Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nosūtot darbinieku veikt darbu citā ES valstī, piemērojami noteikumi par komandējumiem. Komandējuma dienas naudu uzskata par minimālās darba algas daļu, ja to paredz tās valsts noteikumi, uz kuru darbinieks ir nosūtīts veikt darbu.
FOTO: Freepik
Darba likumā korekcijas darbinieku norīkošanā
Dalībvalstīm līdz šā gada 18. jūnijam nacionālajos tiesību aktos ir jāievieš Direktīvas 2014/67/ES prasības, kuru viens no mērķiem ir aizsargāt nodarbinātos.
Likuma grozījumi Saeimā tika pieņemti steidzamības kārtībā, divos lasījumos.
Darba likuma 14. pantā jau bija reglamentēti darbinieku nosūtīšanas jautājumi. Lai nodrošinātu normu vieglāku uztveramību, precīzi pārņemtu direktīvas normas, kā arī lai nodrošinātu Valsts darba inspekcijas (VDI) iespēju efektīvi veikt pārbaudes darbavietās, 14. pants ar grozījumiem ir sadalīts, izteikts jaunā redakcijā, un likums papildināts ar 14.1 un 14.2 pantu, nosakot darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā, un darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas, paskaidrots Labklājības ministrijas (LM) izstrādāto grozījumu anotācijā.
Darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku strādāt Latvijā
Likuma 14.1 panta otrajā daļā ir noteikts darba devēja pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas veikt darbu Latvijā rakstveidā informēt VDI par nosūtīto darbinieku. Atšķirībā no līdzšinējā regulējuma turpmāk darba devējiem, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, informācija VDI ir jāsniedz valsts, tas ir, latviešu valodā.
Vienlaikus papildināts VDI sniedzamās informācijas apjoms. Turpmāk darba devējam – fiziskai personai – jānorāda savs vārds, uzvārds un adrese, kā arī cita kontaktinformācija, piemēram, tālruņa numurs un elektroniskā pasta adreses, bet darba devējam – juridiskai personai – būs jānorāda nosaukums (firma), reģistrācijas numurs, adrese, kā arī cita kontaktinformācija.
Līdz šim likums noteica darba devēja, kas nosūta darbinieku veikt darbu Latvijā, pienākumu informēt VDI par savu pārstāvi Latvijā, kurš ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs un tiesā. Likums papildināts ar pienākumu nodrošināt, ka pie šīs pilnvarotās personas glabāšanā ir noslēgtie darba līgumi, darba samaksas aprēķini, darba laika uzskaites dokumenti un darba samaksas izmaksu apliecinošie dokumenti, nodrošinot to uzrādīšanu uzraudzības un kontroles institūcijām, kā arī, ja nepieciešams, to tulkojumu valsts valodā.
Darba devējam ir pienākums, ja nepieciešams, noteikt savu pārstāvi, pie kura darba koplīguma puses var vērsties nolūkā uzsākt koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši Darba likuma noteikumiem. Šī persona var nebūt iepriekš minētais pilnvarotais pārstāvis, tai nav jāatrodas Latvijā.
Līdz šim likums paredzēja, ka ir jānorāda persona, kuras labā tiks veikts darbs (pakalpojuma saņēmējs). Turpmāk darba devējam būs papildus jānorāda arī informācija par pakalpojuma veidu, kas pamato darbinieku nosūtīšanu.
Darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku strādāt ārpus Latvijas
Latvijas darba devējiem, kas nosūta darbiniekus veikt darbu uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Eiropas Ekonomikas zonas valstīm vai Šveices Konfederāciju, ir pienākums nodrošināt nosūtītajam darbiniekam nodarbinātības noteikumu izpildi un darba apstākļus saskaņā ar tās valsts normatīvajiem aktiem, uz kuru darbinieks ir nosūtīts.
Grozījumu anotācijā LM min piemēru: ja Latvijas darba devējs nosūta darbiniekus veikt darbu Austrijā, ir jānodrošina šim darbiniekam tādi nodarbinātības noteikumi un darba apstākļi, kādi ir noteikti Austrijas normatīvajos aktos vai vispārsaistošajos koplīgumos.
Turpmāk jaunais 142. pants reglamentēs darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku darbā ārpus Latvijas.
Papildus līdz šim likumā noteiktajam noteikts, ka minimālās darba algas likmes jēdziens ir atbilstīgs tās valsts tiesību aktiem, uz kuru darbinieks ir nosūtīts strādāt.
Darba devējam jāpilda administratīvās un kontroles iestāžu prasības valstī, uz kuru darbinieks nosūtīts.
Saskaņā ar 142. panta trešo daļu darbinieku nosūtīšanai ir piemērojami noteikumi par komandējumiem.
Likuma jaunais - 75.2 pants nosaka atbildību par darba samaksas izmaksāšanu. Ja darba devējs, kuram kā apakšuzņēmējam ir nodota pilnīga vai daļēja līgumsaistību izpilde, nav darba līgumā vai koplīgumā noteiktā laikā izpildījis savu pienākumu izmaksāt darba samaksu darbiniekam, tad šim darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātā darba samaksas izmaksu no personas, kura darba devējam ir tieši nodevusi šo līgumsaistību izpildi. Darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksātās darba samaksas izmaksu minimālās darba algas likmes apmērā, kāda tā ir valstī, uz kuru viņš nosūtīts strādāt.
Šāda atbildība pašreiz ieviesta tikai darbinieku nosūtīšanas gadījumos ēku būvniecībā vai specializētos būvdarbos.
