„Comenius” mērķi un uzdevumi
2007./2008. mācību gadā „Comenius” asistentūrā no Latvijas bija iesaistījušies 14 asistenti: 13 meitenes un viens puisis. Studenti apguva pedagoģisko pieredzi Itālijā, Francijā, Spānijā, Portugālē, Polijā un citās ES valstīs.
„Comenius” asistentūra ir viena no ES Mūžizglītības programmas individuālās mobilitātes akcijām. Tās mērķis ir dot iespēju topošajiem skolotājiem iegūt labāku izpratni par mācību procesiem Eiropā, uzlabot svešvalodu zināšanas, iepazīt citas valstis un to izglītības sistēmas, kā arī uzlabot savas pedagoģiskās prasmes.
ES Mūžizglītības programmas„Comenius” asistentūrā var piedalīties studenti, kas augstskolā pabeiguši vismaz divus kursus un kas pēc studijām iegūs skolotāja kvalifikāciju, kā arī jaunie skolotāji, kas jau pabeiguši studijas, bet vēl nav patstāvīgi strādājuši par skolotājiem.
Asistenta darba pienākumos ir iekļauti šādi uzdevumi:
- asistēt mācību stundās, atbalstīt skolēnu grupu un projektu darbu;
- uzlabot skolēnu svešvalodu zināšanas, mācīt asistenta dzimto valodu un/vai citus mācību priekšmetus;
- strādāt papildus ar skolēniem, kam ir īpašas izglītības vajadzības;
- sniegt informāciju par asistenta valsti;
- ieviest un nostiprināt Eiropas dimensiju iestādē, kura uzņem asistentu.
Skola nozīmē skolotāju, kas uzrauga asistentu, rūpējas par asistenta dzīves apstākļiem, seko līdzi viņa izaugsmei un asistentūras laikā darbojas kā kontaktpersona.
Asistentam nav jāstrādā pilna slodze, bet jāpalīdz mācību procesā un citos skolas pasākumos un jāiesaistās skolas dzīvē. Lai dažādotu savu pieredzi, asistents var būt saistīts ar vairākām, bet ne vairāk kā trim skolām.
Asistentūras ilgums ir no 3 mēnešiem līdz vienam mācību gadam. Asistents saņem stipendiju, kas sedz ceļa un uzturēšanās izdevumus citas ES dalībvalsts skolā. „Comenius” asistentūras stipendiju pretendents var saņemt tikai vienu reizi.
Pieteikumu var iesniegt atbilstoši Eiropas Komisijas izsludinātajam ikgadējam pieteikšanās termiņam. Detalizētāka informācija un pieteikuma veidlapas atrodamas APA interneta mājaslapā www.apa.lv „Comenius” sadaļā.
Topošie pedagogi pasaulē
Dārta Akmens: „Es biju Itālijā. Tā ir cita pasaule, vitāli, atvērti un draudzīgi cilvēki. Gatavojoties braucienam, jau augstskolā biju pabeigusi mazo itāļu valodas kursu, bet tā izrādījās par maz, jo pilnīgi neviens, kas mani sagaidīja, nerunāja angļu valodā.
Gan skolas vadība, gan skolotāji un skolēni bija ļoti laipni un uzmanīgi pret mani. Sākumā tiešām es tikai asistēju, bet vēlāk process ievirzījās tā, ka man bija galvenā loma. Laikam tādēļ, ka man bija labākas angļu valodas zināšanas nekā itāļiem, arī labāka pedagoģiskā meistarība un metodika. Tur, piemēram, lai nodrošinātu disciplīnu, skolotājs paceļ balsi, savukārt es izmantoju dziedāšanu, aplaudēšanu u.c. metodes. Skolā notika daudz ārpusklases pasākumu, kurus arī palīdzēju organizēt.”
Aiga Maurere: „Es biju Spānijā, Kanāriju salās. Ar skolu problēmu nebija, bet dzīvokli gan bija grūti atrast, jo neviens uz tik īsu laiku tur neizīrē dzīvokļus, taču viss beidzās labi: man atrada trīsistabu dzīvokli!
