Nacionālais kino: kas te notiek?

Pēc kinostudijas privatizācijas

Cik akciju „Rīgas Kinostudijā” pieder Latvijas valstij?
Latvijas valstij Kultūras ministrijas personā pieder 24,9% „Rīgas Kinostudijas” akciju.

Izšķirošā valsts ietekme (balsstiesību vairākums) „Rīgas Kinostudijā” tika pazaudēta 1998. gadā. Rīkojumu parakstīja tā laika kultūras ministre Ramona Umblija un Ministru prezidents Guntars Krasts. Ar 2006. gada 10. oktobra MK rīkojumu tika pārdoti vēl 7% no 31,31% valstij piederošajām akcijām. Kāpēc tika samazināts minēto akciju skaits?
Par pēdējo akciju skaita samazinājumu varu pateikt, ka šis solis bija tikai loģisks, jo iepriekšējais akciju skaita sadalījums nekādā veidā neļāva kinostudijai startēt Eiropas Savienības projektos, pastāvot nosacījumam, ka privātais kapitāls nedrīkst būt mazāks par 75% no sabiedrības pamatkapitāla. Līdz ar to vienu brīdi kinostudija bija ļoti interesantā situācijā – visi, kam bija interese un enerģija šos ES fondu līdzekļus apgūt, to varēja, bet „Rīgas Kinostudijai” šāda iespēja bija liegta, un tai pašā laikā nebija arī nekāda atbalsta no valsts puses.

Vai akciju pirkšanas piedāvājums nāca no „Rīgas Kinostudijas”?
Protams, tā bija „Rīgas Kinostudijas” iniciatīva, jo, kā jau teicu, situācija bija neapskaužama: visi studijas konkurenti varēja šos līdzekļus apgūt, bet mēs akciju sadalījuma dēļ pie līdzekļiem nevarējām tikt.

Kas ieguva šos 7% valsts pārdoto akciju?
„Rīgas Kinostudijas” akcionārs Armands Liberts.

Valstij palikuši tikai 25% akciju „Rīgas Kinostudijā”. Kāda konkrēti ir valsts līdzdalība kinostudijas darbā?
Nepilni 25%. Būtībā nekādas veicinošas līdzdarbības „Rīgas Kinostudijas” darbā valstij nav. Protams, valsts kā akcionārs var izmantot savas tiesības – nākt uz akcionāru sapulcēm, balsot par valdes padomes izvirzītajiem lēmumu projektiem, bet aktīvas iniciatīvas, kas vērsta uz „Rīgas Kinostudijas” ražošanas un cita veida attīstību, tai īsti nav.

Tomēr kā valsts kā akcionārs nodrošina savu ietekmi „Rīgas Kinostudijā”?
Protams, tādā apmērā, kādā valstij pieder akcijas, tās viedoklis tiek ņemts vērā akcionāru sapulcēs.

Ko nozīmē nacionālais pasūtījums?
Būtībā nacionālais pasūtījums ir ļoti interesanta lieta – it kā publiski definēts tas īsti nav, tomēr valsts NKC personā atbilstoši viņiem vien saprotamiem kritērijiem dala atvēlētos budžeta līdzekļus filmu nozarei, izvērtējot iesniegtos projektus un lemjot, kurš no tiem atbalstāms un kurš noraidāms.
Te nu varu teikt, ka patiesībā šie vērtēšanas kritēriji ir ļoti, ļoti miglaini. Tie vairāk ir nevis uzstādījumus precizējoši, bet gan deklaratīvi, piemēram, kā pirmais no tiem – „iesniedzamā projekta mākslinieciskā kvalitāte un nozīmīgums Latvijas un Eiropas kontekstā”.

Pagājušajos gados bija pierasts dzirdēt līdzīgus frāžainus formulējumus… Tie noder kā aizsegs subjektivitātei un negodīgumam.
Esmu pārliecināts, ja NKC ekspertiem uzdotu jautājumu, kā viņi izprot minēto kritēriju un kādā veidā izvērtē projektus, vadoties pēc šāda formulējuma, diez vai viņiem izdotos gana precīzi izskaidrot, kā tas īsti notiek. Taču tas neliedza šos budžeta līdzekļus dalīt, kaut gan patiesībā tikai šogad radās juridisks pamats naudas sadalei, ko nosaka MK noteikumi „Kārtība, kādā piešķir valsts budžeta finansējumu filmu nozares projektiem”. Naudas līdzekļi filmu projektiem tika dalīti jau labi sen, bet iepriekš nekādu normatīvo aktu, kas noteiktu, kādā veidā tas darāms, nebija.

