Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ja cilvēks dodas baudīt kalnu diženumu, tad ceļā neizbēgami ir tuneļi un kur to nav – kalnu pāreju šķērsošana pa šauriem un stāviem ceļiem.
FOTO: Freeimages
Kas šoferim jāzina, vadot transportlīdzekli pa ārvalstu ceļiem:
Par maksas ceļiem jāuzzina iepriekš
Vieglo auto un mikroautobusu vadītāji soda naudā viegli var iedzīvoties uz maksas ceļiem, kas Latvijā ir kas gluži nezināms. "Pirmie maksas ceļi parādās Polijā. Kravas mašīnām un autobusiem ir citi nosacījumi, bet vieglajiem auto norēķināšanās par ceļu lietošanu iespējama divējādi: vai nu īpašā maksas stacijā vispirms izņemot braukšanas biļeti un vēlāk citā stacijā samaksājot par nobraukto posmu, vai arī nopērkot tā dēvēto vinjeti uz noteiktu laiku – sākot ar nedēļu vai 10 dienām, vai ilgākam laikam," stāsta uzņēmējs un liels Eiropas braucējs Valdis Lācis.
"Nopērkot vinjeti vienā valstī, nevar uzskatīt, ka esi samaksājis par ceļa lietošanu arī citā. Praktisks padoms – vinjete jāielīmē logā precīzi tā, kā norādīts instrukcijā uz vinjetes pasaknīša. Turklāt auto logā nedrīkst atrasties vairāk par divām vinjetēm, lai neradītu situāciju, ka policija vairs nevar saprast – ir vai nav derīgas vinjetes, jo puse loga ar tām aplīmēta, citādi var iedzīvoties sodā. Vēlams arī saglabāt vinjetes iegādes čeku un noteikti – pasaknīti: ja, līmējot pie loga, vinjete ieplīsīs vai kā tamlīdzīgi būs sabojāta, tad šie būs pierādījumi, ka atļauja patiešām ir pirkta, nevis viltota. Ja vinjete ir bojāta, policistiem, vērojot tālskatī, var šķist, ka tā ir viltota vai nav derīga."
Kā pamanīt, ka būs maksas ceļš un vinjete ir jāpērk? "Pirms braukšanas ir jāizpēta maršruts, vai tajā ir maksas ceļi un kur tie ir. Ja tas nav izdarīts, tad, iebraucot ārvalstīs pa lielajiem ceļiem, uzreiz ir redzami informatīvie plakāti ar galvenajām norādēm par braukšanas noteikumiem, tostarp maksas ceļiem.
Lielā daļā valstu ir tā, ka sākumā ātrgaitas šoseja jeb autobānis ir lietojams bez maksas vismaz līdz pirmajai degvielas uzpildes stacijai, kur iespējams iegādāties vinjeti. Tad sākas maksas posms, un, ja policija pieķers, ka nav maksāts, sods būs bargs (katrā ziņā tāds, ka izdevīgāk ir par ceļu samaksāt). Maksa par ceļiem ir dažāda, piemēram, šogad Čehijā vinjetes cena septiņām dienām bija 12 eiro, savukārt Austrijā 10 dienām – 8,80 eiro.
Ja ir doma braukt nemaksājot, navigācija (ja tā ir pietiekami mūsdienīga un kartes atjaunotas), protams, var izvest pa bezmaksas ceļiem, bet tā var arī nokļūt nekurienē, it īpaši ar lētākām kartēm, kas neatšķir, vai tas ir zemes ceļš vai kāda maza šoseja, kas var pēkšņi izbeigties."
Par auto svaru un tahogrāfiem
"Ārzemēs ir vērts arī piedomāt, lai nepārsniegtu pieļaujamo auto svaru. Ir īpašas stacijas, uz kurām mašīnas novirza no automaģistrālēm. Tur, protams, kontrolē, vai mašīnai ir vinjete, kā arī var pārbaudīt vadītāja un pasažieru, un transportlīdzekļa dokumentus," turpina V.Lācis. "Ja auto izskats vai kas cits šķitīs aizdomīgs, policija var sarīkot tehnisko apskati, kas var beigties tik bēdīgi, ka jāmaksā ne tikai sods, bet ir liegta arī tālākā kustība. Mašīnām liek arī braukt pāri svariem. Ja svars ievērojami pārsniedz atļauto, tad policija, piemēram, par 100 kilogramu pārsvaru var likt samaksāt 150 eiro.
