem nespēsim nodrošināt.
Ņemot vērā situāciju valsts budžetā, arī resursu iedalījums armijai nav pilnībā skaidrs?
Nav zināms, vai armija saņems kaut ko, ja valdība nolems izmantot 10% no saviem iesaldētajiem līdzekļiem, kas tiks piešķirti policistiem un citiem iekšlietu struktūrās. Šī neskaidrība finansēs vēl pastāv. Mūsu šā gada saistības ir nodrošināt karavīrus ar atbilstīgu ekipējumu, ko nepieciešams iegādāties. Ja mēs iegūtu papildu resursus, tos izmantotu lietderīgi, lai sagatavotu karavīrus nākamo gadu starptautiskajām misijām.
Tagad karavīriem budžeta problēmu dēļ daudz kas ir noņemts, piemēram, dažādas piemaksas. Kā viņi uz to reaģē, un kā šī situācija atsaucas uz NBS kaujas spējām? Arī štābos notiek štatu samazināšana – kā tas ietekmē NBS funkcijas?
Katrs cilvēks uztver ar nepatiku to, ka viņam, piemēram, netiek izmaksāts atvaļinājuma pabalsts. Šogad mēs nevaram izmaksāt kompensācijas par formastērpiem, neizmaksājam apmācību pabalstu, ja kāds karavīrs mācās augstskolā par maksu – līdz šim mēs apmaksājām līdz 50%. Samazinām komandējumu skaitu, pārcelšanas izdevumus, bērna piedzimšanas pabalstu. Esam atteikušies no naudas balvām. Cilvēki bija rēķinājušies ar šo papildu finansējumu un tagad to zaudē. Protams, tas nav patīkami un to ir grūti saprast, īpaši, ja jāuztur ģimene.
Neraugoties uz to, armija saista arvien vairāk ļaužu.
Armija nozīmē stabilu darbu un atalgojumu, sociālās garantijas joprojām pastāv. Tas vienmēr piesaista cilvēkus: kad valstī ir ekonomiski grūti, cilvēki vairāk piesakās darbam armijā. Taču diemžēl šogad rekrutēšana ir apturēta. Mēs pagaidām neuzņemam. Cilvēki var pieteikties, un viņi tiek apzināti, taču mēs gaidām, kad tiks atrisinātas neskaidrības ar finansējumu, lai varētu veikt galīgos aprēķinus, cik varam uzņemt. Mēs atjaunosim rekrutēšanu, taču ne tuvāko divu mēnešu laikā.
Jaunas saistības ES un NATO
Kādas vēl vienības šogad tiks apvienotas, kā tas notiks, un kas notiks ar tiem, kurus atlaidīs? Štābos esot daudz virsnieku, kas atraduši „siltas vietas”.
Katra sistēma pēc kaut kāda termiņa ir “jāpakrata”. Tie nav tikai NBS. Ar laiku katra struktūra pati apaudzē sevi ar papildu kontroles mehānismiem. Parādoties jaunam uzdevumam, momentāni tiek veidotas jaunas struktūras, neizvērtējot to nepieciešamību. Tā institūcija pati sevi palielina un padara par neefektīvu. Satricinājumi, tādi kā šā brīža ekonomiskā krīze, dažreiz ir vajadzīgi – tie nes ne tikai negatīvo, dažreiz dod arī labumu.
"Sabiedriskās kārtības nodrošināšanā armija atbalstīs policiju."
Mēs redzam savu armiju kompaktu, mobilu, kas spēj pildīt uzdevumus ārpus Latvijas, kas spēj ātri izvērsties un izpildīt plašu uzdevumu spektru, sākot no miera uzturēšanas operācijām līdz kaujas uzdevumiem. Tāpēc mēs aizstāvam profesionālās armijas modeli. Mums vajadzīgs vairāk līderu. Vadītājs ir tas, kurš veic sistēmas administrāciju, līderis ir tas, kas spēj mainīt sistēmu nākotnē. Armijai jābūt pašizglītojošai, kas spēj mācīties, apgūt jaunas tehnoloģijas, spēj apmācīt sevi un paturēt zināšanu potenciālu un to izmantot. Ir daudz skaistu vārdu, kādai jāizskatās armijai, bet dzīve ievieš korekcijas – ekonomiski, ar politiskiem lēmumiem.