Kā tad tika sadalīti filmu ražošanai piešķirtie līdzekļi?
Pagājušajā gadā aktualizējās jautājums par filmu nozari vispār. Zināma loma bija „Rīgas Kinostudijas” aktivitātēm sakarā ar kinostudijai piederošajām autortiesībām. Pēkšņi nozares administrētāji attapās, ka kaut kas, šķiet, nav pareizi un kaut kas jādara lietas labā. Protams, uzreiz arī aktualizējās jautājums par Nacionālo filmu likumu, kurš top, ja nemaldos, jau 17 gadus un tā arī līdz šim brīdim nav īsti gatavs. Attiecīgi visā šajā jezgā laikam kāds arī pamanīja, ka budžeta līdzekļi filmu atbalstam NKC tiek nodoti samērā brīvi, bez kādas juridiskās bāzes. Un, tā kā šo līdzekļu sadalīšanas kārtība nekādos normatīvajos aktos noteikta nebija, kino centrs šo savu funkciju realizēja visai brīvā un ne visiem saprotamā veidā.

"Mums vajadzētu atmest daļu birokrātiskās pieejas, kļūt elastīgākiem un veselīgi konkurēt savā starpā – tā celtos arī filmu kvalitāte. "

Nacionālo filmu likumprojekts ir jau izstrādāts, tas vēl jāpieņem Saeimai. Saskaņā ar to iecerēts veidot Filmu fondu, kurā tiktu iekļauti visi valsts budžetā paredzētie līdzekļi filmu nozares atbalstam. Fonda līdzekļu turētājs un administrētājs būs Nacionālais kino centrs. Pakomentējiet, lūdzu!
Ņemot vērā to, ka līdz šim vispār nebija neviena normatīvā akta, kas regulētu kino nozari, likuma izstrāde un pieņemšana ir nozīmīgs solis nozares sakārtošanā. Ikgadējs, stabils un pieaugošs pamatfinansējums tās attīstībai nāks tikai par labu. Tāpat pozitīvi ir vērtējams tas, ka, attīstoties pašmāju kino, pavērsies plašākas sadarbības iespējas ar citu valstu filmu veidotājiem.
Piemēram, kino Krievijā attīstās fantastiskos ātrumos, līdz ar to visas kino ražošanas izmaksas tur ir ļoti augstas, jo pieprasījums ir liels. Domāju, viņiem būtu interesanti meklēt sadarbības veidus arī šeit, Latvijā, un rezultātā visi no tā būtu tikai ieguvēji.
Naudu vajag ne tikai kino ražošanai...
Lieki piebilst, ka kino nozare nav nozare pati par sevi. Ja runājam par kino ražošanu, tad līdz ar filmēšanas laukumu, kurā strādā kino nozares profesionāļi, ražošanas procesos tiek iesaistītas arī daudzas citas pakalpojumu jomas, kā, piemēram, viesnīcas, ēdināšana, transports u.c., kuru klātbūtne kino veidošanā ir vitāli nepieciešama. Attīstoties kino ražošanai, arī šīs un citas nepieminētās nozares tikai gūtu labumu.

Vai „Rīgas Kinostudija” piedalījās filmu likumprojekta izstrādē un apspriešanā? Spriežot pēc likumprojekta, valsts ir ieinteresēta nacionālā kino attīstībā. Likums paredz, ka valsts budžeta dotācijas Filmu fondam kārtējam gadam būs lielākas nekā iepriekšējā budžeta gadā, ka pašvaldības varēs piedalīties fonda finansēšanā, ka kvalificētam producentam pienāksies nodokļu atlaides utt.
Jā, bija brīdis, kad mēs runājām ar šā likuma izstrādātāju – Nacionālo kino centru – saistībā ar likumprojekta iepriekšējo versiju, un, jāsaka, tā bija ļoti nepilnīga. Mēs uzdevām jautājumus, kam šis likums paredzēts, kādas tiesiskās attiecības tas regulēs un ar kādām metodēm regulēs, un ne uz vienu jautājumu nevarējām saņemt skaidru un pārliecinošu atbildi, kas jau bija zināms rādītājs par šī normatīvā akta projekta kvalitāti.

