Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
22. septembrī oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” ir publicēta tieslietu ministra Jāņa Bordāna vēstule Maskavas un visas Krievzemes patriarham Kirilam, ar ko Latvijas Republikas Ministru kabineta vārdā Maskavas patriarhija, kuras garīgā vienība līdz šim bijusi Latvijas Pareizticīgā Baznīca, tiek oficiāli informēta par Latvijas valsts likumdevēja – Saeimas – pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statusu, aicinot izsniegt autokefālijas Tomosu, kas apliecinātu tās pilnīgu neatkarību no citām pareizticīgās konfesijas baznīcām. Lai palīdzētu izprast šāda soļa nozīmi, sniedzam vēsturisku ieskatu Baznīcas statusa attīstībā neatkarīgajā Latvijas valstī.
Šīgada 10. septembrī stājās spēkā grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā, nosakot, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefālā baznīca).
Ar veiktajām izmaiņām likumā tā 3. pantā vēlreiz ir uzsvērts: “Likums pilnā mērā nostiprina Baznīcas autokefālo statusu” un Baznīcu vada Baznīcas galva, kas ir neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.”
Papildus minētajam likumā ir ietverta norma, kas paredz Baznīcas pienākumu par tās galvas, metropolītu, arhibīskapu un bīskapu iecelšanu (kā arī atcelšanu) amatā rakstveidā informēt Valsts prezidenta kanceleju, kas lēmumu paziņo oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Grozījumus likumā Saeimā iesniedza Valsts prezidents Egils Levits, to nepieciešamību pamatojot ar valsts drošības apsvērumiem.
Pareizticīgā Baznīca ir visu Pareizticīgo baznīcu kopums, kas sastāv no vietējām autokefālām baznīcām, kuras vieno dogmatiska ticības mācība un kanoniskās tiesības.
Autokefālija ir baznīcas patstāvība, organizatoriska neatkarība no citām tās pašas konfesijas baznīcām.
Atbilstoši Apustuļu noteikumiem un Svēto Tēvu kanoniem Pareizticīgās Baznīcas ir veidotas nevis pēc nacionālā principa, bet teritoriālā principa. Tas nozīmē, ka vienas Autokefālās Baznīcas (Patriarhāta, Metropolijas, Arhidiecēzes) konkrētajā teritorijā var darboties tikai viena Autokefālā Pareizticīgā Baznīca, kuru vada leģitīms Virsgans (Patriarhs, Metropolīts jeb Arhibīskaps – konkrētās Autokefālās Baznīcas augstākais garīdznieks), kuru ir apstiprinājis Autokefālās Baznīcas Koncils. 1
Pareizticīgajā Baznīcā nevar pastāvēt tādas autonomās reliģiskās savienības (baznīcas), kuras nav Autokefālās Baznīcas sastāvā. To nepieļauj Baznīcas kanoni. Baznīca var būt autonoma, bet vienlaikus kanoniski tā būs pakļauta kādai no autokefālajām baznīcām.
Vēsturiski ir izveidojušās vairākas autokefālās baznīcas, piemēram, Konstantinopoles Pareizticīgā Baznīca, Krievijas Pareizticīgā Baznīca u. c.
Tomoss ir dokuments, kas apliecina Pareizticīgās Baznīcas statusu.
Katra jaunizveidotā Pareizticīgā Baznīca saņem arī Tomosu jeb dokumentu, kas apliecina Pareizticīgās Baznīcas statusu. Tomoss ir uzskatāms par leģitīmu tikai tad, ja to izdevusi kanoniskā Autokefālā Pareizticīgā Baznīca, kas ir ierakstīta Diptihā, un to ir atzinušas visas Pareizticīgās Baznīcas.2
Kanoniski tiesības Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai piešķirt patstāvību (autonomiju), t. i., baznīcas patstāvību un organizatorisku neatkarību no citām tās pašas konfesijas Baznīcām, ir bijušas Maskavas Patriarhātam kā pareizticības iedibinātājam Latvijā.3
Līdz ar to pēc neatkarīgas un suverēnas Latvijas valsts nodibināšanas Latvijas Pareizticīgā Baznīca tika izveidota, pamatojoties uz Maskavas un visas Krievzemes patriarha Tihona 1921. gada 19. jūlijā izdoto Tomosu, ar kuru vienlaikus Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai tika piešķirta patstāvība, nozīmējot par Rīgas bīskapu Jāni Pommeru (1876–1934).
Latvijas Pareizticīgā Baznīca tika izveidota, pamatojoties uz Maskavas un visas Krievzemes patriarha Tihona 1921. gada 19. jūlijā izdoto Tomosu.
Vēsturiski tas bija ļoti nozīmīgs dokuments, uzsver Latvijas Republikas ārlietu ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris. Krievijas Pareizticīgās baznīcas Svētās sinodes un Augstākās baznīcas padomes lēmums Nr. 1026 (uz to ir atsauce arī tieslietu ministra vēstulē Maskavas un visas Krievzemes patriarham Kirilam) paredzēja, ka Baznīcai tiek piešķirta “patstāvība visās lietās, baznīcas – administratīvās, baznīcas – saimnieciskās, skolu izglītības un baznīcas – valstisko attiecību nokārtošanas ziņā”.4
1926. gada 8. oktobrī tobrīd vēl spēkā esošā Satversmes 81. panta kārtībā tika pieņemti “Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli”, kas noteica Latvijas valsts un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas savstarpējo attiecību tiesiskos pamatus. Tostarp 6. punkts: “Visas ar Latvijas likumiem saskanošās vietējās pareizticīgās baznīcas tiesības un lietas, kuras pie atkarības no Viskrievijas pareizticīgās baznīcas piederēja šās pēdējās virsganiem, sinodei, konsistorijām un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām, tiek atzītas par pārnākušām Latvijas pareizticīgo baznīcai, viņas valdošam virsganam, sinodei un citām viņas iestādēm, organizācijām un amatpersonām pēc kanoniskas piederības.”
Tieslietu ministrijas sagatavotajā vēstulē Maskavas un visas Krievzemes patriarham Kirilam ir norādīts, ka, pamatojoties uz Latvijas valsts kontinuitātes principu, šie noteikumi arvien ir saistoši.
M. Drēģeris publikācijā žurnālā “Jurista Vārds” atsaucas uz tiesībnieku un diplomātu Hermani Albatu, kurš savās lekcijās uzsvēris, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca “bauda pašnoteikšanās un pašvald. tiesības. [..] Virsgans ir baznīcas galva un neatkarīgs no citām baznīcām”.
Interesants fakts, ka Staļina represiju jeb lielā terora, kā rezultātā gāja bojā daudzi Krievijas Pareizticīgās Baznīcas garīdznieki, un zvērīgās Latvijas arhibīskapa J. Pommera slepkavības ietekmē Latvijas Pareizticīgā Baznīca uz īsu laika periodu pārgāja Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā. Savukārt 1936. gada martā Baznīcas Saeima pasludināja Latvijas Pareizticīgo Baznīcu par autokefālu. Tomēr Maskavas patriarhija šos lēmumus neatzina par likumīgiem.
Okupācijas laikā Latvijas Pareizticīgā Baznīca beidza pastāvēt, un tā bija Krievijas Pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa.
Okupācijas laikā Latvijas Pareizticīgā Baznīca beidza pastāvēt, un tā bija Krievijas Pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa, kuru vadīja Krievu Pareizticīgās baznīcas Rīgas–Latvijas eparhija, kas bija pakļauta Maskavas patriarhijai.
Tieslietu ministrija vēstulē Maskavas patriarham atgādina, ka pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Maskavas patriarhijas Sinode 1992. gada 11. augustā pieņēma lēmumu, ar kuru tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada lēmums par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību, kā arī tās agrākais nosaukums.
Maskavas patriarhijas Sinode 1992. gada 11. augustā pieņēma lēmumu, ar kuru tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada lēmums par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību.
1992. gada 22. decembrī Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II izdeva Tomosu Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, kurā vēlreiz apstiprināja 1921. gada 6 (19). jūlija lēmumu Nr. 1026, ar kuru patriarhs Tihons Baznīcai dāvāja patstāvību, ar Māti-Baznīcu – Maskavas patriarhātu – saglabājot tikai garīgu un kanonisku saikni.
Līdz 10. septembrim, kad stājās spēkā grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā, tas noteica, ka Baznīca pilnā mērā realizē tās statūtos noteiktās pašvaldīšanas un pašnoteikšanās tiesības, savukārt valsts atzīst Baznīcas tiesības [..] veidot savu iekšējo dzīvi, ievērojot kanonus, tostarp organizatorisko struktūru un misiju.
Tādējādi Latvijas Pareizticīgā Baznīca līdz šim ir bijusi Patstāvīga (autonoma), Autokefālās Pareizticīgās Baznīcas – Maskavas patriarhāta – garīgā vienība ar plašām patstāvības tiesībām.
Tomēr, kā uzsver M. Drēģeris, Latvijas Pareizticīgā Baznīca līdz šim “nekad nav pilnvērtīgi darbojusies kā autokefāla baznīca”.
|
|
“2022. gada 8. septembrī Saeimā pieņemtie likuma grozījumi ir tikai pusceļš uz pilnīgu Latvijas Pareizticīgās baznīcas autokefālijas statusa nostiprināšanu. Tālākās darbības ir kanonisko tiesību joma, un valstij šajā laukā nav un nevar būt teikšanas,” publikācijā žurnālā “Jurista Vārds” uzsver Latvijas Republikas ārlietu ministra padomnieks Mārtiņš Drēģeris.5 Viņš norāda, ka vēl ir nepieciešami grozījumi pašas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statūtos, kas iesniedzami Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.
Turklāt, kā norādījusi arī pati Latvijas Pareizticīgā Baznīca, no iepriekš minētās [Baznīcas organizatoriskās hierarhiskās] kārtības pastāv atsevišķi izņēmumi, kas veidojušies vēsturisku notikumu rezultātā un ir saistīti ar baznīcas darbības ierobežojumiem atsevišķās valstīs vēstures posmos, taču tas nav saistāms ar Pareizticīgo Baznīcu darbību atbilstoši tās kanoniem.6 Cienot un izprotot Pareizticīgās Baznīcas tradīciju un organizatorisko struktūru, pilnīgam atdalīšanās procesam nepieciešams arī kanoniskas autokefālas baznīcas lēmums, kuru laicīgā vara nevar ietekmēt.
Tāpēc, kā Ministru kabineta 20. septembra sēdē uzsvēra tieslietu ministrs Jānis Bordāns, svarīgākā vēstules Maskavas un visas Krievzemes patriarham Kirilam daļa ir pēdējā rindkopa, kurā Latvijas valdība aicina Viņa Svētību izmantot Viņam pieejamās kanoniskās pilnvaras un izsniegt Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai autokefālijas Tomosu.
Likuma grozījumi ir raisījuši jautājumus sabiedrībā, vai valsts ir tiesīga tik lielā mērā iejaukties kādas konfesijas baznīcas organizatoriskajā struktūrā, ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes 99. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”
M. Drēģeris atgādina, ka baznīcas šķirtība no valsts “nekādi nenozīmē, ka starp baznīcu un valsti nepastāv nekāda saikne vai mijiedarbība, ka reliģijas brīvība absolūti prevalētu pār sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Gan baznīca, gan valsts ir pakļauta likuma varai, tās saista savstarpējās likumā paredzētās tiesības un pienākumi, valsts var baznīcai deleģēt atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus (piemēram, tiesības laulāt)”.7
Nedrīkst aizmirst, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas, kuras garīgā vienība līdz šim ir bijusi Latvijas Pareizticīgā Baznīca, galva – patriarhs Kirils – ir personīgi paudis atbalstu gan Krievijas iebrukumam Ukrainā, gan Krievijas prezidenta Putina virzītajai “krievu pasaules” ideoloģijai. “Vairums Krievijas Pareizticīgās baznīcas pārstāvju, runājot ex cathedra, apšauba Ukrainas valstiskumu, tās neatkarību un patstāvību. Līdzīga nostāja tiek pausta par citām “tuvējās aizrobežas” valstīm, un tas tieši aizskar Latvijas nacionālās drošības intereses,” norāda M. Drēģeris.