Savukārt, ja riepu tips vai protektors neatbilst konkrētajā valstī noteiktajām prasībām, policija papildus sodam par neatbilstošu transportlīdzekļa ekspluatāciju vēl piegādās riepas (ne par lētāko cenu) un nodrošinās to montēšanu, kas izmaksās vēl dārgāk par sodu."
Latvijas Profesionālo autoskolu federācijas valdes priekšsēdētājs Ēriks Griģis vēsta pašlaik uz Vācijas ceļiem aktuālus jaunumus. Tur kravas automobiļa vadītājam (arī sastāva ar vilcēju un piekabi vai puspiekabi) ar pilnu masu no 2,8 līdz 3,5 tonnām ir jāuzskaita darba un atpūtas laiki. Šeit jābūt uzmanīgiem tādēļ, ka Latvijā tie ir B kategorijas transportlīdzekļi, kam šādas prasības netiek piemērotas. Tas, piemēram, var būt mazs kravas busiņš, kas pārvadā dažādas mantas adresātiem Eiropā.
"Pirms braukšanas ir jāizpēta maršruts, vai tajā ir maksas ceļi un kur tie ir."
"Reģistrāciju var veikt ar tahogrāfu, bet, ja tāda nav, tad manuāli aizpildot ikdienas darba un atpūtas laika grafiku. Protams, jābūt apliecinājumam par darba un atpūtas laikiem iepriekšējām 28 dienām. Galvenais, šai sakarā nedrīkst pārkāpt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā EK 561/2006 noteiktās prasības šoferim.
No 2.marta profesionālam autovadītājam, braucot ar kravas transportlīdzekli vai autobusu, kontroles dienestiem būs jāuzrāda apmācības apliecinājums, kas izsniegts par papildu apmācībām darbam ar digitālo tahogrāfu; ja tāda nebūs, tad par apmācībām darba un atpūtas laiku uzskaitē vai darbā ar analogo tahogrāfu.
Apliecinājums būs nepieciešams vācu/latviešu vai krievu valodā ar apmācības iestādes vai darba devēja izdotu sertifikātu. (Apmācības paredzētas vienas dienas garumā, pirms tam iesūtot vai tieši piegādājot mācību iestādei digitālā tahogrāfa datus elektroniskā veidā šofera darba un atpūtas laiku izmantošanas analīzei.) Jāpiebilst, ka šīm apmācībām apliecinājuma iegūšanai nav saistības ar 95.kodu."
Par šādu prasību ieviešanu domājot ar Austrijā, Francijā un Beļģijā. Ē.Griģis arī informē, ka Vācijā par tahogrāfa nelietošanu un citiem pārkāpumiem iespējamais sods no 5000 eiro palielināts līdz 30 tūkstošiem.
Direktīva liek mācīt vairāk par ekstrēmiem braukšanas apstākļiem
Ja cilvēks dodas baudīt kalnu diženumu, tad ceļā neizbēgami ir tuneļi un kur to nav – kalnu pāreju šķērsošana pa šauriem un stāviem ceļiem jeb serpentīniem.
Bīstamībai šādos ceļa apstākļos jau kopš laba laika pievērsuši uzmanību Eiropas Savienības likumdevēji, un Eiropas Komisijas Direktīvā 2014/85/ES cita starpā iekļauta īpaša prasība teorētiskajos un praktiskajos eksāmenos transportlīdzekļu vadīšanas tiesību iegūšanai pievērst pastiprinātu uzmanību braukšanai tuneļos (negadījumu pieredzes diktēta nepieciešamība!) un augšup/lejup pa garām nokalnēm. Tas savukārt atspoguļojas ar vadītāju apmācību saistītajos Latvijas normatīvajos aktos, piemēram, ar janvāra grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr.103 un tālāk – arī autoskolu mācību programmās.
