Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Kriminālprocesa likums nosaka procesuālo iztiesāšanas kārtību, piemēram, pierādījumu pārbaudes kārtību, liecību sniegšanu, tiesas debašu norisi. Tāpat kriminālprocesā ir paredzētas tiesības uz repliku. Kas ir replika? Vai tiesību izteikt repliku ierobežošana ir pamats sprieduma atcelšanai? LV portāls apskatīja Augstākās tiesas jaunākās atziņas šajā jautājumā.
Kad kriminālprocess nonāk līdz iztiesāšanas stadijai, neatņemama tiesvedības sastāvdaļa ir tiesas debates.
Tiesas debatēs runas sekojoši saka prokurors, pēc tam cietušais, viņa pārstāvis, kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, un apsūdzētais vai viņa aizstāvis.
Prokurors apsūdzības runā tiesas debatēs motivē savu viedokli par apsūdzētā vainu vai nevainīgumu un izsaka viedokli par apsūdzētajam piemērojamo soda veidu un mēru, kā arī par citiem tiesas apspriedē izlemjamajiem jautājumiem.
Cietušais var izteikties par kaitējuma atlīdzību un apsūdzētajam piemērojamo sodu, un aizskartais mantas īpašnieks, kura mantai uzlikts arests, var izteikties par mantas izcelsmi.
Savukārt apsūdzētais vai viņa aizstāvis tiesas debatēs saka aizstāvības runu.
Pēc tam, kad pārējie tiesas debašu dalībnieki ir izteikušies, katram debašu dalībniekam vēl ir tiesības uz vienu repliku (Kriminālprocesa likuma 507. pants).
Replika ir tiesas debašu dalībnieka iespēja īsā izteikumā paust savu reakciju uz pārējo tiesas debašu dalībnieku runām, par kurām vēl nav bijusi iespēja izteikties.1
Tiesa pēc procesā iesaistīto personu viedokļu uzklausīšanas var noteikt replikas ilgumu.
Tāpat tiesas sēdes priekšsēdētājs var pārtraukt repliku, ja lietas dalībnieks nerunā par debašu runu, atkārto vienus un tos pašus argumentus par vieniem un tiem pašiem faktiem, novilcina lietas iztiesāšanu vai izrāda necieņu tiesai vai lietas dalībniekiem.
Tiesības uz pēdējo repliku ir aizstāvim vai, ja aizstāvis nepiedalās sēdē, tad tiesības uz pēdējo repliku ir apsūdzētajam (replika ir nošķirama no apsūdzētā pēdējā vārda, kas regulēts Kriminālprocesa likuma 508. pantā, kad apsūdzētais tiek uzaicināts teikt pēdējo vārdu pēc tiesas debašu pabeigšanas).
Jāuzsver, ka replikas izteikšana tiesu debašu dalībniekiem nav pienākums, bet tiesība, no kuras izmantošanas var atteikties, un saskaņā ar jaunāko Augstākās tiesas praksi šīs tiesības izmantošanu nedrīkst liegt2.
Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 25. februāra spriedumu (pirmā instance) persona tika atzīta par vainīgu un sodīta par prettiesisku svešas mantas piesavināšanos lielā apmērā būdama persona, kurai šī manta uzticēta, kā arī par svešas mantas iegūšanu ar viltu (krāpšana).
Par minēto spriedumu apsūdzētais, cietušais iesniedza apelācijas sūdzību, un arī Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurore iesniedza apelācijas protestu.
Saskaņā ar Rīgas apgabaltiesas (apelācijas instance) 2020. gada 2. novembra lēmumu minētais pirmās instances spriedums tika atcelts pilnībā, un krimināllieta nosūtīta jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
Apelācijas instance konstatēja Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu – pirmās instances tiesas spriedums nav tiesisks, jo lietas iztiesāšanā pārkāptas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, proti, tiesa liegusi apsūdzētā aizstāvei tiesības uz repliku, tādēļ spriedums ir atceļams.