Tas ir par skaisto nākotni, bet kā ir ar tagadni?
Par kino industriju mēs varam runāt ļoti nosacīti, jo faktiski tādas patlaban Latvijā nav. Ir vairāk nekā 30 filmu studijas, bet tas nenozīmē, ka ir arī 30 konkurētspējīgas filmēšanas grupas. Ja mēs vadāmies pēc Eiropas filmu uzņemšanas standartiem, vairāk kā divas filmu uzņemšanas grupas Latvijā nokomplektēt nevar, jo šobrīd trūkst kino profesionāļu, un tam par pamatu ir pašreizējā, līdz šim īstenotā valsts politika filmu nozarē.
Kā piemēru varu minēt vēl vienu NKC filmu projektu vērtēšanas kritēriju, proti, „producenta, režisora un filmu grupas iepriekšējā pieredze”. Kā saprotu, te tiek izvērtēts, cik spilgti kāds no kritērijā minētajiem subjektiem sevi pierādījis iepriekšējos projektos, taču – kā lai sevi piesaka, piemēram, tikko Kultūras akadēmiju beigušais speciālists? Viņam ir maz iespēju tikt pie valsts finansējuma, jo viņa projekts automātiski neatbilst šim kritērijam.
Vēl viens fantastisks, diametrāli pretējs šā gada piemērs. Režisore Brigita Eglīte, kuras darba pieredze ir mērojama vairākos gadu desmitos, kopā ar ne mazāk pieredzējušo filmu producenti Baibu Urbāni un operatoru Valdi Eglīti iesniedza NKC savu projektu „Vienīgā fotogrāfija”, kas veltīts Latvijas 90. dzimšanas dienai un novembrī acīmredzot piedzīvos savu pirmizrādi. Šis projekts tika noraidīts tieši minētā kritērija dēļ.
Projektu atbalstījusi Aizsardzības ministrija, „Tēvijas sargs”, Rīgas dome, „Latvenergo”, „LMT”, „Latvijas Avīze”, Latvijas Nacionālais teātris un vēl daudzas citas ar kino nozari nesaistītas organizācijas, tikai ne NKC. Nejēdzība!!! Kāda jēga kritērijiem, ja to uzstādījumus, kas jau tāpat ir izplūduši un neskaidri, projektu vērtēšanas eksperti neņem vērā? Ja šajā konkrētajā gadījumā filmas nozīmīgums un filmēšanas grupas pieredze NKC izpratnē nav bijusi pietiekama, tad, atvainojiet, – kam tāda pieredze ir un cik vēl valstiski nozīmīgam ir jābūt projektam, lai kino centrs to atzītu par labu esam?

"Vērtēšanas kritēriji ir ļoti, ļoti miglaini. Tie vairāk ir nevis situāciju un uzstādījumus precizējoši, bet gan deklaratīvi. "

Te rodas jautājums: kādas tad filmas mēs atbalstām, kādas ir šīs „caurspīdīgās” vadlīnijas un ko mēs no nacionālā kino īsti gribam? Bet varbūt nav runa par to, ko grib redzēt skatītājs, bet gan par to, ko grib redzēt NKC eksperti?

Ministre Helēna Demakova, uzrunājot kultūras darbinieku foruma dalībniekus pagājušā gada 20.septembrī, kā KM svarīgu uzdevumu minēja nacionālā kino atdzimšanu. Vai no valsts puses jūtat šādu iniciatīvu?
Pateicoties kultūras ministres H.Demakovas enerģiskajai rīcībai, filmu nozares finansējums pēdējos gados ir dubultojies, un tā ir pozitīvi vērtējama tendence. Lai arī tas ir samērā nenozīmīgs pieaugums uz visu kino nozari kopumā, tomēr finanšu resursi gadu no gada palielinās. Taču es uzskatu, ka lielākā problēma nav vis nepietiekamais finansējums, jo tā tāpat visiem nepietiks, un vienmēr būs kāds neapmierinātais, bet māksla ar šo finansējumu saimniekot. Te nu īsti mums nevedas.

