FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Lai gan svešvalodu zināšanas ir atzīstamas par vērtību, kas paver vairāk iespēju pašam valodas pratējam, vai darba devējam ir pamats prasīt, lai darbinieks runātu noteiktā svešvalodā? Latvijas darba tirgū pastāv diskriminācija pēc svešvalodu, īpaši krievu valodas, prasmes, atzīst Saeimas darba kārtībā nonākušā likumprojekta “Grozījumi Darba likumā” autori un rosina noteikt stingrāku tiesisko regulējumu, lai šo problēmu novērstu. Darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošās organizācijas atbalsta diskriminācijas izskaušanu, tomēr neesot ar to tieši saskārušās, tādēļ vajadzību pēc likuma grozījumiem nesaskata.
LBAS priekšsēdētāja vietniece Gita Oškāja:
LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs:
LTRK valdes loceklis un Politikas daļas direktors Jānis Lielpēteris:
UZZIŅAINorādot uz diskrimināciju, ko piekopj darba devēji, darbiniekiem nepamatoti pieprasot zināt krievu valodu, Saeimā 2023. gada rudenī tika iesniegti grozījumi Darba likumā. Likumprojekta sākotnējā redakcija paredzēja ierobežojumu, ka darba devējs var pieprasīt krievu valodas prasmes tikai dažu konkrētu profesiju pārstāvjiem – universitāšu un citu augstāko izglītības iestāžu personālam, bibliotekāriem, arhīvistiem, rakstniekiem, žurnālistiem un lingvistiem. Atbildīgās Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs, izskatot problēmu un likumprojekta autoru priekšlikumu, kā arī uzklausot tiesībsargu un darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošās organizācijas, ir rasts kompromiss, nosakot, ka svešvalodas prasme nav uzskatāma par pamatoti nepieciešamu darba pienākumu veikšanai, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas iekšējā tirgū. Plānots, ka Saeima šo likumprojektu izskatīs otrajā lasījumā 20. jūnija sēdē. Tomēr darbs pie likumprojekta vēl turpināsies, tādējādi to, kāda būs jaunā Darba likuma redakcija atsevišķos pantos saistībā ar svešvalodu prasmju prasībām darbiniekiem, varēs uzzināt tikai pēc likumprojekta pieņemšanas galīgajā – trešajā – lasījumā. |
Jāatgādina, ka Darba likums (DL) jau šobrīd liedz nepamatoti pieprasīt svešvalodu zināšanas. Pirms divpadsmit gadiem – 2012. gada 21. jūnijā – Saeima pieņēma grozījumus DL, nosakot: ja tas nav pamatoti nepieciešams darba pienākumu veikšanai, tad konkrētas svešvalodas zināšanas nedrīkst norādīt darba sludinājumā (DL 32. panta 2.1 daļa). Divarpus gadus vēlāk ar 2014. gada 23. oktobra grozījumiem DL likumdevējs noteica, ka prasību zināt svešvalodu nevar ietvert darba līgumā, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai (DL 40. panta devītā daļa). 2018. gada 1. novembrī DL tika grozīts vēlreiz, nosakot, ka darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka konkrētas svešvalodas prasmi, ja tās lietošana neietilpst darba pienākumos (DL 56. panta ceturtā daļa).
Lai gan likumdevējs jau ir aizliedzis nepamatoti pieprasīt darbiniekam kādas valodas zināšanas, dzīvē mēdz notikt citādi: publiskajā telpā nereti izskan pieredzes stāsti, kad darba meklējumi, īpaši jauniešiem, apstājušies pie šķietami absurdā šķēršļa – darba devēja prasības zināt krievu valodu.
“Lai atklāti nepārkāptu likuma prasības, ir redzēts, ka dažos darba sludinājumos pat raksta, ka darbiniekam jāprot runāt “klientu valodā”,” par saviem novērojumiem darba meklējumos stāsta Reinis, kas pie LV portāla vērsās pēc padoma darba tiesību jautājumos.
