Kultūras piemineklis privātīpašuma teritorijā. Kā piekļūt?

Kultūras pieminekļa statusu nosaka ar Kultūras ministrijas rīkojumu, to piešķir objektiem, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.

Arī kultūras piemineklis ir privātīpašums

Kultūras pieminekļa statusa piešķiršana kustamiem un nekustamiem objektiem neuzliek par pienākumu tā īpašniekiem nodrošināt iespēju objektus apskatīt sabiedrībai, ļaut vai neļaut tos apmeklēt, ir katra īpašnieka ziņā. Daudzus kultūras pieminekļus iekļauj tūrisma piedāvājumos, tādēļ tūristiem jāņem vērā, ka tie ir pieejami īpašnieka noteiktajā kārtībā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) norāda, ka pēdējos gados  nav saņemta neviena iedzīvotāju sūdzība, ka kultūras pieminekļu īpašnieki liegtu objekta apmeklējumu.

Valsts aizsardzībā esošie kultūras pieminekļi ir ļoti daudzveidīgi, tie var būt kompleksi objekti kā arheoloģiskās senvietas, arhitektūras ansambļi, pilsētu vēsturiskie centri, gan arī atsevišķi objekti kā ēkas un mākslas darbi, atkarībā no objekta veida arī atšķiras tā pieejamība. Ja kultūras piemineklis atrodas publiskajā ārtelpā, vai ir tās daļa, piemēram, pilsētas vēsturiskais centrs, tad šis objekts būs apskatāms no ārpuses ikvienam jebkurā diennakts stundā, savukārt, ja plānotais apskates objekts atrodas muzejā, baznīcā vai kādā privātā telpā, tas pieejams īpašnieka noteiktā kārtībā, skaidro VKPAI pārstāve Alma Kaurāte-Java.

Lai kultūrvēsturiska objekta apmeklējums izdotos, visdrošāk ir doties apskatīt objektus, kas ir iekļauti tūrisma informācijas materiālos un portālos, tas nozīmē – apmeklētāji šeit ir gaidīti. Vajadzētu pievērst uzmanību, kad pēdējo reizi atjaunota informācija, ja pagājuši vairāki gadi, var gadīties, ka objekts šobrīd nav publiski pieejams. Arī kultūras pieminekļiem mainās īpašnieki, un jaunais īpašnieks var nebūt ieinteresēts ļaut to apskatīt. Tāpat objekti var nebūt pieejami, piemēram, remontdarbu laikā.

"Pēdējos gados gan nav saņemtas sūdzības par īpašnieku liegumu apmeklēt kultūras pieminekļus."

Daudzi kultūras pieminekļu īpašnieki uzskata par savu pienākumu nodrošināt iespēju sabiedrībai iepazīt un uzzināt vairāk par viņu īpašumā esošo kultūras mantojumu. Netālu no Rūjienas esošās un atdzimstošās Oleru muižas saimnieks Kārlis Zemītis uzskata, ka kultūras mantojums ir visas sabiedrības īpašums un muižas kultūrtelpas sakopšanu un uzturēšanu uztver kā savu misiju.

Publiskās pieejamības nodrošināšana pieminekļa īpašniekam nozīmē papildu atbildības uzņemšanos, jo jānodrošina gan apmeklētāju, gan objekta drošība, kas var radīt papildu izmaksas, tāpēc kultūras pieminekļa īpašnieks nosaka objekta apskates kārtību, piemēram, ļaujot to apmeklēt konkrētās dienās un laikos, reizēm lūdzot iepriekš informēt par vēlmi apskatīt kultūras pieminekli un saskaņot apmeklējuma laikus. Par savu pieredzi K. Zemītis stāsta: "Mēs pozitīvi novērtējam, ja apmeklētāji piesakās iepriekš. Pie mūsu muižas ir sakopts parks, tajā apmeklētāji var iekļūt brīvi, tomēr aicinām respektēt to, ka tā ir privāta dzīves telpa. Kungu māja, kura joprojām tiek atjaunota pēc 2000. gadā notikušā postošā ugunsgrēka, ir apskatāma iepriekš vienojoties, un apmeklētājiem ir jāievēro piesardzība remontdarbu dēļ."

Kultūras pieminekļa īpašnieks drīkst iekasēt arī maksu no tūristiem par objekta apmeklējumu. Kā norāda A. Kaurāte-Java, kultūras pieminekļa iekļaušana tūrisma piedāvājumā ir viens no veidiem, kā izmantot kultūras pieminekļa sociālekonomisko potenciālu, un objekta apskates maksa ir iespēja iegūt papildu līdzekļus, kurus tālāk ieguldīt objekta saglabāšanā un apkārtnes labiekārtošanā, kā rezultātā ieguvēja ir sabiedrība.

