Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Attēlam ir ilustratīva nozīme.
FOTO: Ieva Čīka, LETA
Saeimas darba kārtībā ir nonācis likumprojekts, ar kuru tiks precizēti un atjaunoti Latvijas Republikas Civillikuma I un II pielikuma dati par tajos iekļautajiem ezeriem un upēm, tos raksturojošajiem rādītājiem. Līdztekus tam Civillikuma pielikumos tiek precizēti arī ūdeņu – ezeru, ūdenskrātuvju (tostarp dīķu) un upju – nosaukumi.
Likumprojekts “Grozījumi Civillikumā” ir izstrādāts pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iniciatīvas kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību, Tieslietu ministriju, Aizsardzības ministriju un Iekšlietu ministriju, lai panāktu Latvijas Republikas Civillikumā ietvertā normatīvā regulējuma atbilstību īstenojamajai administratīvi teritoriālajai reformai, stājoties spēkā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam, un lai nodrošinātu informācijas aktualitāti, tostarp par ezeru nosaukumiem.
Grozījumi attiecas uz diviem Civillikuma pielikumiem:
Saeimas Juridiskā komisija šīgada 1. jūnijā nolēma virzīt likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē pirmajā lasījumā. Plānots, ka likuma spēku tas iegūs 2021. gadā.
Līdacis Aiviekstes pagastā – viens no publiskajiem ezeriem (ortofotokarte 2019-2021, https://kartes.lgia.gov.lv/karte/, skatīts 23.03.2021).
Kādēļ tas vajadzīgs? Daudzi ūdeņu nosaukumi šajos sarakstos ir neprecīzā vai pat kļūdainā pieraksta formā vai arī kaut kā citādi neatbilst pašreizējiem vietvārdu rakstības un lietošanas normatīviem.
Kā šāda situācija radusies? Latvijā ilgstoši ir funkcionējušas nosaukumu pieraksta formas (dažkārt kļūstot pat par ierastiem nosaukumu variantiem), kas nāk no vācu un krievu (īpaši – PSRS) kartogrāfijas materiāliem, kuros arī latviskie Latvijas vietvārdi atveidoti atbilstoši šo valodu rakstības un izrunas iespējām.
Civillikuma pielikumos vēl 1991.–1998. gadā bija sastopami atsevišķi ezeru nosaukumi pat ar novecojušas ortogrāfijas elementiem, piemēram, ezeru vārdos: “Achmenkas”, “Uschenu”.
Atsevišķos dokumentos no dažādiem kartogrāfiskiem avotiem un publikācijām bieži atrodami atšķirīgi nosaukumi viena un tā paša objekta apzīmēšanai. Ir jāņem vērā, ka ikkatra paaudze (un tās ietvaros dažādas ļaužu grupas) pēc savas mantotās pieredzes, paraduma un skolā mācītā turpina nest tālāk kādu valodas parādību, šajā gadījumā – kādas vietvārdu formas, un nereti tikai nejaušība nosaka vienas vietvārda pieraksta formas pārsvaru pār citu.
|
Līdz 1998. g. |
Kopš 1998. g. |
2020. g. likumprojektā “Grozījumi Civillikuma pielikumos” |
|
Uržuma |
Užuņu ezers |
Ižuņa |
|
Sniedziņa Apaļais |
Apaļais Sniedziņa ezers (Augšsniedziņu ezers) |
Opolais Snidzins |
|
Jezinkas |
Jezinakas ezers (Jazinkas ezers) |
Jazinks |
Nav maznozīmīga arī katra konkrētā cilvēka subjektīvā izjūta par to, kas ir pareizi. Piemērs tam ir nesen publiski izskanējušās domstarpības par ciema nosaukumu “Dirši”. Viens otrs uzskatīja šādu vietvārdu par apkaunojumu, taču vietējo iedzīvotāju pārstāvis norādīja, ka šis vārds ir ierasts, sens mantojums un vietējā leksikā nenozīmē neko citu kā ‘lāčauzas’.
Šis piemērs netieši ilustrē arī to, ka bez citvalodu ietekmes Latvijā joprojām pastāv dialekti un izloksnes, kurās ne vienmēr ‘melns’ vai ‘balts’ ir identiski izrunājami un tā arī rakstāmi. Tie turpina savu ikdienas dzīvi, spītējot iepriekšējo gadu desmitu valodas, tostarp vietvārdu, “tīrīšanām”, izlokšņu pasludināšanām par “nepareizi runātu valodu” un vispārējās izglītības pārspīlētajiem centieniem sekot latviešu literārās valodas normām.
