Kam jābūt norādītam lēmumā par administratīvā soda piemērošanu

Administratīvās atbildības likums (AAL), kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī, vairs neparedzēs tādu dokumenta veidu kā administratīvā pārkāpuma protokols. Tā vietā būs lēmums par administratīvā soda piemērošanu.

Atteikšanās no administratīvā pārkāpuma protokola

Atbilstoši AAL anotācijai šobrīd administratīvā pārkāpuma protokols ir tāds tiesību akts, kuram ir trejāda juridiskā daba, kas izriet no administratīvā procesa stadijas, kurā – un ar kādu mērķi – šis tiesību akts tiek sastādīts. Proti, šobrīd administratīvā pārkāpuma protokols var būt:

• lēmums, ar kuru uzsāk administratīvā pārkāpuma lietvedību;
• tiesību akts, ar kuru personai uzrāda tai izvirzīto apsūdzību administratīvā pārkāpuma izdarīšanā;
• lēmums, ar kuru personai piemēro administratīvo sodu.

“Šāda viena un tā paša dokumenta trejādā tiesiskā daba līdz šim ir radījusi dažādu iestāžu praksi administratīvā pārkāpuma protokola izmantošanā,” skaidrots AAL anotācijā. Tāpat tajā norādīts, ka gadījumos, kad lietvedības termiņa garumu skaita no administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas brīža, lēmuma pieņemšanas procesuālais termiņš kļūst atkarīgs no protokola sastādīšanas, nevis no procesa uzsākšanas brīža.

Līdz ar to AAL noteikts, ka administratīvo pārkāpumu process paredz vairāku lēmumu pieņemšanu, no kuriem svarīgākie ir:

• lēmums par procesa uzsākšanu;
• lēmums administratīvā pārkāpuma lietā;
• lēmums par procesa izbeigšanu.

Vienlaikus AAL anotācijā norādīts, ka bez iepriekš minētajiem lēmumiem administratīvo pārkāpumu procesā varēs pieņemt vairākus pakārtota rakstura procesuālos lēmumus, piemēram, lēmumu par ekspertīzes nozīmēšanu, lēmumu par mantu un dokumentu izņemšanu u. tml. Šo lēmumu obligātās sastāvdaļas noteiktas AAL. Līdz ar to tam, vai lēmumu sastādīs brīvā formā vai veidlapas formā (šobrīd tā saucamajā protokolā – L. Ņ.), ir tikai organizatoriska nozīme, skaidrots likuma anotācijā.

Savukārt, lai veidlapu lietošanu padarītu pēc iespējas ērtāku un to struktūra būtu optimāli piemērota katras iestādes lietvedībā esošo pārkāpumu specifikai, veidlapu formas, ievērojot likumā noteikto lēmuma obligāto saturu, iestāde varēs noteikt pati. Anotācijā norādīts – katra iestāde varēs izvēlēties atbilstošāko lēmumu noformēšanas veidu, piemēram:

• katru lēmumu pieņemt atsevišķa dokumenta formā;
• vairākus lēmumus apvienot vienā dokumentā.

Proti, ja vairāki lēmumi tiks iekļauti vienā dokumentā, informācija, kas atkārtojas katrā lēmumā, piemēram, ziņas par procesa dalībniekiem, nebūs jādublē.

Lēmums par soda piemērošanu

Lēmumā (šobrīd protokolā – L. Ņ.) par administratīvā soda piemērošanu norādāmais saturs atbilstoši šībrīža Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 274. pantam un AAL 153. pantam, kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī, nedaudz atšķiras.

Administratīvajam sodam ir krimināltiesisks raksturs

LV portāls jau rakstīja, ka lēmums administratīvā pārkāpuma lietā nav administratīvs akts. Taču saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (APL) 79. panta pirmo daļu administratīvo aktu var apstrīdēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas, bet, ja rakstveidā izdotajā administratīvajā aktā nav norādes, kur un kādā termiņā to var apstrīdēt, – viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

Savukārt ne LAPK, ne AAL tieši neparedz, ka pieņemtais lēmums par administratīvo sodu, ja tajā nav norādīts, piemēram, tiesiskais pamats (likuma pants, tā daļa un punkts – L. Ņ.) vai tas, kur un cik ilgā laikā lēmumu var pārsūdzēt, nav spēkā vai pagarinās tā pārsūdzēšanas termiņš. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 23. oktobra sprieduma lietā “Pfamieier vs. Austria” (Aplication Nr. 16841/90) atzīts, ka administratīvo pārkāpumu lietās personai ir tiesības uz tādām pašām procesuālajām garantijām lietas izskatīšanā kā kriminālprocesā, jo administratīvajam sodam ir krimināltiesisks raksturs.

Tiesiskās sekas atbilstoši LAPK

Zvērinātu advokātu kolēģijas zvērināts advokāts Imants Muižnieks skaidro: no iepriekš minētā tiesas sprieduma secināms, ka “administratīvo pārkāpumu lietas pēc savas būtības un soda rakstura ir pielīdzināmas krimināllietām, tādēļ, izskatot tās, jāņem vērā kriminālprocesam pietuvināts standarts”. Viņš turpina – šobrīd administratīvā pārkāpuma protokolā, tāpat kā apsūdzībā kriminālprocesā, jābūt norādītam katram administratīvā pārkāpuma faktiskajam apstāklim, kas nosaka juridisko kvalifikāciju, un šā pārkāpuma juridiskajai kvalifikācijai.

