Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Studentu Latvijā ir daudz, bet izglītības kvalitātes reitingi starptautiskā līmenī - zemi.
FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV
Komisijas 14. decembra sēdē darba kārtībā bija paredzēta divu likumprojektu – „Augstākās izglītības likuma” un „Grozījumu Augstskolu likumā” – apspriešana. Abi minētie normatīvie akti ir iekļauti Ministru kabineta 30. novembra sēdes protokollēmumā, ar kuru valdība lūdz 10. Saeimu turpināt izskatīt 42 likumprojektus, kuru izstrāde nav novesta līdz galam iepriekšējos sasaukumos.
Jautājums: tikai izmaiņas esošajā projektā vai gluži jauns likums
Piedalīties komisijas sēdē bija uzaicinātas zinātnes un akadēmisko aprindu pirmās personas (bet bija ieradies vēl pulks papildspēku), tajā piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas vadība, arī ministrs.
Pašlaik augstāko izglītību Latvijā regulē daudzkārt lāpītais un pielāpītais Augstskolu likums, kas stājās spēkā 1995. gada decembrī un šajā laikā piedzīvojis 12 grozījumus.
„Šo piecu gadu laikā, kopš sāka izstrādāt jauno Augstākās izglītības likumu, ļoti daudz jauna ir noticis gan Latvijā, gan Eiropas mērogā,” diskusiju iesāka Latvijas Universitātes (LU) zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks. „Kaut vai, piemēram, Eiropas Komisijas 2006. gada maija ziņojums par universitāšu restrukturizāciju, kas skar arī Latviju; tad vēl šā gada sākuma MK informatīvais ziņojumu par nepieciešamajām reformām un modernizāciju augstākās izglītības un zinātnes struktūrās. Ja arī valdība uzskata, ka šis pats likums vēl ir glābjams, mums ir atšķirīgas domas; zinātnes prorektoru sanāksmē maijā Liepājā tika pieņemts kopīgs viedoklis - ņemot vērā visas šīs konceptuālās izmaiņas un arī kaimiņvalstīs notikušos procesus, likuma projektu saglābt būs neiespējami vai ļoti grūti.”
Viņam piekrita arī LU rektors Mārcis Auziņš: „Gan akadēmiskajā vidē, gan Zinātnes padomē, gan Zinātņu akadēmijā, gan augstskolās, tostarp Latvijas Universitāšu asociācijā, ir norisinājušās diezgan asas diskusijas, vai nākamajam likumam būtu jāattiecas tikai uz augstāko izglītību, vai tajā jāiekļauj arī zinātne. Diezgan daudzās valstīs šāds kopīgs likums ir, un man, vismaz raugoties no universitātes pozīcijām, šķiet, ka tā varētu būt ļoti racionāla pieeja. Ja uzskatām, ka zinātnes atdevi tautsaimniecībai vajadzētu padarīt efektīvāku, tad doma, ka vienā likumā vajadzētu iekļaut gan augstāko izglītību, gan zinātni, ir nopietni apsverama un racionāla varbūt arī tad, ja neveidojam jaunu likumu, bet atgriežamies pie jau esošā likumprojekta.”
LU rektors norādīja, ka formāli integrācija starp augstākās izglītības un zinātnes iestādēm jau ir notikusi un atšķirīgā normatīvo aktu bāze apgrūtina lietas, kas jādara kopā.
Divas frontes: ietvert likumā arī zinātni vai ne
Sēdē izvērtās diskusija, kuras dalībnieki faktiski sadalījās divās frontēs. Vieni – par kopīgu augstākās izglītības un zinātnes likumu, otri (galvenokārt zinātnes pārstāvji) – pret.
Biznesa augstskolas „Turība” valdes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, kas šoreiz pārstāvēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Darba devēju konfederāciju vienlaikus, uzsvēra, ka abas sabiedriskās organizācijas, no resursu koncentrācijas un efektivitātes skatupunkta raugoties, uzskata, ka lietderīgāk būtu veidot jaunu augstākās izglītības platformu, jo sociāli ekonomiskās iestrādnes, kas iekļautas iepriekšējā likumprojektā, vairs neatbilst dzīves realitātei. Mēs redzam, ka augstākās izglītības un zinātnes telpa būtu jāapvieno vienā likumā.” Cita starpā viņš minēja, ka jāievēro vienādu tiesību un prasību princips pret visām augstskolām neatkarīgi no to dibinātāja.
"Mums pietrūkst likumiskās bāzes, lai modernizētu augstāko izglītību, lai izveidotu tiešas iekšējās kvalitātes sistēmas augstskolās, lai pārietu uz pieredzē balstītu izglītību."
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra pauda pārliecību, ka jautājums par resursu konsolidāciju patiešām ir svarīgs un „taktiski pareizi būtu jau esošo Augstākās izglītības likuma projektu salikt kopā ar Zinātnes darbības likumu un netērēt laiku koncepciju rakstīšanai (jo tas ir laikietilpīgs un neskaidrs posms); likumprojekta izglītības sadaļā būtiskas izmaiņas nebūtu gaidāmas”.
Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktors Ivars Kalviņš, kas komisijas sēdē pārstāvēja Valsts zinātnisko institūciju asociāciju (12 zinātniskos institūtus, kas ir valsts iestādes publiski atvasināto personu statusā) sacīja: „Pamatproblēma Latvijā ir tā, ka lietišķā pētniecība nav pietiekami attīstīta, un baidos, ka, mēģinot divus likumus vienlaikus padarīt par darba nespējīgiem, ieviesīsim permanentu nestabilitāti un lietišķo pētniecību nekādi neveicināsim. Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas ir izveidojusies situācija, kas ir ļoti līdzīga Vācijas izglītības un zinātnes sistēmai, taču mazāka vērība no valsts puses ir piešķirta inovāciju un pētniecības sektoram, kas vērsts uz uzņēmējdarbības atbalstu. Ja mēģināsim šo sistēmu sagraut, neticu, ka būs pozitīvs rezultāts.” Viņš brīdināja - piemēram, OSI kā valsts zinātniskais institūts ir spējis piesaistīt ārpus budžeta finansējumu tādā apjomā, kas ir līdzvērtīgs 2008. gada zinātnes bāzes finansējumam kopumā. Ja klienti sajutīs nestabilitāti, to, ka var mainīties noteikumi, institūts nevienu ilgtermiņa līgumu noslēgt ar viņiem vairs nespēs. „Atstājiet mūs pagaidām mierā!” viņš emocionāli aicināja.
Daudz runu par pārvaldību, maz – par pašu mācību procesu
I. Druviete, sajutusi augošo spriedzi, bilda: izskan doma, it kā apvienota likuma veidošana apriori nozīmētu visu zinātnisko institūtu integrāciju augstskolās. Uz to I. Kalviņš tieši atbildēja: „Jā, tā tiek uzskatīts!”
Komisijas priekšsēdētāja, meklējot kompromisa variantus, skaidroja: „Tā nav, mēs likumā tieši nostiprinātu šo zinātnisko iestāžu statusu, un tas lielā mērā ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri sēž pie šī galda. Uztaisām likumu, kas apmierina visus, tad izmainām citus likumus, un iznākumā redzēsim, kādas izmaiņas vēl ir vajadzīgas.”
Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs Andrejs Siliņš teica: „Ja mēs uz šo likuma projektu skatāmies kā uz baltu lapu, tad tomēr vajadzētu palūkoties arī uz tuvākajiem kaimiņiem, ko aicināju darīt jau iepriekš. Likumi tur ir dažādi, bet, protams, jāvērtē, kurā valstī ir labāki rezultāti. Kā zināms, Igaunijas universitātes un arī zinātne ir augstākā līmenī. Tur ir atsevišķi likumi zinātnes attīstībai un arī vairāki likumi saistībā ar izglītību. Ir likums par universitātēm, par profesionālo izglītību. Turpretī Lietuvā nesen ir pieņemts likums par augstāko izglītību un zinātni. Kā stāsta lietuviešu kolēģi, šādu konglomerātu īstenot ir praktiski neiespējami. Jo ir neiespējami šādā likumā ierakstīt visas nepieciešamās normas. Ja uzkonstruē ļoti sarežģītu mašīnu, tad tā ļoti bieži var salūzt. Tādēļ, manuprāt, labāk ir uztaisīt mazas, labi strādājošas ierīces, kuras regulē katra savu sektoru, un tad būs arī labi rezultāti. Šaubos, vai tik sarežģītu likumu varēs izveidot šīs Saeimas sasaukuma laikā, un vai tas nepabeigts atkal nebūs jānodod nākamajai Saeimai. Turklāt pašreizējais Augstākās izglītības likuma projekts ir pamatīgi jāizvērtē un jāievieš nepieciešamās izmaiņas.”
Andrejs Rauhvargers, Rektoru padomes ģenerālsekretārs, piebilda: „Esmu dzirdējis daudz jautājumus par augstskolu autonomiju, par pārvaldību, bet ļoti maz – par augstāko izglītību kā tādu. Gribētu atgādināt, ka mums pietrūkst likumiskās bāzes, lai modernizētu augstāko izglītību, piemēram, lai izveidotu tiešas iekšējās kvalitātes sistēmas augstskolās, lai pārietu uz pieredzē balstītu izglītību. Esam kavējušies līdz 2006. gadam, kad teica – jaunais likums tūlīt tiks pieņemts un jūs varēsiet to visu darīt! No 2006. gada līdz 2008. gadam ar šo likumprojektu vispār nekas daudz nenotika, tad tas nonāca Saeimā un sākās strīdi par jautājumiem, kas vismazāk attiecas uz pašu augstāko izglītību un tās rezultātu. Tas viss šo likumprojektu nogremdēja un man gribas brīdināt: mums nav daudz laika, mēs sākam atpalikt, un ja kādreiz kopējā Eiropas izglītības telpā bijām pirmrindnieki, tad tagad jāskatās, kā noķersim pārējos. Ļoti ceru, ka nepagarināsies likuma izstrādes laiks un līdz ar to neieilgs izmaiņas, kuras akūti nepieciešamas.”