Pirmās instances tiesa, pamatojot replikas izteikšanas liegumu, atsaukusies uz Augstākās tiesas atziņu citā lietā3, kurā Senāts norādījis, ka tiesa, nedodot aizstāvim iespēju teikt repliku, nav pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 507. panta pārkāpumu, jo pēc aizstāvja runas prokurors tiesības uz repliku nebija izmantojis, savukārt aizstāvim bija iespēja visus iebildumus pret prokurora runu izteikt aizstāvības runā.
Tomēr apelācijas instances tiesa norādījusi, ka, gatavojoties aizstāvības runai, apsūdzētā aizstāvim nevar būt zināmi visi argumenti, kurus prokurors un citi tiesas debašu dalībnieki norādīs savās tiesas debašu runās, līdz ar to replikā aizstāvim ir iespēja izteikties par tiem jautājumiem, kuri netika skarti viņa aizstāvības runā, bet tika analizēti prokurora vai kāda cita tiesas debašu dalībnieka runā.
Par apelācijas instances lēmumu Rīgas tiesas apgabala virsprokurors iesniedza kasācijas protestu, ar kuru lūdza atcelt apelācijas instances lēmumu un lietu no jauna skatīt apelācijas instancē.
Kasācijas protestā norādīts, ka apelācijas instance nepareizi interpretējusi un piemērojusi Kriminālprocesa likuma 507. pantu, līdz ar to nepamatoti secinājusi, ka tiesā pieļauts kriminālprocesuāls pārkāpums.
Protestā norādīts, ka pirmās instances tiesas 2019. gada 4. jūnija sēdē savas tiesas debašu runas ir teikušas valsts apsūdzības uzturētāja un cietušā pārstāve. Savukārt nākamā tiesas sēde, kurā savu tiesas debašu runu teica aizstāve, notika 2020. gada 17. janvārī, proti, vairāk nekā pēc septiņiem mēnešiem. Tāpēc šis laiks ir atzīstams par pietiekamu, lai aizstāve sagatavotos tiesas debašu runai, ievērojot visus valsts apsūdzības uzturētājas runā ietvertos argumentus.
Izskatot aprakstīto lietu4, Senāts konstatēja, ka jautājums par tiesībām uz repliku Senātā ir vērtēts vairākkārt, tomēr Senāta prakse šajā jautājumā nav bijusi vienveidīga, piemēram:
Analizējot līdzšinējo tiesu praksi un tiesību normu sistēmu, Senāts secināja, ka:
Senāts uzsvēra, ka tiesības uzstāties tiesas debatēs ir saistītas ar tiesībām uz repliku. Savukārt šo tiesību īstenošana ir saistāma ar kriminālprocesa pamatprincipu – tiesībām uz aizstāvību –, tāpēc, liedzot apsūdzētajam vai viņa aizstāvim īstenot tiesības uzstāties tiesas debatēs, kā arī izteikt repliku, ja apsūdzētais vai aizstāvis izteicis šādu vēlmi, tiek ierobežotas tiesības uz aizstāvību, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu kopumā.
Senāts norādījis, ka tiesības uzstāties tiesas debatēs un tiesības uz repliku aizstāvis vai apsūdzētais īsteno, ņemot vērā savu gribu, proti, gan apsūdzētais, gan aizstāvis var atteikties izmantot kādas no savām tiesībām, un šāda atteikšanās neveidos tiesību aizskārumu. Vienlaikus šādu tiesību nepamatota ierobežošana vai liegšana pēc būtības neapšaubāmi skar tiesību uz aizstāvību īstenošanu un ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu.
Ievērojot minēto, Senāts atzina par pamatotu apelācijas instances tiesas atzinumu, ka izskatāmajā lietā, liedzot aizstāvei tiesības uz repliku, pirmās instances tiesa nepamatoti ierobežojusi tiesības uz aizstāvību, un šāds pārkāpums nav novēršams apelācijas instances tiesā.
1 LR Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 11.10.2013. lēmums lietā Nr. SKK-325/2013.
2 LR Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 14.12.2021. lēmums lietā Nr. SKK-147/2021.
3 2013. gada 11. oktobra lēmums lietā Nr. SKK-325/2013.
4 LR Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 14.12.2021. lēmums lietā Nr. SKK-147/2021.
