Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Vasaras sākumā gan valdībā, gan Saeimā aktīvi tika apspriesta iespēja par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību dalību kapitāla tirgū, ieskaitot daļēju kotāciju biržā. Tādā veidā tiktu panākta Latvijas kapitāla tirgus un uzņēmumu tālāka attīstība, un arī iedzīvotāji varētu ieguldīt savus brīvos līdzekļus vērtspapīros. LV portāls skaidro, ko nozīmē akciju kotācija biržā, kā notiek darījumi un kam pievērst uzmanību, iegādājoties vērtspapīrus.
Latvija patlaban ir vienīgā starp Baltijas valstīm, kuras valsts un pašvaldību kontrolētās kapitālsabiedrību akcijas nekotējas biržā. Igaunijā no akciju tirgus kapitālu piesaistījuši 38% valsts un pašvaldību uzņēmumu, Lietuvā – 36%.
Plašāk par tēmu >>
“Biržu varētu salīdzināt ar tirgus placi – tā ir elektroniska tirdzniecības vieta, kur uzņēmumi, kas pārdod savas akcijas vai obligācijas, var satikties ar investoriem, kuriem ir brīvi līdzekļi un kuri tos ir gatavi ieguldīt,” stāsta “Nasdaq Riga” Klientu attiecību vadītāja Marta Muižniece.
Izmantojot elektronisku tirdzniecības sistēmu, birža sniedz iespēju uzņēmumiem efektīvā veidā piesaistīt kapitālu, veicinot institucionālo un privāto investoru dalību uzņēmumu publiskajos piedāvājumos un turpmākajā vērtspapīru tirdzniecībā.
Birža vienlaikus ir vieta, kur notiek atklāta tirdzniecība, uzņēmumi publicē informāciju, tādējādi kļūstot redzamāki gan investoriem un sabiedrībai, gan medijiem.
Vienīgā regulētā birža Latvijā ir akciju sabiedrība “Nasdaq Riga”. Tas ir globāls biržu tīkls, kas darbojas Baltijā, Ziemeļeiropā un ASV. “Nasdaq Riga” darbību licencē un uzrauga Latvijas Banka.
Baltijas tirgus kopējā kapitalizācija pašreiz ir 10 miljardi eiro – tik vērti ir uzņēmumi, kuru akcijas tiek tirgotas Baltijas biržās. Latvija no šī apjoma veido mazu daļu – vien nepilnus 10%.
Biržā ir iespējams ieguldīt 72 uzņēmumu akcijās (no tām – 11 Latvijas uzņēmumu) un 94 obligācijās (no tām – 22 Latvijas uzņēmumi). Aizvadītajā gadā vidēji dienā tika veikts gandrīz 5000 darījumu ar akcijām par aptuveni diviem miljoniem eiro.
“Nasdaq Riga” nodrošina regulētu un augstākajiem standartiem atbilstošu tirgus infrastruktūru, akcentē “Nasdaq Riga” Korporatīvās komunikācijas vadītāja Sanita Gailāne. Biržā tiek izmantota vērtspapīru tirdzniecības sistēma “INET”, kas ir “Nasdaq” pamattehnoloģija, un to lieto “Nasdaq” akciju tirgos visā pasaulē. Tirdzniecībai ar obligācijām un pirmreizējām izsolēm izmanto “Genuim INET”, kuru izmanto arī “Nasdaq” biržās Baltijā un Ziemeļvalstīs.
Akcijas ir vērtspapīri, kurus iegādājoties investori kļūst par uzņēmuma līdzīpašniekiem, nodrošinot uzņēmumam ilgtermiņa līdzekļus. Uzņēmumam attīstoties un augot, investori sagaida akciju cenu pieaugumu un/vai dividendes.
“Ja investors iegādājas akcijas, viņš iegūst iespēju piedalīties akcionāru sapulcēs, ir tiesības balsot par lēmumiem, uzdot jautājumus uzņēmuma vadībai utt.,” skaidro M. Muižniece.
