Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
Dabas piemineklis uz privātas zemes – privātīpašums
Šobrīd privātīpašniekam tiesiskais regulējums neuzliek pienākumu garantēt publisku pieeju viņa teritorijā esošam dabas piemineklim. Kā norāda VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste, dabas pieminekli, kas atrodas uz privātas zemes, nevar uzskatīt par sabiedrisku īpašumu.
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais inspektors Dzintars Ozols skaidro, ka tā ir īpašnieka izvēle – ļaut apskatīt pieminekli, kas atrodas viņa pagalmā, vai ne. Dz.Ozols arī piebilst, ka juridiskas personas var liegt dabas pieminekļa apskati, ja tam pirms tam jau ir redzami bojājumi, kas radušies tūristu nevīžīgās attieksmes dēļ.
D.Vilkaste informē, ka VARAM jau ir izstrādājusi un Ministru kabinetā iesniegusi likumprojektu "Zemes pārvaldības likums", kura 5.pants nosaka piekļuves nodrošināšanu publiskām teritorijām un objektiem. Ar šo jauno likumprojektu ir plānots novērst nesakārtoto publisko piekļuvi objektiem, kuri ir sabiedriski nozīmīgi, t.sk. dabas pieminekļiem. Kā norāda D.Vilkaste, pagaidām apzīmējums "dabas piemineklis" liecina vien par to, ka objektam ir zinātniska, kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība.
Vides un tūrisma projektu eksperts Juris Smaļinskis nepiekrīt viedoklim, ka dabas pieminekļu nepieejamība būtu būtiska problēma Latvijā: " Mana pieredze liecina, ka lielākoties tie ir brīvi apskatāmi. Piemēram, dižkoki bieži vien atrodas privātās teritorijās, tomēr to apmeklējums man kā ceļotājam nekad nav bijis aizliegts."
Arī dabas pētnieks Andris Grīnbergs ir līdzīgās domās, tomēr akcentē, ka pastāv tīri sadzīviskas problēmas, piemēram, nepiesieti suņi mājas pagalmā. Kā vienu no retajiem piemēriem, kad ir apgrūtināta pieeja piemineklim, pētnieks min Stoķu līgotāju klintis Vaidavas apkārtnē. "Tas ir populārs objekts, kā arī kultūrvēsturisks piemineklis, tomēr klintīm nav piemērotu pieejas ceļu. Lai tās sasniegtu, nākas šķērsot divas lauku sētas, kuru saimnieki un suņi par to nav lielā sajūsmā, īpaši par lielajām tūristu grupām. Šis, manuprāt, ir labs piemērs, ka ir objekts un interese, bet nav iespējams tam ērti piekļūt," stāsta pētnieks.
Iekasēt naudu par dabas pieminekļa apskati var
Gan Juris Smaļinskis, gan Andris Grīnbergs atzīst, ka ir īpašnieki, kas par pieminekļa apskati iekasē samaksu, un raksturo to kā neētisku rīcību. Veiksmīgam privāto un sabiedrības interešu apvienojumam īpašniekiem būtu jādomā, kā pelnīt citādā veidā, piemēram, piedāvāt tūristiem par maksu papildpakalpojumus. Tie varētu būt viesu nami, kafejnīcas, suvenīru veikali un citas atpūtas iespējas pie dabas pieminekļa. Tieši tā pie daudziem populāriem objektiem būtiski pietrūkst.
Kā stāsta D.Vilkaste, šobrīd dabas pieminekļi var tikt labiekārtoti gan par zemes īpašnieka līdzekļiem, gan arī piesaistot cita veida finansējumu (valsts, Eiropas Savienības fondus, citus fondus). Šī līdzekļu piesaiste ir atkarīga no zemes īpašnieka iniciatīvas. Arī pašvaldības mēdz atbalstīt dabas pieminekļu teritorijas labiekārtošanu, ja īpašnieks to padara par tūristu galamērķi.
"Līdzekļu piesaiste ir atkarīga no zemes īpašnieka iniciatīvas."
Tomēr pieredze rāda, ka šāda iniciatīva vērsties pašvaldībā var būt arī bez panākumiem. Sabiedrības redzeslokā savulaik nonāca privātīpašnieka un pašvaldības konflikts par samaksas iekasēšanu no apmeklētājiem. SIA "Abavas Rumba", kuras īpašumā ir Abavas rumbai piegulošās teritorijas, par ūdenskrituma apskati iekasēja samaksu, ko pamatoja ar teritorijas labiekārtošanai nepieciešamo līdzekļu ieguvi. SIA "Abavas Rumba" bija iesniegusi pašvaldībai prasību par finanšu līdzekļu piesaisti teritorijas labiekārtošanai, lai šī maksa nebūtu jāiekasē no tūristiem. Šo ierosinājumu Talsu pašvaldība noraidīja, skaidrojot ar finanšu trūkumu, kā arī to, ka SIA "Abavas Rumba" veic komercdarbību.
