Videonovērošana pie dzīvokļa vai mājas. Ko drīkst un ko – ne

2018. gada 25. maijā visā Eiropas Savienībā sāka piemērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Saskaņā ar to vairs nepastāv personas datu apstrādes reģistrācijas pienākums: videonovērošanas ierīce, ko fiziska persona uzstāda pie sava nekustamā īpašuma – dzīvokļa vai savrupmājas – tā aizsardzības nolūkā, vairs nav jāreģistrē Datu valsts inspekcijā (DVI), un par tās reģistrāciju nav jāmaksā valsts nodeva. Taču tas nenozīmē, ka šajā jomā vairs nepastāv nekādi ierobežojumi.

Kas ir un kas nav sabiedriskās telpas novērošana

Regulas noteikumus nacionālā mērogā regulē Fizisko personu datu apstrādes likums (FPDAL), kura 36. panta 2. daļa paredz, ka šā likuma un datu regulas prasības neattiecas uz datu apstrādi, ko “veic fiziskās personas, izmantojot automatizētas videonovērošanas ierīces personiskajām vai mājsaimniecības vajadzībām”. Tātad, izmantojot videonovērošanu minētajām vajadzībām, personai nav jārēķinās ar normatīvajos aktos noteiktajiem ierobežojumiem. Vienlaikus minētā likuma norma nosaka: “Par datu apstrādi personiskajām vai mājsaimniecības vajadzībām netiek uzskatīta publiskās telpas novērošana plašā mērogā vai gadījumi, kad tiek izmantoti tehniskie palīglīdzekļi informācijas strukturēšanai.” Proti, šīs prasības neievērošana būtu Datu aizsardzības regulas un FPDAL pārkāpums.

Patvaļīga un neierobežota cilvēku filmēšana var tikt pielīdzināta izspiegošanai, kas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums.

Eiropas Savienības tiesa 2014. gada 11. decembra spriedumā lietā Nr. C-212/13 norāda, ka tādas kameras sistēmas izmantošana, ar kuru tiek veikts personu vizuālais ieraksts un kuru fiziska persona ir uzstādījusi pie savas ģimenes mājas ar mērķi aizsargāt mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību, bet ar šo sistēmu tiek uzraudzīta arī publiskā telpa, nav uzskatāma par datu apstrādi tikai personiskām vai mājsaimniecības un sadzīviskām vajadzībām. “To, ka videonovērošanai pie privātīpašuma tā aizsardzības nolūkā var būt cits mērķis nekā apstrāde privātām un mājsaimniecības vajadzībām, liecina, tas, ka, pirmkārt, tiek novērota sabiedriskā telpa un, otrkārt, šādas apstrādes gadījumā jau iepriekš tiek plānota iegūto personas datu nodošana citām personām – tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, norāda Datu valsts inspekcijas (DVI) Reģistrācijas lietu izskatīšanas nodaļas vadītājs Lauris Linabergs.  

Par videonovērošanu privātām un mājsaimniecības vajadzībām FPDAL 36. panta otrās daļas izpratnē būtu uzskatāma tikai tāda novērošana, kuru veic ar ierīcēm, kas darbojas tiešsaistes režīmā, neizdarot ierakstu. Piemēram, ja tiek atainots pie mājokļa ārdurvīm notiekošais brīdī, kad pie tām kāds pienācis un nospiedis zvana pogu, šādā situācijā privātuma aizskārums ir faktiski pielīdzināms gadījumam, kad mājokļa īpašnieks uz atnācēju paraugās pa logu, skaidro DVI pārstāvis. Citos gadījumos, pirms sākt sava īpašuma videonovērošanu, vajadzētu apsvērt, vai tā vispār ir nepieciešama. Ja tomēr īpašnieks pamatoti uzskata, ka citādi kā tikai ar videonovērošanas palīdzību nav iespējams sasniegt mērķi – īpašuma aizsardzību –, tā ir maksimāli jāierobežo, līdzsvarojot novērošanas veicēja interesi par īpašuma aizsardzību ar citu cilvēku tiesībām uz sava privātuma neaizskaramību, skaidro L. Linabergs.

