Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Satversmes tiesa: Likumdevējam, rūpējoties par to, lai valsts budžeta ieņēmumi būtu pietiekami, ir pienākums izstrādāt tādu nodokļa regulējumu, kas nodrošinātu ienākumu taisnīgu un solidāru pārdali sabiedrībā, īstenojot efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku. Tiesa likumdevējam līdz 2019. gada 1. janvārim ir devusi laiku likuma regulējuma sakārtošanai.
FOTO: Māris Kaparkalējs
16. novembrī pasludinātais spriedums ir līdzīgs šā gada 19. oktobrī pieņemtajam, kad Satversmes tiesa pēc 37 darba ņēmēju pieteikuma, kurā bija apstrīdētas vairākas Solidaritātes nodokļa likuma normas, atzina, ka tikai likuma 6. pantā noteiktās nodokļa likmes neatbilst Satversmē nostiprinātajam vienlīdzības principam.
Taču solidaritātes nodoklis, kas ir maksājams kopš 2016. gada, netiek atcelts. Likumā noteiktajā kārtībā tas jāmaksā arī šogad. No 2018. gada likums ir būtiski mainīts, taču pagaidām tajā ir palikusi nodokļa maksājuma piesaiste valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI), tātad arī atšķirīgajām likmēm.
Kas un kad maksā solidaritātes nodokli
LV portāls jau ir skaidrojis "Kas ir solidaritātes nodoklis", kā arī rakstījis par Satversmes tiesas spriedumu un secinājumiem, lietā par fizisko personu pieteikuma par neatbilstošu Satversmei atzīstot tikai to normu, kas lielo algu saņēmējiem paredz atšķirīgas nodokļa likmes ("ST par neatbilstošu Satversmei pasludina vienu Solidaritātes nodokļa likuma pantu. Ko tas nozīmē?").
Solidaritātes nodoklis ir maksājams, kad darba ņēmējam alga pārsniedz gadam noteikto obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru – 2016. gadā tā bija 48 600 eiro, šogad – 52 400 eiro.
Solidaritātes nodoklis ir piesaistīts VSAOI likmēm un iemaksu maksāšanas kārtībai vienkāršākas un lētākas administrēšanas nolūkā.
Sociālo iemaksu vispārējā likme ir 34,09%, kas ir sadalīta starp darba devēju un darba ņēmēju. Darba devējs no katra darbinieka bruto algas ietur 10,50% un pārskaita speciālajā budžetā (tā ir nauda pensijām, pabalstiem u. c. šādiem maksājumiem). Tikai pēc tam no atlikušās bruto algas ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli, piemērojot neapliekamo minimumu, atvieglojumus. Pats darba devējs no saviem līdzekļiem par katru darbinieku samaksā sociālās iemaksas 23,59% apmērā un arī ieskaita speciālajā budžetā. Tādējādi darba devējs par katru darbinieku samaksā vairāk, nekā ietur no viņa algas.
Kolīdz gada laikā obligāto iemaksu objekts pārsniedz gadam noteikto maksimālo robežu, iemaksas tiek uzskatītas par solidaritātes nodokli un pārskaitītas valsts pamatbudžetā (no kura finansē valsts aizsardzību, izglītību, veselības aprūpi, policiju u. c.).
Likmju atšķirība
Solidaritātes nodokļa likme ir attiecīgajam apdrošinātās personas statusam atbilstošā obligāto iemaksu likme.
Kā jau teikts, vienīgā norma, kurā Satversmes tiesas ieskatā ir atšķirīga attieksme pret solidaritātes nodokļa maksātāju dažādām grupām, ir šīs nodokļa likmes. Un tās atšķirīgas ir tāpēc, ka tā nosaka sociālās apdrošināšanas normatīvais regulējums.
Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants noteic, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18. pantu. Tajā savukārt ir noteikts, ka obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09%, no kuriem 23,59% maksā darba devējs un 10,50% – darba ņēmējs. Likmju sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem nosaka Ministru kabinets.
