Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijā pašlaik ir pietiekami daudz vēžošanas vietu, kurās iespējams pašrocīgi tikt pie čaukstošajiem spīļaiņiem.
Tomēr tas nebūt nenozīmē – jo vairāk vēžu, jo ūdenstilpei labāk. Pārlieka vēžu savairošanās var nākt par sliktu. Ja tiks apēsti visi augi, tad nebūs, kas ražo skābekli, nebūs barības mikroorganismiem un kukaiņu kāpuriem, kuri savukārt ir zivju un zivju mazuļu barība.
Mūsu vietējiem (platspīļu) vēžiem ir visai augstas prasības pēc labas kvalitātes ūdens, tāpēc lielā daļā Latvijas ūdenstilpju mīt svešās vēžu sugas (šaurspīļu, dzeloņvaigu u.c.), kas ir pieticīgāki, viegli adaptējas un visai ātri savairojas. Tādēļ Latvijā pašlaik ir pietiekami daudz vēžošanas vietu, kurās iespējams pašrocīgi tikt pie čaukstošajiem spīļaiņiem. Bet, pirms vilkt kājās garos makšķernieku zābakus, nedaudz jāiepazīstas ar teoriju.
Pirms doties vēžot
Sākotnēji jāizlasa un jāievēro vairāku normatīvo aktu prasības, kas regulē makšķerēšanu, tajā skaitā vēžošanu. Šie dokumenti ir:
Tāpat noteikti jāzina, kur meklēt licencētās vēžošanas vietas. To atspoguļo Zemkopības ministrijas dokuments „Licencētā vēžošana Latvijā”. Tiesa, pirms doties uz licencēto vietu, būtu vēlams sazināties ar pašvaldību un noskaidrot, vai vēžošanas sakarā nav kaut kas mainījies.
"Ja ūdenstilpi kopj un saudzē, tad vēži tajā vienmēr ir pietiekamā skaitā."
Ļoti svarīgi ir zināt, ka vēži mēdz slimot un ka vēžotāji ir sava veida palīgi slimību, t.sk. vēžu mēra, izplatībai. Tādēļ ir nepieciešama zvejas rīku dezinfekcija. Par dezinfekcijas metodēm materiāli ir pieejami arī interneta vidē (http://parcopi.lv/publ/5-1-0-22 ).
Vēžu „mājas”
Ja ūdenstilpi kopj un saudzē, tad vēži tajā vienmēr ir pietiekamā skaitā. Ļoti svarīgi ir nemainīt gultnes reljefu - akmeņus pēc vēžu meklēšanas atlikt atpakaļ vietā, neizjaukt alas: ja vēžiem būs pietiekami daudz slēptuvju, tie upītē uzturēsies.
„Ja upes gultne ir gluda, var savelt akmeņus un arī pats pagatavot vēžu slēptuves. Piemēram, no dēļiem sasist un uz gultnes novietot lielu koka paliktni,” stāsta diplomēts vides aizsardzības speciālists pieredzējis vēžotājs Edgars Rimša. „Reiz palu laikā ūdenī ienesta žagaru kaudze bija kļuvusi par iespaidīgu vēžu daudzdzīvokļu mītni.”
Vēžošanas laiks
Labākais laiks vēžu ķeršanai ir jūlija sākums un vidus, kad vēži nomainījuši čaulu un jūtas izsalkuši. Rekomendējamais laiks, kad varētu sākt vēžot, ir ap 10. jūliju, kad lielākajā daļā ūdenskrātuvju vēži nomainījuši čaulu.
Tikpat labi vēžot iespējams arī pašās augusta beigās un septembra vidū, kad naktis paliek vēsākas un vēži sāk gatavoties vairošanās periodam. Vēžošanai augustā ir mainīgas sekmes – var izdoties, bet tikpat labi var palikt tukšā.
„Pieaudzis dzeloņvaigu vēzis, atšķirībā no vietējā platspīļa, čaulu maina divas reizes vasarā,” stāsta pieredzējušais vēžotājs. „Pirmo reizi gandrīz vienlaikus ar mūsu platspīļu vēzi - maija beigās un jūlija sākumā, bet otro reizi - ap augusta vidu. Čaulu mainot, vēži nebarojas un līdz ar to nav noķerami.”