Kā piemēru I. Muižnieks min Latgales apgabaltiesas 2014. gada 17. janvāra spriedumu lietā Nr. 109007613, kurā tiesa atzinusi, ka administratīvā pārkāpuma protokolā norādītais administratīvā pārkāpuma apraksts atzīstams par apsūdzību, savukārt tas nozīmē, ka administratīvā pārkāpuma protokolā, tāpat kā apsūdzībā kriminālprocesā, jābūt norādītiem katra administratīvā pārkāpuma faktiskajiem apstākļiem, kas nosaka juridisko kvalifikāciju, un šā pārkāpuma juridiskajai kvalifikācijai.

Savukārt saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 25. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA – 157/2007 (turpmāk tekstā – Senāta spriedums), reglamentējot administratīvā pārkāpuma protokolu:

• LAPK 246. pants noteic, ka par izdarīto administratīvo pārkāpumu pilnvarota amatpersona sastāda protokolu;
• LAPK 248. panta pirmā daļa noteic, ka protokolā ir norādāma pārkāpuma būtība, kā arī tiesību norma, kas paredz atbildību par šo pārkāpumu;
• LAPK 243. panta pirmā daļa noteic, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata kompetentā institūcija nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izspriešanā. Atbilstoši šā panta otrajai daļai šos faktus konstatē arī ar sastādīto protokolu.

Senāta spriedumā norādīts, ka no iepriekš minētajām normām secināms:

• administratīvā pārkāpuma protokols ir dokuments, kurā kompetenta amatpersona rakstveidā fiksē kādas personas prettiesiskas darbības;
• faktiski šī amatpersona atzīst, ka ar protokolā konstatētajām darbībām persona ir izdarījusi pārkāpumu, par kuru paredzēta administratīvā atbildība;
• šis dokuments kā sākotnēja apsūdzība ir pamats turpmākai lietvedībai administratīvā pārkāpuma lietā.

“Līdz ar to, no vienas puses, tiesa, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumu šajā lietā, izvērtē protokolā izteiktā atzinuma pamatotību, proti, vai persona par protokolā fiksētajām darbībām ir saucama pie administratīvās atbildības. No otras puses, personai, par kuras darbībām protokols sastādīts, ir iespēja pienācīgi īstenot procesuālās garantijas savai aizstāvībai sakarā ar protokolā norādīto pārkāpumu (piemēram, sagatavot savus argumentus, iesniegt pierādījumus),” rakstīts Senāta spriedumā.

Kā norāda I. Muižnieks, no šīm atziņām arī izriet sekas tam, kas notiks, ja protokols (apsūdzība administratīvā pārkāpuma lietā) būs nekorekts: “Personu pie administratīvās atbildības nevarēs saukt.”

Tiesiskās sekas atbilstoši jaunajam AAL

Tieslietu ministrijas (TM) Valststiesību departamenta Administratīvo tiesību nodaļas juriste Natālija Laveniece-Straupmane vērš uzmanību, ka AAL vairs neparedz tādu dokumenta veidu kā administratīvā pārkāpuma protokols. Līdz ar to, viņasprāt, iepriekš aprakstītā administratīvā pārkāpuma protokola tiesiskās dabas analīze ir svarīga LAPK piemērošanas kontekstā, taču tā zaudēs savu aktualitāti pēc AAL spēkā stāšanās.

Kā norāda N. Laveniece-Straupmane, atbilstoši AAL administratīvā pārkāpuma protokola vietā būs lēmums par administratīvā soda piemērošanu. Lēmums sastāvēs no vairākām daļām, un nosacīti visu tajā iekļauto informāciju var iedalīt šādi:

• pamatinformācija;
• informācija, kas attiecas uz lietas izskatīšanu un nolēmumu pēc būtības;
• informācija, kas attiecas uz procesuālo jautājumu izlemšanu;
• informācija par lēmuma tiesiskajām sekām.

“Runājot par lēmumā pieļautajām kļūdām un to ietekmi uz tālāko procesa norisi, svarīgi zināt, kāda ir kļūda,” skaidro TM pārstāve. Ja lēmumā nav norādītas pārkāptās tiesību normas (konkrēts likuma pants, tā daļa un punkts – L. Ņ.), kas nozīmē, ka persona pienācīgā veidā nav informēta par sev uzrādītās apsūdzības raksturu, šāds lēmums būtu atceļams. Savukārt, ja lēmumā nav norādīta tā pārsūdzības kārtība, personas tiesības tas nekādi neietekmē. Kā norāda N. Laveniece-Straupmane, personai tiesības pārsūdzēt lēmumu būs piešķirtas ar likumu.

Proti, AAL 168. pantā noteikts, ka administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu persona varēs pārsūdzēt augstākai amatpersonai 10 darbdienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas. Saskaņā ar AAL 186. pantu arī sūdzību rajona (pilsētas) tiesā varēs iesniegt 10 darbdienu laikā no dienas, kad paziņots lēmums administratīvā pārkāpuma lietā. Proti, administratīvā pārkāpuma pārsūdzēšanas termiņš AAL netiek mainīts, tas paliek tāds, kāds ir noteikts arī šībrīža LAPK.

“Lēmums, kura pieņemšanā pieļauti pārkāpumi, “automātiski" nekļūst par spēkā neesošu,” skaidro N. Laveniece-Straupmane. Proti, personai uz lēmuma nepilnībām vienmēr ir jānorāda, iesniedzot sūdzību attiecīgās iestādes augstākai amatpersonai, bet, ja tādas nav, – rajona (pilsētas) tiesai.