Ja darba ņēmēji ir obligāti apdrošināmi visiem riska gadījumiem, līdz ar to likme ir maksimālā (vispārējā) – 34,09% (23,59% + 10,50%), tad darbiniekam pienāksies arī visi attiecīgie maksājumi – vecuma pensija, maternitātes un slimības pabalsts, vecāku pabalsts, bezdarbnieka pabalsts, invaliditātes pensija, kad uz to būs tiesības, tajā skaitā ietverta sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām.
Mazāka likme ir jāmaksā par darba ņēmējiem, kuri nav apdrošināti visiem sociālajiem riskiem, piemēram, darba ņēmējs, kurš sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, vai kuram ir piešķirta valsts vecuma pensija, netiek apdrošināts invaliditātei un bezdarbam, līdz ar to iemaksu likme ir mazāka. Izdienas pensijas saņēmējs netiek apdrošināts bezdarbam, tāpēc likme ir mazāka.
2017. gadā par darba ņēmēju, kas sasniedzis vecuma pensijas gadus, darba devējam jāsamaksā 20,57% (kopējā likme ir 29,73%, darba ņēmējs maksā 9,16%); par darba ņēmēju, kuram ir piešķirta izdienas pensija, jāveic iemaksas 21,85% (kopējā likme ir 31,57%, darba ņēmējs maksā 9,72%).
Likmju sadalījumu nosaka Ministru kabinets: 2016. gadā – MK noteikumi Nr. 747, šogad – noteikumi Nr. 759.
Juridisko personu prasījums
Pieteikumu iesniegušas deviņas juridiskās personas – darba devēji, kas nodarbina darba ņēmējus, kuru ienākumi no darba algas gadā pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru. Tādējādi atbilstoši apstrīdētajām normām darba devējam iestājas solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums Solidaritātes nodokļa likumā noteiktajā apmērā.
Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka no apstrīdēto normu mērķa mazināt nodokļu regresivitāti un papildināt valsts pamatbudžetu sociāla rakstura izmaksu finansēšanai izriet darba ņēmēju, nevis darba devēju pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tomēr lielāko daļu no kopējā solidaritātes nodokļa sloga maksājot tieši darba devēji.
Apstrīdētās normas pasliktinot to darba devēju situāciju, kuri nodarbina augsti kvalificētus speciālistus, nostādot tos neizdevīgākā pozīcijā attiecībā pret citiem darba devējiem, kas šādus darbiniekus nenodarbina.
Pieteikuma iesniedzēji arī uzskata, ka apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret visiem darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, attiecībā uz nodokļa likmju piemērošanu. Likumdevējs bez objektīva pamata esot noteicis atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmi darba devējiem atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas riskiem darbinieks ir pakļauts.
Tiesa saskata atšķirīgu attieksmi
Satversmes tiesa konstatēja, ka solidaritātes nodoklis veido gan to nodokļu maksājumu daļu, kas tiek aprēķināta un ieturēta no darba ņēmēja bruto darba samaksas, gan arī to nodokļu maksājumu daļu, kas tiek aprēķināta un maksāta no darba devēja līdzekļiem. Lai mazinātu darbaspēka nodokļu regresivitāti, likumdevējs ieviesa jaunu nodokļa veidu – solidaritātes nodokli. Tādējādi atbilstoši Solidaritātes nodokļa likuma mērķim tika izlīdzināts darbaspēka nodokļu slogs gan darba ņēmējiem, gan arī darba devējiem.
Saistībā ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. panta neatbilstību Satversmes 91. pantam tiesa norādīja, ka darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, tā likmes ir atšķirīgas atkarībā no sociālajiem riskiem, kuriem ir apdrošinātas to nodarbinātās personas. Tādējādi likuma 6. pants paredz atšķirīgu attieksmi pret darba devējiem, kuri atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.
