FOTO: Freepik.
Ar grozījumiem likumā “Par valsts noslēpumu”, kas stājas spēkā 1. maijā, tiek radīts skaidrs regulējums un drošības prasības informācijai dienesta vajadzībām, kā arī noteikts regulējums ārkārtējās situācijas, kara vai izņēmuma stāvokļa laikā, lai valsts drošībai kritisku uzdevumu izpildē varētu iesaistīt personas, kuras nav pilnībā pārbaudītas vai kurām nav uzsākta pārbaude atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” prasībām.
Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” ir saistīti ar grozījumiem Informācijas atklātības likumā, kas paredz informācijas dienesta vajadzībām izslēgšanu no Informācijas atklātības likuma. Informācijas dienesta vajadzībām aizsardzības prasības, kuras šobrīd noteic Ministru kabineta 2005. gada 26. aprīļa noteikumi Nr. 280 “Kārtība, kādā aizsargājama informācija dienesta vajadzībām”, tiks iekļautas noteikumu Nr. 21 “Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi” jaunajā redakcijā.
Likumprojekta anotācijā secināts, ka pašreizējā jēdziena “informācija dienesta vajadzībām” definīcija ir pārāk neskaidra, izpratne par šo terminu bieži vien ir atšķirīga, kā arī nepastāv konkrēti kritēriji informācijas dienesta vajadzībām noteikšanai. Definīcija ir pārāk šaura un liedz iestādēm pilnvērtīgi izmantot informācijas klasificēšanas piedāvātās iespējas, jo var būt gadījumi, kad informācija ir aizsargājama, lai gan tā nav cieši saistīta ar valsts drošību.
Lai novērstu minētās problēmas un stiprinātu informācijas dienesta vajadzībām aizsardzību, šī informācija ir iekļauta likumā “Par valsts noslēpumu”, vienlaikus precizējot jēdziena “valsts noslēpums” definīciju, kas aptver arī informāciju dienesta vajadzībām.
Likuma 3. pants papildināts ar sesto daļu, nosakot, ka par informāciju dienesta vajadzībām atzīstama tāda iestādes vadītāja noteikta informācija, kura saistīta ar iestādes funkciju izpildi, paredzēta iestādes pamatdarbības nodrošināšanai un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var apdraudēt valsts intereses, tai skaitā valsts, nozares vai iestādes drošību.
Papildus minētajam likums papildināts ar 18. pantu, kurā noteikts, ka atteikumu izsniegt informāciju dienesta vajadzībām persona var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tiesa, izskatot lietu, vērtē arī informācijas klasifikācijas pamatojumu.
Pienākums katru gadu lemt par informācijas statusa “informācija dienesta vajadzībām” termiņa pagarinājumu vai statusa atcelšanu vērtējams kā neadekvāti liels administratīvais slogs, to pretstatot milzīgajam šīs kategorijas informācijas apjomam, norādīts likumprojekta anotācijā. Informācijai, kuras saturs acīmredzami paredzētu tās ilglaicīgāku aizsardzību, nav iespējams noteikt garāku statusa termiņu kā viens gads.
Informācijas statuss – viens gads – praksē neveicina padziļinātu informācijas iespējamā statusa izvērtēšanu, un informācijas dienesta vajadzībām statusa pagarināšana ir kļuvusi par formālu dokumentu radīšanas un aprites darbību.
Nosakot informāciju dienesta vajadzībām kā ceturto valsts noslēpuma slepenības pakāpi, šai kategorijai tiek piemēroti principi par klasifikācijas termiņa pagarināšanu un deklasificēšanu, iespējām slepenības pakāpi noteikt tikai dokumenta daļai, šādas informācijas iekļaušanu valsts noslēpuma objektā un tās tālāku aizsardzību.
Turpmāk informācijai dienesta vajadzībām noteikts klasifikācijas termiņš – trīs gadi.
Liels dokumentu kopums vienuviet, kurā ietverta informācija dienesta vajadzībām, var atklāt vai radīt priekšstatu par valsts noslēpumu saturošu informāciju vai dokumentiem. Paaugstināts riska un apdraudējuma līmenis saskatāms gadījumā, kad tiek administrēta informācijas sistēma ar lielu informācijas dienesta vajadzībām skaitu.
Tomēr ārējie normatīvie akti nenosaka prasības iestādes tehniskajiem (IT) darbiniekiem, kuri administrē šādas informācijas sistēmas, minēts anotācijā.
Iekļaujot informāciju dienesta vajadzībām likumā “Par valsts noslēpumu” kā ceturto valsts noslēpuma slepenības pakāpi, tai ir iespējams piemērot kontekstā ar valsts noslēpuma aizsardzību pielietoto agregācijas principu.
Princips darbojas šādi: ja tiek apstrādāts ļoti liels apjoms konfidenciālu valsts noslēpuma objektu, tas var radīt nepieciešamību piemērot drošības prasības, kas atbilst slepenas informācijas apstrādei un aizsardzībai. Šajā gadījumā uzmanība tiek pievērsta informācijas dienesta vajadzībām informācijas sistēmu drošības personālam, kā, piemēram, drošības pārzinim un administratoram, kura tiesības šādā informācijas sistēmā ir ļoti plašas, taču, ja tās tiek ļaunprātīgi izmantotas, var nodarīt būtisku kaitējumu valsts interesēm.
Izmantojot agregācijas principu, likumdevējs šādos gadījumos (tikai saistībā ar informācijas sistēmām un atbildīgo personālu) var noteikt augstākas drošības prasības konkrētam darbinieku lokam, piemēram, prasību saņemt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, tādējādi nodrošinot attiecīgo personu atbilstošu pārbaudi valsts drošības iestādē.
Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki vairākkārt ir identificējuši nepieciešamību specifiskos apstākļos, lai paveiktu noteiktas funkcijas, kas ir kritiskas konkrētas misijas vai operācijas īstenošanai, iesaistīt personālu, kas nav pārbaudīts atbilstošā līmenī (saņēmis noteikta līmeņa speciālo atļauju vai NATO, ES sertifikātu) vai kas nav pārbaudīts vispār. Likuma “Par valsts noslēpumu” 9. panta pirmā daļa nosaka prasību personai, kurai veicams darbs saistībā ar valsts noslēpumu, saņemt speciālo atļauju.
Likumā “Par valsts noslēpumu” tiek iekļauts punkts, kas ārkārtējās situācijas, kara vai izņēmuma stāvokļa laikā institūcijas vadītājam dod tiesības konkrētās situācijas pārvarēšanā iesaistīt daļēji vai pilnībā nepārbaudītu personu. Tāpat tiek noteikts deleģējums Ministru kabinetam noteikt skaidrus nosacījumus, termiņus un kārtību, kādā institūcijas vadītājs šādu izņēmumu var piemērot un kā tiek informēta kompetentā valsts drošības iestāde. Minētās specifiskās prasības tiktu izstrādātas un iekļautas jaunajā MK noteikumu Nr. 21 redakcijā.
