Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentūrā nebija tikai aģenti. LV portāls skaidro, kādas sadarbības kategorijas rodamas atklātībai nodotajās padomju slepenā dienesta aģentūras kartotēkās.
Lielākajā daļā atslepenotajās kartotēkās rodamo kartīšu fiksēti tieši aģenti. Taču VDK aģentūras aparātā, kā skaidro Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) vecākais eksperts Gints Zelmenis, iekļāvās vairākas kategorijas, kuras atzīmētas kartītes labās puses augšdaļā un kurām bija atšķirīgi uzdevumi:
Aģents (агент) – persona, kura brīvprātīgi (taču dažkārt arī piespiedu kārtā) piekritusi padomju valsts interesēs izpildīt slepenus VDK uzdevumus un kura uzņēmusies par pienākumu savas sadarbības fakta un izpildāmo uzdevumu saturu un raksturu turēt noslēpumā. Pretizlūkošanas orgāni par aģentiem vervēja padomju pilsoņus (izņemot partijas, padomju un komjaunatnes orgānu darbiniekus), bezpavalstniekus, personas no kapitālistiskajām valstīm un attīstības valstīm (izņemot komunistisko partiju un strādnieku partiju biedrus). Aģentiem un citām aģentūras kategorijām piederošajām personām atkarībā no viņu uzdevuma tika izvirzītas dažādas prasības. Kopējā prasība, kā norādīts LNA vietnē pieejamajā VDK 1972. gadā izdotajā pretizlūkošanas vārdnīcā, bija “uzticamība, māka glabāt noslēpumu un iespējas valsts drošības institūciju rīkojumu izpildei”.
Rezidents (резидент) – vadīja aģentu vai uzticības personu grupu. Par aģentūras aparāta rezidentiem tika vervēti Komunistiskās partijas un komjaunatnes biedri, kuri ieņēma vadošus amatus minēto institūciju struktūrās, bijušie VDK darbinieki. Rezidenta statusā varēja pārcelt uzticamus VDK aģentus, ja tie atbilda rezidenta kvalifikācijas prasībām. Pretizlūkošanas rezidents varēja būt arī VDK ārštata darbinieks.
Satikšanās dzīvokļa turētājs (содержатель явочной квартиры) – persona, kura slepeni sadarbojās ar VDK un ļāva tās operatīvajiem darbiniekiem izmantot savu dzīvojamo vai dienesta telpu, par kuru viņš bija atbildīgs, aģentu un rezidentu uzņemšanai, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo konspirāciju.
Konspiratīvā dzīvokļa turētājs (содержатель конспиративной квартиры) – persona, kura oficiāli bija atbildīga par telpām, kuras VDK izmantoja kā konspiratīvo dzīvokli, un kura slēpa savu piederību VDK. Konspiratīvo dzīvokļu turētāji parasti bija VDK štata darbinieki, kuru ģimenēs nebija bērnu, vai vientuļnieki, kā arī savervēti padomju pilsoņi. Konspiratīvā dzīvokļa turētājam, izmantojot attiecīgas piesegleģendas, bija pienākums nodrošināt konspiratīvā dzīvokļa normālu darbību. Nereti konspiratīvajās telpās bija reģistrēta kāda fiktīva iestāde, bet šo telpu turētājs bija fiktīvs šādas iestādes darbinieks, kuram bija jārada iespaids par tās reālu darbību. Bieži konspiratīvos dzīvokļus VDK ierīkoja vietās, kur bija iespējams tieši novērot tai interesējošus objektus, piemēram, pie viesnīcām, kurās apmetās ārvalstnieki.
LNA vietnē publiskoto dokumentu skaitā ir arī ārštata operatīvo darbinieku (внештатный оперативный сотрудник) uzskaites kartotēka. Ārštata operatīvie darbinieki fiksēti tādās pat kartītēs kā aģenti, taču tie nebija aģentūras aparāta sastāvdaļa, skaidro G. Zelmenis. Vienlaikus VDK ārštata operatīvie darbinieki faktiski bija VDK amatpersonas, kas darbojās citu institūciju aizsegā. Proti, viņiem bija oficiāls amats kādā institūcijā, kas ārēji nebija saistīta ar VDK, taču faktiski šie cilvēki, iesaistoties VDK darbā uz sabiedriskiem pamatiem, attiecīgajās iestādēs pildīja VDK nepieciešamos uzdevumus. Parasti ārštata operatīvie darbinieki bija VDK vai Padomju armijas rezerves virsnieki. Viņu pienākumi bija gan aģentūras un uzticības personu vervēšana, gan valsts drošības orgānus interesējošo personu izpēte, gan operatīvo “signālu” pārbaude, gan “profilaktisko” pasākumu īstenošana, gan arī citu operatīvo darbību veikšana.
Publiskotajās VDK kartotēkās rodamas arī tādas sadarbības personu kategorijas kā vervēšanas kandidāts (кандидат на вербовку) un kandidāts vervēšanai īpašā periodā (кандидат на вербовку на особый период). Arī šīs kategorijas nepieder VDK aģentūras aparātam. Vervēšanas kandidātus VDK plānoja iesaistīt sadarbībā kā aģentus, rezidentus, konspiratīvā vai satikšanās dzīvokļa turētājus. Vervēšanas kandidātu vispirms pārbaudīja operatīvais darbinieks, pievēršot īpašu uzmanību kandidāta uzticamībai un iespējām izpildīt valsts drošības orgānu uzdevumus, kā arī iespējamās sadarbības motivācijai un apstākļiem, kas ļautu konspiratīvi veikt vervēšanu.
Savukārt kandidāti vervēšanai īpašajā periodā bija personas, kuras VDK plānoja izmantot savu mērķu sasniegšanai “īpašā perioda” apstākļos, kad liela daļa VDK aģentu iespējamas mobilizācijas gadījumā nespētu pildīt savus līdzšinējos uzdevumus. Šīs kategorijas vervēšanas kandidāti medicīnisku vai citu apstākļu dēļ mobilizācijai netiktu pakļauti un paliktu apdraudētajās teritorijās.
Vervēšanas kandidāti un kandidāti vervēšanai īpašajā periodā varēja nezināt, ka viņi tiek pārbaudīti kā sadarbības kandidāti, līdz ar to varēja arī nebūt informēti par sava vārda iekļaušanu VDK kartotēkā, skaidro G. Zelmenis.
Jāatgādina, ka VDK aģentūras kartotēku nodošanu atklātībai paredz 2018. gada oktobrī spēkā stājušies grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Kopš 20. decembra VDK aģentūras alfabētiskā, statistiskā, kā arī ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka līdz ar vairākām citām VDK dokumentu kopām pieejama Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv/.
