Kā darbojas civilā aizsardzība

Saskaņā ar Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumu (CAKPL) civilā aizsardzība ir pasākumu kopums, kurus īsteno valsts un pašvaldību institūcijas un sabiedrība, lai nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību, kā arī īstenotu atbilstošu rīcību katastrofas un katastrofas draudu gadījumā. Kā piemēru VUGD min šīs vasaras kūdras un meža ugunsgrēkus. Lai atbalstītu ugunsgrēku dzēšanas darbos iesaistītās iestādes un institūcijas, bija nepieciešams sasaukt pašvaldību sadarbības teritorijas civilās aizsardzības komisijas, kuras sniedza sekojošu atbalstu:

• iesaistīja fizisko un juridisko personu resursus – ūdens cisternas, kvadriciklus un citu tehniku;
• nodrošināja nosēšanās teritoriju ierādīšanu ugunsgrēkos iesaistītajiem helikopteriem;
• kopā ar citām institūcijām nodrošināja un koordinēja izmitināšanu iesaistītajiem citu valstu darbiniekiem, kas sniedza starptautisko palīdzību;
• kopā ar citām institūcijām nodrošināja ēdināšanu visām ugunsgrēka darbos iesaistītajām personām;
• nodrošināja nepieciešamās informācijas analīzi, apkopošanu un savstarpējo komunikāciju.

VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes Civilās aizsardzības sistēmas darbības koordinēšanas nodaļas priekšnieks pulkvežleitnants Ivars Nakurts papildus norāda, ka minētajos ugunsgrēkos iesaistīja arī valsts materiālās rezerves un starptautisko palīdzību, kas arī ir civilās aizsardzības sistēmas darbības lokā. Kā vēl vienu piemēru no šī gada notikumiem viņš min Āfrikas cūku mēra izplatību Latvijā – te reaģēšanas un seku likvidēšanas darbos vajadzēja iesaistīt gan VUGD un Valsts policiju, gan Pārtikas un veterināro dienestu un pašvaldības, kā arī izsludināt ārkārtējo situāciju noteiktos reģionos un koordinēt seku likvidēšanas pasākumus.

Kādi ir katastrofu veidi?

Atbilstoši VUGD sniegtajai informācijai katastrofa ir notikums, kas izraisījis cilvēku upurus un apdraud cilvēku dzīvību vai veselību, nodarījis kaitējumu vai radījis apdraudējumu cilvēkiem, videi vai īpašumam, kā arī radījis vai rada būtiskus materiālos un finansiālos zaudējumus un pārsniedz atbildīgo valsts un pašvaldības institūciju ikdienas spējas novērst notikuma postošos apstākļus. CAKPL 4. pantā ir noteikti katastrofu veidi:

• dabas katastrofas – ģeofiziskās (zemestrīces, zemes nogruvumi), hidroloģiskās (pali, plūdi, ledus sastrēgumi), meteoroloģiskās (lietusgāzes, krusa, sniega sanesumi, vētras, viesuļi), klimatoloģiskās (stiprs sals vai karstums, apledojums, sausums, mežu un kūdras purvu ugunsgrēki), bioloģiskās (epidēmijas, epizootijas, epifitotijas), kosmiskās (meteorītu nokrišana, ģeomagnētiskās vētras);
• cilvēku izraisītās jeb antropogēnās katastrofas – tehnogēnās (rodas ķīmisko, radioaktīvo un bioloģisko vielu noplūdes, ēkās un būvēs izcēlušos ugunsgrēku, sprādzienu, dambju un citu hidrotehnisko būvju pārrāvumu, elektrotīklu bojājumu, komunālo tīklu avāriju, ēku un būvju sabrukuma vai transporta avāriju rezultātā), sabiedriskās nekārtības, terora akti un iekšējie nemieri.

Vienlaikus katastrofas atbilstoši radīto postījumu apjomam iedala:

• vietēja mēroga katastrofās – radīto postījumu apjoms nepārsniedz vienas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas;
• reģionāla mēroga katastrofās – radīto postījumu apjoms pārsniedz vienas pašvaldības administratīvās teritorijas robežas;
• valsts mēroga katastrofās – radītie postījumi ietekmē visu valsts teritoriju vai nozīmīgu tās daļu.

Kādi ir civilās aizsardzības uzdevumi?