LV portālam Ē.Griģis skaidro – lai gan drīzumā stāsies spēkā stingrākas prasības autoskolu apmācības sistēmā, topošajiem šoferiem jau tagad ir īpašas lekcijas gan par auto vadīšanu tuneļos, gan pa stāviem kalnu ceļiem. Ir teorētiskā apmācība, video sižeti, shēmas, taču praktiskas nodarbības, protams, izpaliek, jo mūsu mazajā zemītē tik ekstrēmu vietu vienkārši nav. Tie daži "tuneļveidīgie pārvadi", ko varam Latvijā sameklēt, protams, nav ceļa infrastruktūras būves vairāku kilometru garumā, ko sastopam dažās Rietumeiropas valstīs. Un ceļš no Siguldas uz Turaidu nav klinšu ceļš, piemēram, Alpos. Tur gan nemēdz būt tik stāvu kāpumu kā Siguldā (šeit Ē.Griģis vērš uzmanību, ka, piemēram, ne visi B kategorijas autovadītāji ar automobili drīkst vilkt piekabi ceļa posmā Sigulda-Turaida un atpakaļ – jāskatās, ko noteicis transportlīdzekļa ražotājs!), taču galvenā māka ir tikt galā vienlaikus ar slīpumu, šaurību un līkumiem.
Ē.Griģis stāsta, ka par braukšanu tuneļos viņš māca šādas autovadītājiem svarīgas lietas:
Taču ne visi šoferi būs tikuši pie priekšlasījumiem, un tādēļ daži svarīgi padomi, kas tomēr palīdzēs izvairīties no iespējamām nepatikšanām.
Ārkārtīgi bīstamā ceļa daļa - tuneļi
"Mūsu cilvēki nezina, ka tuneļi ir ārkārtīgi bīstama ceļa daļa," stāsta V.Lācis. "It īpaši saulainās dienās iebraucot tuneļos un izbraucot no tiem, ir ļoti straujas gaismas maiņas, kad šoferis uz mirkli vispār neredz neko, ir kā akls. Tas nozīmē, ka, iebraucot tunelī, obligāti ir jābūt ieslēgtām gaismām, lai tas, kurš brauc aiz tevis, tās redz, jo pašu auto var nesaskatīt. Otrs – divvirzienu kustības tuneļos, protams, arī jābrauc ar ieslēgtām gaismām, lai laikus redz pretimbraucošie, jo vairāk līkumos gaismas palīdzēs saprast, ka pretim nāk mašīna. Savukārt ārā braucot, jāapzinās, ka saule apžilbinās gan tevi, gan to, kurš ir aiz tevis. Tādēļ ne iebraucot tunelī, ne tur, kur tas beidzas, apstāties, stāvēt vai vilkties lēnām ir kategoriski aizliegts. Jo kāds tev var vienkārši uzskriet virsū."
Tālāk V.Lācis jau stāsta par rīcību avārijas gadījumos. "Pirmkārt, jāņem vērā, ka tunelis ir noslēgta telpa, kurā, notiekot sadursmei lielā (atļautā) ātruma dēļ, mašīnām nav kur palikt, tās tur arī iestrēgst. Otrkārt, tuneļi bieži ir ar līkumiem, ja priekšā kas noticis, negadījuma vietu nav iespējams apbraukt: tunelis ir šaurāks nekā ceļš.
"Par 100 kilogramu auto pārsvaru policija var likt samaksāt 150 eiro."
Ja tunelī vēl sākas kāda degšana, kas joprojām lielās avārijās mēdz būt, tad ir ārkārtīgi lielas problēmas ar gaisu. Tā pievadīšana veicina degšanu, tādēļ jau vairākus gadus glābēji šādi nerīkojas, tas savukārt nozīmē, ka jebkurai mašīnai, kaut arī tā atrodas tālu no ugunsgrēka, motors noslāpst skābekļa trūkuma dēļ. Tikpat bēdīgas izredzes ir arī cilvēkam, un visa šī stāsta morāle: bīstamas avārijas gadījumā pat nav jāmēģina veikt kādus manevrus, kaut kur braukt pretējā virzienā, bet spēkrats ir jāpamet un jāmūk projām. Šim nolūkam tuneļos ir evakuācijas ejas."
Neizklausās neko iepriecinoši, bet tuneļos šoferiem patiešām jābūt īpaši uzmanīgiem, jo vairāk tādēļ, ka ne visi ir mūsdienu satiksmei piemēroti un pietiekami droši. Eiropas Komisija atzinusi: daudzi tuneļi ir būvēti sen un nav piemēroti intensīvai satiksmes plūsmai. Tādēļ ES tiesību aktos ir noteikti obligātie drošības standarti tuneļiem. To vidū ir līdzekļi, lai novērstu tuneļa bloķēšanu pēc negadījuma. Līdz 2019.gadam paredzēts modernizēt vairāk nekā 1300 km tuneļu uz galvenajiem satiksmes ceļiem, lai nodrošinātu visaugstākos drošības standartus.