“Swedbank” Individuālās apkalpošanas daļas Investīciju jomas vadītājs Mārtiņš Purgailis, vērtējot plusus akciju iegādei, min iespēju regulāri sekot līdzi uzņēmuma akcijas cenai. Akcijas kā ieguldījumi var nodrošināt augstu ienesīgumu ilgtermiņā, tāpat vērtspapīrus var brīvi pārdot biržā un neilgā laikā saņemt līdzekļus.
Savukārt obligācijas ir parāda vērtspapīri, kas ļauj uzņēmumam piesaistīt kapitālu, neietekmējot uzņēmuma akcionāru sastāvu, atmaksājot aizņemto pamatsummu noteiktajā termiņā.
Emitējot obligācijas, uzņēmums kontrolē aizņēmuma noteikumus, tostarp apjomu, procentu likmi.
“Šajā gadījumā investors aizdos konkrētu naudas summu uz noteiktu termiņu. Viņš sagaida, ka nauda ar visiem procentiem tiks atmaksāta termiņa beigās. Obligācijas atšķirībā no akcijām ir instruments, kur ir nepieciešami lielāki līdzekļi, lai sāktu ieguldīt, un aizdevuma summa parasti ir fiksēta. Turpretī akcijām nav minimālās summas, par kādu tās var nopirkt, iespējams iegādāties kaut vai vienu akciju. Turklāt lielākās Latvijas bankas piedāvā Baltijas valstu uzņēmumu akcijas pirkt bez komisijas maksas,” klāsta M. Muižniece.
Lai varētu veikt darījumus ar vērtspapīriem, ir jābūt ieguldījumu vai vērtspapīru kontam. Ieguldītāji darījumus veic ar brokeru (bankas, ieguldījumu sabiedrības) starpniecību.
“Abiem ieguldījumu veidiem, protams, ir riski,” akcentē S. Gailāne. “Ja tiek pirktas obligācijas, uzņēmums var nespēt atmaksāt aizņēmumu. Ja tiek iegādātas akcijas, uzņēmums var neizaugt, nenest peļņu.”
M. Purgailis kā mīnusu akciju iegādei norāda, ka cenu negatīvi var ietekmēt faktori, kas nav tieši saistīti ar konkrēto uzņēmumu.
Ja uzņēmums bankrotē, akciju īpašnieks var zaudēt visus ieguldītos līdzekļus.
“Pirms ieguldījumu veikšanas nepieciešams izsvērt visus riskus un iespējas. Jāņem vērā, ka akciju tirgus ir vērtējams kā samērā svārstīgs – īpaši īstermiņā. Tomēr ieguldījumu portfelis, kurā ir kvalitatīvu uzņēmumu akcijas, ilgtermiņā sniedz vērā ņemamu pozitīvu ienesīgumu,” skaidro bankas pārstāvis.
Kā piemēru akciju tirgus svārstīgumam M. Purgailis min Baltijas tirgus indeksu “OMX Baltic Benchmark GI”. Indeksa portfeli veido lielāko un aktīvāk tirgoto uzņēmumu akcijas, kurā neviens uzņēmums no Latvijas nekvalificējas. Tajā ir pārstāvēti visi “Nasdaq” Baltijas biržās kotēto uzņēmumu sektori, un tas parāda ne tikai uzņēmumu akciju cenu izmaiņas, bet arī ietver uzņēmumu veiktos dividenžu, kas tiek uzskatītas par reinvestētām, maksājumus.
2020. gada sākumā nepilnu divu mēnešu laikā “OMX Baltic Benchmark GI” indeksa vērtība nokrita par 28%, bet no krituma zemākā punkta līdz 2021. gada janvārim pieauga par 112%. Finanšu krīzes laikā (2007.–2009. gads) indeksa vērtība no augstākā punkta nokrita par 78%, savukārt, salīdzinot no zemākā punkta 2009. gada 9. martā līdz 2023. gada 1. septembrim, indekss ir ne tikai atguvies, bet arī pieaudzis par 671%.
