FOTO: Genya Savilov (AFP/ScanPix).
Latvija ir uzsākusi procesu, lai izstātos no Otavas konvencijas, kas liedz nevadāmo kājnieku mīnu lietošanu, uzglabāšanu un ražošanu. LV portāls apskata, kāds ir izstāšanās process un vai tas ietekmē civiliedzīvotājus.
Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu jeb Otavas konvencijas 2. pantā skaidrots: “kājnieku mīna” nozīmē mīnu, kas konstruēta tā, lai eksplodētu brīdī, kad tai tuvojas vai ar to saskaras kāds cilvēks, un tādējādi padarītu rīcībnespējīgu, ievainotu vai nogalinātu vienu vai vairākus cilvēkus.
Otavas konvencija noteic, ka dokumentu parakstījušās valstis apņemas nekad un nekādos apstākļos:
2005. gadā Latvija pievienojās Otavas konvencijai, pieņemot likumu “Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”.
Likumprojekta “Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un to iznīcināšanu (Otavas konvencija)” anotācijā uzsvērts, ka tobrīd nebija militāru, stratēģisku vai drošības argumentu pret Latvijas formālu pievienošanos Otavas konvencijai: “Ilgstošā laika periodā Latvija jau pilda konvencijas prasības. Latvijā mīnas netiek ne ražotas, ne importētas, eksportētas vai transportētas caur Latvijas teritoriju. Latvijā nav aktīvu mīnu lauku. Esošais nelielais mīnu krājums tiek glabāts noliktavās, un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav nekādu citu plānu par to izmantošanu kā vienīgi mācību nolūkiem. Latvija jau divus gadus brīvprātīgi iesniedz Otavas konvencijas 7. panta ziņojumu, ir pievienojusies visiem svarīgākajiem parasto ieroču konvencijas (CCW) protokoliem.”
Izšķiroties par pievienošanos Otavas konvencijai, tika akcentēta arī politiskā nozīme, proti, tobrīd Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas to nebija izdarījusi. Turklāt arī no visām NATO dalībvalstīm tikai Latvija un ASV nebija pievienojušās Otavas konvencijai.
Latvijas Republikas Saeima šī gada 16. aprīlī steidzamības kārtībā pieņēma likumu “Par izstāšanos no Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”.
Likumprojekta “Par pievienošanās atsaukšanu Konvencijai par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu” anotācijā pausts, ka šobrīd, ja salīdzina ar laiku, kad Latvija pieņēma un apstiprināja Otavas konvenciju, ir būtiski mainījusies drošības situācija Baltijas reģionā:
Savukārt karadarbība Ukrainā atspoguļo, ka nevadāmās pretkājnieku mīnas:
Tādēļ, secinot, ka:
Latvijas parlaments lēma par izstāšanos no Otavas konvencijas un tika iniciēts Latvijas izstāšanās process.
Izstāšanās procesu regulē Otavas konvencijas 20. pants, saskaņā ar kuru konvencijas dalībvalstij ir tiesības izstāties no konvencijas, paziņojot par to pārējām dalībvalstīm, depozitārijam (Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretāram) un ANO Drošības padomei. Izstāšanās dokumentā jāiekļauj paskaidrojumi par izstāšanās iemesliem.1
Dalībvalsts, kura izteikusi vēlmi izstāties no Otavas konvencijas, pārtrauc būt par tādu sešus mēnešus pēc paziņojuma saņemšanas depozitārijā.
Gadījumā, ja noteiktā sešu mēnešu perioda laikā dalībvalsts, kas izstājas, iesaistās bruņotā konfliktā, izstāšanās stājas spēkā tikai pēc bruņotā konflikta beigām.
Par Latvijas parlamenta pieņemtā izstāšanās lēmuma paziņošanu Otavas konvencijas dalībvalstīm, ANO ģenerālsekretāram un ANO Drošības padomei atbildīga ir Ārlietu ministrija. Iecerēts, ka izstāšanās dokumentu iesniegšana notiks koordinēti ar Lietuvu (izstāšanās lēmums pieņemts šā gada 8. maijā2) un Igauniju (izstāšanās lēmums pieņemts šā gada 4. jūnijā3).
Aizsardzības ministrija, ņemot vērā, ka pašlaik precīzs izstāšanās datums vēl nav zināms, norāda – jebkāda iespējamā nevadāmo pretkājnieku mīnu iegāde, izvietošana un izmantošana būs atkarīga no militārās loģikas, nepieciešamības, kā arī aizsardzības spēju attīstības prioritātēm un pieejamā finansējuma. Tāpat ministrija uzsver: “Iegādāties nevadāmās pretkājnieku mīnas varēs ne ātrāk kā sešus mēnešus pēc izstāšanās dokumentu iesniegšanas depozitārijam. Līdz tam Latvijai ir juridiski saistoši visi nosacījumi, kas iekļauti Otavas konvencijā.”
Turpretī attiecībā uz bažām par Otavas konvencijas īpašo nozīmi civiliedzīvotāju aizsardzībā, proti, tajā akcentēts, ka no nevadāmajām kājnieku mīnām visbiežāk cieš civiliedzīvotāji (arī pēc militāru konfliktu beigām, jo kauju teritorijas var būt piesārņotas ar neaktivizētām mīnām), Aizsardzības ministrija paskaidro: “Lai gan Latvija izstāsies no Otavas konvencijas, mēs turpināsim ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu laikā. Latvija turpinās ievērot šos principus, vienlaikus risinot valsts drošības vajadzības. Mūsu galvenais uzdevums ir Latvijas iedzīvotāju drošība, un tieši no šādas perspektīvas tiek pieņemti lēmumi par nevadāmo pretkājnieku mīnu pielietošanu.”
Tādējādi kājnieku mīnu potenciāla izmantošana nākotnē būtu pieļaujama tikai saskaņā ar valstij saistošajām starptautiskajām tiesībām, tai skaitā starptautisko humanitāro paražu tiesībām un cilvēktiesībām. Piemēram, Latvijai ir saistoša 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā un tās papildprotokoli:
Tas, kas iedzīvotājiem jāzina attiecībā uz militārajiem objektiem, piemēram, kā izskatās zīmes, kuras par tiem brīdina, kas ir militāro objektu aizsargjoslas, kāda ir atbildība par aizliegumu neievērošanu militāro objektu aizsargjoslās, izklāstīts Nacionālo bruņoto spēku tīmekļvietnē.
1 Detalizēti ar Latvijas sniegto paskaidrojumu var iepazīties likuma “Par izstāšanos no Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu” pielikumā.