Kur ir grūtības?
Manā izpratnē ir pāris iemesli, kurus novēršot, varētu sekmēt daudz efektīvāku piešķirto finanšu līdzekļu izlietojumu. Kā prakse liecina, neviens puslīdz nopietns filmu projekts pie mums Latvijā netop īsākā laika posmā kā divi, trīs, pieci gadi, un tas nozīmē, ka rodas ražošanas pārtraukumi, bet jebkurš ražošanas iekonservējums rada arī papildu izdevumus, aktuālā tēma noveco utt.
Pašlaik ir tā: vienu gadu sagatavojas, labākajā gadījumā iesāk filmēt, pēc tam gaida nākamo budžeta sadalījumu – iedos naudu vai neiedos –, parasti jau iedod, bet mazāk, nekā prasīts, un ar uzstādījumu – filma jāpabeidz! Tomēr filmu nevar pabeigt tikai tāpēc, ka kāds tā vēlas. Tam ir nepieciešams finansiālais segums tādā apmērā, kāds ir uzrādīts tāmē. Tas rada zināmu stresu ražotājos – lai produktu varētu pabeigt, tiek meklēti citi alternatīvi risinājumi, kā rezultātā filma ne vienmēr sanāk tik kvalitatīva, kā iecerēts. Diemžēl ar talantu vien filmu nevar uzņemt!
Un vēl – kā var būt tā, ka vienu gadu kādu projektu atbalsta, piešķir līdzekļus, bet nākamajā gadā – neatbalsta? Cik šādu puspabeigtu un nepabeigtu projektu Latvijā ir un cik lielas ir „iestrēgušās” summas? Acīmredzot daļa šo projektu tā arī nekad netiks pabeigti, tātad – attiecīgi arī šīs summas, kas projektiem tika piešķirtas, var uzskatīt par nelietderīgi izmantotām. Domāju, tas būtu interesants pētījuma objekts, bet kopumā gribu pateikt, ka līdz šim nav izstrādāts detalizēts nozares attīstības plāns, kas noteiktu, kādas aktivitātes jāveic šogad, kādas plānotas pēc trim un pieciem gadiem, lai nozare stabilizētos un metodiski attīstītos. Tāda kā taustīšanās pa tumsu sanāk...

Tādā gadījumā, kāda, jūsuprāt, ir Latvijas nacionālā kino ekonomiskā atdeve? Reizēm izskan doma, ka Latvijas kino ir tikai valsts naudas patērētājs...
Lai zinātu, ko piedāvāt, ir jāzina, ko pieprasa, un tas ir lielākais klupšanas akmens Latvijas kino. Pat ja arī mēs Latvijā izveidojam skaistu un „ejošu” filmu par, teiksim, mazāk nekā 600-700 tūkstošiem latu, kas pēc Eiropas standartiem nav pat puse no kvalitatīvas filmas uzņemšanai nepieciešamā budžeta, saprotam, ka ar 140 000 lielu apmeklējumu, kas skaitās Latvijas mēroga rekords, filmas ražošanas izmaksas nosegt nav iespējams. Tai pašā laikā, samazinot filmu izmaksas, attiecīgi iegūstam arī nekvalitatīvāku produktu, kuru grūtāk pārdot utt.

Varbūt mums jārada tādas filmas, ar kurām varam vairāk nopelnīt?
Pat ja ir skaidrs, ka filma sevi neatpelnīs, nedomāju, ka mums jāmet plinte krūmos. Ir jārēķinās ar to, ko Latvijas iedzīvotāji grib redzēt, un tās ir ģimenes filmas ar vēstījumu, saprotamiem notikumiem un emocijām, kas skatītājā rosina pārdomas par filmā atspoguļotajiem notikumiem. Ja būs ievērots šāds pamatuzstādījums, arī publikas interese būs lielāka un līdz ar to arī ekonomiskā atdeve uzlabosies. Diemžēl – ar nedaudziem, bet ļoti patīkamiem izņēmumiem – vairumā gadījumu šādas filmas Latvijā netop.