Skolotāji Spānijā runā angļu valodā ne visai veiksmīgi, dažkārt ir grūti saprast, ko viņi saka. Man bija bērni, sākot no 4 gadu vecuma līdz 6. klasei. Skolā viņi dara vienu un to pašu, nekādu papildmateriālu viņiem nav. Var redzēt, ka bērniem stundās ir neinteresanti. Kad angļu valodas skolotāji katru nedēļu apspriedās par darbu, ko un kā darīs, es izdomāju spēles, kas visiem ļoti patika. Kad braucu projām, bija sapulcējusies visa skola, visas klases, kā pratuši, bija salīmējuši Latvijas karogus un dziedāja. Ļoti mīļi un draudzīgi bērni.”
Indra Zeberiņa: „No janvāra līdz maijam biju Francijas ziemeļos. Lai gan cerēju, ka būšu dienvidos, arī ziemeļos bija ļoti jauki. Smējos, ka man ir mūžīgais pavasaris, jo ziemu šogad tā arī neesmu redzējusi.
Tā bija profesionālā skola. Mūsu izpratnē tāda, kurā pēc pamatskolas pabeigšanas bērni mācās vidusskolas mācību priekšmetus un paralēli apgūst profesiju. Tur bija sekretāri, slimnieku kopēji u.c. Skolēni bija 16 – 20 gadus veci, ko arī biju vēlējusies.
"Tā ir vislielākā pieredze – redzēt, kas notiek attīstītās skolās pasaulē."
Esmu vācu valodas skolotāja, bet šajā skolā nepasniedza vācu valodu. Mācīju angļu valodu, tādēļ nācās pašai daudz mācīties un gatavoties stundām. Kā pietrūka? Iespēju realizēt visas idejas, aktīvāk iesaistīties vietējā vidē. Taču skola bija ieinteresēta, lai esmu apmierināta, tādēļ turpat sameklēja vēl citu skolu, kas izrādījās licejs un kurā mācīja vācu valodu, un tur man vairāk sanāca vadīt stundas pašai nekā asistēt.
Tātad asistentūras laikā mācīju gan angļu, gan vācu valodu un varēju sagatavoties bakalaura darba izstrādei par to, kā mācīt vācu valodu, ja skolēniem ir angļu valodas priekšzināšanas.
Viņiem ir daudz asistentu – 6, 7 vienā skolā –, un viņiem patīk asistenti, jo tie nāk ar jaunām idejām. Skolotāji stundās stingri turas pie gramatikas mācīšanas metodes: skolēni lasa, raksta, bet, kad jārunā, sarunvaloda tiem sagādā grūtības.”
Guna Karele: „8 mēnešus biju Somijas starptautiskajā skolā. Ļoti patika asistentūras laiks. Asistēju pie ļoti dažādiem skolotājiem dažādās klasēs. Skolotāji ir mierīgi, skolēni paklausīgi, disciplīna laba. Skolēniem nav prātā darīt muļķības. Lai iekļūtu šajā skolā, viņiem jākārto iestājpārbaudījums testa veidā.
Tā kā tā ir starptautiskā skola, ar valodu man nebija problēmu, bet es nevarēju tik ļoti labi pilnveidot angļu valodu, cik to biju gribējusi. Skolā mācīju angļu valodu, matemātiku, mūziku, latviešu dziesmas. Pirms stundām mēs apspriedām stundu plānus. Bija jauka sajūta, kad sākumskolas bērni dziedāja Ziemassvētku dziesmas latviešu valodā.”
Agnese Kļave: „Dzīvoju kādus 12 km no Parīzes. Bieži braucu uz centru ar velosipēdu. Sākumā dzīvoju franču ģimenē, vēlāk – mājā, kas atradās netālu no skolas.
Esmu beigusi vizuālās mākslas studijas Liepājas Pedagoģiskajā universitātē un savu diplomdarbu vizuālajā mākslā „Animācijas elementu izmantošana sākumskolā” parādīju franču skolas direktoram, un viņš man ieteica savas zināšanas izmantot angļu valodas stundā. Jāpiebilst, Marks runā brīvi, mierīgi, bērniem netiek uzspiesti kādi īpaši rāmji. Mēs izveidojām sešas animācijas, un tas bija lieliski! Vispār franči negribīgi runā angļu valodā, jo tur ir spēcīga nacionālā identitāte.
