Plānojot Latvijas attīstību, viens no galvenajiem vērā ņemamajiem aspektiem ir demogrāfija, uzskata sociālantropologs Roberts Ķīlis. „Iedzīvotāju novecošanās ir neizbēgama tendence, 2030.gadā Latvijas iedzīvotāju būs ap 1,9 miljoni un vidējais vecums būs aptuveni 45 gadi," norāda sociologs. „Radīsies problēmas uzturēt sociālos pakalpojumus kaut vai tādā līmenī, kādi tie ir tagad." Visticamāk, ka būs nepieciešama pensionēšanās vecuma paildzināšana.
Domājot par nākotni, jārēķinās arī ar to, ka enerģijas cenas kāps. „Nākotnē nebūs iespējams uzturēt pašreizējo patēriņa režīmu. Jautājums - vai iedzīvotāji būs spējīgi pārskatīt līdzšinējo dzīves veidu?" atzīmē R.Ķīlis
„Valsts iespējas ietekmēt procesus savās teritorijās sarūk, tāpēc radīsies nepieciešamība pēc jauniem sabiedrības organizēšanās veidiem".
Valsts institūciju līmenī ir radīts daudz koncepciju un plānu par Latvijas attīstības ceļiem. Taču tie nereti dzīvē neiedarbojas. Pēc sociologa Aivara Tabūna domām, nav noteikta „diagnoze", kādēļ Latvijā ir zema uzticība varai un tik zems atbalsts Eiropas Savienībai.
Arī ekonomiste Raita Karnīte piekrīt, ka visprecīzāk modelēt nākotnes attīstību, balstoties uz demogrāfisko statistiku. Latvijas attīstības plāni līdz šim veidoti, nerēķinoties ar demogrāfiskajiem faktiem. "Mēs runājam, ka mums vajag zināšanu ietilpīgu ekonomiku, taču tā balstās uz cilvēkiem, bet cilvēku trūks," atgādina zinātniece. „Plānošanas dokumentos ir dziļa iekšēja pretruna, jo tie balstās uz situāciju, kāda tā ir tagad, nevis nākotnē, kad iedzīvotāju skaits saruks."
R.Karnīte arī piekrīt tam, ka globalizācijas apstākļos nacionālā valsts nevar ietekmēt procesus savā teritorijā un „to drīz redzēsim arī Latvijā". „Ir jārēķinās ar starptautisko darba dalīšanu un jāraugās uz Latvijas vietu tajā," viņa norāda.
"Šaubas ir pamatotas - nav saprātīgi valsts attīstības redzējumā izlikties neredzam demogrāfisko prognozi un nerēķināties ar globalizāciju, tai pat laikā runājot par zināšanu ietilpīgu ekonomiku un cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanu."
Pēc viņas teiktā, aktīvi tiek apgūti Eiropas Savienības piešķirtie līdzekļi, taču tas ne vienmēr vairo valsts attīstību.
Kā atzīmēja A.Tabūns, Latvija ir daudz sasniegusi, salīdzinot ar citām postpadomju valstīm, taču tas neesot pietiekami. Sociologs aicināja pievērst uzmanību jaunajai paaudzei, kura, pēc viņa domām, ir pārāk pasīva un neiesaistās uzņēmējdarbībā. „Jaunieši ir vairumā orientēti uz individuālām izdzīvošanas stratēģijām, daudzi ir ar labu izglītību, taču viņiem nav līdzekļu, lai iegādātos sev pieklājīgu mājvietu," pēc savas prakses sprieda A.Tabūns. Daudzi jaunieši ir politiski pasīvi un pat nedodas uz vēlēšanām, jo neredz savas iespējas mainīt politiku.
Tieši tas, ka cilvēki ir individuālistiski, nevis tendēti uz kopienas interesēm, ir viens no iemesliem, kāpēc „mēs zaudējam Latviju," uzskata R.Karnīte. „Cilvēkiem ir izteikti individuālistiska reakcija, jo katrs rūpējas tikai par sevi. Ārējās pazīmes liecina, ka dzīve Latvijā uzlabojas, ielās ir daudz glaunu mašīnu, taču tas vēl nebūt neliecina par augstāku dzīves kvalitāti." Runājot par augstajiem inflācijas rādītājiem, R.Karnīte atzina, ka inflācija „tika iedēstīta jau sen, 90.gadu beigās, kad Latvijā bija ļoti zemas algas un cenas." „Atverot robežas, dabiski, ka šādas cenas nevarēja noturēt."
Neraugoties uz grūto ekonomisko situāciju, sociologi piekrīt, ka „Latvija ir iespēju zeme". „Šeit ir ļoti daudz brīvu nišu un maza konkurence, taču par spīti tam cilvēki tik aktīvi neiesaistās uzņēmējdarbībā, kura nes sev līdz iniciatīvu un atbildību.," atzīst R.Karnīte.
Kā uzskata R.Ķīlis, mūsu valstī vajadzīgs vairāk kreativitātes, taču tas prasītu līdzsinējo sociālo un kultūras barjeru nojaukšanu.