Jau kopš 20. gs. 20. gadiem Saeimā ir notikušas aktīvas diskusijas par dažādu vietvārdu “atbilstību latviskam garam”. Daudz tika darīts, lai Latvija oficiālajā apritē atgūtu paaudzēs pārmantotos latviskos vietvārdus un izskaustu no svešvalodām ieviestos. Pastāvēja valodnieku komisija, kas sagatavoja deputātiem materiālus. Protams, arī toreiz viss nebūt nenotika ideāli. Neiztika bez pārmērīga radikālisma “latviskošanas” vārdā, piemēram, nekustamo īpašumu masveida pārdēvēšanā atbilstoši 1936. gada 13. oktobra “Likumam par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu”. Savukārt padomju okupācijas laiks, kas zīmīgs gan ar karšu nepieejamību, gan ar krievu valodas uzvaras gājienu oficiālajā saziņā un citās dzīves jomās, ienesa daudz cita veida kropļojumu Latvijas vietvārdos. Krievu valodas un rakstības ietekmē tika izmainītas vietvārdu galotnes, garo, īso un mīkstināto skaņu pieraksts. Sākoties Atmodai, atjaunojās aktivitātes vietvārdu kā latviskas vērtības apzināšanai un adekvātai sakārtošanai.
Svarīgi atzīmēt, ka kopš 20. gs. 90. gadiem Latvijā ir būtiski mainījusies valodas politika attiecībā uz vietvārdu vietējām formām.
Tāpat kā lielākajā daļā pasaules, arī pie mums dialekti un izloksnes atgūst tām gandrīz vai atņemto cieņu un vietu valodā un sabiedrībā.
Jau 1993. gadā Latvijas Ministru kabineta Vietvārdu komisija ar balsu vairākumu akceptēja Latgales apakškomisijas 29.03.1993. lēmumu “Latgales vietvārdos arī oficiālā lietojumā vārda celmu (priedēkli, sakni, piedēkli) atstāt nemainītu, pielāgojot latviešu literārās valodas sistēmai vien vārda galotni, t. i., saglabāt toponīmu iespējami tuvu tautas vietējai izrunai, kā tas tiek darīts, piemēram, ar vietvārdiem “Rancāni”, “Meikšāni” (ne “Rencēni”, “Mīkšēni”), “Strodi” (ne “Stradi”), “Aišpūri” (ne “Aizpurvji”)”.
Šis lēmums pilnībā atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas VII Ģeogrāfisko nosaukumu standartizācijas konferences rezolūcijai VII/5 “Uz lokālo lietojumu balstīta nacionālā standartizācija”. Turklāt vietvārdu vietējo formu ieviešanai oficiālajā apritē ir arī gluži praktiska vērtība – tā palīdz izvairīties no vienādu vietvārdu atkārtošanās (vai ir labi, ka mums ir deviņi “Baltezeri”, vai tomēr Latgalē var būt arī “Boltazars”?).
Vietvārdu vietējo formu ieviešanai oficiālajā apritē ir arī gluži praktiska vērtība – tā palīdz izvairīties no vienādu vietvārdu atkārtošanās.
Civillikuma pielikumi kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ir grozīti ne reizi vien, vismaz daļēji precizējot arī vietvārdus (piemēram, pašreiz vēl spēkā esošajā Civillikuma pielikumu versijā “Papes ezers” vairs netiek saukts par “Pāpes ezeru”, “Zobols” par “Zobeļa ezeru”, “Rušons” par “Rušāna ezeru” un “Pulgosnis” par “Pulgas (Āķēnu) ezeru” utt., tomēr ūdeņu nosaukumiem joprojām nav tikusi pievērsta pienācīga uzmanība. Turklāt arī pats ūdeņu saraksts abos pielikumos ir mainījies: daži objekti ir tikuši izslēgti, citi – pievienoti no jauna, mainījies to statuss. Piemēram, 1991.–1998. gadā Civillikuma pielikumos bija tikai 417 ūdens objekti (43 publiskie un 374, kuros zvejas tiesības pieder vienīgi valstij). Savukārt kopš 2011. gada 1. februāra spēkā esošajā versijā ir 474 ūdens objekti (249 publiskie un 225, kur zvejas tiesības pieder vienīgi valstij).
Diagrammu sagatavoja Imants Liepiņš
Latvijas vietvārdu speciālisti jau kopš 20. gs. 90. gadiem ir centušies rosināt Civillikuma pielikumos iekļauto ūdens objektu nosaukumu atjaunošanu un precizēšanu, taču nesekmīgi – panākti vien atsevišķi nelieli precizējumi.
