VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Anda Rožukalne
RSU Komunikācijas fakultātes profesore
17. aprīlī, 2009
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
5
5

Labo un slikto ziņu trīs paradoksi

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Depresīvais noskaņojums sabiedrībā un reālās situācijas pasliktināšanās pēdējā laikā raisījusi diskusiju par mediju atbildību. Vai tiešām pamatotas ir aizdomas, ka krīzi veicinājusi tai skaitā slikto ziņu pārbagātība un mediju neobjektivitāte?

Paradokss Nr. 1. Vai tiešām žurnālisti radīja tikai sliktās ziņas?

Diemžēl Latvijā trūkst pētījumu, kas varētu pamatot vai droši apgāzt publiski ik pa laikam izteiktos globālos apgalvojumus, ka žurnālisti apzināti izvēlas sliktās ziņas, ka labajos notikumos tiek izcelts sliktais, ka mediji pelna uz slikto ziņu rēķina. Visticamāk, neviens pētījums to nevar pierādīt, jo nav iespējams izpētīt žurnālistu prakses virzītājspēkus, konkrētas tēmas atspoguļojumu vai medija satura objektivitāti. Bet mēs varam runāt par to, kāpēc ir šāds iespaids. Tas saistīts ar mediju efektiem un auditorijas uztveres īpatnībām. Ne tikai mediji atlasa jaunumus, bet arī katrs lasītājs, klausītājs vai skatītājs no piedāvātā ziņu, analīzes un viedokļu klāsta izvēlas sev piemērotāko. Šo atlasi ietekmē gan būtiski kultūras lielumi, gan konkrētās dienas notikumi, mūsu noskaņojums.

Mediju satura uztvere ir ļoti komplicēta, tomēr jau kopš pagājušā gadsimta vidus izpētīts, ka cilvēks neuztver ziņas tieši, bet gan kontekstā ar savu pieredzi, izglītību un citiem faktoriem. Kultivācijas teorētiķi runā par mediju ietekmes diviem soļiem: pirmais palīdz uztvert faktus, bet otrais rada vērtējumus un secinājumus par saņemtajiem faktiem.

Piemēram, trīs dažādas makroekonomiskās ziņas par rādītāju pasliktināšanos kopā ar valsts amatpersonu izšķērdības ziņu var radīt secinājumus par draudīgo stāvokli ekonomikā un varas bezatbildību. Būtībā secinājums ir pareizs. Turklāt šis iespaids ir nepārvarams, jo, pēc kultivācijas teorijas, mediju satura iespaids ir nepārtraukts, nemanāms, tas skar visus un efekts uzkrājas. Tas nozīmē, ka, ilgāku laiku sekojot ne pārāk priecīgiem jaunumiem, nonāksim pie secinājuma, ka „viss ir slikti”.

"Banāli, bet nevar vainot ziņotāju, ja vēstījums jums nepatīk."

Vēl šo iespaidu varētu pastiprināt īpatnība, ka slikto mēs uztveram asāk, pārdzīvojam dziļāk, reizēm nemanot, ka līdzās ir arī neitrālas vai pozitīvas ziņas. Sliktās ziņas vienkārši mūs ietekmē spēcīgāk, radot sajūtu, ka nekas labs vairs nenotiek. Tā nu paliek nemanīti projekti, kuros runā par labajām lietām un sasniegumiem, piemēram, „Latvija var”(„Dienas Bizness” un LTV), „Ražots Latvijā” (LNT), „Krīze kā iespēja” („Diena”), „Te ir darbs” (LTV „Panorāma”) un citi.

Daļēji tā ir patiesība, ka slikto ziņu kļuva vairāk. Taču tās neradīja žurnālisti, jo lielākoties ziņas nesadomā – mediji seko dabiskajai ziņu plūsmai. Notikumi rodas, tie attīstās, un tā veidojas ziņas. Banāli, bet nevar vainot ziņotāju, ja vēstījums jums nepatīk. Taču tieši to dara mediju kritizētāji, pirmkārt politiķi, kas lielākoties bija slikto ziņu centrā. Ja cilvēki noticēs, ka valsts attīstību veicina nevis realitātes notikumi, bet gan mediju ziņojumi, tad mēs ātri vien atteiksimies no savām tiesībām zināt patiesību un būt informētiem.

Paradokss Nr. 2. Prasām labās ziņas, stāstām sliktās

Iedziļinoties ziņu saturā, jārunā par to avotiem, kas ir ļoti nozīmīgs ziņu izvēles un satura virzītājspēks. Tas nu gan ir izpētīts, ka lielākoties mediji izmanto politiķu un amatpersonu sniegto informāciju – šī oficiālo avotu dievināšana kritizēta ļoti daudzu pētnieku darbos. Domāju, ka daudzi cilvēki ir pamanījuši – pēdējā pusgada laikā atsevišķi politiķi un amatpersonas kļuva par mediju zvaigznēm un galvenajiem slikto ziņu nesējiem. Politiķu un valsts amatpersonu panika, bailes pašiem par saviem ienākumiem pārpildīja mediju telpu ar bažām un sliktiem paredzējumiem. Biznesa cilvēki, citu sabiedrības grupu pārstāvji pie vārda tika daudz retāk, visa valsts nodarbojās ar vienas un tās pašas grupas problēmu apspriešanu. Un to gan var saukt par mediju satura nesabalansētību un avotu vienveidību.