Otrajā skolā strādāju ar pusaudžiem, lielākā daļa bija emigrantu bērni, arī bērni ar īpašām vajadzībām. Tie bija priekšpilsētas bērni, kas pārņemti ar repu. Kolektīvs bija ļoti jauks. Bija daudz pasākumu, kuros tiku iesaistīta. Biju arī uz pasākumu, kur pulcējās visi asistenti, kas tobrīd strādāja Francijā, te nodibināju jaunus kontaktus. Strādāju skolas bibliotēkā ar bērnu grupiņām, kam bija grūtības stundā uztvert mācību vielu. Pati arī vadīju stundas.
Man ir ļoti daudz brīnišķīgu iespaidu, sākot ar mākslu un kultūru un beidzot ar cilvēkiem, ko satiku uz ielas. Francijas cilvēkus interesē, kas notiek Latvijā. Viņi jautāja par politiku, dzīvi Latvijā.”
Anitra Kitenberga: „Skolu atradu pati ar draugu palīdzību. Tā nonācu Krakovā. Dzīves apstākļi bija ļoti labi, jo skolai ir sava kopmītne. Tagad saprotu, ka tā varbūt nebija labākā ideja, ka biju viņiem kā dāvana no debesīm, jo viņiem nebija nekāda priekšstata par asistentūru. Izbrīnīja tas, ka tik lielā pilsētā kā Krakova nebija neviena asistenta.
Vadīju tādas kā brīvprātīgās stundas. Skolotāji paši pasniedza mācību priekšmetus, es palīdzēju sagatavot skolēnus eksāmeniem. Jāsaka, pie mums ir augstāks svešvalodas skolotāju sagatavošanas līmenis nekā daudzviet Eiropā.
Asistēju arī stundās, vēroju skolotāju darba metodes. Stundas notiek tikai poļu valodā, angļu valodas eksāmens arī ir poļu valodā! Bērni maz zina par to, kas notiek pasaulē, arī Latvijā. Tas, ko stāstīju par Latviju, viņiem bija pārsteigums.
Tas bija tehnikums, kurā mācīja pavārus, viesnīcu darbiniekus u.c. Grupas bija diezgan lielas. Skolotāju stāvoklis ir tāds pats kā Latvijā – algas mazas, skolotāji ir pārguruši, strādā vairākas slodzes, pēc stundām neuzkavējas skolā. Nekas tāds kā skolotāju kopīgas pusdienas tur nenotiek.
Asistentūra man deva patstāvību, jo nebija „rāmju”, kas raksturīgi mācību praksei Latvijā. Es varēju izmēģināt savas idejas, pati secināt, kas ir labs, kas slikts.”
Monta Dance: „Vislabākās atmiņas, vislabākā pieredze. Biju ļoti lielā skolā mazā Portugāles ziemeļu pilsētiņā, kuras tai brīdī pat uz kartes nebija! Skolā bija 3 tūkstoši skolēnu, tā ir pusprivāta skola, otro pusi apmaksā valsts. Skolā viss notiek ar elektronisko karšu palīdzību – ar tām skolēni maksā par pusdienām, brauc skolas autobusā (autobuss atved un aizved gandrīz katru skolēnu), atskaitās par savu ierašanos skolā un kavējumiem utt. Un tas viss pašā meža vidū!
Portugāļi, attapušies, ka visi Eiropas līdzekļi iztērēti ceļiem, aizsardzībai un vēl kam citam, tagad naudu cenšas ieguldīt izglītībā. Kāda jēga, ja mēs dzīvojam perfektā valstī, bet cilvēki paliek neizglītoti? Portugālē tagad visi līdzekļi tiek novirzīti izglītībai. Ļoti daudz naudas ir mūžizglītības programmām, skola tur ir izglītības centrs, uz kuru cilvēki nāk un var atrast sev vajadzīgo. Ir jaunas skolas un tur ir viss iespējamais. Ir arī jaunas programmas.
Tā ir vislielākā pieredze – redzēt, kas notiek attīstītās skolās pasaulē. Viņiem nav ne tādu mācību metožu, kādas mēs izmantojam Latvijā, ne tādu gudru galvu, kādas ir Latvijā. Ar mūsu darbaspēku, ar tiem cilvēkiem, kas ir Latvijā, un to naudu, kas ir Portugālē, mēs būtu visgudrākā valsts pasaulē.