Saskaņā ar Vietvārdu informācijas noteikumu1 27. punktu lēmumus par dabas objektu oficiālo vietvārdu piešķiršanu, maiņu vai rakstības formas precizēšanu pieņem Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Tas notiek, pamatojoties uz Valsts valodas centra atzinumiem. Savukārt materiālu Valsts valodas centra atzinumiem sagatavo Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija, kurā darbojas filoloģijas zinātņu doktori un kvalificēti ģeogrāfijas un kartogrāfijas speciālisti.
Veicot Civillikuma pielikumos ietverto ūdeņu nosaukumu labojumus un precizējumus saskaņā ar Vietvārdu informācijas noteikumu 37.2. apakšpunktu, mērķis bija dot priekšroku:
Īpaša uzmanība tika pievērsta tam, lai vietvārds atbilstu attiecīgā kultūrvēsturiskā novada tradīcijām un tiktu saglabāts katra objekta senākais nosaukums, ko vēl zina un lieto vietējie iedzīvotāji.
Vietvārdu vietējo formu ieviešanai oficiālā apritē ir arī gluži praktiska vērtība – tā palīdz izvairīties no vienādu vietvārdu atkārtošanās.
Lai to paveiktu, talkā tika ņemta Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datubāze un visi uzkrātie vietvārdu materiāli, arī Latvijas izlokšņu atlants un īpaši – Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta Latvijas vietvārdu kartotēka, kuras veidošana uzsākta jau 20. gs. sākumā un kurā savākts turpat miljons vietvārdu ierakstu. Tika izmantotas arī dažādas kartes, vietvārdu pētniecības klasiķu Jāņa Endzelīna un Jura Plāķa vietvārdu vārdnīcas, atsevišķos gadījumos veiktas pat vietējo iedzīvotāju ekspresaptaujas (piemēram, par ezeriem “Talejs” un “Pakšēns”).
Oficiālo vietvārdu piešķiršanas lēmumu projekti tika nosūtīti visām pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas attiecīgie ūdens objekti ar precizējamiem nosaukumiem, – lai informētu, kā arī lai uzklausītu pašvaldību viedokli par nosaukumu izmaiņām. Tika saņemtas atbildes no 11 pašvaldībām. Divas izteica pilnīgu atbalstu visiem precizējumiem, piecām pašvaldībām bija iebildumi vai ierosinājumi par viena objekta nosaukumu, divām pašvaldībām tādi bija par 2–5 objektu nosaukumiem, bet viena pašvaldība sniedza savus ierosinājumus par 16 nosaukumiem.
Visi iebildumi un ierosinājumi tika izvērtēti un iespēju robežās ņemti vērā, pieņemot Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras lēmumus par oficiālo vietvārdu piešķiršanu vai sagatavojot izmaiņas Civillikuma pielikumos. Iebildumi un ierosinājumi, kas sniedza argumentus un papildinformāciju, ko Vietvārdu apakškomisija atzina par pamatotiem, dažkārt pat panāca Valsts valodas centra atzinumu maiņu (saņemtā informācija Vietvārdu apakškomisijai līdz tam nebija zināma u. tml.) un tika ņemti vērā, pieņemot lēmumus par oficiālo vietvārdu piešķiršanu.
Iebildumi, kuru pamatotība raisīja šaubas vai bija nepietiekami, prasīja papildu izpēti un apstākļu noskaidrošanu, kam termiņš bija krietni par īsu, ietekmēja to, ka netika pieņemti lēmumi, bet Civillikuma grozījumos pašvaldību ieteiktie nosaukumi tika iekļauti kopā ar Valsts valodas centra atzinumā rekomendēto vietvārdu (piemēram, ezeru nosaukumi “Ilgajs”, “Brocenu ezers”, “Višku ezers”, “Odumovas ezers”). “Brocenu ezers” ir viens no tiem sliktajiem, bet visai dzīvelīgajiem piemēriem, kad savulaik kļūdaini ieviesta nosaukuma forma ir tik ļoti “iegājusies”, ka gan vietējai varai, gan daļai vietējo iedzīvotāju pareizās vietvārda formas atjaunošana šķiet vismaz nevajadzīga, ja ne dīvaina, kaitīga un resursu nepamatotu izlietojumu prasoša. Savukārt tādu ezeru nosaukumu kā “Gusena ezers”, “Baļotes ezers” un “Mordangas-Kāņu ezers” izcelsme un metamorfozes vēstures gaitā ir tik sarežģītas un mīklainas, ka lemt par to korekcijām ir pāragri un sasteigti.