Runājot par starptautiskajām misijām, Latvija ierobežo savas nelielās misijas un koncentrējas uz Afganistānu, kur sabiedrotie, kā arvien, prasa ieguldīt vairāk spēku.
Afganistānai šogad tiek pievērsta liela uzmanība saistībā ar tur paredzētajām vēlēšanām. Panākumi Afganistānā būtu viens no rādītājiem par NATO kā sekmīgu organizāciju, rādītājs NATO solidaritātei un mūsu spējai tikt galā ar visai sarežģītiem uzdevumiem, jo mēs visi zinām, cik smaga ir ekonomiskā un politiskā situācija šai valstī. Mēs plānojam samazināt kontingentu Kosovā un, iespējams, pilnīgi noslēgt misiju Bosnijā un Hercegovinā, un koncentrēt visas savas saistības Afganistānā.
Nākamais gads mums ir smags arī ar to, ka vēl jāiesaistās Eiropas Savienības kaujas grupas un NATO ātrās reaģēšanas spēku uzdevumos. Šai ziņā šogad jādara ļoti daudz. Būs jārekrutē cilvēki, jāapmāca, jāekipē un jāsagatavo, lai izpildītu nākamā gada uzdevumus. Mums kā mazai valstij, kas atbalsta kolektīvās aizsardzības principus, šie uzdevumi ir vitāli nepieciešami, lai parādītu, ka mēs darām visu kolektīvās aizsardzības ietvaros, tā reizē nodrošinot savu drošību. Mēs esam Afganistānā, deleģējam savus spēkus ES un NATO ātrās reaģēšanas vienībās un atbilstošu atbildi gaidām arī no saviem partneriem.
Ir vajadzīgi papildus profesionāli karavīri, jo tos, kuri dodas prom, ir jāaizvieto tepat uz vietas.
Misijās uz Afganistānu dodas ļoti labprāt.
Tas ir labi, ka karavīrs, kas izvēlējies šo profesiju, izmēģina sevi, ejot caur šīm grūtībām, kas profesionālam karavīram dod tikai labumu. Karavīri mēģina tikt misijās, lai sevi pārbaudītu. Otrkārt, arī materiālo labumu gūšanai, to nevar noliegt. Mēs gribētu, lai visi karavīri iegūtu pieredzi misijās, lai nav tā, ka divas līdz četras reizes brauc vieni un tie paši. Lai nav tā, ka štābā atrod „siltās vietas” un viss.
Mums ir starptautiskas līgumsaistības, kurām patlaban jāmaina termiņi.
Tiek pārskatīti līgumi, kas saistīti ar iepirkumu, un tiek pārskatīts arī maksāšanas grafiks. Tiek izskatīta iespēja šos maksājumus atlikt, pārcelt, veikt ilgākā laikā. Līgumi saistīti ar radaru un sakaru līdzekļu iegādi, un to ir visai daudz.
Runājot plašāk par reģionālo drošību – vai šai laikā, kad valsts ir ekonomiski visai ievainojama, Krievija neizrāda pastiprinātu interesi par mums?
No militārās teorijas viedokļa, pat neminot konkrētas valstis, puses trenē un testē viena otru dažādās jomās. Piekrītu, ka, situācijai kļūstot saspīlētākai, iespēja testēt un pārbaudīt vājās vietas ir daudz vieglāka un pieejamāka.
Disciplīnas trūkumu radīja armijas „jaunības slimība”
Kā jūs saskatāt NBS lomu kārtības nodrošināšanā sociālās spriedzes laikā - vai aizsardzības struktūrās tiek apspriesti scenāriji par to, kā armija varētu rīkoties un kādā veidā tikt mobilizēta, ja, saasinoties krīzei, sāktos nekārtības? Kā ar Zemessardzes (ZS) gatavību palīdzēt noziedzības apkarošanā?
Ir tapis līgums ar Valsts policiju, un ir pārrunāta ZS apmācība. Varētu iesaistīt līdz 500 zemessargu. Nepārprotami, to mēs darīsim. Taču šis gads rada grūtības arī ZS finansējumā, jo gadā mēs finansējam līdz 30 dienām zemessargiem, un šā gada finansējums neļauj mums to darīt. Varam atļauties tikai 20-25 dienas. Man kā komandierim pirmā vietā ir ZS apmācība tiem uzdevumiem, kas saistīti ar valsts aizsardzību. Otrā prioritāte – atbalsts civilajai sabiedrībai. Mēs pildīsim pirmo prioritāti, jo ZS tiek gatavota arī starptautiskajām misijām Afganistānā un Kosovā. Mēs trenēsim viņus valsts aizsardzībai, no atlikušajām iespējām dosim atbalstu arī civilajām vajadzībām un policijai, lai nodrošinātu kārtību novados, pilsētās, rajonos.
