Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Digitālais saturs vai digitālie pakalpojumi ietver aspektus, kuri nav jārisina, pērkot “klasiskas” preces, piemēram, integrēšanu un modificēšanu. Atšķiras arī digitālā satura vai pakalpojumu piegāde un atbilstības nodrošināšana, tādēļ ir nepieciešams izstrādāt jaunu, tieši šāda veida produktiem piemērotu regulējumu.
FOTO: Freepik
Lai noteiktu patērētāju tiesības neatbilstoša digitālā satura un digitālā pakalpojuma iegādes un piegādes gadījumos, veicinot augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni digitālajā jomā, tiek gatavoti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Likumprojektā arī precizē un stiprina normas, kas nodrošina patērētāju tiesību aizsardzību neatbilstošu preču iegādes gadījumā.
Kopumā likumprojekts veicinās ātrāku vienotā digitālā tirgus izaugsmi, stiprinās patērētāju tiesības un atvieglos pārrobežu tirdzniecību uzņēmumiem, norāda tā izstrādātāji – Ekonomikas ministrija (EM).
Likumprojektu Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā gatavo izskatīšanai uz trešo lasījumu.
Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā izstrādāti, lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu (ES) 2019/2161, ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu, Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas (ES) 2019/770 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas (ES) 2019/771 par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK, prasību pārņemšanu nacionālajos tiesību aktos.
Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL) sekmēs to digitālo pakalpojumu sniedzēju darbību un attīstību, kuri darbojas ES tirgū, jo prasības būs harmonizētas visās ES dalībvalstīs, uzsver EM.
“Līdz šim PTAL pastāvēja divi jēdzieni – prece un pakalpojums. Taču mūsdienās ne tikai pērkam drukātas grāmatas vai filmu ierakstus DVD, kas atbilstu preces definīcijai, bet arī izmantojam lietotnes, kurās varam piekļūt saturam un lasīt grāmatas vai skatīties filmas tiešsaistē, tās straumējot vai lejupielādējot. Ņemot vērā, ka e-grāmatu iegāde vai filmu straumēšana atšķiras no fiziska datu nesēja iegādes veikalā vai grāmatnīcā, rodas nepieciešamība pēc jauniem noteikumiem,” skaidro zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” partnere, zvērināta advokāte Ieva Andersone.
“Digitālais saturs vai digitālie pakalpojumi ietver aspektus, kuri nav jārisina, pērkot “klasiskas” preces, piemēram, integrēšanu un modificēšanu. Atšķiras arī digitālā satura vai pakalpojumu piegāde un atbilstības nodrošināšana, tādēļ ir svarīgi izstrādāt jaunu, tieši šāda veida produktiem piemērotu regulējumu,” turpina zvērināta advokāte.
Kā skaidrots Direktīvā 2019/770, digitālais saturs ir dati, kas radīti un piegādāti digitālā veidā. Piemēram, e-žurnāli un filmas, kuras iegādājas internetā, arī mobilā tālruņa lietotnes, kuras ļauj piekļūt digitālajam saturam.
Savukārt digitālais pakalpojums ir pakalpojums, kas patērētājam dod iespēju sagatavot, apstrādāt vai uzglabāt datus, vai tiem piekļūt digitālā veidā, vai kas ļauj kopīgot datus vai jebkādā citā veidā mijiedarboties ar tiem digitālā veidā. Datus varētu būt augšupielādējis vai radījis patērētājs vai citi minētā pakalpojuma lietotāji. Šādi digitālie pakalpojumi būtu, piemēram, sociālie tīkli, kuros var dalīties ar dažādu saturu (Facebook, Instagram, TikTok utt.).
Direktīvā ir noteikts saturs vai pakalpojums digitālajā vidē, kas šajā definīcijā neietilpst. Piemēram, tāds digitālais saturs vai pakalpojumi, kas saistīti ar valsts sniegtajiem pakalpojumiem (latvija.lv vai e-Veselība). Tāpat digitālā satura vai pakalpojuma regulējums nav attiecināms uz azartspēlēm, finanšu pakalpojumiem, veselības aprūpi, kā arī elektronisko sakaru pakalpojumiem, izņemot no numuriem neatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, piemēram, dažādas saziņas lietotnes (Facebook Messenger).
Savukārt preces, kurām ir digitāli elementi, ir jebkuri materiāli (fiziski) kustami priekšmeti, kas ietver digitālu saturu vai pakalpojumu vai ir savstarpēji saistīti ar to tādā veidā, ka minētā digitālā satura vai pakalpojuma neesamība neļautu precēm funkcionēt. Līdz ar to galvenais nošķiršanas kritērijs starp digitālu saturu vai pakalpojumu un preci, kurai ir digitāli elementi, ir faktors, vai prece spēj funkcionēt bez digitālā elementa.