Reinim ir 20 gadu, un viņš nerunā krieviski. Vidzemes pilsētā, kur puisis pavadījis savu bērnību un skolas laiku, krievu valoda nebija vajadzīga. Arī vecāki uzskatīja, ka papildus angļu valodai dzīvē vairāk noderēs kādas citas Eiropas Savienības valodas zināšanas, tāpēc Reinis kā otro svešvalodu skolā apguva vācu valodu.
Lai studiju laikā nebūtu pilnīgi atkarīgs no vecākiem, kuriem vēl jāskolo divi jaunākie bērni, jaunietis centās atrast darbu. Kaut gan darba tirgus oficiāli uzrāda tūkstošiem vakanču, Reinis tagad zina, ka bez pieredzes un izglītības tikt pie darba nav vienkārši. Turklāt tieši pakalpojumu sniegšanas nozarē Rīgā, kurā savas darba gaitas uzsāk liela daļa studentu, atrast darbu bez krievu valodas zināšanām, viņaprāt, ir gandrīz neiespējami.
Uz problēmu iepriekš norādījuši arī ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši.
Piemēram, Diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajās padziļinātajās intervijās ar diasporas pārstāvjiem par iespējām atrast darbu pēc atgriešanās Latvijā daudzi norādījuši, ka darba devēji pieprasa krievu valodas zināšanas.1 Uz krievu valodas zināšanu trūkumu kā šķērsli iekļauties darba tirgū norādīts arī pētījumā par atgriešanās apstākļiem Latvijā: “Kaut gan ir pagājuši [..] trīsdesmit gadi kopš Latvijas neatkarības atgūšanas un formāli darba devējs nedrīkst pieprasīt krievu valodas zināšanas, reālajā dzīvē krievu valodai joprojām ir liela nozīme. Pat ja formāli tā netiek pieprasīta, bet darba vidē ikdienā ir dominējoša, cilvēks nejūtas komfortabli.” Pētījumā vērsta uzmanība arī uz to, ka krievu valodas zināšanu trūkums nav tikai jauniešu problēma, jo to neprot arī t. s. “vecās diasporas” pārstāvji.2
Nav oficiālas informācijas par to, cik liela daļa jauniešu nevar atrast darbu, jo nezina krievu valodu.
2024. gada 1. ceturksnī Latvijā bija 68,7 tūkstoši bezdarbnieku vecumā no 15 līdz 74 gadiem, kas ir par 8,9 tūkstošiem vairāk nekā pirms gada un par 4,5 tūkstošiem vairāk nekā iepriekšējā ceturksnī, liecina Oficiālās statistikas portālā pieejamā informācija.
Vienlaikus bezdarbs jauniešu vidū salīdzinājumā ar 2023. gadu ir sarucis par 9,3% un bez darba 2024. gada pirmajos mēnešos bija 7,8 tūkstoši jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2023. gadā 22% jauniešu Latvijā vecumā no 18 līdz 24 gadiem nespēja sazināties krievu valodā. Krievu valodu nezina arī 15% iedzīvotāju vecumā no 25 līdz 34 gadiem.
LV portāla infografika
Tomēr ir grūti pateikt, kāda ir patiesā aina ar krievu valodu nezinošo jauniešu nodarbinātību, jo atklātībā ar sociālo mediju starpniecību nonāk tikai atsevišķi gadījumi, kad kāds publiski dalās pieredzē par neveiksmīgiem darba meklējumiem, tostarp diskrimināciju pēc svešvalodu prasmes.
Iesniegumus par diskrimināciju pēc svešvalodu prasmēm izskata Tiesībsarga birojs kopā ar Valsts darba inspekciju, taču tādu ir maz.
Tas, ka jaunieši par diskrimināciju nevēršas atbildīgajās valsts iestādēs, kā fakts izskanēja arī likumprojekta priekšlikumu izskatīšanas gaitā Saeimas komisijas sēdēs.
Darba likuma grozījumu autoru mērķis bija panākt, lai likuma formulējums būtu nepārprotams un novērstu dažādās interpretācijas par svešvalodas prasības pamatotību, kā arī mazinātu vajadzību šādu darba strīdu dēļ vērsties tiesā.
