Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
“Pēdējos gados novērojams šādu lietu skaita pieaugums – ja pirms piecpadsmit gadiem līdz Senātam nonāca tikai pāris lietu par goda un cieņas aizskārumu, tad tagad jau ik gadu ir ap desmit šādu lietu. Noteikti ir arī daudz interesantu lietu, kas izskatītas tikai pirmās instances tiesā vai pirmajā instancē un apelācijas tiesā,” vērtē tiesu prakses apkopojuma “Goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība” veidotājs, Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks Dr. iur. Reinis Markvarts.
Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa apkopojusi Civillietu departamenta praksi lietās par goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību, kas izskatītas laika posmā no 2000. līdz 2018. gadam.
“Tiesnešiem, protams, ir pieejama tiesu nolēmumu datubāze (Tiesu informācijas sistēma), kur atrodami vismaz pēdējo desmit gadu visi Latvijas tiesu spriedumi. Tomēr lietas ir jāizspriež ātri, un, ja tiesnesim ir pieejams prakses apkopojums par tiesību jautājumu, kas ir nozīmīgs viņa izskatāmajā lietā, tas var atvieglot darbu.
Protams, tiesu prakses apkopojumi var noderēt arī advokātiem, procesa dalībniekiem un pat tiem, kas vēl tikai apsver tiesāšanos, – apkopojuma izlasīšana var arī atturēt no prasības pieteikuma iesniegšanas, ja cilvēks sapratīs, ka konkrētajos apstākļos prasība, visdrīzāk, tiks noraidīta. Šādā gadījumā tiktu ietaupīti gan privātpersonas līdzekļi, gan arī tiesas resursi,” apkopojuma vērtību skaidro Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks Dr. iur. Reinis Markvarts.
Tāpat tiesu prakses apkopojums kā analītisks pētījums var palīdzēt noteikt kādas neskaidrības vai pretrunas, kas pastāv attiecīgajā jomā. “Svarīgi, lai tiesas līdzīgas problēmsituācijas atrisinātu līdzīgi, tas arī ir Senāta pamatuzdevums – veicināt tiesu prakses vienotību. Tiesu prakses apkopojumi ir labs palīgs šī uzdevuma īstenošanā,” piebilst eksperts.
R. Markvarts: “Pēc tam, kad esam sapratuši – par šo jautājumu vajadzētu tiesu prakses apkopojumu, pirmais uzdevums ir atlasīt visas vai pēc iespējas vairāk lietu, kur tiesa ir lēmusi vai nolēmumā izteikusies par konkrēto jautājumu. Pēc tam ir jānoskaidro, kuri ir nozīmīgākie principi, kas ir jāievēro, izskatot šādas lietas. Apkopojumā tiesas atziņas tiek strukturētas pēc noteiktiem kritērijiem, kas tiek izvēlēti kā piemērotākie konkrētajam gadījumam. Tiesu prakses apkopojums vispirms jau pašam tā sastādītājam palīdz saprast un pēc tam izskaidrot arī pārējiem, kādiem apstākļiem šajā lietu kategorijā ir jāpievērš uzmanība, kā tie būtu jāvērtē, kā jāpiemēro tiesību normas.”
"Apkopojumā jēdziens “gods un cieņa” ir aplūkots specifiski tikai tajā izpratnē, kā tas jāsaprot, piemērojot Civillikuma 2352.1 pantu. Protams, ja raugās no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un tās 8. panta skatpunkta – Eiropas Cilvēktiesību tiesa privātās dzīves neaizskaramības tvērumā iekļauj arī godu un cieņu – tur šis jēdziens ir daudz plašāks. Tāpat arī ikdienas valodā ikviens to noteikti saprot plašāk. Tomēr Civillikuma sistēmā svarīgi ir nošķirt, kādus aizskārumus aptver katra no normām. Ir vispārīgā norma – Civillikuma 1635. pants, kas noteic civiltiesisko atbildību par neatļautu darbību, ar ko ir jāsaprot daudz plašāks loks dažādu darbību, tostarp arī gods un cieņa plašākā nozīmē.
Šo normu piemērošanas gadījumus ir svarīgi nošķirt gan tāpēc, ka katra no tām paredz atšķirīgu prasītāja un atbildētāja pierādīšanas nastu, gan arī tāpēc, ka tās ļauj aizskartajai pusei izvirzīt atšķirīgus prasījumus. 2352.1 pantā ir īpašs regulējums galvenokārt, lai aizsargātu pret apmelojumiem presē, kas darbojas kā līdzsvara mehānisms tiesībām uz izteiksmes brīvību, bet ne tikai. Turklāt šī norma aizsargā ne vien uz fiziskās, bet arī uz juridiskās personas – uzņēmumus, politiskās partijas un sabiedriskajās organizācijas," norāda Makvarts.