Vēži pie ezera krasta vasaras vakaros reti kad pulcējas agrāk par pusvienpadsmitiem vienpadsmitiem (tumšā ūdenī tie aktivizējas agrāk), bet upē vēžu aktivitātes pirmie uzplaiksnījumi vērojami jau pēcpusdienā, īpaši - apēnotos upes posmos. Visaktīvākie tie ir tūlīt pēc čaulas nomaiņas jūlija sākumā, kad ieturējuši aptuveni mēnesi garu „diētu”, kā arī vasaras beigās un rudens sākumā, kad sākas gatavošanās vairošanās laikam un ziemošanai. Pirms pašas krēslas upē nereti iestājas neliels klusums.
Upes vēži atdzīvojas atkal, kad jau pilnīgi satumsis, un darbojas aptuveni līdz pusnaktij, lai pēc tam uz pāris stundām kļūtu tramīgi un mazaktīvi. Sākot no diviem naktī un līdz rīta blāzmai atkal vērojams vēžu aktivitātes laiks, nereti tieši šajā nakts posmā trāpās lielie vēži. Gaismai austot, spīļaiņi pazūd.
"Katra īsta vēžotāja tabu: nekādā gadījumā neņemt mātītes ar redzamiem ikriem un maziem vēzēniem zem astes."
Līdzīgs „dienas režīms” ir ezerā dzīvojošajiem vēžiem, vien izpaliek pēcpusdienas aktivitāte. Ezera krastā tie čabinās pāris stundu, sākot no pusvienpadsmitiem. Tad ap diviem naktī ir otrs aktivitātes vilnis. Saulei austot, vēži dodas ezera dzelmē.
„Korekcijas vēžu režīmā nepārprotami ienes laika apstākļi. Nespodrā laikā vēži var sākt baroties arī agrāk, bet pilnmēness naktīs pazust vispār, pārliecinoši liecina mana personīgā pieredze. Iepriekš izklāstītais „dienas režīms” attiecas uz platspīļu un dzeloņvaigu vēžiem, kuru ķeršanā man ir bagātāka pieredze. Šaurspīļu un signālvēžiem ir atšķirīgs dzīves ritms, tie mēdz būt daudz aktīvāki arī diennakts gaišajā laikā,” stāsta E. Rimša.
Mātītes – atpakaļ, tēviņus - katlā
Katra īsta vēžotāja tabu: nekādā gadījumā neņemt mātītes ar redzamiem ikriem un maziem vēzēniem zem astes. Neētiski ir ņemt vēzi, kurš vēl mīksts (nometis čaulu un nepaspējis to atjaunot). Nav ieteicams ņemt pārāk mazus, vēl nepaaugušos vēzēnus.
Savukārt svētīga lieta ir lielo vēžu tēviņu izķeršana – to, kuri ieņēmuši labākās dzīves un barošanās vietas, atgaiņā pārējos un padara to dzīvi par nožēlojamu eksistenci. „Bosus” vēlams izķert arī tādēļ, ka tie dažkārt meklē iespējas saplosīt un apēst savus mazākos sugas brāļus un māsas, kas nometuši čaulu un ir pilnīgi bezpalīdzīgi.
„Veiksmīgai vēžu atražošanai nav nepieciešams vienāds vēžu tēviņu un mātīšu skaits,” stāsta vēžotājs. „Pietiek ar vismaz trim reizēm mazāk tēviņu, tāpēc, godātais vēžotāj, labāk palaid atpakaļ mātīti, bet papuci droši met katlā!”
Kur ķert vēzi
„Lai iesāktu nodarboties ar šo vaļasprieku, jāsagādā nepieciešamais inventārs - zābaki, brienamais kombinezons, labs lukturītis, vēžu zvejas rīki un daudz citu sīkumu. Jābūt arī informācijai, ko, kā un kad darīt,” E. Rimšam pieredze ir uzkrāta. „Vēžojot ir ļoti svarīgi, lai inventārs būtu sakārtots un ērti lietojams. Lukturīti es ieteiktu piestiprināt auklā un auklu pārmaukt pāri galvai un plecam tā, lai lukturis karātos mazliet zemāk par padusi krūšu apvidū. Arī vēžu uzglabājamais tīkliņš, ko velk līdzi pa ūdeni, būtu jāpiestiprina striķī pie brienamā kombinezona lences. Tādējādi var operatīvi ķert vēžus ar rokām un krītiņiem, lieki netērējot laiku.”