Normatīvais regulējums par darbinieka svešvalodu prasmēm būtu attiecināms uz visiem četriem darba attiecību līmeņiem. Tātad ne tikai darba sludinājumos, bet arī darba intervijās, darba līgumos un darba pienākumu izpildē būtu jāievēro konsekvence saistībā ar prasību pārvaldīt noteiktu svešvalodu.
“Ar likumprojektu vēlamies novērst divvalodības pastāvēšanu darba tirgū. Latviešu jauniešu vidū ir lielāks bezdarbs. Ir saņemti satraucoši signāli no atsevišķām nozarēm. Piemēram, jaunie ārsti norāda, ka viņiem tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Līdzīgi ir ar ārvalstu studentiem, kas Latvijā iegūst izglītību un varētu iesaistīties darba tirgū. Ar krievu valodas prasību darba tirgū saskaras arī Latvijas reemigranti,” Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē norādīja viens no likumprojekta iesniedzējiem, deputāts Artūrs Butāns.
Likumprojekta izstrādes gaita apliecina, ka sagatavot kvalitatīvus grozījumus Darba likumā, lai sasniegtu iecerēto mērķi – novērstu divvalodību darba tirgū –, ir sarežģīti. To atzīst arī iesaistītie.
Piemēram, pret sākotnējo piedāvājumu likumā noteikt konkrētas profesijas, kuru pārstāvjiem ir pieļaujams prasīt krievu valodas zināšanas, iebilda liela daļa likumprojekta izstrādē iesaistīto – Labklājības ministrija, Ekonomikas ministrija, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, Tiesībsarga birojs, Saeimas Juridiskais birojs, Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) –, pamatoti norādot, ka noteiktu profesiju ierakstīšana likumā radīs risku profesiju sarakstu regulāri pārskatīt.
Lai mazinātu iespējas diskriminēt potenciālos darbiniekus, tika rosināts noteikt, ka pie darba intervijā aizliegtajiem darba devēja jautājumiem pieskaitāms arī jautājums par svešvalodu zināšanām, ja darba sludinājumā nav noteikta prasība zināt svešvalodas.
Uz otro lasījumu Saeimā tiek virzīts priekšlikums papildināt DL ar noteikumu, ka svešvalodas prasme nav uzskatāma par pamatoti nepieciešamu darba pienākumu veikšanai, ja darbs saistīts ar preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai citām darbībām Latvijas tirgū. Ar šādu risinājumu tiktu novērsta darba devēju rīcība, kad kādas svešvalodas prasme tiek prasīta bez objektīva pamata, piemēram, apkopējai lielveikalā, kasierim kioskā, remontdarbu strādniekam un tamlīdzīgi, jo šie darbi tiek veikti Latvijas tirgū.
Taču pret šo ierosinājumu iebilda Ekonomikas ministrija. Ministrijas pārstāve norādīja, ka būtu kritiski jāvērtē svešvalodas prasību ierobežošana ražošanas un pakalpojumu sniegšanas nozarēs, saistot to tikai ar Latvijas tirgu: “Ēdināšanas, izmitināšanas u. c. nozarēs strādājošie uzņēmumi var iziet arī ārpus Latvijas tirgus. Tādējādi darba sludinājumos jau šobrīd tiek norādīts, ka jebkuras svešvalodas zināšana tiek uzskatīta par priekšrocību.”
Zīmīgi, ka vairākums grozījumu izstrādē iesaistīto dalībnieku Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs ir atkārtoti uzsvēruši, ka iestājas par latviešu valodas stiprināšanu un diskriminācijas novēršanu darba tirgū, tomēr uzskata, ka pietiek ar pašreiz Darba likumā noteikto aizliegumu darba sludinājumos prasīt pretendentam nepamatotas svešvalodu prasmes.
“Pašreizējais Darba likuma regulējums nosaka aizliegumu diskriminēt latviešu darba ņēmējus darba tirgū. Bez pamata pieprasīt svešvalodas zināšanas ir vispārīgs aizliegums. Tādējādi likums jau šobrīd nosaka darba devējam pamatot svešvalodas zināšanu nepieciešamību.