“Likums dod tiesības pieprasīt, lai godu un cieņu aizskarošā informācija tiktu atsaukta. Tas ir pašsaprotami, ka persona, ja tā jūtas aizskarta, vēlēsies, lai tie paši cilvēki, kas izlasījuši vai dzirdējuši nepatieso informāciju, vēlāk varētu uzzināt patiesību. Ja tiesa uzliek medijam pienākumu atsaukt agrāk publicētu informāciju, tad, iespējams, šim medijam tas var arī nepatikt, jo saviem lasītājiem vai klausītājiem ir jāatzīst pieļautā kļūda.
Tiesa atzīst, ka daļā lietu ar to arī pietiek – ja publiskotā informācija nav rupji aizskaroša, tad informācijas atsaukšanai vajadzētu sniegt pietiekamu gandarījumu. Tomēr parasti prasītājs vēlas saņemt arī materiālu kompensāciju par nodarīto kaitējumu. Ja tiesa uzskata, ka kaitējums ir pietiekami nozīmīgs, tā šādu kompensāciju arī nosaka. Bez šaubām, nevar objektīvi novērtēt, kāda naudas summa ir atbilstoša personisko tiesību aizskārumam, ko radījusi konkrētās informācijas publiskošana. Tomēr tā nevar būt pārāk zema un nevar būt arī pārāk augsta,” skaidro R. Markvarts.
Svarīgi, lai kompensācijas apmērs būtu līdzvērtīgs tam, kādu Latvijas tiesas ir noteikušas līdzīgās lietās iepriekš. Ideālā gadījumā aizskartā persona jutīs, ka viņas ciešanas ir novērtētas, bet nepatiesās, godu aizskarošās informācijas publiskotājs neuzskatīs, ka ir saņēmis nesamērīgu sodu.
Kas attiecas uz godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas konstatāciju, ir vairāki priekšnoteikumi, kas jāfiksē. Informācijai ir jābūt izplatītai publiski – laikrakstā, televīzijā, uzrunā sabiedriskā vietā. Šai informācijai ir jābūt tādai, kas var tikt novērtēta kā objektīvi patiesa vai nepatiesa.
“Tas reizēm var izrādīties sarežģīts uzdevums – spēt šādu informāciju nošķirt no personas subjektīva vērtējuma, viedokļa, pārliecības. Tiesu prakses apkopojumā iekļautie piemēri var palīdzēt saprast, kā vērtēt dažādas situācijas. Tāpat tiesai it jāvērtē, vai konkrētās informācijas izplatīšana varētu būt radījusi personai tādu kaitējumu, lai rastos nepieciešamība pēc tiesas aizsardzības. Arī tas ne vienmēr ir vienkārši. Ja ir publicēts kļūdains biogrāfisks fakts, piemēram, kurā gadā persona beigusi skolu, tas visbiežāk netiks vērtēts kā goda aizskārums.
Sarežģītāk ir, ja izteikums, kas apvieno pārbaudāmu informāciju ar viedokli, izteikts par amatpersonu vai politiķi. Šādā situācijā ir jāņem vērā sabiedrības intereses, lai informācija būtu pieejama, un noteiktos gadījumos var atzīt, ka tās ir bijušas svarīgākas par amatpersonas personisko interesi aizsargāt savu reputāciju. Turpretim tas tā nav tajos gadījumos, kad, spodrinot medija reitingus, izplatīta tīri privāta rakstura informācija, kas neskar sabiedrībai svarīgus jautājumus,” skaidro Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas padomnieks Dr. iur. R. Markvarts.
Visbeidzot, par goda un cieņas aizskārumu Civillikuma 2352.1 panta izpratnē var runāt tikai tad, ja informācijas izplatītājs nevar pierādīt, ka tā ir patiesa. Arī šis šķietami viegli pārbaudāmais jautājums var nepakļauties vienkāršam algoritmam. Piemēram, var būt gadījumi, kad žurnālists publicējis sabiedrībai svarīgu informāciju, būdams pārliecināts, ka tā atbilst patiesībai, lai gan vēlāk izrādījies, ka viņš tomēr kļūdījies. Tad žurnālista atbildību noteiks tas, cik uzticams bija informācijas avots, vai bija saprātīgi paļauties, ka informācija ir patiesa, vai žurnālists tomēr nav riskējis, labi apzinoties, ka informācija ir kļūdaina.