Vēžus noķert, protams, var tikai tajā ūdenstilpē, kurā tie dzīvo. Šo informāciju var iegūt no citiem vēžotājiem un makšķerniekiem. Ja nav šādas iespējas, tad vēžu esamība jānoskaidro pašam.
Vienkārša metode ir bradāšana pa ūdeni (ja piekrastes dziļums ļauj). Ja neredz pašus vēžus, tad var uziet, piemēram, nomestās vecās čaulas. Upē bradāšanu var droši izmantot kā pamata metodi, rūpīgi apskatoties zem akmeņiem, koku saknēm. Ezerā ir sarežģītāk, jo dienā lielākā daļa spīļaiņu atstāj piekrasti un patveras dziļumā. Tāpēc ezerā var nākties uzkavēties ilgāk, vismaz līdz krēslai, lai pilnībā pārliecinātos par vēžu klātbūtni.
Ir vēl kāda laba un vienkārša metode. Ja pie krasta ir sekls, ar zariņu vai metāla stieplīti vajag caurdurt svaigu zivi un iespraust to gruntī. Ja piekraste ir dziļāka, zivi var ielikt tīkliņā ar smalku linumu (kaut vai plastmasas tīkliņā, kurā pako sīpolus). Ja no rīta ēsma saplosīta, tad varat būt droši: vēži šeit ir.
"Svētīga lieta ir lielo vēžu tēviņu izķeršana – to, kuri ieņēmuši labākās dzīves un barošanās vietas."
Vēl viens veids ir vakarā iegremdēt drenāžas caurules uz grunts un no rīta pārbaudīt – vēži var arī nedoties dziļumā, ja pie krasta atrodama tik laba slēptuve. Tādā veidā arī ķer vēžus: ar rokām aizver abus caurules galus un ceļ ārā. Ja iekšā ir vēzis, tad krata to laukā.
Kādas metodes izmantot
„Es pats galvenokārt vēžus ķeru ar rokām (bradājot) un ar krītiņiem (ar ēsmu). Samērā reti lietoju vēžu murdiņus,” atklāj E. Rimša. „Man vēžošana ir sava veida medības, tāpēc nejaucu vēžu slēptuves (alas), lai tiktu pie vēžiem – dodu vēzim iespējas izglābties. Tā izpaužas manas „medības”.”
Dziļos ūdeņos murdiņš rezultativitātes ziņā ir ļoti labs, taču, ķerot seklās vietās un ar visai dzidru ūdeni, krītiņš ir pārāks par murdiņu - ar nosacījumu, ka krītiņus nepārtraukti pieskata jeb pārbauda, jo no krītiņa vēzis pēc ēsmas apēšanas brīvi var aiziet. Tādēļ tieši krītiņus iesaku īsteniem vēžu medniekiem, teic vēžotājs.
Vēžošana ar krītiņiem
Katrs krietns vēžotājs pats var pagatavot krītiņu. Krītiņa pamatdaļa atgādina parastu zivju uztveramo ķeseli, tikai bez kāta. Metāla stīpa (attēlā – Nr.1) ir izliekta apļa formā, pie tās piestiprina kaprona linuma tīkliņu (Nr.2). Stīpai stieple jālieto samērā bieza (pasmaga), un tā jāizloka pēc iespējas taisna, lai krītiņš, uzstādīts uz grunts, tai maksimāli piekļautos. Tīkliņa acu izmēram noteicošas nozīmes nav, ja vien neieslīgt galējībās (10-15 mm būs tieši laikā). Ķerot dzeloņvaigu vēžus, tīkliņa linuma acu izmērs var būt nedaudz mazāks, jo dzeloņvaigu vēži ir mazāki par citu sugu vēžiem.
Pie stīpas četrās vietās piestiprina auklas (Nr.3), vēlams – spilgtas, kuras virspusē savieno. Savienojuma vietā piestiprina putuplasta pludiņu (Nr.4), kurš notur auklas vertikāli. Pie pludiņa un auklas pievieno riņķīti no plānas metāla stieples (parasti alumīnija, Nr.7). Var būt arī vienkārši auklas cilpiņa: ja vēžu ķeršana notiek dziļās vietās, aiz auklas krītiņu ceļ laukā no dziļuma.