M. Muižniece iesaka, pērkot vērtspapīrus, sadalīt riskus, “nelikt visas olas vienā groziņā” – visus finanšu līdzekļus neieguldīt viena uzņēmuma akcijās, jo vienmēr pastāv risks, ka akciju vērtība kritīs. Tāpat vienmēr ir jāizlasa informācija, jāiedziļinās, vai uzņēmums, kurā vēlas ieguldīt, atbilst pircēja vērtībām, varbūt tā ir nozare, kuru cilvēks pārzina, tad ieguldījums ir saprotamāks.
Tomēr kotēšana biržā uzliek uzņēmumam noteiktas prasības, kāda informācija publiski ir regulāri jāatklāj, piemēram, pastāvīgi jāziņo par finanšu rādītājiem un jāinformē par nozīmīgiem lēmumiem. Tādējādi tas sniedz iespēju gan obligāciju, gan akciju ieguldītājiem rūpīgi sekot līdzi situācijai uzņēmumā un izvērtēt riska toleranci, vērtību sakritību ar uzņēmumu.
“Uzņēmumi izvērtē, kurš no finansējuma piesaistes veidiem ir izdevīgāks, – to ietekmē dažādi faktori,” turpina S. Gailāne. “Taču Latvijā uzņēmumi savu ceļu kapitāla tirgū sāk ar obligācijām. Tas ir labs sākums pirmajam izmēģinājumam. Kad uzņēmuma akcionāri un vadība saprot, ko nozīmē būt par biržas uzņēmumu un kādas priekšrocības birža var sniegt, rodas interese par akciju emisiju.”
Uz jautājumu, kāpēc uzņēmumiem (arī valsts, pašvaldības) būtu vērts kotēties biržā, S. Gailāne norāda: “Tā ir iespēja tirgū piesaistīt kapitālu no investoriem, tādējādi uzņēmumā ienesot jaunus līdzekļus, nevis, piemēram, tos aizņemoties no valsts.”
Lai gan valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībai tiek piesaistīta jauna nauda un investori, vienlaikus valsts var saglabāt kontroli tajos uzņēmumos, kuros tas ir svarīgi.
Uzņēmums tiek sakārtots, tā korporatīvā pārvaldība notiek atbilstoši labākajām rekomendācijām.
Atsevišķu lielu valsts uzņēmumu ienākšana biržā var būt katalizators investoru kultūras attīstībai, ārvalstu investīciju piesaistei, kas savukārt rada iespēju arī privātā sektora uzņēmumiem piesaistīt kapitālu, piebilst S. Gailāne.
“Lietuva un Igaunija ir īstenojusi valsts uzņēmumu daļu kotāciju biržā, un tas ir ļāvis ievērojami palielināt apgrozījumu biržās,” piekrīt M. Purgailis. “Tirgus kapitalizācijas apmērs sasniedzis tādu līmeni, ka par to sāk vairāk interesēties arī ārvalstu investori. Latvijas gadījumā būtu pozitīvi vērtējama lielu uzņēmumu ienākšana biržā, ņemot vērā, ka šobrīd atpaliekam no kaimiņiem. Patlaban Latvijas biržā kotētie uzņēmumi neierindojas starp Baltijas biržā lielākajiem un aktīvāk tirgotajiem uzņēmumiem.”
M. Purgailis arī norāda, ka “akcijas cenas izmaiņas biržā ir “mēraukla”, kas atspoguļo uzņēmumā notiekošo un nākotnes prognozes”.
Tas motivē uzņēmuma vadību pastāvīgi koncentrēties uz efektīvāko risinājumu īstenošanu, kā arī virza pretim augstas korporatīvās pārvaldības principu ieviešanai.
