Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lobēšana ir privātpersonas atklāta un tiesiska darbība ar mērķi ietekmēt publiskās varas institūcijas pārstāvja rīcību dokumentu un to projektu ierosināšanas, izstrādes, saskaņošanas, pieņemšanas vai izsludināšanas procesā.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Lobēšana ir izplatīts veids, kā privātpersona var panākt politiķu atbalstu sev būtiskā jautājumā. Lai gan lobēšanas regulēšanas nepieciešamībai Latvijā uzmanība ir pievērsta jau vairākus gadus, šī joma mūsu valstī vēl nav noregulēta. Šobrīd izstrādes stadijā ir Lobēšanas atklātības likums un tas atrodas starpinstitūciju saskaņošanas posmā.
Likumprojekts "Lobēšanas atklātības likums" paredz:
2011.gada 12.decembrī Ministru kabinets apstiprināja koncepciju "Publiskās pieejamības nodrošināšana informācijai par lobētājiem". Koncepcijā piedāvāti trīs risinājuma varianti lobēšanas regulēšanai:
Valdība apstiprināja otro risinājuma variantu un uzdeva Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) sagatavot atbilstošu likumu.
KNAB likumprojektu "Lobēšanas atklātības likums" ir izstrādājis, un 2012.gada 14.jūnijā likumprojekts ir pieteikts Valsts sekretāru sanāksmē. Šobrīd, lai regulējumu varētu izskatīt Ministru kabinetā un Saeimā, ir nepieciešama atbildīgo institūciju viedokļu saskaņošana, kas ir ieilgusi.
"Šis ir pirmais likums, ko KNAB izstrādā no nulles, sekojot tendencei, kas ir ļoti daudzās pasaules valstīs, kur aktīvi diskutē par lobēšanas procesa atklātības nodrošināšanu. Mēs balansējam uz atļautā un vairāk vai mazāk atļautā robežas. Vēl ļoti svarīgi ir, lai nepārkāpjam sabiedrības tiesības līdzdarboties valsts pārvaldē, tādēļ pie šī regulējuma mēs strādājam piesardzīgi," uzsver KNAB Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece.
Lobēšanas regulējuma nepieciešamība
Aizvien vairāk ar tiešiem vai netiešiem pierādījumiem atklājas fakti, ka turīgas personas, īpaši uzņēmēji, spēj pārliecināt likumdevējus, lēmumu pieņēmējus kāda normatīvā akta izstrādei, kas ir vairāk viņu nekā citas sabiedrības grupas interesēs. Īpaši tas attiecas uz dažādiem finanšu jautājumiem, skaidro Diāna Kurpniece.
Arī likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka ekonomiski spēcīgākām lobētāju grupām ir lielas priekšrocības panākt sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu, tādējādi radot savai darbībai labvēlīgākus apstākļus, salīdzinot ar personām, kas neizmanto vai resursu trūkuma dēļ nespēj izmantot dažādus lobēšanas paņēmienus. Turklāt informācijas trūkums par to, kuru personu interesēs ir izstrādāti normatīvie akti, dokumenti vai veiktas citas darbības, rada augstu nevienlīdzības risku, jo ietekmē visu valsts iedzīvotāju dzīvi.
Vērtējot, vai lobēšanai šobrīd ir ietekme uz lēmumu pieņemšanu Latvijā, Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Valts Kalniņš pieņem, ka jā, jo valsts regulējot diezgan daudzas jomas, kur sadala lielus finanšu līdzekļus. Viņš norāda: būtu dīvaini, ja personas, kuru intereses skar valsts darbība, necenstos valsts vidi ietekmēt.
"Aizvien vairāk parādās fakti, ka ir personas, kuras spēj pārliecināt likumdevējus kāda normatīvā akta izstrādei, kas ir vairāk viņu nekā citas sabiedrības daļas interesēs."
D.Kurpniece paskaidro: šobrīd, ja persona vēlas iepazīties ar informāciju par kāda lēmuma pieņemšanā ieinteresēto pusi, daļēji to var izdarīt no likumprojektu anotācijām, citas institūcijas šādu informāciju publisko savās mājaslapās, piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Labklājības ministrija, bet par dažādu uzņēmēju individuālo ietekmi ir ierobežota informācija. Līdz ar to ir nepieciešams regulējums, kurā definēts, kas ir lobēšana, lai nerodas diskusijas, kurā brīdī procedūru var uzskatīt par lobēšanu un kurā ne; attiecībā uz kādiem dokumentiem, normatīvajiem aktiem vai attīstības plānošanas dokumentiem ietekmēšanas darbības ir uzskatāmas par lobēšanu.