Saskaņā ar Valsts valodas centra atzinumu un Vietvārdu informācijas noteikumu normām par vietējo īpatnību un tradīciju saglabāšanu nomenklatūras vārds (vietvārda sastāvdaļa, kas nosauc atbilstošā dabas objekta veidu – ezers, kalns u. tml.) salikteņos tiek saglabāts vietējā (izloksnes) formā (piemēram, -azars nosaukumā “Šuņazars”), kopnacionālās literārās valodas formai pieskaņojot tikai vārda galotni. Tāpat arī garumzīmju un mīkstinājuma zīmju lietojums un atsevišķu skaņu pieraksts pēc iespējas tiek pielāgots vietējo iedzīvotāju vidū tradicionāli lietotajai formai (piemēram, ezeru nosaukumos “Višku ezers”, “Brocenu ezers”).
Latvijā tradicionāli daudzu upju un ezeru nosaukumi ir bez nomenklatūras vārda (piemēram: “Daugava”, “Gauja”, “Alauksts”, “Ummis”, “Sivers”). Ja sastopami arī varianti ar nomenklatūras vārdu, tad priekšroka tiek dota nosaukumiem bez tā (piemēram, “Biešons”, ne “Biešona ezers”). Šādi īsi nosaukumi ir ļoti ērti lietošanai kartēs un uzrakstos, tomēr dokumentos un tekstos dažkārt pārpratumu novēršanai nepieciešams pievienot arī nomenklatūras vārdu (upe, ezers). Lai izvairītos no kļūdām, šādus saliktus oficiālo nosaukumu variantus darinot, Valsts valodas centrs atzinumos un arī Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra lēmumos par oficiālo vietvārdu piešķiršanu norāda, kā konkrētais nosaukums lietojams ģenitīva formā kopā ar nomenklatūras vārdu (piemēram, “Umma ezers”, “Alauksta ezers”).
Ja sastopami arī varianti ar nomenklatūras vārdu, tad priekšroka tiek dota nosaukumiem bez tā (piemēram, “Biešons”, ne “Biešona ezers”).
Latviešu literārās valodas vispārpieņemtā rakstība daudzos gadījumos nesniedz pietiekamu informāciju par pareizu vietvārda izrunu, un nereti pārnovadnieks, lasot rakstītu tekstu, nesaprot, kā pareizi izrunāt tādus nosaukumus kā “Grostona”, “Aloja”, “Otaņķi”, “Ojots”, “Solojs”, jo nav skaidrs, kurš “o” burts apzīmē patskani “o”, bet kurš – divskani “uo”. Dažkārt var rasties arī šaubas, vai patskanis “e” un “ē” izrunājams plati vai šauri. Tādēļ gan atzinumos, gan lēmumos to īpaši norāda. Diemžēl dokumentos un kartēs to norādīt patlaban nav iespējams, vietvārda izruna jāmeklē Vietvārdu datubāzē2 vai filoloģiskajās Latvijas vietvārdu vārdnīcās vai jāvēršas pie kāda vietējā iedzīvotāja.
Ļoti svarīgi ir zināt, ka Vietvārdu informācijas noteikumu 71. punkts nosaka: ja vietvārda rakstības forma tiek precizēta, tad īpašumtiesību dokumentos un personu apliecinošos dokumentos vietvārda ierakstu nemaina, ja vien to nepieprasa dokumenta īpašnieks vai personu apliecinoša dokumenta turētājs. Precizētā vietvārda ieviešana notiek tā, ka visos pēc precizēšanas sastādītajos dokumentos lieto vietvārda precizēto rakstības formu.
Savukārt šo noteikumu 72. punkts paredz, ka ģeogrāfiskā objekta nosaukumi ir juridiski identi ne vien tad, ja tie ir vienādi rakstīti, bet arī:
Precizētie Civillikuma pielikumos ietvertie vietvārdi publiski pieejami ne vien likumprojekta tekstā, bet arī Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras uzturētajā Vietvārdu datubāzē. Lēmumi par oficiālo vietvārdu piešķiršanu un Valsts valodas centra atzinumi ir publicēti Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras interneta mājaslapā3.
1 Ministru kabineta 2012. gada 10. janvāra noteikumi Nr. 50 “Vietvārdu informācijas noteikumi”, pieejami tīmeklī: https://likumi.lv/ta/id/243610-vietvardu-informacijas-noteikumi (skatīts 23.03.2021.).
2 https://vietvardi.lgia.gov.lv/vv/to_www.sakt
3 https://www.lgia.gov.lv/lv/oficialie-vietvardi-dabas-objektiem