Dabas pētnieks A.Grīnbergs skaidro, ka Abavas rumbas gadījumā ir būtiski ņemt vērā to, ka upei ir tauvas josla un Abavas rumba ir publiski apskatāms objekts, tāpēc labiekārtojums ir tikai papildpakalpojums. Tomēr viņš arī atzīst, ka šādu teritoriju īpašniekus var saprast – ja apkārtējās zemes ap rumbu netiks apkoptas, tad skats varētu būt nevīžīgs, jo ir daļa tūristu, kas gan piemēslo dabas pieminekļus un to teritoriju, gan nodarbojas ar vandalismu.
Apsaimniekošanas problēmas un cīņa ar vandalismu
Sanda Muižniece-Krujele ir īpašniece zemei Straupes pagastā, uz kuras atrodas "Vējiņu" pazemes ezeri. Īpašumu viņa mantoja no vecātēva laikā, kad nekādas ekskursijas uz ezeriem netika organizētas. Pamazām cilvēku plūsma palielinājās. S.Muižniece-Krujele savulaik radušos situāciju salīdzina ar haosu, jo tūristi varēja jebkurā diennakts laikā iebraukt viņu pagalmā un klauvēt pie loga, jautājot, kur atrodas alas ar ezeriem, kā arī ķēdītē doties pāri labības laukiem. Turklāt cilvēki pamanījās gan kurināt ugunskurus pie alas, gan skrāpēt savus vārdus to sienās. Šī iemesla dēļ tika uztaisītas speciālas takas un trepes.
Šobrīd pazemes ezerus ir iespējams apskatīt tikai gida pavadībā. S.Muižniece-Krujele neuzskata, ka alas būtu viņu ģimenes īpašums, tomēr secina, ka dabas piemineklis tur vairs nebūtu, ja tūristiem neietu līdzi cilvēks, kas tos pieskata. Alu apmeklējums ir par maksu, un vairums cilvēku to uztver mierīgi, tomēr, ja kāds ir neapmierināts, tad īpašniece paskaidro, ka tiek tērēti daudzi resursi – pļauta zāle, uzlabota teritorijas infrastruktūra, kā arī pirktas baterijas un gumijas zābaki pazemes ūdeņu apskatei.
Vides un tūrisma projektu eksperts J.Smaļinskis secina, ka starp privātīpašniekiem Latvijā nav izplatīta prakse dabas pieminekļa teritoriju labiekārtot tikai par saviem līdzekļiem. Dz.Ozols atzīst, ka lielākās problēmas dabas pieminekļu aizsardzībā rada tieši apmeklētāju nevīžība un vandalisms. Tie ir gan atkritumi ap pieminekli, gan dabas pieminekļu ļaunprātīga bojāšana (īpaši cieš alas un atsegumi, kas tiek skrāpēti). Dižkoki tiek apzāģēti bez atļaujas (šādu atļauju iespējams iegūt, ja koks apdraud cilvēku dzīvību).
Tā kā apmeklētāji bieži izturas nevīžīgi, tad arī privātīpašniekiem nav motivācijas veicināt objektu pieejamību. D.Vilkaste skaidro, ka sodu, kas pienākas par ļaunprātīgu dabas pieminekļa bojāšanu, nosaka Ministru kabineta 2008.gada 7.jūlija noteikumi Nr.511 "Dabas pieminekļiem nodarītā kaitējums novērtēšanas un sanācijas pasākumu izmaksu aprēķināšanas kārtība" un Ministru kabineta 2007.gada 24.aprīļa noteikumi Nr.281 "Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas".
Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" (ĪADT) 24.pants norāda, ka zemes īpašnieka pienākums ir nodrošināt aizsargājamo teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu un veikt attiecīgajās teritorijas aizsardzības un kopšanas pasākumus.
Dabas pieminekļu statuss un apsekošana
Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 13.pantā teikts, ka dabas pieminekļus nosaka Ministru kabinets. Ja dabas piemineklis ir nozīmīgs dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai attiecīgajā teritorijā, tad to var izveidot arī pašvaldības. Kā norāda DAP Dabas aizsardzības stratēģijas un koordinēšanas departamenta direktore Iveta Timze, pašvaldību izveidoto dabas pieminekļu apsaimniekošanu un aizsardzību kontrolē pašvaldību saistošie noteikumi.
Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 40.pantā norādīts, ka dabas pieminekļa statusu objektam var atņemt, ja zudusi aizsargājamās teritorijas vērtība. Atzinumu, ka teritoriju tik tiešām vairs nav jēga aizsargāt, sniedz VARAM pēc ekspertu slēdziena. Visbeidzot lēmumu par likvidāciju pieņem tā valsts institūcija, kas šo statusu piešķīrusi. Kā atzīst Dz.Ozols, tad, piemēram, kādreiz iekoptiem dendroloģiskajiem stādījumiem, ja tie netiek uzturēti un kopti, var zust gan vērtība, gan ainaviskums.
Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 32.pants noteic, ka aizsargājamo teritoriju monitoringu organizē un koordinē Dabas aizsardzības pārvalde. I.Timze apstiprina, ka DAP veic pieminekļu apsekošanu, tomēr pieejamo resursu ietvaros, tāpēc biežāk tiek uzraudzītas apmeklētākās vietas. Dižkoku ir daudz, un to skaits arvien palielinās, tāpēc var rasties situācija, ka kāds no tiem netiek apsekots vairākus gadus. Savukārt lielāki ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, alejas un dendroloģiskie stādījumi tiek apmeklēti vismaz reizi gadā vai biežāk, stāsta Dz.Ozols. Šos pieminekļus nosaka MK noteikumi Nr.175 "Par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem". Pastiprināta uzmanība tiek veltīta tiem pieminekļiem, kuru īpašnieks ar šādu lūgumu ir iesniedzis prasību DAP. I.Timze akcentē problēmu, ka DAP trūkst gan cilvēku, gan finansējuma pilnvērtīgai pieminekļu apsaimniekošanai.
"Situācijas, kad tūristiem pieminekļa apskate tiek liegta, var būt dažādas, tomēr interesentam ir iespēja vērsties arī DAP vai vietējā pašvaldībā."
DAP uzstāda arī informatīvās zīmes pie pieminekļiem, tomēr tās maksā naudu, tāpēc resursu piesaistei pārvalde nereti sadarbojas ar pašvaldību un VAS "Latvijas valsts meži". Kā norāda Dz.Ozols, dižkoku gadījumā zīmes tiek novietotas tikai pie populāriem un lieliem objektiem vai tādiem, kas atrodas apdzīvotu vietu tuvumā. Līdzekļu nepietiek, lai zīmes izvietotu arī pie tādiem kokiem, kas atrodas mežā. Ja koks nav izteikti liels, tad tas nav arī nepieciešams.
Likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 11.pantā norādīts, ka priekšlikumu par aizsargājamās teritorijas izveidošanu fiziskās vai juridiskās personas iesniedz DAP. Pārvalde uztur datubāzi, kurā dabas pieminekļi ir reģistrēti. Nav izslēgts, ka joprojām var tikt reģistrēti arvien jauni objekti. Dz.Ozols stāsta, ka pirms trīs gadiem tika mainīti noteikumi par dižkoku resnumu – šobrīd par tādiem tiek uzskatīti tievāki koki nekā pērn. Pastāv iespēja mežā atrast arī dižakmeņus, kuri vēl nav reģistrēti datubāzēs.
Ja ir aizdomas, ka objektam varētu būt dabas piemineklim atbilstoši parametri, tad jāvēršas DAP, kuras pārstāvis dodas objektu nomērīt un pārbaudīt, lai pēc tam to pievienotu datubāzei. DAP var arī nosūtīt informāciju par parametriem un objekta atradējs pats var izmērīt tā atbilstību. MK "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējo aizsardzības un izmantošanas noteikumu" 2.pielikumā ir iespējams iepazīties ar dažādu koku sugu izmēriem, ko nepieciešams sasniegt, lai tas iegūtu dižkoka statusu.
Dz.Ozols secina, ka situācijas, kad tūristiem pieminekļa apskate tiek liegta, var būt dažādas, tomēr interesentam ir iespēja vērsties arī DAP vai vietējā pašvaldībā, lai problēmai meklētu risinājumu, ja tas ir iespējams.
I.Timze savukārt iesaka apmeklēt tikai tos pieminekļus, kuru īpašnieki ir to atļāvuši. Šāds pieminekļu saraksts lasāms DAP mājaslapā.
Lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, pirms publiski nepieejamu dabas pieminekļa apmeklēšanas, ieteicams informēt zemes īpašnieku. Īpaši to vēlams darīt, ja piekļūt dabas piemineklim var tikai, ejot cauri saimnieka pagalmam.