Diskriminācija darba tirgū svešvalodu dēļ pamatā ir saistīta nevis ar likuma regulējumu, bet gan normas piemērošanu praksē,” norādīja Tiesībsarga biroja pārstāve.
Lai noskaidrotu darba devēju un darba ņēmēju viedokli par divvalodības problēmu Latvijas darba tirgū, LV portāls uzrunāja Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību.
Gita Oškāja
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece
Foto: Evija Trifanova, LETA
LBAS nav saņēmusi sūdzības par to, ka uzņēmumos, kuros ir arodbiedrības un noslēgti darba koplīgumi, darba devēji nepamatoti pieprasītu svešvalodu zināšanas. Šajos uzņēmumos konkrētais jautājums ir atrisināts, efektīvi piemērojot spēkā esošo likuma regulējumu.
Vienlaikus LBAS nenoliedz, ka ir uzņēmumi, kuros varētu tikt nepamatoti pieprasītas svešvalodu zināšanas, tāpēc neiebilst, ka likumdevējs groza Darba likumu, cenšoties ieviest lielāku skaidrību un darbinieku aizsardzību. Jāņem vērā, ka Darba likums jau šobrīd aizliedz nepamatoti pieprasīt jebkuru svešvalodu – krievu, angļu, spāņu, vācu vai igauņu u. c.
Ir skaidrs, ka Latvijā darbinieku paaudze, kura augusi Padomju Savienībā, labāk zina krievu valodu, savukārt jaunā paaudze – angļu valodu.
Atkarībā no vecuma darbinieki var būt nelabvēlīgākā situācijā: jaunākā paaudze tad, ja no tās pieprasa krievu valodas zināšanas, vecāka gadagājuma cilvēki – ja pieprasa angļu valodas zināšanas.
Kaspars Gorkšs
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors
Foto: Edijs Pālens, LETA
LDDK atbalsta valsts valodas lietošanas stiprināšanu darba vidē, kā arī darbinieku tiesības darba pienākumu veikšanas laikā izmantot valsts valodu un netikt diskriminētiem ar nepamatotu svešvalodas prasību, tomēr nesaskatām vajadzību pēc šādiem Darba likuma grozījumiem.
LDDK savā darbā nav saskārusies ar problēmu, ka darba devējiem nebūtu bijušas skaidri izprotamas šobrīd spēkā esošās tiesību normas – neprasīt darbiniekam nepamatotas kvalifikācijas prasības, nediskriminēt.
LDDK ieskatā pašreizējās Darba likuma normas pietiekami skaidri definē, ko darba devējs nav tiesīgs prasīt darba sludinājumos – piemēram, nav tiesīgs prasīt lietot svešvalodu, ja tas neietilpst darba pienākumos.
Turklāt tieši darba devējam nepieciešamības gadījumā ir jāpamato sava prasība par svešvalodu zināšanām.
Par to, ka nepamatota svešvalodu prasība darba tirgū ir problēma, dzirdam no likumprojekta ierosinātājiem un karstiem atbalstītājiem – izskanējuši apgalvojumi, ka jaunieši krievu valodas zināšanu prasību dēļ spiesti darbu meklēt ārvalstīs. Saistībā ar šādu argumentu jānorāda uz situācijas apgriezto loģiku – dodoties strādāt uz ārvalstīm, izvairīties no svešvalodas lietošanas būs grūtāk, nekā paliekot Latvijas darba tirgū.
Te arī izgaismojas likumprojekta neatbilstība tā patiesajam mērķim – uzklausot ierosinātāju argumentus, dzirdamas bažas tieši par nepamatotu prasību zināt krievu valodu. Tomēr, lai Darba likumā netiktu iekļautas normas, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes principu pārkāpšanu, likumprojekts attiecināts uz svešvalodām kā tādām. Proti, likumdošanas inciatīva ar vēlmi ierobežot prasību pēc krievu valodas zināšanām šobrīd liks vērtēt visas svešvalodas.
LDDK nav saņēmusi atbildes uz jautājumiem, vai ir pieejami dati par to, cik jauniešu šīs problēmas dēļ ir spiesti doties darba gaitās uz ārvalstīm, cik personu vērsušās tiesā ar prasību par diskriminācijas fakta konstatēšanu un cik bieži šis fakts ir atzīts, līdz ar to īsti nevaram pateikt, uz kurām vecuma grupām problēma attiecināma.