"Ir diezgan muļķīgi noticēt, ka, izskaužot sliktās ziņas, dzīve pati kļūs labāka."

Diemžēl aiz regulāri izteiktajiem viedokļiem un faktiem bija redzams arī konstruktīvu ideju trūkums. Auditorijai kļuva skaidrs, ka amatpersonām nav krīzes atrisināšanas plāna, bet politiķi arī tik smagā situācijā darbojās pēc vecām shēmām: izcēla sevi, cīnījās pret konkurentiem, centās saglabāt agrākās privilēģijas un problēmas risināt uz citu rēķina.

Ziniet, tas gan var raisīt depresīvu noskaņojumu sabiedrībā, ja pat brīdī, kad kuģis tuvojas klintīm, tā komanda nevar atrast stūri vai sakaujas, salīdzinot, kam labāka frizūra. Žurnālistus te nav vērts vainot! Tieši otrādi, varētu kritizēt mediju pietāti pret politiķiem, pārāk pieklājīgu ieklausīšanos manipulējošos viedokļos, hroniskās izvairības un bezatbildības piedošanu.

Arī auditorijas pārstāvji brīžiem paziņo, ka vairs neskatās un neklausās ziņas, lai sevi pasargātu, tomēr pirmkārt izvēlas sliktās ziņas. Tā ir laba viela, lai pašausminātos, vienkārši apspriestos, un lieti noder cilvēku socializācijā. Cik viegli gan iesākt sarunu ar vārdiem: „Nu, tagad jau mums visiem iet...”. TV reitingi un interneta auditorijas analīze rāda, ka šausmu stāsti, kriminālie notikumi, katastrofas un visāda veida drāmas joprojām ir pieprasītas.

Paradokss Nr. 3. Tikai pozitīvām ziņām var būt smagas sekas

Kopš gada sākuma ir sarīkoti divi publiski pasākumi, kuros ierosināta diskusija par pozitīvisma nepieciešamību. Medijiem šajos pasākumos pārmesta negatīvisma kultivēšana un krīzes pastiprināšana. Šī tendence, manuprāt, liecina par vēlēšanu tuvošanos un vēlmi kontrolēt publisko diskusiju telpu. Kāpēc? Vienu pozitīvisma kampaņu jau pārdzīvojām, tā izmainīja vēlēšanu rezultātus. Ar lielas naudas palīdzību tika radīts apdullinošs efekts, kas vēlākajos gados raisīja vēlētāju nožēlu un vilšanos par izdarīto izvēli. Bija sajūta: kā tad tā? Mēs ticējām solījumiem, bet tie netika pildīti, mēs balsojām par labajiem, bet ievēlējām... Viens no pozitīvisma kampaņas blakusefektiem bija uzticības zaudējums politiskajai reklāmai. Tieši tāpēc nākamā politiskā kampaņa būs daudz smagāka, un reklāmas speciālistiem tikpat lielus panākumus grūti gaidīt.

Es gribētu izteikt versiju (īpaši tāpēc, ka viens no pozitīvismam veltītajiem pasākumiem notika reklāmas festivāla „ADwards” paspārnē), ka pamazām tiek veikti priekšdarbi, lai politiskā reklāma vairs neizskatītos tik negodīga, lai mazinātos pret to imūno vai to noliedzošo cilvēku skaits. Viens no paņēmieniem ir samazināt uzticamību medijiem – pēdējai institūcijai, kuru sabiedrība vēl respektē (protams, ar iebildēm), kuras informācija tiek balstīta uz faktiem un ietekmē mūsu rīcību. Otrais „pozitīvisma” vilnis, manuprāt, cenšas piepildīt tieši šo mērķi – pazemināt žurnālistikas un mediju uzticamību. Ja mediju saturā viss ir slikts, neobjektīvs un biedējošs, tad reklāma uz tā fona neizskatās slikti, tad tā atkal var izkliegt savus saukļus monopolistiski, nebaidoties no mediju analīzes vai vienkārši cita viedokļa.

Ne tikai šobrīd, bet visos laikos mediju produkti, ko raksturo vārdu savienojums „labās ziņas”, var būt tikai izklaides daļa. Lai remdētu stresu, atslēgtos no ikdienas rūpēm, uzlabotu garastāvokli vai nomierinātos, jūs varat klausīties uzmundrinošu mūziku, rosīties draugiem.lv, sekot iemīļotajam seriālam, spēlēt internetā datorspēles vai lasīt tikai „labās ziņas”. Es ceru, ka tās piepildīs savus mērķus, bet nedomājiet, ka tā varēsiet iegūt patiesu informāciju, justies zinošs par apkārt notiekošo un pieņemt izsvērtus lēmumus. Ir diezgan muļķīgi noticēt, ka, izskaužot sliktās ziņas, dzīve pati kļūs labāka.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU