Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edīte Brikmane, LV portāls
Pēc Ukrainas prezidenta lūguma par lidojumu aizliegumu zonas ieviešanu virs Ukrainas gaisa telpas publiski ir izskanējuši dažādi viedokļi par tās nepieciešamību un iespējamo ietekmi uz turpmāko Krievijas īstenotās kara darbības attīstību. Vienota starptautiska regulējuma lidojumu aizlieguma zonas ieviešanai nav, turklāt, kā norāda LV portāla uzrunātie starptautiskās drošības un tiesību eksperti, arī situācija Ukrainā ir krietni sarežģītāka nekā Irākā, Bosnijā un Lībijā, kur šādas aizliegumu zonas vēsturiski ir bijušas ieviestas, lai pasargātu civiliedzīvotājus no uzlidojumiem.
Krievija Ukrainas teritorijā izmanto arvien brutālāku taktiku un ieročus, uzbrūkot civiliedzīvotājiem un masveidā iznīcinot civilos objektus.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis vairākkārt aicinājis ASV un NATO dalībvalstis noteikt lidojumu aizlieguma zonu (LAZ) virs Ukrainas teritorijas, bet šie Ukrainas lūgumi līdz šim ir noraidīti, atgādinot, ka LAZ ieviešana virs Ukrainas teritorijas nozīmētu ASV un NATO iesaistīšanos tiešā karadarbībā ar Krieviju.
Arī Latvijas likumdevējs, Saeima, 2022. gada 17. marta paziņojumā norādījusi, ka Krievijas neattaisnojamais un neprovocētais iebrukums Ukrainas teritorijā ir rupjš Krievijas saistību un starptautisko tiesību pārkāpums, kas uzskatāms par vēršanos pret likumā balstītu pasaules starptautisko kārtību, tāpēc, lai pasargātu cilvēku dzīvības un garantētu drošību virs Ukrainas atomelektrostacijām, ANO dalībvalstis tiek aicinātas ieviest LAZ.
“Tiek uzbrukts civiliedzīvotājiem un masveidā bombardēti civilie objekti. Starptautiskās sabiedrības pienākums ir darīt visu, lai to nekavējoties pārtrauktu [..] un novērstu civiliedzīvotāju masveida bojāeju,” norādīja par paziņojuma izstrādi atbildīgās Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols.
Kā skaidro starptautiskās drošības pētnieks, Kembridžas Universitātes doktorants Tomass Pildegovičs, LAZ apzīmē situāciju, kurā viena puse nosūta savus gaisa spēkus, lai slēgtu gaisa telpu virs konflikta zonas, lai liegtu iespēju citai konfliktā iesaistītajai pusei izmantot savus gaisa spēkus operāciju īstenošanai (piemēram, uzbrukšanai, karavīru vai ieroču transportēšanai, novērošanai).
LAZ ieviešana ir politisks, militārs un stratēģisks paziņojums konfliktā iesaistītajai pusei par to, ka tai ir liegta pieeja attiecīgajai gaisa telpai virs konflikta zonas. T. Pildegovičs uzsver, ka pusei, kura pasludina LAZ, ir jābūt pilnībā gatavai šo paziņojumu arī realizēt, proti, veikt atbilstošu rīcību, piemēram, notriekt otras puses lidmašīnas, helikopterus, dronus un citus gaisa spēkus, kuri izmanto šo zonu.
LU Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors Māris Lejnieks norādīja, ka līdz šim praksē ir bijuši trīs vērā ņemami gadījumi, kad bijusi ieviesta LAZ.
Vēsturiski pirmais LAZ ieviešanas gadījums bija 1991. gadā Irākā (Līča karā), kad, reaģējot uz Irākas iebrukumu un militāro agresiju Kuveitā, kas rezultējās ar daudzskaitlīgiem civiliedzīvotāju upuriem, ASV un valstis, kuras piedalījās Kuveitas atbrīvošanas operācijā, Irākas ziemeļos un dienvidos noteica LAZ, un šajos reģionos gaisa telpā varēja atrasties tikai sabiedroto lidmašīnas.
“Valstis, kuras kontrolēja Irākas gaisa telpu, faktiski aizliedza jebkādiem Irākas militārajiem transportlīdzekļiem atrasties lidojuma aizlieguma zonās, solot tos notriekt,” skaidro M. Lejnieks, norādot, ka šajā LAZ ieviešanas gadījumā nebija ANO Drošības padomes atbalsta, tāpēc izskanēja arī viedoklis, ka LAZ ieviešana bija prettiesisks Irākas suverenitātes ierobežojums.
Lai pasargātu civiliedzīvotājus Dienvidslāvijas konfliktā, arī Bosnijā no 1993. gada līdz 1995. gadam tika noteikta LAZ. “Toreiz ANO Drošības padomes tiesiski noteikto lidojuma aizlieguma zonas ievērošanu kontrolēja NATO dalībvalstis ar saviem gaisa spēkiem,” uzsver M. Lejnieks.
Trešais gadījums bija 2011. gadā, kad ANO Drošības padome ar mērķi aizsargāt Lībijas civiliedzīvotājus pieņēma rezolūciju par LAZ noteikšanu virs Lībijas teritorijas, kā rezultātā tika sekmēta arī Muamara Kadafi režīma gāšana.
T. Pildegovičs vērš uzmanību tam, ka LAZ ir efektīvi ieviešama, ja vienai pusei ir liels militārais pārspēks pār otru pusi, un iepriekš minētajos trijos gadījumos – Irākā, Bosnijā un Lībijā – nebija šaubu par to, ka LAZ noteikšana varētu neizdoties.
M. Lejnieks norāda, ka nav vienota starptautiska regulējuma LAZ ieviešanai, un tas nozīmē, ka jebkura suverēna valsts drīkst lūgt palīdzību jebkurai citai valstij vai organizācijai, lai aizstāvētos. Piemēram, Sīrija lūdza Krievijas atbalstu pilsoņu karā Sīrijā, kā rezultātā Krievijas aviācija bombardēja Sīrijas diktatora Bašara al Asada režīma pretiniekus.
Attiecībā uz pašreizējo situāciju Ukrainā M. Lejnieks komentē: “Ideāla situācija, protams, būtu, ja šajā gadījumā spētu palīdzēt ANO Drošības padome, taču Krievijas veto tiesību dēļ tā nevar pieņemt šādu lēmumu, tādēļ vienīgā organizācija, kura varētu nodrošināt lidojumu aizliegumu zonu, ir NATO.”
M. Lejnieks arī uzsver, ka NATO dalībvalstu piekrišana Ukrainas lūgumam būtībā nav tiesību jautājums, bet ir praktisks militārs jautājums, jo Ukrainas situācija ir atšķirīga no citiem līdz šim īstenotajiem LAZ gadījumiem.
Skaidrojot Ukrainas situācijas atšķirību no Irākas, Bosnijas un Lībijas gadījumiem, M. Lejnieks norāda: “Lai realizētu lidojuma aizlieguma zonu atšķirībā no trijiem iepriekš minētajiem gadījumiem, kad lidojuma aizliegums skāra tikai vienu valsti, Ukrainas gadījumā automātiski būtu skarta arī Krievija un Baltkrievija, jo, lai NATO lidmašīnas justos droši Ukrainas gaisa telpā, nodrošinot lidojuma aizlieguma zonu, vispirms būtu jāiznīcina Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēma, kas atrodas ne tikai Ukrainas teritorijā, bet arī Krievijas teritorijā vai Krievijas kontrolētajā Krimā, vai Baltkrievijas teritorijā. Tas nozīmē militārus triecienus pret Krieviju un Baltkrieviju vai Krievijas spēkiem, kuri izvietoti Baltkrievijā, jo nav iespējams citādā veidā nodrošināt NATO aviācijas drošību, savukārt tā automātiski ir karadarbības sākšana starp NATO un Krieviju un NATO un Baltkrieviju.”
Līdz ar to secināms, ka jebkura valsts var lūgt palīdzību un attiecīga piekrišana palīdzēt nepārkāpj starptautiskās tiesības. Vērtējot tiesiski, palīdzības sniegšana ir leģitīma, tomēr šādā situācijā svarīgākais ir izvērtēt riskus un iespējamās sekas.
Piemēram, NATO atteikums LAZ noteikšanai Ukrainā neietekmē jebkuras citas valsts, tostarp arī atsevišķu NATO dalībvalstu, kuru rīcībā ir savi gaisa spēki, tiesības lemt par individuālu palīdzības sniegšanu, bet jāņem vērā, ka tiešas iesaistes sekas varētu būt identiskas kā situācijā, ja LAZ ieviestu NATO. Arī tādā scenārijā eskalācijas riski būtu neparedzami augsti, attīstoties tiešā konfliktā starp NATO un Krieviju.