Mēs neprotam vai negribam?
Te mēs atkal atgriežamies pie NKC projektu vērtēšanas kritērijiem. Projekts tiek iesniegts, to pēc jau iepriekš minētajiem, neskaidri formulētajiem kritērijiem izvērtē trīs eksperti, kas pieļauj, ka projektu izvērtēšanas procesā izšķirošā nozīme ir subjektīvajam faktoram. Respektīvi, eksperts šo projektu izvērtē nevis pēc striktiem kritērijiem, bet – savu personīgo emociju vadīts.
Galu galā par nodokļu maksātāju naudu tiek uzņemta filma, ko par labu esam atzinuši daži cilvēki. Jā, varbūt ar šo filmu iegūstam kārtējo balvu festivālā, bet diemžēl vidusmēra skatītājs ļoti bieži šo „augsto” mākslu nesaprot. Tieši šis apstāklis rada nepārvaramu plaisu starp filmu veidotājiem un skatītāju. Neesmu arī redzējis nekādus statistikas datus par pēdējos gados uzņemto filmu apmeklējumu, kaut gan tas ir viens no vissvarīgākajiem filmu vērtēšanas kritērijiem 

Vai piekrītat apgalvojumam, ka nacionālais kino ir cena, kas mums jāmaksā, ja vēlamies būt par latviešiem? Ja arī pietrūkst šī finansējuma, tad valstij ir jārod šī iespēja.
Jau vēsturiski pierādījies, ka kino ir viens no vienkāršākajiem un vienlaikus efektīvākajiem veidiem, kā parādīt sevi pasaulei. Ar interesantiem projektiem mēs varam uzrunāt plašas cilvēku masas tālu aiz Latvijas robežām.  

No Eiropas fondiem pēdējo četru gadu laikā piesaistīti vairāk nekā 1,2 miljoni latu. Tātad aptuveni 35-40% no filmu budžeta ir piesaistītais līdzfinansējums. Vai mēs protam izmantot Eiropas naudu?

Eiropas naudas kino nekad nevar būt par daudz. Ar šo naudu Latvijā tapušas ne tikai jaunas filmas, kas jau izrādītas kinoteātros, bet, pateicoties tai, ražošanas grupām ir darbs, filmu nozares speciālisti var praktizēties. Īpaši nozīmīgi tas ir, domājot par jaunajiem speciālistiem, kuriem jāredz sava darba perspektīva, ekonomiskais pamatojums darbam tieši šajā nozarē, motivācija.

"Jaunieši ir jāiesaista filmēšanas procesos, jāļauj viņiem strādāt un sevi apliecināt. "

Uzskatu, ka jauniešiem jāļauj strādāt un apliecināt sevi jau mācību procesā, tāpēc esam uzsākuši nopietnas sarunas ar Kultūras akadēmiju par iespēju dot tai ražošanas telpas, kurās studenti varētu praktizēties, veidot savus kursa darbus un diplomdarbus.

Vai Latvijā var iegūt profesionālu izglītību filmu nozarē?
Filmu ražošanu profesionāli nevar apgūt, solā sēžot. Tādā veidā var apgūt nozīmīgu teorētisko bāzi, bet prakse jāiegūst uz laukuma. Savā laikā Latvijai bija iespēja piedalīties Baltijas kino skolas izveides konkursā, diemžēl Latvija šajā konkursā zaudēja, un šāda skola tika izveidota Tallinā. Šis apstāklis, protams, nekādā veidā nesekmēja filmu nozares attīstību.

Pēc kādiem nosacījumiem Latvijā ienāk ārvalstu kino?
Pārsvarā – nejauši, tādēļ, ka ārzemniekiem patīk kādi konkrēti vietējie parametri – jūgendstila ēkas, daba u.c. Pilnīgi noteikti ārzemju kino neienāk tādēļ, ka mums būtu zemas ražošanas izmaksas. Tās konkurē ar citām Eiropas valstīm, turklāt papildu trūkums ir nepietiekams filmēšanas serviss.

