Kāpēc mums to piedāvā?
Reitingi rāda, ka, tāpat kā pagājušajā sezonā, arī kopš septembra sākuma daļa nācijas šajā valstī ir patiesi aizrāvusies ar LNT šoviem „Latvijas Princese” un „Zvaigžņu lietus” – tie atrodas skatītāko raidījuma topu augšgalā (pēc aģentūras TNS Latvia datiem). Dziesmu un deju šovi, ko ieviesa TV3 un kopēja LNT, bija reitingu līderi arī pagājušajās sezonās. Zināmā mērā auditorijas reakcija ir likusi televīzijām iet pa taku, kas rada panākumus, un piedāvāt tieši to pašu, jo skatītājiem taču „garšoja”.
Televīzijas savu kvalitāti mēra pēc reitingiem, jo tām jāpierāda reklāmdevējiem, ka iegūtā auditorija ir pirkšanas vērta. Naudas attiecībās skatītāju uzmanība ir visa darījuma centrā.
Lai arī atsevišķi skatītāji protestē un kļūst nīgri, pārslēdzot kanālus, svētdienas vakaros arī šajā sezonā izklaidējošie šovi notiek vienā laikā – jaunie TV3 „Koru kari” skatāmi vienlaikus ar „Zvaigžņu lietu”. Tā televīzijas salīdzina ietekmi, spožumu un varu pār skatītājiem. Tas ir reitingu karš. Abi šovi ir paredzēti vienam un tam pašam – svētdienas nogurdinātajam, pēc izklaides alkstošajam „katram”, kas spēj ieslēgt televizoru. Tāpēc abi lielākie komerckanāli – TV3 un LNT – vēlas pierādīt, ka spēj vislabāk piesaistīt skatītājus. Sabiedriskā televīzija LTV un citi kanāli šajā sacensībā paliek fonā, jo necenšas piedāvāt ko līdzvērtīgu – ēterā redzama to parastā ēdienkarte.
No otras puses – ja vēlamies vakaru pavadīt pie televizora, nav pārāk daudz alternatīvu, gandrīz vai esam spiesti izvēlēties kādu no šoviem. Spiedienu pastiprina kopējā diskusija, ko izraisa šovi jebkurā kompānijā un kurā būs jāpiedalās – ja neesi redzējis, tu esi ārpusē. Socializācija, kas izpaužas kā sarunas par mediju saturu, ir ļoti nozīmīga. Arī tā rada absurdo pienākumu un sava veida šovu atkarības situāciju – ja apspriedām iepriekšējo raidījumu, runāsim par nākamo. Bet televīziju producenti, kāds dīvainis žūrijā vai šova dalībnieks noteikti parūpēsies, lai būtu, ko apspriest.
Mums jau sen ir skaidrs, ka reitings ir tikai skaitlis, ka daudzus skatītājus var piesaistīt gan īsti šedevri, gan pilnīgi mēsli. Tomēr populāri televīzijas produkti joprojām raisa zināmu cieņu – tātad ir izdevies uzminēt, kas piesaistīs lielu daļu skatītāju.
Bet televīzijas kvantitatīvo auditorijas pētījumu dēļ lieliski izzinājušas mūsu gaumi, paradumus, mirkļus, kad ar pulti rokās pieņemam kādu lēmumu. Televīzijas saka, ka dod tikai to, ko skatītāji vēlas, bet skatītāji dusmojas, ka spiesti skatīties piedāvāto. Šajā apburtajā lokā tieši auditorija ir tā, kas var būt arī brīva.
Kas mēs esam televīzijai?
Kopš pagājušā gadsimta vidus, pateicoties komunikācijas pētniekam Herbertam Blumleram, pasaule pazīst auditorijas kā masas jēdzienu. Ja mēs esam masas daļa, tad mums nav nepieciešamība pazīt citam citu, pietiek, ka mūs var sasniegt ar noteiktu programmu vai produktu. Jā, tieši produkta vārds liek daudz lielākā mērā redzēt skatītāju nevis kā satura saņēmēju, bet kā patērētāju. Bet masu auditoriju jau tās sākotnējā izpratnē raksturoja negatīvi – kā tādu, kas saistīta ar zema līmeņa kultūru un sliktu gaumi. Arī pasīvu, tādu, kas pieņem tai piedāvāto bez šķirošanas. Un vēl – Blumlers un viņa sekotāji uzskatīja, ka masu auditorija ir arī atvērta, ātri kontrolējama un viegli muļķojama. Es nedomāju, ka šajā ziņā kaut kas būtu mainījies.
"Katru reizi, ieslēdzot televizoru, ir jāsaprot, ka izklaide, ko izvēlamies, ka mediju saturs, ko patērējam, ātri vien kļūst par mūsu kopīgo pieredzi, kas ietekmē mūsu vērtības, dzīves stila standartus un skaistuma ideālus un galu galā pārveido kultūru."
Laiks pagājis, bet televīzijas piedāvājums liek domāt, ka producenti joprojām uzskata skatītājus par viegli manipulējamu masu, ātri pakļaujamu ar iepriekš pārbaudītiem impulsiem. Pētījumi rāda, ka tieši sociālās un kultūras saknes palīdz auditorijai aizsargāties pret nevēlamu ietekmi un rada spēju izvēlēties, ko no piedāvātā pieņemt, ko nepieņemt. Tātad mums katram ir izvēle, vai kļūt par vērtīgu iedaļu ciparu virknē.
Katru reizi, ieslēdzot TV, ir jāsaprot, ka izklaide, ko izvēlamies, ka mediju saturs, ko patērējam, ātri vien kļūst par mūsu kopīgo pieredzi, ka tas ietekmē mūsu vērtības, dzīves stila standartus un skaistuma ideālus, galu galā pārveido kultūru.