"Mums jāatlaiž cilvēki, citādi līdz gada beigām nespēsim nodrošināt karavīriem algas."
Kā jūs raugāties uz ekscesiem no drošības viedokļa, ņemot vērā, ka 13. janvāra grautiņos NBS cieta lielus materiālus zaudējumus.
Vismazāk man gribētos, lai notiktu tamlīdzīgi notikumi kā 13. janvārī, kad ir jāiesaistās bruņotajiem spēkiem. Tie ir Iekšlietu ministrijas uzdevumi. Zemessargi, kas būs līdzās policijai, ir tikai pastiprinājums, ja situācija iziet ārpus kontroles. Viņu uzdevums nav aktīvi iesaistīties. Mēs esam pārrunājuši šo jautājumu un vēlamies, lai varbūtējas līdzīgas nekārtības pārsvarā novērstu ar policijas spēkiem. Mūsu uzdevums ir nodrošināt kārtību Saeimā, Valsts prezidenta rezidencē. NBS gatavo savus karavīrus, un viņi savukārt būs gatavi kārtību nodrošināt līdzīgi, kā tas bija 13. janvārī.
Un visbeidzot – kā plānojat izvairīties no turpmākiem disciplīnas pārkāpumiem armijā?
Jāatgādina, ka, piemēram, ieroču kontrabandas gadījums bija tikai viens – 2006. gadā Irākā, kur atrast ieročus ir ļoti viegli, jo viens no mūsu uzdevumiem ir nesprāgstošās munīcijas likvidēšana. Mūsu cilvēki to vien dara, kā atrod un likvidē munīciju un ieročus, tie ir ļoti plaši pieejami. Tas bija vienīgais gadījums ar ieroču kontrabandu, un apgalvoju, ka līdz pat šim brīdim citu problēmu nav bijis. Pagājušajā gadā tika veiktas vairākas dienesta izmeklēšanas. Patlaban noris viena izmeklēšana, kur iesaistītas 16 amatpersonas - par komandieru bezatbildību noliktavās.
Mēs esam veikuši rūpīgu analīzi, notikušas vairākas sēdes. Arī Sauszemes spēku jaunais komandieris pulkvedis Dzintars Roga ir ieviesis plānu trūkumu novēršanai Sauszemes spēkos. Ir sodītas daudzas amatpersonas. Jūras spēkos ir līdzīgi, cilvēki ir pat atvaļināti.
Valsts prezidents mani ir uzrunājis un interesējies, ko mēs darām, kā novēršam trūkumus. Man ir pārliecība, ka komandieri ir sapratuši kļūdas un turpmāk no saviem padotajiem prasīs ievērot reglamentu un nepieļaus kļūmju atkārtošanos.
Manuprāt, mūsu problēma ir tā, ka, pārejot uz profesionālo dienestu un augot kopīgi vienā sistēmā, mēs cits pie cita pierodam un domājam, ka karavīrs, kurš 4-5 reizes bijis misijā, visu pārzina un pilnībā ir sagatavots. Taču eksistē cilvēciskais faktors. Ja nav kontroles un netiek precīzi ievēroti finansiālie vai citi noteikumi, kā šaušanas reglaments, tas noved pie nopietniem pārkāpumiem.
Komandieri ir vairāk koncentrējušies uz karavīru apmācību, bet aizmirsuši, ka līdztekus jādara arī citas lietas. Diemžēl tā ir viena no kļūdām pārejā uz profesionalizāciju. Otra problēma ir armijas „jaunības slimība”. Būsim atklāti, mūsu komandieri ir diezgan jauni šiem amatiem un ne visi ar pietiekamu pieredzi. Latvijas atjaunotajai armijai ir tikai 17-18 gadu. Lai izaudzinātu pulkvežus, ģenerāļus, ir vajadzīgi 20-30 gadi. Tā ir pieredze un zināšanas. Bet tāpēc mums nav tiesību noņemt no sevis atbildību.