Cik mēs paši esam konkurētspējīgi pasaulē?
Kino pamati kopumā mums ir ļoti labi, ņemot vērā, ka lielākā daļa kino profesionāļu savas zināšanas ieguvuši Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Problēma ir, kā šīs zināšanas nodot tālāk. Daudzi jaunieši brauc uz ārzemēm, mācās, gūst pieredzi, un tas ir apsveicami, bet būtu ļoti prātīgi, ja mēs vairāk rūpētos par nepieciešamās vides radīšanu mācībām tepat Latvijā, teiksim, „Rīgas kinostudijā”, gan tādā veidā paplašinot Latvijas Kultūras akadēmijas piedāvātās mācību programmas, gan attīstot sadarbību ar ārvalstu kino profesionāļiem.
Ražošanas gaitā vienmēr rodas jautājumi un ir labi, ja uz tiem studenti operatīvi var saņemt augsta līmeņa speciālistu atbildes un ieteikumus.
Turklāt svarīgi kino nozarē iepludināt jaunus speciālistus, kas ar savām zināšanām veidotu kvalitatīvu kino, tā pastiprinot savstarpējo konkurenci. Ja nav konkurences, zūd arī kvalitāte.

Vai mēs varam konkurēt ar pasaules labākajām filmām?
Domāju, pagaidām ne. Protams, ir atsevišķi mazformāta darbi, kas ieguvuši atzinību dažādos filmu festivālos, bet, ja mēs runājam par filmas atdevi un spēju piesaistīt skatītājus, neko tādu, izņemot „Rīgas sargus” un „Soviet Story”, mēs pēdējā laikā neesam radījuši.

Kādu redzat filmu ražošanas nākotni Latvijā? Vai mēs varētu sasniegt pasaules līmeni?
Runāt par kaut kādu neatgriezenisku Latvijas kino degradāciju nevar, bet mums vajadzētu izrauties no provinciālisma – ražošanas lokālam kino mīļotāju pulciņam. Domāju, mums ir tādas pašas iespējas kā jebkuram citam ražotājam, tikai jāizvirza prioritātes, tās jāattīsta, jārealizē, un tad jau darbi paši parādīs, uz ko esam spējīgi. Mums ir ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis: mums ir visi nosacījumi, lai varētu filmēt, jo visapkārt – Krievijā, Lietuvā un citur – notiek kino ražošanas aktivitātes ļoti augstā līmenī. Kāpēc gan ne pie mums?
Mums vajadzētu atmest daļu birokrātiskās pieejas, kļūt elastīgākiem un veselīgi konkurēt savā starpā – tā celtos arī filmu kvalitāte.

Vai redzat kādus nopietnus draudus kino nozares pastāvēšanai Latvijā?
Eksistencē – ne, mēs eksistējam sen un ļoti profesionāli, bet ļoti gribētu, lai šī eksistence pārtop konkurētspējīgā ražošanā.

Kādus latviešu stāstus ar saviem aktieriem pašlaik uzņem Rīgas kinostudijā?
Pašlaik top dokumentālā filma „Padoties aizliegts”. Filma ir par bokseru ģimeni – tēvu un diviem dēliem, kas visu savu dzīvi ziedojuši šim sporta veidam. Vairāk nekā 90% materiāla jau ir nofilmēts, atlikusi tikai filmas montāža, ieskaņošana. Filmas pabeigšana tiek plānota 2009.gada pavasarī, tomēr tā vietā, lai veltītu visu enerģiju filmai, kinostudija ir spiesta skaidroties par atsevišķu amatpersonu patvaļīgas rīcības izraisītajām sekām. A/s „Rīgas Kinostudija” saistībā ar šo projektu Administratīvajā rajona tiesā iesniegusi pieteikumu par 2008.gada valsts budžeta līdzekļu nelikumīgu pārdali dokumentālā kino nozarei pretēji konkursa nolikumā noteiktajam naudas sadalījumam.

Kādas nelikumības saskatāt līdzekļu sadalē?
„Rīgas Kinostudijas” iesniegto projektu noraidīja sakarā ar nepietiekamajiem budžeta līdzekļiem, tai pašā laikā spēlfilmas bija saņēmušas par 90 tūkstošiem latu vairāk, nekā tām bija paredzēts konkursa nolikumā, savukārt no dokumentālo filmu kategorijas, pie kuras piederēja arī mūsu iesniegtais projekts, šī summa bija pazudusi.
Mēs vērsāmies Kultūras ministrijā, un, lai gan ministrija šā gada 9.jūnijā pieņēma lēmumu un uzdeva Nacionālajam kino centram izskatīt projektu vēlreiz pēc būtības, ir pagājuši trīs mēneši, bet no NKC nekādu citu lēmumu saņēmuši neesam.

