Kas Latvijā lemj par NATO 5. panta iedarbināšanu

2004. gada 29. martā Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Latvijai kļuva saistošs 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līgums (Līgums) un par tā stūrakmeni uzskatītais 5. pants. Tas definē kolektīvās aizsardzības principu, nosakot, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām alianses dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu arī pārējām.

Turpinoties Krievijas neattaisnotajai agresijai Ukrainā, un līdztekus NATO lielvalstu apgalvojumiem par visas NATO teritorijas aizsardzību, izskan jautājumi par nepieciešamo NATO rīcību gadījumā, ja Krievijas uzbrukumi skartu NATO dalībvalsts teritoriju.

Kamēr tiek izmeklēti notikumi Polijas un Ukrainas pierobežā un Polija apsver tai nepieciešamo palīdzību, t. sk. iespēju aktivizēt Ziemeļatlantijas līguma 4. pantu, kas nosaka, ka NATO dalībvalstis kopīgi apspriedīsies jebkurā brīdī, kad vien pēc jebkuras dalībvalsts uzskatiem būs apdraudēta jebkuras dalībvalsts teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība, jāatgādina, ka, ievērojot Līguma 5. panta nozīmīgumu, līdz šim tas ir iedarbināts tikai vienu reizi – pēc 2001. gada 11. septembrī veiktajiem teroristu uzbrukumiem ASV.

Savukārt steidzamas konsultācijas saskaņā ar Līguma 4. pantu jau iepriekš ir rīkotas, reaģējot uz 24. februārī Krievijas īstenoto militāro uzbrukumu, pēc Latvijas, Bulgārijas, Čehijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Rumānijas un Slovākijas lūguma, kurās NATO sabiedrotie pārrunāja drošības situāciju reģionā un vienojās veikt papildu piesardzības pasākumus saskaņā ar alianses aizsardzības plāniem un krīzes reaģēšanas mehānismiem, lai turpinātu stiprināt aizsardzību un atturēšanu visā alianses teritorijā.

Reaģējot uz notikumiem Polijā, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš 16. novembrī sasauca Ministru kabineta ārkārtas sēdi, lai apspriestu drošības situāciju Latvijā, pēc kuras K. Kariņš paziņoja, ka drošības situācija Latvijā nav mainījusies, tomēr atbildīgie dienesti seko līdzi notikumiem Polijā saistībā ar tur notiekošo izmeklēšanu. Ministru prezidents uzsvēra, ka atbildīgie dienesti Latvijā un valdība ir gatava nepieciešamības gadījumā arī pieņemt atbilstošus lēmumus, kā arī sniegt palīdzību Polijai, akcentējot, ka vispirms ir nepieciešams noskaidrot visus notikuma apstākļus.

Ko nozīmē 5. panta iedarbināšana

Līguma 5. pants paredz – dalībvalstis vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no dalībvalstīm Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību dalībvalstij vai dalībvalstīm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām dalībvalstīm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.

Par jebkuru šādu bruņotu uzbrukumu un visiem pasākumiem, kas tā rezultātā ir veikti, nekavējoties jāziņo ANO Drošības padomei. Šie pasākumi jāpārtrauc, kad Drošības padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai atjaunotu un saglabātu starptautisku mieru un drošību.

Lēmumu pieņemšana NATO balstās uz vienprātības principu, tāpēc Līguma 5. panta iedarbināšanai ir nepieciešama visu dalībvalstu piekrišana.

Taču arī dalībvalstīm, vienprātīgi lemjot par atbildes sniegšanu uzbrukuma gadījumā, jānorāda, ka konkrētā rīcība var atšķirties katras dalībvalsts ietvaros, ņemot vērā, ka Līguma 5. pants katrai dalībvalstij saistošo starptautisko līgumu ietvaros dod zināmu rīcības brīvību. Tas arī ir saprotams, jo, piemēram, ASV iespējas sniegt militāro palīdzību būtiski atšķiras no Latvijas iespējām vai Islandes, kurai nav pašai savas armijas. Tiesa, tas arī nozīmē, ka uzbrukumu militāri mazāk aizsargātām NATO dalībvalstīm gadījumos šīs militāri vājākās dalībvalstis ir ļoti atkarīgas no alianses spēcīgāko biedru rīcības.

Kas Latvijā lemj par 5. panta iedarbināšanu

Kaut arī Latvijai nav praktiskas pieredzes Līguma 5. panta iedarbināšanas gadījumā, tomēr jau 2014. gadā, aizsākoties Krievijas agresijai Ukrainā un prettiesiskajai Krimas aneksijai, Latvija veica pasākumus, lai nodrošinātu, ka valsts augstākās amatpersonas un iestādes, pastāvot militāriem draudiem, varētu efektīvāk un dinamiskāk aizsargāt iedzīvotājus apdraudējuma situācijās, nosakot kārtību, kā nacionālā līmenī tiek pieņemti lēmumi par NATO iesaistīšanos krīzes risināšanā, jo līdz grozījumiem Nacionālās drošības likumā vienota kārtība nebija noteikta.

Līdz ar to Nacionālās drošības likums regulē Latvijas varas subjektu kompetences nacionālās drošības jomā, t. sk. nosaka kompetences attiecībā uz Līgumu, un paredz:

• Valsts prezidents (8. pants):
  • ja noticis militārs uzbrukums, nekavējoties pieprasa NATO kolektīvās aizsardzības atbalstu un pilnvaro NATO veikt pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai saglabātu un atjaunotu Latvijas Republikas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību (Līguma 5. panta ietvaros);
  • pieņem lēmumu par Latvijas Republikas nostāju, ja cita NATO dalībvalsts pieprasa izskatīt jautājumu par NATO kolektīvās aizsardzības atbalstu (Līguma 5. panta ietvaros) un ja Ministru kabinets ir aizkavēts pieņemt šādu lēmumu.

• Ministru prezidents (9. pants):
  • lemj par NATO konsultāciju pieprasīšanu (Līguma 4. panta ietvaros), ja tiek apdraudēta valsts teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība;
  • konsultējoties ar ārlietu ministru un aizsardzības ministru, lemj par Latvijas Republikas nostāju NATO, ja tiek gatavota NATO starptautiska miera nodrošināšanas operācija.

• Ministru kabinets (10. pants):
  
  • lemj par NATO un Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku atbalsta nepieciešamību ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā, kā arī valsts drošības un aizsardzības spēju pastiprināšanu miera laikā;
  • pieņem lēmumu par Latvijas Republikas nostāju, ja cita NATO dalībvalsts pieprasa izskatīt jautājumu par NATO kolektīvās aizsardzības atbalstu (Līguma 5. panta ietvaros).

Ministru kabineta darbības nepārtrauktība

Tiesisku, efektīvu, nepārtrauktu un demokrātiskai iekārtai atbilstošu Ministru kabineta darbību nodrošina Ministru kabineta iekārtas likums. Lai gan tajā ir noteikts, ka Ministru kabinets uzskatāms par atkāpušos līdz ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu uz pirmo sēdi (14. Saeimas pirmā sēde notika 1. novembrī), šī likuma 21. pants (“Amata pienākumu pagaidu pildīšana”) paredz: “Ministru kabineta locekļi pēc Ministru kabineta atkāpšanās turpina pildīt savus pienākumus līdz brīdim, kad Saeima izteikusi uzticību jaunam Ministru kabinetam, ja Saeima nav lēmusi citādi un par Ministru kabineta locekļiem iecēlusi personas, kurām uzdota šo amatu pagaidu pildīšana, līdz tiks izteikta uzticība jaunam Ministru kabinetam.”