Noderīgas pamācības braukšanai pa serpentīniem
Citas gudrības ir braukšanai pa serpentīniem. Kā uzsver V.Lācis, tur spēkā ir īpaši ceļu satiksmes noteikumi tiem, kuri māk pa kalniem braukt. "Bet tiem, kuri par serpentīniem neko nezina un neprot tos lietot, galvenais ir ievērot dažus pamatprincipus. Pirmais - vienmēr atrasties savā pusē (braukšanas joslā). Otrais - atcerēties, ka lielgabarīta transportlīdzekļiem, kuriem izgriezt "elkoni" ir grūti, vienmēr ir priekšroka. Tātad tev ir jādod ceļš, lai pretimbraucošais autobuss vai kravas auto var izgriezties līkumā. Trešais – priekšroka vienmēr ir tiem, kuri brauc pret kalnu."
Vēl jāņem vērā, ka kalnos ir ierobežojumi dažiem auto veidiem (piemēram, vieglie auto var braukt, bet kemperi - nē) vai transportlīdzekļa izmēriem, kā arī ļoti bieži sastopams aizliegums kādā posmā vilkt piekabi. Tas var būt norādīts ceļa zīmēs, bet gadās, ka zīmes nav, taču liegums ir, pieredzē dalās V.Lācis.
"Ja ceļa apstākļi ir slikti un šoferim nav vajadzīgo iemaņu, tad spēkā ir tāds pats nosacījums kā visos ceļu satiksmes noteikumos Eiropā: tiklīdz sāc uzkrāt aiz sevis satiksmi, ik pa laikam ir jāstājas malā un jāpalaiž garām šie citi transportlīdzekļi. To var darīt jebkur, kur ir "kabatiņas", stāvlaukumi vai cita piemērota vieta, kur var apstāties, neapdraudot satiksmes drošību. Pārējie satiksmes dalībnieki to katrā ziņā novērtēs. Arī pats esmu tā darījis: ja salonā ir pasažieri, protams, nebraukšu tik ātri kā vietējais autovadītājs, kas šo ceļu mēro ik dienas. Var pat parādīt pagrieziena signālu, piebraukt tuvāk pie malas, kur tas iespējams, ja ceļš pārskatāms un aizmugurējais var tevi apdzīt."
Tātad – ja nav iemaņu un nejūties droši, nevajag ļauties psiholoģiskajam spiedienam no aizmugurē braucošo iezemiešu spēkratu virtenes, paturot prātā, ka šie šoferīši serpentīnus iepazinuši gan saulē, gan lietū un ledū, un nav jāmēģina ātrumā turēt viņiem līdzi.
Noslēgumā nelielas pārdomas par braukšanas kultūru. Dažkārt mēdz teikt, ka uz rietumvalstu ceļiem ar brutālu braukšanu un satiksmes noteikumu neievērošanu īpaši pamanāmi ir austrumeiropieši. V.Lācim ir citāds viedoklis: "Manuprāt, raksturīgākas ir nacionālās iezīmes. Piemēram, itāļi un grieķi brauc daudz sliktāk nekā austrumeiropieši vai citi. Vācieši, holandieši un spāņi ir ļoti punktuāli vadītāji, savukārt katalāņi – agresīvāki, līdzīgi kā itāļi. Franči – brauc brīvāk, bet ne agresīvi, un noteikumus ievēro.
Bet visā Eiropā ir skaidri redzama atšķirība starp pilsētnieku un laucinieku braukšanas stilu. Pilsētnieki, kā likums, neievēro, ka ārpus pilsētas ir jāvirzās pa brauktuves labo joslu, kreiso atstājot brīvu. Pat braucot ar maksimālo atļauto, vienalga, ir jāturas labajā pusē! Tas rakstīts arī ar milzīgiem burtiem uz milzīgiem plakātiem ceļa malā – turieties labajā pusē! Lietuvieši brauc slikti. Neko labu teikt nevar arī par latviešiem, kas agrāk brauca normāli, tagad ir nolaidušies, brauc ievērojami sliktāk paši savā zemē, kur nu vēl ārzemēs."