Kādi jauni projekti top Rīgas kinostudijā?
Projekts, kas pašlaik ir sagatavots un iesniegts izvērtēšanai NKC, ir par Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi un darbību. Nepieciešamība veidot šādu filmu saistīta ar nesenajām sabiedrības diskusijām, kurās atklājās, ka, kopumā ņemot, mums ir ļoti trūcīgas zināšanas par cilvēkiem, kuru darbībai bija ļoti nozīmīga un varbūt pat izšķiroša loma Latvijas valsts veidošanā .

Kam pieder līdz 1998. gadam Rīgas kinostudijā tapušās filmas? Tās ir valsts īpašums vai visas privatizētas?
Autortiesības uz padomju laikā uzņemtajām filmām pieder a/s „Rīgas Kinostudija”, un šī piederība ir pamatota ar likumu. Līdz 1993. gadam spēkā bija LPSR Civilkodekss, kurš noteica, ka autortiesības visām kino un televīzijas filmām pieder tiem uzņēmumiem, kuros tās ir uzņemtas, savukārt Latvijas Republikas likums „Par autortiesībām un blakustiesībām” paredz, ka visas tiesiskās attiecības izskatāmas saskaņā ar tiem normatīvajiem aktiem, kas tajā laikā bija spēkā, respektīvi, ja filmas tika radītas padomju laikā, tad arī autortiesību piederība izskatāma šajā laikā esošās likumdošanas ietvaros.
Tāpēc visa ažiotāža ap „Rīgas Kinostudiju” man nav saprotama, jo neviens neapstrīd, piemēram, to, ka LTV pieder autortiesības uz visām pārraidēm, kas veidotas tajā laikā, kaut gan likumi, kas regulē autortiesības, abos gadījumos ir vieni un tie paši.

Tātad filmas nav izpārdotas?
Protams, ka ne! Tās atkal bija kārtējās blēņas. Vairumam no tiem, kas publiski apgalvoja, ka „filmas ir izpārdotas”, līguma teksts bija pieejams, un nekas tāds šajā līgumā rakstīts nebija. Gribot negribot rodas jautājums – vai viņi neprot lasīt vai vienkārši negribēja izlasīt to, kas līgumā bija rakstīts? Tiesības realizēt „Rīgas Kinostudijai” piederošās autortiesības ir nodotas dāņu kompānijai „Voksell APS” pret atlīdzību izmantošanai uz laiku, kurš noteikts līgumā. Kad līgumā paredzētais termiņš būs beidzies, „Rīgas Kinostudija” atkal būs tiesīga rīkoties ar šīm autortiesībām.

Kāpēc bija jānodod autortiesības? Vai paši neprotam glabāt? Vai mums nav bažu par autortiesību piesavināšanos?
Dāņi jau agrāk bija strādājuši ar krievu mediju gigantiem, bet kinostudijai šādas pieredzes autortiesību realizācijā nebija. Uzskatu, ka autortiesību uzticēšana šīs nozares profesionāļiem bija pareizākais, ko tai brīdī varējām darīt.

Kas notiek ar „Rīgas kinostudijas” materiāli tehnisko nodrošinājumu (tērpiem, rekvizītiem u.c.)?
Te ir patīkami uzlabojumi. Tērpu kolekciju mēs pastāvīgi atjaunojam, tiek uzturēta kārtībā arī vecā tērpu kolekcija. Esam saveduši kārtībā lielu daļu filmu uzņemšanai nepieciešamo rekvizītu, kā arī iegādājušies divas jaunas filmēšanas kameras un tiek modernizēta apgaismošanas tehnika. Mēs attīstāmies, turpinām strādāt un strādāsim neatkarīgi no tā, vai mums būs valsts atbalsts vai ne. Kinostudija tika radīta ar vienu mērķi – lai veidotu filmas, un tā ir mūsu prioritāte.