„Krītiņu uzstāda uz iespējami taisnas grunts. Ja tādas nav, iesaku pirms vēžu ķeršanas vietu pašam iztīrīt. Krītiņa iekšpusē piestiprina ēsmu (zivi, vardi, vistas ādu). Tāpat krītiņa iekšpusē piestiprina svaru – ieliek akmeni, lai piespiež tīkliņu gruntij,” vēžošanas noslēpumos dalās E. Rimša. „Arī stīpai jābūt pietiekami smagai, lai piekļautos gruntij, citādi to var pacelt straume. Pludiņam ir tikai viena funkcija – noturēt auklas vertikālā stāvoklī un līdzsvarā, lai krītiņu var ērti izcelt laukā.”
Ar attēla labajā pusē redzamajiem krītiņiem pamatā ķer dzeloņvaigu vēžus, kuri ir visai naski uz bēgšanu. Šim krītiņam papildus uzstādīta kaprona tīkliņa sieniņa. Uz grunts novietots šādas formas krītiņš atgādina nošķeltu konusu. Pludiņam jābūt tikai tik lielam, lai noturētu auklas un sieniņu vertikālā stāvoklī, bet nekādā gadījumā tas nedrīkst pacelt stīpu no grunts.
Attēls. Vēžu ķeršanas krītiņi. 1 – metāla stīpa; 2 – kaprona tīkla linums; 3 – auklas; 4 – putuplasta pludiņš; 5 – aukla; 6 – kaprona tīkla linums; 7 – gredzens auklas piestiprināšanai
Avots: www.parcopi.lv
„Seklos ūdeņos, lai pārbaudītu krītiņus, lietoju pagaru koka kārti. Kārti atliek tikai ievest zem pludiņa, starp auklām, un diezgan strauji (lai vēži neaizmūk) pacelt uz augšu. Ja pludiņš ir tik liels, ka neļauj stīpai piespiesties gruntij, tad ar šādu krītiņu neko nenoķersiet, jo vēzim nebūs tik viegli uzkāpt uz šāda krītiņa. Turklāt – kādēļ viņam kāpt uz krītiņa, ja var droši no apakšas caur tīkliņa acīm lēnā garā čiept ēsmu?” vaicā E. Rimša.
Vēžošana ar murdiņiem
Sarežģītākais pēc konstrukcijas, bet tajā pašā laikā efektīvākais rīks ir vēžu murdiņš. Pēc uzbūves tas ir līdzīgs zivju ķeršanas murdam, bet ar vienkāršotu uzbūvi. Vēžu murdus iedala stāvošajos – ieeja izvietota murda augšdaļā - un gulošajos murdos – ieeja murda vienā vai abos galos.
Šo universālo lamatu galvenais pluss ir tāds, ka tos nevajag sistemātiski pārbaudīt - murdiņos iekļuvušie vēži tik ātri laukā netiek. Pateicoties tam, viens ķērājs var vienlaikus izmantot vairākus murdus. Šādu metodi lielākoties izmanto vēžu rūpnieciskie zvejnieki visā pasaulē.
"Visā vēžošanas laikā jāmaina ēsma, jo pie noēstas un nesvaigas ēsmas vēzis var arī nenākt."
Visu stāvošo murdu kopējā īpatnība ir tā, ka konstrukcijas augšdaļā ir izvietota viena ieeja. Šāda tipa murdiem ir konusa vai pussfēriska forma. Murdus nolaiž uz grunts vertikāli, ieeja paliek vērsta uz augšu. Pēdējā laikā visizplatītākais stāvošais vēžu murds ir tā saucamais kupolveida murds, kas izskatās saspiesti pussfērisks, ar apaļu pamatni.
Gulošie murdi ir iegareni, ar vienu vai divām ieejām to galos. Uz grunts tos nolaiž un novieto horizontāli. Šie murdi parasti ir cilindriskas, puscilindriskas, trijstūrveida vai taisnstūrveida formas. Visbiežāk ieeju izgatavo no tīkliņa, radot papildu šķērsli vēžiem, kuri cenšas tikt laukā.
