Ar grozījumiem Pilsonības likumā atļauj paplašināt Latvijas pilsoņu kopumu (I)

Ar grozījumiem Pilsonības likuma 1.pantā ir noteikts šī likuma mērķis, kas iepriekš nebija norādīts. Tas paredz, ka, balstoties uz 1919.gada 23.augusta Likumu par pavalstniecību, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm:

• noteikt personas, kuras uzskatāmas par Latvijas pilsoņiem, un garantēt Latvijas pilsonības pastāvēšanu un turpinātību;
• nodrošināt valstsnācijas piederīgajiem (latviešiem) un autohtoniem (līviem) tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem;
• dot iespēju Latvijas trimdiniekiem un viņu pēctečiem reģistrēties par Latvijas pilsoņiem;
• veicināt saliedētas un uz Latvijas tautas kopīgajām vērtībām balstītas Latvijas sabiedrības attīstību;
• atzīt dubulto pilsonību atbilstoši Latvijas valsts politiskajiem mērķiem un interesēm un pieaugošas mobilitātes apstākļos saglabāt Latvijas pilsoņu kopumu.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) norāda, ka pirms Pilsonības likuma grozījumu pieņemšanas ik gadu tika izskatīti aptuveni 200 personu iesniegumi par Latvijas pilsonības reģistrāciju saistībā ar piederību valstsnācijai vai priekšteču piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940.gada 17.jūnijā. Pēc Pasaules Brīvo latviešu apvienības veiktās biedru aptaujas saistībā ar grozījumiem Pilsonības likumā, uz Latvijas pilsonību varētu pretendēt aptuveni 22 000 personas un viņu pēcteči, kuras atstāja Latviju laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma.

Piederība pie Latvijas pilsonības

Ar grozījumiem Pilsonības likuma 2.panta pirmajā daļā ir izdarītas izmaiņas, nosakot, kādas personas drīkst pretendēt uz Latvijas pilsonību. Latvijas pilsonis ir

• persona, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, kā arī šīs personas pēcnācējs, ja šī persona vai tās pēcnācējs likumā noteiktajā kārtībā līdz 2013.gada 1.oktobrim reģistrējās par Latvijas pilsoni vai tiem bija tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni atbilstoši šā likuma 2.panta 1.punktam redakcijā, kāda bija spēkā līdz 2013.gada 1.oktobrim.

PMLP Personu statusa kontroles nodaļas vadītājas vietniece Zane Zeimule skaidro, ka šajā gadījumā persona nevarēs būt citas valsts pilsonis, jo PMLP personu reģistrēs par Latvijas pilsoni pēc Pilsonības likuma iepriekšējās redakcijas 2.panta 1.punktā minētajiem kritērijiem.

Vēsturiskās redakcijas 2.panta 1.punktā bija noteikts, ka Latvijas pilsoņi ir personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību).

Jaunajā redakcijā šī norma likumā ir iekļauta noteikta iemesla dēļ. Z.Zeimule norāda: "Šī norma attiecas uz personām, kuras dzīvo Latvijā un nav citas valsts pilsoņi. Latvijā vēl dzīvo cilvēki, kuri nav noteikuši savu tiesisko statusu un nav reģistrējušies Iedzīvotāju reģistrā, tādēļ šo personu dēļ šī likuma norma ir saglabāta." Šo normu izmantojot arī Latvijas nepilsoņi, lai iegūtu Latvijas pilsonību. Z.Zeimule informē, ka ir ievērojams skaits nepilsoņu, kuri sākotnēji ir reģistrējušies kā nepilsoņi, bet, pārskatot savus radu rakstus, atraduši arhīvos dokumentus, kas apliecina, ka viņu senči 1940.gada 17.jūnijā ir bijuši Latvijas pilsoņi. Šajā gadījumā nepilsoni var reģistrēt par Latvijas pilsoni.

"Uz Latvijas pilsonību varētu pretendēt aptuveni 22 000 personas un viņu pēcteči, kuras atstāja Latviju laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīma."

Ministru kabineta (MK) 2013.gada 24.septembra noteikumu Nr.974 "Kārtība, kādā personu reģistrē par Latvijas pilsoni" 10.punkts noteic, ka, lai personu reģistrētu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz punktu – Latvijas pilsonis ir persona, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, kā arī šīs personas pēcnācējs, personai ir jāiesniedz iesniegums, kā arī jāuzrāda:

1. dokuments, kas apliecina personas piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940.gada 17.jūnijā;
2. dokuments, kas apliecina radniecību ar personu, kura bija Latvijas pilsonis 1940.gada 17.jūnijā, ja Latvijas pilsonību reģistrē tās pēcnācējs;
3. pārvaldes noteiktas ārvalsts kompetentas iestādes izsniegts dokuments, kas apliecina, ka persona nav attiecīgās valsts pilsonis, vai dokumentārs apliecinājums, ka šādu dokumentu nav iespējams iegūt.

Ārvalsts kompetentā iestāde ir atkarīga no valsts, kurā persona dzimusi; valsts, kurā ir personas dzīvesvieta; valsts, kuras pilsonis (pavalstnieks) varētu būt attiecīgā persona.

Pilsonības likuma 2.panta pirmajā daļā noteikts, ka Latvijas pilsonis ir

• persona, kuras dzimšanas brīdī abi tās vecāki ir Latvijas pilsoņi vai viens no viņiem ir Latvijas pilsonis, ja ir ievēroti šā likuma dubultpilsonības nosacījumi.

Latvijas pilsonību vienlaikus ar personu, kura Latvijas pilsonību iegūst pēc iepriekšminētā punkta, var iegūt arī šīs personas bērns līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai. Bērnam pēc 15 gadu vecuma pašam ir jāvēršas PMLP un jāiesniedz nepieciešamie dokumenti.