Saskaņā ar VUGD sniegto informāciju sabiedrībai nepieciešamās pamatvajadzības, kuras jānodrošina katastrofu gadījumā, ir uzturs, mājoklis, veselības aprūpe, medicīniskā palīdzība, elektroapgāde, ūdensapgāde, siltumapgāde, atkritumu un notekūdeņu savākšana, kā arī sakaru nodrošinājums. Savukārt CAKPL 3. panta trešā daļa nosaka civilās aizsardzības sistēmas uzdevumus:

• nodrošināt cilvēku, vides un īpašuma drošību;
• pēc iespējas nodrošināt sabiedrībai minimāli nepieciešamās pamatvajadzības katastrofas vai katastrofas draudu gadījumā;
• savlaicīgi prognozēt katastrofas draudus;
• plānot un savlaicīgi veikt preventīvos pasākumus;
• sniegt palīdzību katastrofā cietušajiem un mazināt kaitējumu, ko katastrofa radījusi vai var radīt cilvēkiem, videi un īpašumam;
• plānot un veikt atjaunošanas pasākumus;
• normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā sniegt un saņemt starptautisko palīdzību;
• atbalstīt valsts aizsardzības sistēmu, ja noticis militārs iebrukums vai sācies karš.

Ar ko civilā aizsardzība atšķiras no militārās aizsardzības?

“Civilo aizsardzības sistēmu koordinē VUGD, savukārt par valsts militāro aizsardzību atbildīga ir Aizsardzības ministrija (AM) un Nacionālie bruņotie spēki (NBS),” norāda AM Militāri publisko attiecību departamenta preses nodaļas vadītāja Anete Gnēze. Valsts militāro aizsardzību nodrošina NBS, kuru mērķis ir aizsargāt Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus no agresijas.

Vienlaikus A. Gnēze skaidro, ka civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, ko veido valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī juridiskās un fiziskās personas, kurām CAKPL paredz noteiktas tiesības, uzdevumus un atbildību civilās aizsardzības jomā. Savukārt I. Nakurts vērš uzmanību, ka dienestu piederību nevar attiecināt uz kādu specifisku jomu, jo “civilās aizsardzības sistēmā iesaistītās institūcijas un dienesti strādā savas kompetences ietvaros atbilstoši dienesta nolikumam un citiem normatīvajiem aktiem neatkarīgi no dienesta piederības militārai vai civilai struktūrai, proti, jebkādās katastrofas situācijās notiek vairāku dienestu sadarbība un pasākumu koordinācija”.

Kamēr NBS cīnās ar agresora bruņotajiem spēkiem, civilās aizsardzības sistēmas iestādes turpina nodrošināt katastrofas pārvaldīšanas pasākumus (preventīvos, gatavības, reaģēšanas un seku likvidēšanas), piemēram, plāno resursus iespējamām dabas un cilvēku izraisītām katastrofām, organizē praktiskās mācības, reaģē un likvidē katastrofas radītās nemilitārās sekas, piemēram, ugunsgrēkus, plūdus, kā arī īsteno iedzīvotāju evakuāciju (plūdu gadījumā), piegādā pārtiku un medikamentus, nodrošina sabiedrisko kārtību u. tml., skaidro A. Gnēze. I. Nakurts papildina, ka civilā aizsardzība darbojas pastāvīgi arī militāras darbības gadījumos un tā nekādā veidā nepāriet uz militāro aizsardzību vai citu militāru darbību, bet sniedz nepieciešamo atbalstu, piemēram, valsts materiālās rezerves resursus.

Kad iedarbina valsts agrīnās brīdināšanas sistēmu?

Tā kā katastrofas notiek negaidīti un neplānoti un reaģēt uz tām nepieciešams nekavējoties, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu cilvēku, vides un īpašuma drošību un aizsardzību katastrofas vai tās draudu gadījumā, atbilstoši Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr. 440 “Valsts agrīnās brīdināšanas sistēmas izveidošanas, darbības un finansēšanas kārtība” jāiedarbina valsts agrīnās brīdināšanas sistēma, stāsta I. Nakurts. Minētajā sistēmā ietilpst trauksmes sirēnas, kuras kontrolē un iedarbina no centrālās vadības pults, valsts un pašvaldību institūciju trauksmes un apziņošanas iekārtas, elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, raidorganizācijas un elektronisko sakaru komersanti, kā arī citi inženiertehniski risinājumi, kas spēj nodrošināt agrīno brīdināšanu.

“Lēmumu par ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli vai mobilizāciju pieņem pēc kāda laika posma, jo nepieciešams sagatavot un sasaukt MK sēdi,” skaidro I. Nakurts. Likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” noteikts, ka sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi bez maksas izziņo lēmumu par izņēmuma stāvokli vai ārkārtējo situāciju, kā arī sniedz citu informāciju un ieteikumus iedzīvotāju rīcībai, ievērojot MK un atbildīgās institūcijas nosacījumus par informācijas sniegšanas kārtību un steidzamību. Savukārt mobilizāciju izsludina atbilstoši Mobilizācijas likumam, izmantojot visu veidu sakaru un plašsaziņas līdzekļus.