Ķeršana ar rokām
„Paralēli ķeršanai ar krītiņiem bieži ķeru vēžus arī ar rokām - starplaikos starp krītiņu pārbaudīšanas reizēm. No vakara vēžus iebaroju – salieku tīkliņos zivis un novietoju uz grunts seklās vietās, kur sanākušos vēžus ar rokām var visai labi salasīt,” stāsta vēžotājs. „Tiem, kas paši nav vēzi ķēruši, pateikšu, ka roka lēnām jāpietuvina vēzim no aizmugures, no astes puses, un tad vēzis strauji jāsatver.”
Dziļākām vietām, kur ar roku aizsniegt nav tik viegli, lieto koka „ragainīti” - divžuburu dakšiņu. Tā lēnām jāpietuvina vēzim un tad vēzis strauji jāpiespiež gruntij satvērienā starp galvkrūtīm un asti. Tad vēzi mierīgi var paņemt ar roku. Tāpat vēžus visai ērti var noķert arī ar nelielu ķeselīti (līdzīgu tauriņu ķeramajam).
Vēžošanas vietas
Nolūkotajā vēžošanas vietā jāierodas jau dienā. Jāsagatavo vietas krītiņu izvietošanai: jāizņem liekie akmentiņi, zāle, zariņi. Ja gatavo vietu niedrēs, tad jāizņem niedru saknes. Ja ķeršana notiks, brienot pa ūdeni (nevis izceļot krītiņus no krasta), iespēju robežās jāuztaisa tādas kā taciņas, pa kurām naktī pārvietoties – diez ko patīkami nav, tumsā brienot, aizķerties aiz kāda iegrimuša zara un nokrist ūdenī vai saplēst zābaku. Krītiņa likšanas vietas sagatavošana ir viens no veiksmīgas vēžošanas pamatnoteikumiem.
„Ķerot upē vai ezerā no laivas (bet ne pie krasta), krītiņus var uzstādīt jau pēcpusdienā vai neilgi pirms krēslas,” stāsta vēžotājs. „Man patīk lietot gaišas ēsmas, jo tās ir ļoti viegli saskatāmas un tikpat labi un ātri var konstatēt, vai uz gaišā fona nav parādījies kaut kas tumšs – izbadējies vēzis.”
Iestājoties tumsai, jālieto labs, spēcīgs lukturītis, lai, paspīdinot uz krītiņu, var uzreiz pamanīt - ir vēži uz ēsmas vai nav. Ja vēži ir, nevajag tos apspīdināt – tie ātri aizmuks. Jāiemācās konstatēt zibenīgi, un te palīdz mazie sīkumiņi: gaišā ēsma, spilgtās vertikālās auklas.
Pamanot vēžus un gatavojoties izcelt krītiņu laukā, lukturīša stari jāvirza uz krītiņa pusi tā, lai tie koncentrētos uz pludiņu, nevis pašu krītiņu. Te arī palīdz košās auklas.
Ja ilgāku laiku uz krītiņa nav bijis „kāpienu”, tad jāpamaina vieta. Arī krītiņu izvietošanas dziļums jāvariē. Pēcpusdienā un vakarā izvieto krītiņus mazliet tālāk no krasta (dziļāk), bet, iestājoties tumsai, var pārlikt krītiņus jau tuvāk krastam, kur vēži siro aktīvāk. Uz rīta pusi atkal krītiņi jāpārliek mazliet dziļāk, jo vēži lēnām piekrasti atstāj.
„Protams, visā vēžošanas laikā jāmaina ēsma, jo pie noēstas un nesvaigas ēsmas vēzis var arī nenākt. Tas, ka vēzim vairāk patīk sasmakusi un iepuvusi ēsma, ticiet man, ir vairāk mīts nekā patiesība,” pieredzē dalās E. Rimša. „Ja gribat puslīdz garantētu lomu, nu, vismaz pārliecību, ka visu darāt pareizi, iesaku ēsmai izmantot svaigu zivi - labāk karpu dzimtas. Ideālā variantā ēsmai jābūt ķertai tajā pašā ūdenstilpē, kurā plānojat vēžot.”