Ja persona vēlas iegūt Latvijas pilsonību pēc šī punkta, tad personai ir jāatbilst dubultpilsonības nosacījumiem. Pilsonības likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka personai, kura pēc 2013.gada 1.oktobra iegūst Latvijas pilsonību atbilstoši punktam - persona, kuras dzimšanas brīdī abi tās vecāki ir Latvijas pilsoņi vai viens no viņiem ir Latvijas pilsonis, dubultā pilsonība var izveidoties tikai tad, ja šai personai ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts; Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts; Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts; Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas; Jaunzēlandes; tādas valsts pilsonība, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu; vai iepriekš neminētas valsts pilsonība, ja ir saņemta Ministru kabineta atļauja.

Savukārt bērns līdz 18 gadu vecumam var būt jebkuras valsts pilsonis. Ja Latvijas pilsonim dubultpilsonība izveidojusies līdz pilngadības sasniegšanai un persona vēlas saglabāt citas valsts pilsonību, pēc pilngadības līdz 25 gadu vecumam jāiesniedz iesniegums par atteikšanos no Latvijas pilsonības atbilstoši Pilsonības likuma 23.panta trešajā daļā noteiktajam.

"Ir ievērojams skaits nepilsoņu, kuri sākotnēji ir reģistrējušies kā nepilsoņi, bet, pārskatot savus radu rakstus, ir atraduši arhīvos dokumentus, kas apliecina, ka viņu senči 1940.gada 17.jūnijā ir bijuši Latvijas pilsoņi."

MK noteikumu Nr.974 12.punkts paredz, ka, lai personu, kuras dzimšanas brīdī abi tās vecāki ir Latvijas pilsoņi vai viens no viņiem ir Latvijas pilsonis, reģistrētu par Latvijas pilsoni, PMLP ir jāiesniedz iesniegums.

Savukārt, ja pilngadīgai personai ir tiesiska saite ar valsti, ar kuru nedrīkst izveidoties dubultpilsonība, persona papildus uzrāda paziņojumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības un ekspatriācijas atļauju vai pilsonības zaudēšanu apliecinošu dokumentu, vai Ministru kabineta atļauju, kā arī uzrāda dokumentu, ko izsniegusi PMLP noteikta ārvalsts kompetenta institūcija un kas apliecina, ka persona nav attiecīgās valsts pilsonis, vai dokumentāru apliecinājumu, ka šādu dokumentu nav iespējams iegūt. To paredz MK noteikumu Nr.974 18.-19.punkts.

Pilsonības likuma 2.panta pirmajā daļā noteikts, ka Latvijas pilsonis ir

latvietis vai līvs, kurš Latvijā apliecinājis visus šādus nosacījumus:

• viņa priekštecis 1881.gadā vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam;
• savu latviešu valodas prasmi vai no latviešu valodas prasmes pārbaudes ir atbrīvots, ja ne agrāk kā piecus gadus pirms tam, kad iesniegts iesniegums par Latvijas pilsonības iegūšanu, ir apliecināta latviešu valodas prasme;
• savu piederību pie valstsnācijas (latviešiem) vai autohtoniem (līviem), iesniedzot dokumentāru apstiprinājumu tam, ka viņš vai vismaz viens no viņa vecākiem vai vecvecākiem ir piederīgs pie valstsnācijas vai autohtoniem, vai arī paskaidrojumu tam, kādēļ šādu apstiprinājumu nav iespējams iesniegt, un minētā apstiprinājuma vietā iesniedzis citus apliecinājumus. Šo apstiprinājumu var aizstāt ar apliecinājumu par piederību pie latviešu kopienas savā dzīvesvietā ārpus Latvijas.

Latvijas pilsonību vienlaikus var iegūt arī šīs personas bērns līdz 15 gadu vecuma sasniegšanai. Z.Zeimule informē, ka, bērnam sasniedzot 15 gadu vecumu, viņš pats varēs vērsties PMLP un iesniegt visus nepieciešamos dokumentus, kas apliecina viņa tiesības iegūt Latvijas pilsonību. No 15 gadu vecuma personām ir jāapliecina latviešu valodas prasme. Savukārt nepilngadīgi bērni līdz 15 gadu vecumam varēs tikt atzīti par Latvijas pilsoņiem, nekārtojot šo valodas prasmes pārbaudi.

MK noteikumu Nr.974 13.punkts paredz, lai latvieti vai līvu reģistrētu par Latvijas pilsoni, personai ir jāiesniedz iesniegums un jāuzrāda:

1. dokuments, kas apliecina, ka viņa priekštecis 1881.gadā vai vēlāk pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam;
2. dokuments, kas apliecina radniecību ar iepriekš minēto personu;
3. dokuments, kas apliecina latviešu valodas prasmi, vai dokuments, kas apliecina tiesības uz atbrīvojumu no latviešu valodas prasmes pārbaudes vai tiesības uz atvieglotu latviešu valodas prasmes pārbaudi.

Ja persona nav iekļauta Iedzīvotāju reģistrā, personai papildus minētajiem dokumentiem jāiesniedz dokumenti, kas minēti šo noteikumu 6. un 14.punktā.

Latviešu un līvu iesniegumus pilsonības iegūšanai izskata gada laikā, to noteic Pilsonības likuma 2.panta ceturtā daļa. Tostarp šā likuma 9.panta trešā daļa paredz, ka latviešiem un līviem, kuri pēc 2013.gada 1.oktobra iegūst Latvijas pilsonību, var izveidoties dubultā pilsonība.

Turpmāk vēl.