Jānis Lielpēteris
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis un Politikas daļas direktors
Foto: Evija Trifanova, LETA
Darba devēju pieprasījums pēc svešvalodas zināšanām ierasti saistīts ar uzņēmuma darbības specifiku un saziņas valodu, kuru izmanto uzņēmuma klients. Uzņēmēju pusē esam pamanījuši tendenci pieprasīt svešvalodu zināšanas, kas var sagādāt problēmas atsevišķās darbinieku grupās – krievu valodas zināšanu prasības nereti rada sarežģījumus jaunākiem darba ņēmējiem, bet gados pieredzējušajiem darbiniekiem problēmas var sagādāt angļu valodas zināšanas.
Par to, cik šādas prasības ir nepamatotas pašreizējā regulējuma izpratnē, var spriest, tikai vērtējot konkrētus gadījumus.
Jau šobrīd Darba likumā noteikts, ka darba devējs nedrīkst pieļaut tiešu vai netiešu diskrimināciju uz valodas pamata, turklāt strīda gadījumā tieši darba devējam jāpierāda, ka noteiktas valodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.
Gita Oškāja
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece
Foto: Evija Trifanova, LETA
Iemesli var būt dažādi. Valodu pieprasīšana varētu būt balstīta vēlmē nodrošināt klientam pieejamāku pakalpojumu, lai klients justos pēc iespējas labāk apkalpots, lai saziņa klientam vai sadarbības partnerim būtu ērtāka.
Tāpat varētu būt situācijas, kad uzņēmuma vadītājs pats slikti runā latviski un vēlas sev ērtāku komunikāciju, tāpēc pieprasa, lai arī viņa darbinieki runā svešvalodā. Šādā gadījumā veidojas prakse, ka tiek pieņemti darbinieki, kas paši nerunā latviski.
Kaspars Gorkšs
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors
Foto: Edijs Pālens, LETA
Darba devēji nav ieinteresēti nepamatoti pieprasīt svešvalodu zināšanas – tas ir pretēji viņu ekonomiskajām interesēm. Proti, darba devējs, nosakot katru papildu kvalifikācijas prasību, pirmkārt, ierobežo sev darba ņēmēju kandidātu loku, kas nozīmē, ka spējīgāks un efektīvāks darbinieks varbūt paliek ārpus izskatāmo kandidātu loka. Otrkārt, par katru kvalifikācijas vai prasmju prasību darba devējam ir jāmaksā papildus – nosakot daudz dažādu prasību, jāpiedāvā arī atbilstošs atalgojums.
Darba devējs ir orientēts veikt savu darbību, sniegt pakalpojumus pēc iespējas labāk un kvalitatīvāk, lai dabīgas konkurences apstākļos spētu pastāvēt (tajā skaitā maksāt nodokļus valstij, nodrošināt darbavietas), līdz ar to jebkurā jomā ir tikai normāli, ka darba devējs kā priekšrocību saskata potenciālā darba ņēmēja papildu prasmes un zināšanas.
Jānis Lielpēteris
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis un Politikas daļas direktors
Foto: Evija Trifanova, LETA
Ir svarīgi saprast, ka darba devēji, amata kandidātiem pieprasot svešvalodu zināšanas, rīkojas saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu. Piemēram, ja uzņēmums apzinās, ka lielākā daļa klientu ikdienā nerunā latviešu valodā, tad ir pamatoti secināt, ka atsevišķās pozīcijās svešvalodu zināšanas var uzskatīt par objektīvu priekšnoteikumu, lai darba ņēmējs varētu veiksmīgi pildīt attiecīgās amata vietas pienākumus.
Piemēram, ja konsultantam vai pārdevējam jākomunicē ar ārvalstu sadarbības partneri vai Latvijā iebraukušu tūristu, tad bez svešvalodas zināšanām šādu darba uzdevumu faktiski paveikt nav iespējams.