Ja esat nolēmis veikt sava īpašuma videonovērošanu

• Paziņojiet, ka izmantojat videonovērošanu, izvietojot informatīvas zīmes, kurās norādīts, kas un kādam nolūkam veic novērošanu. FPDAL 36. panta 3. daļa noteic, ka šādā zīmē jānorāda “vismaz pārziņa nosaukums, kontaktinformācija, datu apstrādes mērķi, kā arī jāiekļauj norāde par iespēju iegūt citu datu regulas 13. pantā norādīto informāciju”. Kad videonovērošanu veic mājokļa iekštelpās, par to ir jāinformē personas, kuras nav uzskatāmas par novērotāja ģimenes locekļiem, taču kuru privātumu šāda novērošana var skart, piemēram, mājkalpotāji.
• Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta trešā daļa noteic, ka dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam, ja “par” balsojuši dzīvokļu īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašumiem. Līdz ar to, ja dzīvokļu īpašnieku piekrišana netiek iegūta, šāda videonovērošana aizskar Civillikumā noteiktās tiesības. Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 1. panta pirmo daļu un 23. panta pirmo daļu, daudzdzīvokļu mājas kopīpašniekiem ir tiesības vērsties šķīrējtiesā vai izmantot mediāciju.
• Pārliecinieties, ka, izmantojot videonovērošanas sistēmu, jūs neuzņemsit vairāk, nekā nepieciešams sava mērķa sasniegšanai. Proti, videonovērošana pieļaujama, kamerai fiksējot tikai to vietu, kurā sagaidāms potenciālais īpašuma apdraudējums. Piemēram, ja tās ir dzīvokļa vai dzīvojamās ēkas ārdurvis, novērošana jāfokusē tikai uz tām, neietverot plašāku kāpņutelpas vai ielas skatu.
• Nodrošiniet uzņemtā materiāla drošību, citiem vārdiem sakot, turiet to drošā vietā un pārliecinieties, ka neviens to nevar noskatīties bez pamatota iemesla.
• Saglabājiet nofilmēto tikai tik ilgi, cik jums nepieciešams: regulāri izdzēsiet ierakstu, kad tas vairs nav vajadzīgs. FPDAL neparedz, kādā apjomā un cik ilgi jāuzglabā videonovērošanas dati, kas ievākti privātīpašuma aizsardzības nolūkā. Datu aizsardzības regulas II nodaļas 5. panta 1. punkta 3. apakšpunkts noteic, ka datu ievākšanai notiek “adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos”. Tas nozīmē, ka datu ievākšanai jānotiek ne ilgāk un ne vairāk, kā nepieciešams mērķa – īpašuma aizsardzības – sasniegšanai. Nav pieļaujama neierobežota videonovērošana un datu uzglabāšana ar domu “gan jau kādreiz noderēs”. Ja, piemēram, videonovērošanu veic pie mājokļa ārdurvīm pa nakti un nākamajā rītā nekāds pret īpašumu vērsts incidents nav noticis, šajā laikā veiktais ieraksts būtu jāizdzēš, skaidro DVI pārstāvis, norādot: “Patvaļīga un neierobežota cilvēku filmēšana var tikt pielīdzināma izspiegošanai, kas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums.”
• Pārliecinieties, ka videonovērošanas sistēma darbojas tikai jūsu paredzētajos veidos un to nevar izmantot citādi. Ikvienam, ar kuru koplietojat savu īpašumu, piemēram, ģimenes locekļiem, kuri varētu izmantot aprīkojumu, jāzina, cik svarīgi to nelietot ļaunprātīgi.
• Pārliecinieties, ka ievērojat to cilvēku datu aizsardzības tiesības, kuru attēlus jūs ierakstāt. Tas nozīmē:
  • Atbildēšanu uz subjektu piekļuves pieprasījumiem, ja tādi tiek saņemti. Cilvēkiem, kuru personas dati ir ievākti ar videonovērošanas palīdzību, ieskaitot identificējamus attēlus, ir tiesības piekļūt tiem. Viņi ir tiesīgi vērsties pie videonovērošanas veicēja mutiski vai rakstiski, atbildi un datu kopiju saņemot mēneša laikā.
  • Ierakstu ar nofilmētajiem cilvēkiem izdzēsiet, ja viņi to lūdz. Tas jāizdara viena mēneša laikā. Novērošanas veicējs var atteikties izdzēst datus, ja tie viņam īpaši jāpatur patiesa juridiska strīda gadījumā, par to pavēstot datu dzēšanas pieprasītājiem, vienlaikus informējot, ka viņi var to apstrīdēt tiesā vai iesniegt sūdzību Datu valsts inspekcijā.

“Apsveriet visus iebildumus, ko varat no konkrētiem cilvēkiem saņemt saistībā ar viņu attēla ierakstīšanu nākotnē. Ņemot vērā videonovērošanas sistēmu raksturu, ierobežot fizisku personu ierakstīšanu var būt ļoti sarežģīti. Tomēr jums šādos gadījumos vēlreiz jāpārdomā, vai ir jāveic ieraksts ārpus sava īpašuma robežas – it īpaši, ierakstot attēlus, kuros redzama kaimiņa māja vai dārzs,” norāda VDI.

Ņemot vērā videonovērošanas sistēmu raksturu, ierobežot fizisku personu ierakstīšanu var būt ļoti sarežģīti.

FPDAL 36. panta 2. daļa nosaka: par datu apstrādi personiskajām vai mājsaimniecības vajadzībām netiek uzskatīta videonovērošana, kurā izmantoti tehniskie palīglīdzekļi informācijas strukturēšanai. Par tādām uzskatāmas ierīces ar biometrisko datu apstrādes funkcijām, piemēram, cilvēku sejas atpazīšanai. Šim nosacījumam vajadzētu ierobežot arī iespējamību, ka minētās ierīces neleģitīmiem mērķiem varētu izmanot juridiskas personas, slēpjot juridiskas personas veiktu videonovērošanu aiz juridiskas personas pārstāvja – fiziskas personas, skaidro L. Linabergs.

Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem un informācijas nesniegšanu datu subjektam ir paredzēta administratīvā atbildība saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas 83. pantu. Persona, kuras tiesības ar videonovērošanu ir aizskartas, pret novērotāju var vērsties arī tiesā, atgādina DVI.