Kas to visu nosaka?
Reitingi, lai cik pārsteidzoši tie šķiet, ja salīdzinām skaitļus ar kaut kādiem kvalitātes kritērijiem, ir vienīgais, pēc kā televīzijas vērtē savu un savu darbinieku kvalitāti. Ja producentus ietekmē šīs ciparu virknes un no tām atkarīgi viņa ienākumi un tālākā karjera, tad mēs nevaram gaidīt, ka televīzijas produktu veidotāji domātu par katra atsevišķā skatītāja vērtībām, vajadzībām, izglītības līmeni. Ziniet, te nav nekā personīga, tas viss ir tikai bizness, vēsta no filmām folklorizējies amerikāņu izteiciens.
Nesen izlasīju „Kontinenta” izdoto Adeles Pārksas romānu „Randiņš līdz brokastīm”. No mediju biznesa viedokļa tajā bija aprakstīta ļoti interesanta situācija, kad neētisks, netīrs šovs kļūst par visas britu nācijas apsēstību. Proti, rosīga producente, glābjot sava kanāla biznesa rādītājus, izdomā šovu, kurā īsi pirms kāzām vienu no laimīgajiem cenšas savaldzināt kāds no bijušajiem partneriem. Panākumus nosaka pārliecība un arī pieredze, ka īsi pirms došanās laulības ostā gandrīz katrs izmantos iespēju vēlreiz izpriecāties ar bijušo draugu vai draudzeni. Televīzijas kameras seko neuzticības piemēriem, studijā to visu ierauga nākamā sieva vai vīrs, un seko lavīnveida kāzu atcelšana. Romānā pavīd daži izpostītu dzīvju un lauztu siržu fragmenti, bet reitingi palielinās un konkurenti svīst baiļu sviedrus.
To visu pieminu tāpēc, lai atgādinātu, ka arī televīzijas kanālu vadībai var būt brīva izvēle: kam sekot, kādus ētiskos un vērtību kritērijus izvēlēties. Atrunas par skatītāju gaumi un vēlmēm var ņemt vērā tikai ar noteikumu, ka tās jau ir iemācītas un audzinātas skatītāju vēlmes. Pētījumi rāda, ka mediju satura veidotāju otrais līmenis jeb menedžeri un producenti lielā mērā rada tādu saturu, kas patīk viņu īpašniekiem un vadītājiem, nevis auditorijai. Mediju saturs ir sociāli noteikts. Ja runājam par šoviem, tad tajos parādās veidotāju spējas, gaume un vērtības. Bet mēs saņemam ne vien sociālu, bet arī organizatorisku produktu – ja producentiem pasūta un atzīst par labu to, kas vispirms kā ideja, pēc tam kā gatavs raidījums tiek piedāvāts, tad rezultātā mēs ieraugām mediju organizācijas spoguļattēlu. Brīdī, kad dusmojamies par muzikālo prasmju devalvāciju dziesmu šovā, par skatītāju balsojuma slēpšanu kā manipulācijas veidu, par „princešu” intrigām un skaistuma ideālu degradāciju vai ko citu, patiesībā mēs runājam par konkrētiem cilvēkiem. Aiz visiem šoviem stāv vadītāji, no kuru lēmumiem ir atkarīgs saturs. Šie lēmumi vēlāk kļūst par sabiedrības uzskatu vadmotīvu. Un pēc vadītāju pieņemtajiem lēmumiem, pēc ēterā piedāvātā satura var ļoti viegli spriest, kā auditoriju uztver televīzijas kanālu vadība. Vai skatās uz mums ar cieņu un cenšas piedāvāt labāko, ko vien spēj izdomāt, vai sapulcēs vīpsnā par to, cik viegli uzķeramies uz lētas ēsmas.
Daudzās valstīs jau gadiem ilgi diskutē tieši par televīzijas atbildību savu skatītāju priekšā. Par izdevēju, mediju īpašnieku un producentu ētiku, kas var noteikt robežas tai neapturamajai ietekmei, ko ik dienas rada mediju saturs. Darbojas pat TV skatītāju organizācijas, kas cīnās par vai pret noteiktu kompāniju piedāvājumu. Var runāt vēl arī par ētera kā nacionālā resursa piesārņošanu ar sabiedrību notrulinošu saturu. Taču šajā ziņā nav mehānisma, kas noteiks, kam būt un kam nebūt ēterā, ja visi galvenie likumi ir izpildīti. Skatāmies, ko gribam, taču, izvēloties notrulinošo izklaidi, paši vien „neveselīgo produktu” patērējam. Mēs katrs, kas tiekam ieskaitīti reitingu kopējos datos, varam brīvi pieņemt lēmumu, kam šajā tirgū atdot savas balsis. Varbūt tad reitingu tabulās parādīsies cita gaume un citas vērtības? Bet līdz tam mūsu jutekļus kairinās jau pārbaudītie un efektīvie impulsi – ne pārāk tīri, ne pārāk dārgi un kvalitatīvi, toties skaļi un spoži šovi, kas ļauj kavēt laiku, aizmirst problēmas un izklaidēties. Jo šāda izklaide liek daudz mazāk piepūlēties nekā aktīva iesaistīšanās sabiedrības dzīvē. Arī tas ir viens no skaidrojumiem apmātībai ar šoviem – ignorances jūtu pārņemta sabiedrība, kas nav iesaistīta savu problēmu risināšanā, labāk meklē aizmiršanos pie televizora ekrāna.