Tas ļauj uzņēmumam veiksmīgāk pārdot savu produkciju vai sniegt labāku pakalpojumu, tādā veidā arī sekmējot uzņēmuma attīstību, kā rezultātā uzņēmums veic lielākas iemaksas valsts budžetā.
Uzņēmumu prasība pēc svešvalodu zināšanām nenozīmē, ka uzņēmumi iebilst pret plašu latviešu valodas izmantošanu. Tomēr nevar ignorēt faktu, ka daudzās nozarēs latviski runājošas personas neveido lielāko uzņēmuma klientu daļu. Piemēram, tūrisma, viesmīlības un tirdzniecības nozarēs bieži vien klienti ir no ārvalstīm, tādēļ svešvalodu zināšanas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu veiksmīgu komunikāciju un klientu apkalpošanu. Tāpat daudziem Latvijas uzņēmumiem jāstrādā dažādu pasaules reģionu eksporta tirgos un veiksmīgu rezultātu sasniegšanai nepieciešamas dažādu svešvalodu zināšanas.
Kopumā darba devēju svešvalodu prasības ir saistītas ar biznesa realitāti, vajadzību pielāgoties tirgus vajadzībām un vēlmi nodrošināt klientu apmierinātību, līdz ar to darba devēji uzskata, ka pieprasītās svešvalodu zināšanas amatu kandidātiem ir pamatotas.
Gita Oškāja
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece
Foto: Evija Trifanova, LETA
Jābūt skaidram tiesiskajam regulējumam un efektīvai likuma piemērošanas uzraudzībai, kā arī jānodrošina kompetento iestāžu kapacitāte. Bez šīm papildu izmaiņām likuma panta grozīšana vien nedos vēlamo rezultātu.
Kaspars Gorkšs
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors
Foto: Edijs Pālens, LETA
Lai spētu izstrādāt un piedāvāt kvalitatīvu risinājumu diskriminācijas gadījumiem, ja tiek konstatēts, ka pašreizējais regulējums ir nepietiekams, jābalstās datos – ir jāanalizē statistika, tendences, jāvērtē konkrētas situācijas, kurās notikusi diskriminācija.
Mēs nevaram balstīties uz apgalvojumu, ka jauniešiem grūti atrast darbu, jo tiek prasītas svešvalodu zināšanas, – varbūt jaunietis nav ticis pieņemts darbā pavisam citu iemaņu trūkuma dēļ.
Ir vienkārši izteikt pārmetumus darba devējam par nepamatotu kvalifikācijas prasību izvirzīšanu pēc darba intervijas.
LDDK ieskatā, lai novērsu nepamatotas prasības darba ņēmējam, pietiek ar to, ka tiek uzraudzīta jau spēkā esošo normu piemērošana praksē.
Jānis Lielpēteris
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis un Politikas daļas direktors
Foto: Evija Trifanova, LETA
LTRK un arī citas organizācijas atbildīgajai Saeimas komisijai jau ir uzsvērušas, ka likumprojekta mērķis – stiprināt valsts valodas lietojumu darba tirgū un izskaust darbinieku diskrimināciju – ir ļoti atbalstāms, taču Darba likums arī šobrīd aizsargā darbiniekus no diskriminācijas nepamatotu valodas zināšanu prasību dēļ.
Ja praksē konstatējamas problēmas šo normu piemērošanā, tad ar to arī būtu jāstrādā, proti, jāizvērtē, kādas problēmas rada tagadējā regulējuma piemērošana, jāanalizē konkrēti gadījumi, kuros šī norma nav pietiekami efektīva, un jāizvērtē, vai šīs problēmas ir iespējams novērst, pilnveidojot tiesību normas piemērošanas mehānismus.
Arī ar piedāvātajiem grozījumiem problēma saknē saglabāsies tā pati, ja netiks risināta piemērošanas problemātika.
Tādēļ LTRK ieskatā ir būtiski koncentrēties uz praktisko piemērošanu un gan darba devēju, gan darbinieku izglītošanu par to, kādos gadījumos svešvalodu zināšanu pieprasīšana ir uzskatāma par nepamatotu.
