Bērniem neatkarīgi no vecāku vēlēšanās ir tiesības uz savu mirušo vecāku mantojuma neatņemamo daļu, ja vien tāda jau nav saņemta vecāku dzīves laikā. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad bērnus no mantojuma var atstumt, bet parasti tiesības uz neatņemamo daļu mantojuma atstājēja bērniem piemīt. Šādas personas, kurām likums nāves gadījumā paredz obligātas tiesības, sauc par neatņemamās daļas tiesīgajiem. 

Latvijā neatņemamā daļa tiek noteikta naudas izteiksmē, proti, neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tiesības nevis saņemt mantojuma daļu, bet prasīt no mantojumu saņēmušajiem mantiniekiem naudas kompensāciju. Nav aizliegts savstarpēji vienoties arī par kādas mantiskas vērtības atdošanu, tomēr neatņemamās daļas tiesīgais drīkst pieprasīt tikai naudu. Līdz ar to strīdi var būt vienīgi par izmaksājamās naudas summas apmēru. 

Līdzīgas tiesības ir arī tad, ja vienīgā lielākā mantiskā vērtība, kas vecākiem bijusi (kā jautājumā norādītais dzīvoklis), jau dzīves laikā tikusi uzdāvināta vienam bērnam. Respektīvi, pārējiem bērniem, kuriem vairs nav nekā ko mantot no vecākiem, turklāt arī tad, ja viņi dzīves laikā neko nav saņēmuši no mantojuma atstājēja, ir tiesības izprasīt no apdāvinātā bērna savu neatņemamo daļu, tas ir, noteiktu naudas summu. Dāvinājuma gadījumā neatņemamā daļa tiek aprēķināta no uzdāvinātās mantas vērtības dāvināšanas laikā, nevis mantojuma atklāšanās laikā. 

Kopš 2025. gada 1. janvāra termiņš, kurā drīkst pieprasīt no apdāvinātā neatņemamo daļu, ir ierobežots. Tie ir pieci gadi kopš dāvanas izdarīšanas. Citiem vārdiem sakot, ja dāvinātājs pēc dāvanas pasniegšanas nodzīvo vēl vismaz piecus gadus, viņa nāves gadījumā neatņemamās daļas tiesīgie no apdāvinātā vairs neko nevar prasīt. 

Attiecībā uz jaunās normas piemērojamību laikā nekāds pārejas periods ar likumu nav noteikts. Likumdevējs Civillikuma 1922. panta jaunajā redakcijā vien norādījis, ka šāda prasība pret apdāvināto, lai neatņemamās daļas tiesīgajiem tiktu izmaksātas viņu daļas naudā, rodas no mantojuma atklāšanās brīža un noilgst desmit gadu laikā. 

Civillikuma 3. pants paredz katru situāciju skatīt atbilstoši tādiem likumiem, kas bijuši spēkā situācijas rašanās laikā. 

Ne 2010. gadā, kad tika slēgts dāvinājuma līgums, ne pirms 2025. gada, kad vecāki devās mūžībā, šāda termiņa ierobežojuma attiecībā uz neatņemamās daļas izdalīšanu no dāvinājuma likumā nebija. Kopš termiņu ierobežojošās normas stāšanās spēkā nav aizritējis ilgs laiks un visdrīzāk tikai tiesu praksē vislabāk varēs atklāt un pilnībā atrisināt jautājuma daudzšķautņaino dabu. 

Savas tiesības ikvienam jāizmanto godprātīgi. Varbūt kāds nepieprasīs no brāļa savu mantojuma daļu, kaut arī šķietami tāda pienāktos, zinot, ka brālis par vecākiem mūža nogalē ir vairāk rūpējies. Cits, iespējams, tieši pretēji – padalīsies ar māsām –, kaut arī pieci gadi no dāvanas pasniegšanas būs sen pagājuši un formāli nekas nevienam nepienāksies. 

Dažkārt patiesais taisnīgums vieglāk atrodams mūsu sirdīs, nevis likuma burtā.