Saņemot atbalstu, piemineklim jābūt publiski pieejamam

Pamatā kultūras pieminekļu saglabāšana gulstas uz to īpašnieku pleciem. Kultūras pieminekļu īpašniekiem ir iespēja saņemt gan pašvaldības un valsts atbalstu, gan arī pieteikties dažādu fondu finansējumam. Vairumā gadījumu viens no nosacījumiem finansējuma saņemšanai ir objekta publiskas pieejamības nodrošināšana, skaidro VKPAI pārstāve A. Kaurāte-Java. Tomēr tas nenozīmē, ka kultūras piemineklim jābūt pieejamam jebkurā diennakts laikā, arī saņemot publisko finansējumu, īpašniekam ir tiesības noteikt pieminekļa apmeklēšanas kārtību.

Ja nav liegts, piekļuvei var izmantot ceļu

Daudzi kultūras pieminekļi atrodas nomaļās vietās un tiem var piekļūt pa nelieliem lauku ceļiem, kas šķērso privātīpašumus. Līdzīgi kā ar pašiem kultūras pieminekļiem, arī zemes īpašnieks var liegt izmantot ceļu, kas atrodas uz viņa īpašuma. Tādā gadījumā jābūt uzstādītām zīmēm, kas informē par to, ka ceļš atrodas privātīpašumā un svešinieki pa to pārvietoties nedrīkst. Līdz ar to, ja īpašnieks privāto ceļu ir liedzis izmantot, aizliegums ir jārespektē.

"Pamatā kultūras pieminekļu saglabāšana gulstas uz to īpašnieku pleciem."

Šādus ceļus piekļūšanai piemineklim var droši izmantot, ja īpašnieks nav uzstādījis aizlieguma zīmes, norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Telpiskās plānošanas departamenta Zemes politikas nodaļas vadītājs Edvīns Kāpostiņš. Personām, kuras pārvietojas pa privātajiem ceļiem, jāuzvedas adekvāti, un tās nedrīkst radīt zaudējumus ceļa īpašniekam, atzīmē VARAM pārstāvis.

Pašvaldība var lemt par ceļa ierīkošanu līdz piemineklim

Zemes pārvaldības likuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka vietējā pašvaldība teritorijas plānojumā var noteikt publiskās infrastruktūras attīstības un būvniecības vajadzībām nepieciešamās teritorijas un to izmantošanas nosacījumus neatkarīgi no zemes piederības vai piekritības. Tas nozīmē, ka pašvaldība var lemt par gājēju ceļa izveidi līdz kultūras piemineklim pa zemi, kura atrodas privātīpašumā. E. Kāpostiņš norāda, ka šādā gadījumā ir jānotiek sabiedriskajai apspriešanai, izvēloties atbilstošāko vietu. Sabiedriskajā apspriešanā tiek uzklausīts arī zemes īpašnieka viedoklis, bet arī gadījumos, kad zemes īpašniekam būs iebildumi un tas nevēlēsies, lai ceļš līdz kultūras piemineklim šķērso viņa īpašumu, ceļu varēs ierīkot arī bez zemes īpašnieka piekrišanas. Šādā gadījumā likums paredz zemes īpašniekam kompensāciju no pašvaldības par zaudējumiem, kas radušies, nosakot publiskās infrastruktūras attīstības un būvniecības vajadzībām nepieciešamās teritorijas.

VARAM šobrīd nav informācijas, vai kāda pašvaldība ir iecerējusi izmantot šo likuma normu un ierīkot ceļu līdz kultūras piemineklim, E. Kāpostiņš norāda, ka ministrijai vēl ir jāizstrādā Ministru kabineta noteikumi, kuros būtu atrunāta vienošanās slēgšanas un kompensācijas aprēķināšanas kārtība.

Kultūras piemineklī ar detektoru atrasties nedrīkst

Joprojām aktuāls ir jautājums par mantraču postījumiem, jo īpaši kapulaukos un pilskalnos. Meklējot senlietas, arheoloģiskos pieminekļus izrakņā un izposta, iznīcinot zinātnisko informāciju, atrastās senlietas nozog, tās pārdošanai izliekot interneta portālos. Senlietas mantrači meklē ar metāla detektoru palīdzību, ierīces metāla priekšmetu un materiāla blīvuma noteikšanai kultūras pieminekļos un to aizsardzības zonās drīkst izmantot tikai ar VKPAI un zemes īpašnieka atļauju, kā to paredz likuma Par kultūras pieminekļu aizsardzību 21. pants. Likums nosaka arī to, ka par atradumu ar iespējamu kultūras vērtību ne vēlāk kā piecu dienu laikā ir rakstveidā jāziņo VKPAI.

Pamanot kultūras piemineklī personas, kuras izmanto metāla detektorus, nekavējoties tas jādara zināms policijai vai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, kas noskaidros, vai personām ir nepieciešamās atļaujas pieminekļa izpētes darbu veikšanai, vai arī tās posta kultūras pieminekli, veicot pretlikumīgas darbības.