Gita Oškāja
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece
Foto: Evija Trifanova, LETA
Plānotie grozījumi, iespējams, radīs lielāku skaidrību. Tomēr jāņem vērā, ka nav tāda likuma, kuru nevarētu apiet vai nekaunīgi neievērot.
Ir svarīgi, kā tiks uzraudzīta likuma ievērošana, kā darbinieki izmantos savas tiesības un pieprasīs, lai tās tiktu ievērotas.
Tāpēc LBAS aicina darbiniekus stāties arodbiedrībās, lai kopīgi nodrošinātu to, ka darba devēji nepamatoti nepieprasa svešvalodu zināšanas un ievēro arī citas Darba likumā noteiktās darbinieku tiesības.
Kaspars Gorkšs
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors
Foto: Edijs Pālens, LETA
Tiešu ietekmi grūti prognozēt, iekams nav skaidrs, kā jauno normu piemērošanas uzraudzīšana atšķirsies no pašreizējā regulējuma uzraudzības.
Ja netiek izstrādāts kāds jauns uzraudzības un kontroles mehānisms, tad nav pamata domāt, ka papildu normu pieņemšana būtiski mainīs līdzšinējo normu piemērošanas un uzraudzības problemātiku.
Šobrīd uzraudzības trūkums un nepilnības, kas tiek aizbildinātas ar kapacitātes trūkumu valsts pārvaldē, tiks pārliktas uz darba devēja pleciem.
Jānis Lielpēteris
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis un Politikas daļas direktors
Foto: Evija Trifanova, LETA
Otrajā lasījumā piedāvātie grozījumi noteikti ir vērtējami pozitīvāk nekā pirmajā lasījumā atbalstītie, kas paredzēja Darba likumā iekļaut izsmeļošu uzskaitījumu ar profesijām, kuru pārstāvjiem darba tiesiskajās attiecībās būtu pieļaujams prasīt krievu valodas zināšanas. Jaunā versija ir daudz racionālāka no piemērošanas viedokļa, jo netiek limitētas profesijas, taču tiek saglabāts jau noteiktais aizliegums darba sludinājumā norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai, un šī norma tiek papildināta ar skaidrojumu, kas tiek uzskatīts par “nepamatotu” svešvalodu prasību. Līdz ar to otrajā lasījumā apspriestā normas redakcija ir mazāk birokrātiska par sākotnēji iecerēto.
Tomēr šī norma tiek papildināta arī ar izņēmumu, ka aizliegumu prasīt svešvalodas prasmi darbībām Latvijas tirgū var neattiecināt uz tādiem darbiem, kur svešvalodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.
Kā minēts iepriekš, jau šobrīd Darba likumā ir ietverta norma par to, ka strīda gadījumā, ja darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu tiešai vai netiešai viņa diskriminācijai uz valodas pamata, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka valodas prasmi, vai ka noteiktas valodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.
Lai arī piedāvātie grozījumi sniedz ieskatu gadījumos, kad ir nepamatoti pieprasīt svešvalodu zināšanas, tie vienlaikus darba devējiem var radīt neskaidrības un papildu jautājumus, un LTRK jau šobrīd tādus no biedriem saņem.
Arī atbildīgās Saeimas komisijas sēžu laikā tika uzsvērts, ka būtu svarīgi izskaidrot šī izņēmuma mērķi, lai piemērošanas procesā šādu interpretāciju varētu izmantot un uz to atsaukties.
LTRK ieskatā lielākais izaicinājums būs praktiskā normas piemērošana – tas pats izaicinājums, kas pastāv jau šobrīd ar tagadējām Darba likuma normām. To, vai piedāvātie grozījumi sasniegs savu mērķi, varēs pilnvērtīgi vērtēt tad, kad būs izveidojusies piemērošanas prakse.
1 Inta Mieriņa, Laura Bužinska, Rasa Jansone. Latvijas darba tirgus informācijas nodrošinājums diasporai. Pētījuma rezultāti. LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrs. Rīga, 2017.
2 Evija Zača, Mihails Hazans, Baiba Bela. Atgriešanās apstākļi un nosacījumi. Pētījuma rezultāti. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta Diasporas un migrācijas pētījumu centrs. Rīga, 2018.