Ne skolotāji, ne skolēni tur nav tik profesionāli kā pie mums. Tik elementāra lieta kā PowerPoint, ko izmantoju stundās, viņiem likās vesels brīnums! Direktore nāca klāt un jautāja, ko es izmantoju. Sākumā tikai asistēju, vēlāk, kad pierādīju, ka strādāju labāk nekā portugāļu skolotāji, man atļāva patstāvīgi vadīt stundas. Esmu saņēmusi arī piedāvājumu strādāt Portugālē un par to šobrīd domāju.”
Vēl ne tagad un vēl ne šeit
Nav noslēpums, ka daudzi jaunie skolotāji, pabijuši asistentūrā ārzemēs, pēc tam neizvēlas strādāt Latvijas skolās. Tā ir nopietna problēma, un par to valstij jādomā. Jautātas, vai meitenes šodien ir gatavas sākt darbu skolā, lielākā daļa atbildēja noraidoši. 1. septembrī darbu skolā sāks tikai Anitra, pārējās turpinās mācības maģistrantūrā vai meklēs citas iespējas.
Anitra jūt sevī skolotājai raksturīgo ideālismu, lai gan jau tagad plāno, kā sadalīt pieticīgo 300 latu atalgojumu, lai visam pietiktu. Kā iemeslu tam, ka jaunās skolotājas pašlaik negrib strādāt skolā, viņas atzīmēja skolotāja profesijas zemo novērtējumu valsts mērogā. Kāda attieksme ir valstij, tāda ir tautai, secināja jaunās skolotājas. „Patīkama pieredze ir kaut kas cits, un skolotāja darbs tiešām ir patīkams, bet diemžēl vēl ne šai laikā Latvijā,” skanēja atbilde.
LV.LV jautā Baibai Sermuliņai, APA direktora vietniecei izglītības programmu jautājumos:
Kā skolotāji, kuri jau strādā skolā, var turpināt profesionālās meistarības pilnveidi ārvalstīs?
Tieši kā „Comenius” asistenti skolotāji otrreiz nevar būt, jo šāda stipendija tiek piešķirta vienreiz, bet „Comenius” programma piedāvā skolām un skolotājiem daudz citu iespēju. Pirmkārt, skolotājiem, kas strādā skolā, tās ir tālākizglītības iespējas. Tie ir kursi, dažādas starptautiskas konferences ārvalstīs, darba vērošana citu valstu prakses partnerskolās, un šim nolūkam viņi var saņemt stipendiju. Vēl arī sadarbības projekti ar citu valstu skolām pašmāju skolās, kur projektu ietvaros skolotāji darbojas kādā konkrētā programmā.
Vai „Comenius” asistentūrā iesaistās studenti no visām Latvijas augstskolām?
Esam rīkojuši seminārus un izplatījuši informatīvos bukletus par šādām iespējām. Aicināti tiek visi, bet visaktīvākā ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte un Liepājas Pedagoģijas akadēmija. Par asistentu var braukt jebkura priekšmeta skolotājs, ja vien viņam ir labas svešvalodu zināšanas, bet visbiežāk piesakās tieši svešvalodu skolotāji, jo viņiem nav valodas grūtību.
Kā notiek pretendentu atlase?
Atlase notiek, izvērtējot pieteikuma anketas. Pretendentam svarīgi prast motivēt savu izvēli un nav jābaidās, jo uz asistentūru mums nav liels konkurss. Nav tā, ka mums visi topošie skolotāji gribētu braukt strādāt par asistentiem. Dažreiz asistenti atsakās paši, jo tiem ir mainījušies plāni.
Kāpēc Latvijā ir tik maz ārzemju asistentu?
Grūti pateikt. Tā nav tikai Latvijas, bet visas Austrumeiropas problēma. Tikko dzirdējām, ka Polijā ir seši asistenti uz visu valsti. Domāju, ārzemnieki šaubās, vai spēs šeit uzlabot savas valodas zināšanas, arī dzīves kvalitāte pie mums, iespējams, attur viņus braukt uz Latviju.
