Lūdzu, raksturojiet patlaban valstī esošo neatliekamās palīdzības dienestu!
Diskusijas par Neatliekamās palīdzības pārveidošanu notiek vismaz piecus gadus. Pašlaik katrā Latvijas rajonā ir savs neatliekamās palīdzības dienests. To ir 39 – apakšstacijas, dispečerdienesti u. tml. Tie atšķiras gan pēc juridiskā statusa, gan apkalpojamās „saimniecības” – medicīniskā personāla, automobiļiem, iegādātā aprīkojuma. Šāda dažādība neļauj ieviest vienotu politiku visā neatliekamās palīdzības sistēmā, jo katrā vietā neatliekamās palīdzības dienests darbojas nedaudz citādāk.
Katram no šiem dienestiem ir savas „robežas”, kurās tas darbojas, un ārpus šīm robežām tam nav ne pienākuma, ne īsti tiesību kaut ko darīt. Dažkārt līdz kalnam brauc viena rajona mašīna, bet otrpus kalna – mašīna no kaimiņu rajona. Sadzīvē, protams, nepieciešamo palīdzību tās pašas mašīnas ārsti sniegs arī otrpus kalnam, bet teorētiski šāds dalījums pastāv.
Neatliekamā palīdzībā „pārstāv” gandrīz visus Latvijā iespējamos kapitālsabiedrību īpašuma veidus. Arī tām piederošās automašīnas ņemtas patapinājumā no valsts, ņemtas līzingā ar pašvaldības palīdzību, citviet slimnīca pati tās pirkusi u. tml. Arī ātrās palīdzības mašīnas atšķiras cita no citas, atskaitot tās 70, kuras valsts vienoti pirms diviem gadiem iepirka un sadalīja starp visiem dienestiem. Šādā situācijā sarežģīti panākt vienotu materiāli tehnisko nodrošinājumu.
Ko labu dos vienotās sistēmas ieviešana?
Apvienošana ļaus panākt vienmērīgu apkalpošanas kvalitāti visā valstī un ietaupīt resursus visā dienestā. Ar laiku visam dienestam būs viena grāmatvedība, viens saimnieciskais bloks, vienota administrācija. Tas viss koncentrēsies, arī iepirkumi un citi jautājumi.
Bet tas viss nebūt nenozīmē, ka tiks ietaupīti līdzekļi. Nē, netiks. Bet veselības aprūpei Latvijā ir piešķirts maz, un mēs savus mazos līdzekļus varēsim izmantot efektīvāk.
Kāda praktiski izskatīties šī vienotā sistēma?
Visā valstī būs pieci dipečerdienesti – četros vēsturiskajos novados un Rīgā, kur atradīsies centrālais dienests un kur strādās arī visa tā vadība. Šie pieci punkti spēs informatīvi apkalpot visu Latviju. Tas nozīmē arī to, ka beigs pastāvēt „kalniņa” princips.
"Izveidojot vienoto neatliekamās palīdzības dienestu, cerams, spēsim samazināt arī nepamatoto izsaukumu skaitu. "
Protams, neatliekamās palīdzības brigādes arī turpmāk paliks tajās pašās teritorijās, kur tās ir izveidotas un darbojas pašlaik, lai nokļūšana līdz pacientam prasītu iespējami īsu laiku. Bet informatīvā vadība notiks piecos dispečerpunktos.
Vai turpinās darboties jau pierastais 112 un 03 kanāls?
Šādu sistēmu domāts saglabāt arī turpmāk. No pašreizējā 112 kanāla jaunajā „struktūrā” zvans būs jānovirza tikai uz vienu no pieciem dispečerdienestiem. Tas neprasīs daudz vairāk laika kā līdz šim.
Sarežģītāk būs ar pašreizējā tiešā iezvana 03 saglabāšanu, jo mobilo tālruņu operatoriem ne pārāk „patīk” divciparu numuri. Bieži vien no mobilā tālruņa uz 03 piezvanīt vienkārši nevar. Tādēļ kopīgi ar tālruņu operatoriem jāatrod labākais risinājums, kā saglabāt arī šo neatkarīgo iezvanpieeju un kādu numuru noteikt ātrās palīdzības dienestam. Jo nav noslēpums, ka, zvanot caur 112, ceļš līdz pareizajam adresātam ir vismaz viena minūte, dažkārt pat piecas. Medicīniskajā palīdzībā dārga var būt katra minūte.
Bet kā ar pašu svarīgāko – ar mediķiem?
Jā, tā ir problēma. Mediķu trūkst.
Mums būs ļoti nopietni jāpārdomā, cik ārstu – tieši ārstu – nepieciešami neatliekamajā palīdzībā –- cik nepieciešamas reanimācijas un specializētās brigādes. Pašlaik lielā daļā neatliekamās medicīnas brigāžu strādā ārstu palīgi, ko agrāk sauca par feldšeriem.