Ja prece nespēj funkcionēt bez digitālā elementa, digitālais elements tiks uzskatīts par preces daļu un tiks piemēroti noteikumi, kas attiecas uz precēm ar digitālu elementu. Savukārt, ja prece spēj funkcionēt bez digitāla elementa un digitālais elements ir tikai papildu funkciju nodrošināšanai, tiek piemērotas atšķirīgas prasības, no vienas puses, attiecībā uz pašu preci un, no otras puses, uz digitālā satura vai pakalpojuma pārdošanu. Piemēram, viedpulkstenis būtu uzskatāms par preci, kurai ir digitāli elementi (lietotnes), jo bez tām pulkstenis nevar pildīt savas funkcijas un tās tiek nodrošinātas saskaņā ar preces pārdošanas līgumu. Šīs lietotnes ir ar preci savstarpēji saistītais elements –, tātad ir piemērojams uz precēm ar digitālu elementu attiecināmais regulējums. Savukārt, piemēram, automašīna ar viedā asistenta sistēmu, visticamāk, spēs pildīt savas automašīnas funkcijas arī bez šī viedā asistenta aktivizēšanas, tāpēc tiek piemērotas viena veida prasības uz pašu automašīnu kā preci, bet cita veida prasības – uz viedā asistenta sistēmu kā digitālu saturu vai pakalpojumu.
Likumprojektā tiek precizēta terminoloģija, jaunā redakcijā tiek izteikti vairāki panti, likums papildināts ar vairākiem jauniem pantiem un III1 nodaļu “Digitālā satura un digitālā pakalpojuma atbilstība līguma noteikumiem”.
PTAL tiek ieviests jēdziens “komercgarantija”. Grozījumi paredz aizstāt jēdzienu “garantija” ar “komercgarantija”. “Tam pamatā ir dažādu jēdzienu jaukšana. Proti, praksē novērots, ka, patērētājam iegādājoties preci, tiek norādīts, ka precei ir divu gadu garantija, kas ir nevis garantija, bet patērētāja prasījumu tiesības, kas izriet no likuma,” stāsta I. Andersone. “Savukārt garantija ir papildu apsolījums veikt jebkādas darbības atbilstoši komercgarantijas vai reklāmas sniegtajam raksturojumam, kas pieejams līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas. Papildu likumā noteiktajām prasījuma tiesībām komercgarantiju par preci var saņemt, ja to piedāvā ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs. Komercgarantijas noteikumi nebūs attiecināmi uz digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu.”
Galvenais grozījumu uzsvars ir uz to, lai PTAL ietvertu speciālus noteikumus, kas attiecināmi tieši uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem un piegādi, kā arī specifiskiem, citām precēm vai pakalpojumiem neraksturīgiem aspektiem, kā, piemēram, sadarbspēju, modificēšanu vai integrēšanu, skaidro I. Andersone.
Viens no būtiskajiem jaunumiem ir preces ar digitāliem elementiem un digitālā satura vai digitālo pakalpojumu nodalīšana. Ņemot vērā to, vai patērētājs ir iegādājies preci (t. sk. preci ar digitāliem elementiem) vai digitālo saturu un digitālos pakalpojumus, mainās pārdevēja pienākumi un patērētāja tiesības.
Likumprojekts precizē pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākumus. Piemēram, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums nodrošināt atjauninājumu piegādi, kas nepieciešami, lai uzturētu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību noteiktajā laikposmā. Šāda prasība ir attiecināma arī uz precēm ar digitālajiem elementiem.
Ja precei ar digitāliem elementiem ir paredzēta digitālā satura vai digitālā pakalpojuma pastāvīga piegāde kādā laikposmā, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs arī par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas atklājas divos gados, sākot no šādas preces piegādes brīža.
Patērētājs, kuram piegādāts līguma noteikumiem neatbilstošs digitālais saturs vai digitālais pakalpojums, ir tiesīgs pieprasīt, lai pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs veic vienu no šādām darbībām:
Likumprojektā precizēts, ko nozīmē “neatbilstība līguma noteikumiem”, tātad – situācijas, kurās patērētājs ir tiesīgs prasīt novērst neatbilstību, uzsver I. Andersone.
Grozījumi precizē, ka patērētājam ir tiesības atteikties no digitālā satura vai pakalpojuma modifikācijas un saglabāt esošo pakalpojuma vai satura versiju, ja modificēšanas apmērs pārsniedz to, kas nepieciešams, lai digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu uzturētu atbilstošu. Ja patērētājam šāda iespēja netiek nodrošināta bez maksas, tad patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no līguma.
Savukārt patērētājs pats ir atbildīgs par laicīgu atjauninājumu instalēšanu, tai skaitā saistībā ar drošību, kā arī tā rīcībā esošo ierīču saderību ar digitālo saturu vai pakalpojumu, ja pārdevējs ir izpildījis pienākumu par instrukciju un citas nepieciešamās informācijas sniegšanu.
Gadījumos, kad neatbilstības iemesls varētu būt patērētāja digitālā vide, grozījumi patērētājam uzliek pienākumu sadarboties ar pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, ciktāl tas ir iespējams un nepieciešams, lai noskaidrotu cēloni. Nesadarbošanās gadījumā patērētājs var zaudēt tiesības izmantot priekšrocības, kuras sniedz apgrieztais pierādīšanas pienākums. Proti, pienākums pierādīt, vai eksistēja neatbilstība, no pārdevēja pāriet patērētājam.