“Uzņēmumu kotācija biržā liek tiem būt caurskatāmiem un publiski atklāt vairāk informācijas. Tas ļauj precīzāk sekot līdzi uzņēmuma darbībai.”
“Līdz ar valsts un pašvaldību uzņēmumu kotāciju biržā tiktu veicināta Latvijas iedzīvotāju iesaiste valsts uzņēmumu darbībā,” uzsver S. Gailāne. “Tā ir iespēja ikvienam piedalīties ar savu ieguldījumu tiešā veidā vai ar pensiju fondu starpniecību. Uzņēmums strādā efektīvāk, tam ir līdzekļi, kurus ieguldīt attīstībā, un tas var sekmīgi konkurēt. Turpretī investors savus uzkrājumus izvieto ekonomikā, nevis bankas depozītā vai ārvalstu aktīvos.”
M. Muižniece piebilst, ka, kotējoties biržā, uzņēmumam ir iespēja uzlabot savu reputāciju. Biržas uzņēmumu darbība ir caurskatāma, uzņēmumi rūpējas par visām ietekmētajām pusēm un reputāciju, ir atpazīstamāki un bauda lielāku sabiedrības uzticību, kas ilgtermiņā palīdz vieglāk piesaistīt un noturēt augsti kvalificētus darbiniekus, kā arī izaugsmes kapitālu.
Kā vēl vienu ieguvumu M. Muižniece norāda akciju opcijas darbiniekiem. “Viena no problēmām darba vidē – ir sarežģīti noturēt augstas kategorijas darbiniekus, īpaši specifisko prasmju jomā. Līdz ar to uzņēmumiem ir jādomā, kā saglabāt konkurētspēju. Izlaižot akcijas biržā, uzņēmumam ir iespēja darbiniekiem piedāvāt akciju opcijas. Tas nozīmē, ka par kādu noteiktu nostrādāšanas laiku uzņēmumā ir iespējams saņemt akcijas. Tādējādi darbinieks kļūst par uzņēmuma līdzīpašnieku, ir ieinteresēts kompānijas izaugsmē un peļņas daļas vairošanā.”
Kā piemēru, kur darbiniekiem tiek piešķirtas akciju opcijas, M. Muižniece min akciju sabiedrību “Madara Cosmetics” un akciju sabiedrību “Virši-A”.
“Akciju opcijas darbiniekiem ir iespējams piedāvāt arī tad, ja uzņēmums nekotējas biržā. Bet problēma šajā gadījumā ir tā, ka darbiniekiem brīdī, kad viņš vēlas akcijas pārdot, ir jāmeklē kāds, kuram tās pārdot, nav zināms, kāda ir cena. Savukārt, ja uzņēmums kotējas biržā, darbinieks jebkurā brīdī var akcijas pārdot, redzēt cenu, par kādu to var darīt,” skaidro M. Muižniece.
M. Muižniece norāda, ka investoru interese par Baltijas uzņēmumiem esot liela.
Piemēram, pirmreizējā uzņēmuma akciju (IPO) izlaišana fondu biržā “Enefit Green” piesaistīja aptuveni 60 000 investoru. Tas ir lielākais investoru skaits piedāvājumā, kāds līdz šim ir bijis.
Arī par Latvijas uzņēmumiem intereses nav trūcis – “Virši-A” IPO piesaistīja teju 10 000 investoru.
“Ja ir piedāvājums, ir arī pieprasījums. Lielam uzņēmumam nonākot biržā, investori, kas tajā ir ieguldījuši, skatīsies, kura ir nākamā kompānija, kurā var ieguldīt,” tā M. Muižniece.
Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteic, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ienākumam no kapitāla pieauguma ir 20%. Kapitāla aktīvi ir arī akcijas, kapitāla daļas, pajas, ieguldījumi personālsabiedrībā un citi Finanšu instrumentu tirgus likumā minētie finanšu instrumenti, norādīts Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā.
Kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā.