KNAB Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja arī atklāj, ka līdz šim vienota un visaptveroša regulējuma nav bijis. Ir sakārtoti atsevišķi aspekti, piemēram, Ministru kabineta instrukcija Nr.2. paredz, ka ir jāatklāj informācija par sabiedrības līdzdalību, taču tas neattiecas uz visu likumdošanas procesu, tur var neparādīties informācija par attīstības plānošanas dokumentos izrādīto ietekmi.
Lobēšanas tiesības un ierobežojumi
Likumprojektā definēts lobēšanas jēdziens: "Lobēšana ir privātpersonas atklāta un tiesiska darbība ar mērķi ietekmēt publiskās varas institūcijas pārstāvja rīcību dokumentu un to projektu ierosināšanas, izstrādes, saskaņošanas, pieņemšanas vai izsludināšanas procesā."
Tas nozīmē, ka lobēt drīkstēs jebkuru publiskās varas institūcijas pārstāvi, kurš strādā ar tiesību aktiem visās to izstrādes stadijās, bet lobēt drīkstēs jebkura privātpersona.
Likumprojekta 6.pants paredz lobēšanas ierobežojumus, nosakot, ka lobētajam ir aizliegts:
Pie lobēšanas ierobežojumiem vēl ietilpst nosacījums, ka lobēšanu drīkst finansēt tikai no privātpersonas finanšu līdzekļiem.
Vērtējot izstrādātā likumprojekta regulējumu, V.Kalniņš norāda, ka tiesību akta projektam ir vairākas stiprās puses, viena no tām – tas ir mazāk apgrūtinošs lobētājiem. Pienākums atklāt informāciju par lobētājiem gulstas uz valsts amatpersonām, un likumprojekts maz paredz ierobežojumus lobētāju darbībām. Tas nozīmē, ka regulējums atļauj lobētājiem darboties tik tālu, cik viņi ir leģitīmi realizēt savas tiesības piedalīties politikas veidošanas procesā.
Tāpat likumprojektā noteikts, ka publiskās varas pārstāvim ir aizliegts:
Gadījumi, kad piemēros likuma regulējumu
Informāciju par lobēšanu, par lobētāju un tā sniegto priekšlikumu publiskās pārvaldes institūcijai būs jāpublicē savā mājaslapā, teikts likumprojekta 4.pantā. Savukārt likumprojekta 2.panta 2.daļa min gadījumus, kad Lobēšanas atklātības likumu iecerēts piemērot.
Tātad likums būs jāpiemēro gadījumos, ja lobēšana ir notikusi par šādu dokumentu (vai projektu) ierosināšanu, izstrādi, saskaņošanu, pieņemšanu vai izsludināšanu: ārējais normatīvais akts; attīstības plānošanas dokuments; informatīvais ziņojums; Latvijas oficiālā viedokļa dokuments starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības institūcijās; Saeimas lēmums, Saeimas deputātu patstāvīgais priekšlikums, jautājums vai pieprasījums; Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta vai pašvaldības domes politiskais lēmums; iekšējais normatīvais akts; Ministru kabineta iekšējais tiesību akts vai Ministru kabineta rīkojums.
"Lobēt drīkstēs jebkuru publiskās varas institūcijas pārstāvi, kurš strādā ar tiesību aktiem visās to izstrādes stadijās."
Likuma regulējums neattieksies uz diviem gadījumiem, kas minēti likumprojekta 2.panta 3.daļā: publiskās varas institūciju pārstāvju savstarpējā komunikācija amata pienākumu izpildes laikā un uz privātpersonas anonīmi iesniegtajiem iesniegumiem.
Attiecībā uz gadījumiem, kad būtu jāpiemēro Lobēšanas atklātības likuma regulējums, V.Kalniņš norāda: neskaidrības radīsies un jau saskaņošanas procesā ir radušās saistībā ar to, kā attiekties pret cilvēkiem, kuri savos iesniegumos valsts iestādēm ietver kaut kādu priekšlikumu attiecībā uz likuma grozīšanu. Vai šos cilvēkus vajadzētu traktēt kā lobētājus un līdz ar to informāciju par viņiem publiskot?
No pašreizējās likumprojekta redakcijas izriet, ka jā, un tas varētu radīt grūtības gan iestādēm saprast, kurā brīdī iesnieguma autors ir jāpublisko, gan iesnieguma autoram varētu būt nepatīkams pārsteigums, ka viņš pēkšņi ir klasificēts kā lobētājs.
Pieņemot regulējumu lobēšanas atklātības veicināšanai, V.Kalniņš saskata divus ieguvumus. Pirmkārt, tiks parādīts, ka pati lobēšana un centieni ietekmēt valsts institūciju darbību nav nekas nelikumīgs vai nosodāms, ka tās ir pilsoņu tiesības, kamēr nelieto aizliegtus paņēmienus. Otrkārt, ja izdotos panākt, ka lobēšanas reģistrēšana un informācijas publiskošana veikta pilnīgi, tad pieaugtu atklātības līmenis.