Bet tas ir pilnīgi ir skaidrs, ka ne ārstu, ne viņu palīgu neatliekamajā palīdzībā nav pietiekami. Jā, viņi strādā divās maiņās, un mums ir ļoti grūti šajā dienestā darbiniekus piesaistīt. Viens no galvenajiem iemesliem – algas. Cauru diennakti dežurēt, skriet uz izsaukumiem jebkurā diennakts laikā un jebkādos laikapstākļos, sniegt palīdzību visur, arī uz ielas, saskarties ar agresiju, alkoholismu, sociālo pagrimumu un citām negācijām. Šis darbs ir ļoti smags. Un, ja algas ziņā nav nekādas atšķirības starp darbu šajā dienestā un slimnīcā, tad, protams, mediķi izvēlēsies vieglāku un prognozējamāku darbu.
Pašlaik mēs strādājam pie augstāku sociālo garantiju nodrošināšanas neatliekamajā dienestā strādājošajiem mediķiem. Jau esam iesnieguši izmaiņas Ārstniecības likumā, lai ārstiem, to palīgiem un māsām būtu atvaļinājuma pabalsts, pārcelšanās pabalsts, pabalsts par darba stāžu u. tml. Šoferiem savukārt jau palielinājām algas.
"Protams, viena gada laikā ideālo rezultātu neliekamās palīdzības sniegšanā nepanāksim, bet šāds mērķis ir. "
Un – algas mediķiem?
Tas būtu ļoti labi... bet vairāk varēsim pateikt, kad redzēsim savu nākamā gada budžetu. Visticamākais, tas būs rudenī.
Izsaukums, nopietns gadījums, bet dakteris pasaka – man tas viss apnicis, eju mājās, gaidīšu rudeni un algas pielikumu. Ko tad darīsiet?
Situācija ir smaga, protams. Bet pašlaik vēl spējam nodrošināt visiem iedzīvotājiem neatliekamo palīdzību. Visiem tiem, kam to vajag.
Cits jautājums – vai tiešām visiem, kas šo palīdzību meklē, tā tiešām ir nepieciešama? Ja palūkojamies uz izsaukumu pamatotību, tad divas trešdaļas izsaukumu varētu nebūt. To teic paši neatliekamās palīdzības mediķi. Dažkārt var pa tālruni sniegt konsultāciju, kā vislabāk rīkoties un noteikt, vai situācija ir dzīvībai bīstama. Arī, ja cilvēkam ir augsta temperatūra, tad neatliekamai palīdzībai nav pie viņa jābrauc, bet cilvēkam ir jāsauc taksometrs un jābrauc uz ārstnieciskās iestādes uzņemšanas nodaļu. Uzņemšanas nodaļā cilvēkam par ārsta konsultāciju nav jāmaksā.
Protams, mēs te nonākam līdz robežjautājumam – kā pašreizējiem pacientiem tiek nodrošināta ambulatorā palīdzība, kā valstī darbojas primārā veselības aprūpe un kā strādā ģimenes ārsta institūts. Lielākajai daļai izsaukumu būtu jānonāk pie ģimenes ārsta. Protams, viņam arī nav 24 stundas diennaktī jāstrādā, bet daudzi zvani ir „godīgi” pēc pulksten sešiem vakarā, kad ambulatorās iestādes beigušas savu darbu. Neatliekamajā palīdzībā ļoti precīzi var redzēt šo „zvanu sastrēgumu” pēc sešiem. Tā nav cilvēku ļaunprātība, bet tā ir visas sistēmas nesakārtotība. Pacienti vienmēr izvēlēsies darīt to, kas viņiem ērtāk. Izveidojot vienoto dienestu, ceru, ka spēsim samazināt arī nepamatoto izsaukumu skaitu.
"Jau iesniegtas izmaiņas Ārstniecības likumā, lai ārstiem, to palīgiem un māsām būtu atvaļinājuma pabalsts, pārcelšanās pabalsts, pabalsts par darba stāžu u. tml. "
Kad sāksies reforma?
Domājams, ka šī gada 1. augustā vai 1. septembrī, un paies apmēram gads, līdz sistēma būs izveidota. Tad mums būs šie pieci reģionālie dispečercentri, kuri strādās ar vienādām sazināšanās sistēmām, tad būsim spējīgi centralizēti iepirkt jaunas automašīnas, mums būs nepieciešamais mediķu skaits. Protams, viena gada laikā mēs šādu ideālo rezultātu nesasniegsim. Bet šāds mērķis mums ir.
Lielākā problēma būs katras šīs atšķirīgās struktūras pārņemšana un „ievietošana” vienotajā tīklā. Cik neatliekamo palīdzību pašlaik Latvijā, tik arī ir atšķirīgu situāciju. Tas būs interesanti, bet smagi.
Kā sabiedrība uztver šīs pārmaiņas?
Lielo pilsētu vadītāji noteikti ir par šādu centralizētu sistēmu. To var saprast, jo pašvaldībām atkritīs liels slogs.
Paši neatliekamās palīdzības mediķi arī atbalsta šo ideju. Vismaz liela viņu daļa.
Un kādi būs sistēmas mīnusi?
Mīnusu nebūs. Var būt tikai labāk. Gan personālam, gan slimniekiem.