Satversmes tiesa norāda, ka iepriekšējā spriedumā lietā Nr. 2016-14-01 (par fizisko personu pieteikumu) jau izvērtēja jautājumu par Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi un norādīja, ka nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt vienīgais leģitīmais mērķis, nosakot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām solidaritātes nodokļa maksātāju grupām. Tāpat arī nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms (nodokļa fiskālais efekts) vai solidaritātes nodokļa maksātāju nelielais skaits vēl nevar tikts izmantots, lai pamatotu Satversmē nostiprinātā vienlīdzības principa ierobežojumu.
Satversmes tiesa secināja, ka atšķirīgai attieksmei pret darba devējiem, kas paredzēta ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma mērķa, tāpēc šī apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesa norādīja, ka arī šajā lietā, līdzīgi kā lietā, kas izskatīta pēc fizisko personu pieteikuma, ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka arī attiecībā uz darba devējiem Satversmei neatbilstošais Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants vēl noteiktu laiku paliek spēkā, lai likumdevējam būtu iespēja pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ievērojot vienlīdzības principu. Ņemot vērā to, ka jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, kā arī to, ka attiecīgās izmaiņas jāsaskaņo ar kopējo nodokļu politiku un jānodrošina valsts budžeta stabilitāte, Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra.
Pēc VSAA datiem, 2016. gadā solidaritātes nodokļa maksātāji bija 4182 juridiskās personas, 2017. gadā – no janvāra līdz augustam – 1485 juridiskās personas, LV portālu informēja aģentūras preses sekretāre Iveta Daine.
Tiesas komentārs medijiem:
Satversmes tiesas tiesnesis Aldis Laviņš, pēc tiesas sēdes žurnālistiem skaidrojot tiesas spriedumu, uzsvēra Satversmes tiesas konstatēto, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums attiecībā uz darba devējiem, līdzīgi kā tas tika atzīts lietā, kurā pieteikumu iesniedza darba ņēmēji, neatbilst Satversmes 91. pantam tajā daļā, kas attiecas uz solidaritātes nodokļa atšķirīgajām likmēm. Tāpat kā tas tika konstatēts lietā, kas tika ierosināta pēc darba ņēmēju pieteikumiem, arī šajā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka nav iesniegti tādi argumenti, kas dotu Satversmes tiesai pārliecību, ka šīs atšķirīgās nodokļa likmes ir saprātīgi izskaidrojamas ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc šajā daļā solidaritātes nodokļa maksāšanas saistība ir atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. pantam.
Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele uzsvēra, ka Satversmes tiesa nav atzinusi, ka solidaritātes nodoklis, šī nodokļa ideja neatbilstu Satversmei. Taču izpildījums, dažādās likmes gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem nav pamatotas no nodokļa jēgas un mērķa, no loģikas viedokļa.
I. Ziemele klāstīja, ka Satversmes tiesā gadu gaitā ir bijušas vairākas un dažādas nodokļu lietas. Satversmes tiesa vienmēr bijusi ļoti saprotoša attiecībā uz likumdevēja politiku nodokļu jautājumos. Bet, vērtējot solidaritātes nodokli, Satversmes tiesai nācās arī konkrētāk norādīt uz tiem principiem, kuriem būtu jāatbilst nodokļu politikai.
ST priekšsēdētāja tāpēc pievērsa īpašu uzmanību ierakstam spriedumā, kas ir būtisks kā šim spriedumam, tā arī iepriekšējam (fizisko personu solidaritātes nodokļa lietā). Proti: "Likumdevējam, rūpējoties par to, lai valsts budžeta ieņēmumi būtu pietiekami, ir pienākums izstrādāt tādu nodokļa regulējumu, kas nodrošinātu ienākumu taisnīgu un solidāru pārdali sabiedrībā, īstenojot efektīvu un savlaicīgu nodokļu politiku." Šie principi izriet no Satversmes. Tāpēc Satversmes tiesa sprieduma īstenošanai atvēlējusi gadu, lai valsts amatpersonas, kas strādā ar nodokļiem, sakārtotu normatīvo regulējumu. Tas ir garāks periods, nekā parasti spriedumos tiek noteikts.