Šeit būtu jāatgādina tieslietu ministra J. Bordāna paustais Ministru kabineta 20. septembra sēdē, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca nekad nav radījusi pamatu šaubām par tās lojalitāti Latvijas valstij. Taču, kā norādījis Valsts prezidents Egils Levits, pastāv zināmi riski, ka “Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadība vienpusēji varētu likvidēt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību un de facto mainīt tās kanonisko statusu”, ko Latvijas valsts nevar pieļaut.
Vēstulē Maskavas un visas Krievzemes patriarham Kirilam tieslietu ministrs J. Bordāns skaidro, ka Latvijas valstij ir “konstitucionāls pienākums garantēt tādu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statusu, kāds tas ir noteikts Latvijas likumos atbilstoši Latvijas valsts un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dialogam”.
Tieslietu ministrijas sniegtā informācija liecina, ka ministra parakstītā vēstule tiks nodota Ārlietu ministrijai iesniegšanai Krievijas Patriarhijas ārējo sakaru pārvaldei un tās kopijas nosūtīšanai Krievijas Ārlietu ministrijai.
Vēstules teksts ir pieejams oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” 22. septembra laidienā, sadaļā “Tieslietu ministrijas informācija”.
1 Patriarhāts ir administratīvi teritoriāla vienība, kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes patriarha virsvadībā. Metropolija ir pareizticīgo baznīcas pārvaldības apgabals, kurā ietilpst vairākas bīskapijas. Arhidiecēze ir arhibīskapa pārvaldīts apgabals. Metropolīts ir augsts tituls Pareizticīgajā Baznīcā, ko piešķir arhibīskapiem, kuri pārvalda vairākas bīskapijas (arhidiecēzes).
2 Visu pasaulē eksistējošo, Pareizticīgās Baznīcas Autokefālo Baznīcu, to teritoriālo administratīvo vienību un bīskapu saraksti ir apkopoti oficiālos sarakstos, kurus sauc par Diptihi. Diptihus kanoniski izdod Grieķijas Pareizticīgā Baznīca, un tajos ieraksta arī visas jaunizveidotās Pareizticīgās Baznīcas. Gadījumā, ja baznīca nav ierakstīta Diptihā, tas nozīmē, ka tā nepieder Pareizticīgajai Baznīcai. Avots: Latvijas Pareizticīgās Baznīcas viedoklis Satversmes tiesas likuma 22. panta otrās daļas 2. punkta kārtībā lietā Nr. 2017-18-01 “Par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam un par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. pantam”.
3 Turpat.
4 Drēģeris, M. “Būt karā” jeb pusceļā uz jaunu Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusu. Jurista Vārds. 13.09.2022., Nr. 37 (1251), 8.–14. lpp.
5Turpat.
6 Latvijas Pareizticīgās Baznīcas viedoklis Satversmes tiesas likuma 22. panta otrās daļas 2. punkta kārtībā lietā Nr. 2017-18-01.
7 Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati ir noteikti Reliģisko organizāciju likumā. Savukārt Reliģisko organizāciju likuma 5. panta piektā daļa paredz, ka valsts un reliģisko organizāciju attiecības kārto Tieslietu ministrija, kas atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei nodrošina valsts politikas izstrādi, koordināciju un īstenošanu reliģijas lietās un pārzina ar valsts un reliģisko organizāciju attiecībām saistītos jautājumus.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