Kamēr katrs domā par sevi, Latvija Eiropā atpaliek
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis uzsvēra šādas aktualitātes: „Augstākās izglītības likums ir jāvirza uz priekšu, tur nav domstarpību; degošākā ir augstākās izglītības daļa. Pašreizējā likumprojektā tā ir pietiekami sarežģīta, 58 lappušu garumā. Ja pieliks vēl kādu likumu klāt, tad tas vispār būs fundamentāls darbs, ko, protams, var izdarīt. Bet ir jāvienojas: kādu likumu mēs īsti vēlamies. Minētajā likumprojektā svarīgas divas lietas: pirmkārt, augstskolu sadarbība, mijiedarbība, jo, piemēram, Eiropas naudas apgūšanā katra iestāde, protams, arī zinātniskie institūti, mēģina paķert savu gabalu un pamukt nost, daudz neskatoties, ko dara citi. Ja nebūs izmaiņu, tad joprojām būs skumīgs skats – runāsim, ka mums ir deviņsimt programmu, bet īstenībā nekas nenotiek, kā nākas. Otrkārt, stingri jāiestrādā saikne ar privātajām augstskolām. To nozīme ir ļoti liela un būs vēl lielāka, un nežēlīgās konkurences apstākļos uz demogrāfiskās situācijas fona šī cīņa būs arvien nopietnāka.
Zinātnē pašlaik parādās jauni darbības veidi – piemēram, valsts nozīmes pētniecības centri, kompetences centri, ciešāka sadarbība ar augstskolām, ar attiecīgām universitāšu nozarēm, kā līdz šim nav bijis. Bet tas viss notiek pilotprojektu veidā. Pēc gada šīs norises būs skaidras, varēsim izdarīt secinājumus un tad arī skaidrāk runāt par zinātnes sadaļu Augstākās izglītības likuma projektā. Bet zinātnes daļa šajā likumā nav primārā.”
"Pašreizējais Augstākās izglītības likuma projekts ir pamatīgi jāizvērtē un jāievieš nepieciešamās izmaiņas"
Izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks skaidroja šābrīža situāciju: „Saistībā ar Augstskolu likuma grozījumiem pretējus viedokļus neredzu, un ministrija jau ir sagatavojusi redakciju par kopīgām studiju programmām, studiju moduļiem, zinātniskajiem grādiem, studijām ārpus augstākās izglītības programmām, varētu uzklausīt un ieviest vēl kādus papildu priekšlikumus, aktuāli tos iekļaujot šā likuma grozījumos. Bet saistībā ar jauno likumu ir jāizlemj konceptuāli – zinātnes sadaļa ir vai nav iekļaujama šajā likumā, jātiek skaidrībā par likuma uzbūvi.”
Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji arī norādīja, ka Latvija ir iekļāvusies vienotajā Boloņas izglītības procesa telpā, bet daudzās jomās ir atpalikusi. Tas skaidri redzams salīdzinājumā ar pārējo ES valstu ziņojumiem par izglītības procesā paveikto. Turklāt ES jau ieviesti vairāki jauni finanšu atbalsta instrumenti, kuri Latvijai nav pieejami neatbilstošā likumiskā regulējuma dēļ.
Var pazaudēt ne tikai cepuri, bet arī galvu
Deputāte Janīna Kursīte sanāksmes beigu daļā secināja: „Jau tagad redzams, ka, atkārtoti ķeroties klāt pie Augstākās izglītības likuma projekta, mums draud tie paši vecie grābekļi. Taču tiešām ir jautājums – kā noķersim pārējos? Bet, skrejot neatskatoties, varam pazaudēt ne tikai cepuri, bet arī galvu. Protams, ir svarīga stabilitātes sajūta. Šeit piekrītu zinātniekiem. Bet - stabilitātes sajūta tikpat svarīga ir arī izglītībā. Augstskolām ir jābūt ciešākai saiknei ar darba devējiem, ar zinātni un arī savā starpā. Ja palūkojamies, piemēram, cik daudz ekonomistu ir saražots, cik daudz ir promocijas darbu šajā sektorā - ja tie būtu devuši reālu labumu, tad Latvijai pasaulē jau būtu jābūt augšgalā. Te izskan, ka iepriekšējās Saeimas komisija ir vilkusi visu garumā un neko nav izdarījusi, bet paši atceraties, ka bija neiespējami vienoties par katru sīkāko likumprojekta punktu. Protams, ir jāskatās, kā ir Igaunijā, kā Lietuvā, bet jātiek skaidrībā par to, kas mums pašiem ir vajadzīgs. Pašlaik, lietojot Siliņa kunga terminoloģiju, mums ir daudz mazu (varbūt pat labu) ierīču, kas vāji saskaņotas savā starpā.”
Deputāts Jānis Strazdiņš, kurš Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju vadīja iepriekšējā Saeimā, izprovocēts ar runām par komisijas bezdarbību, atklāja pieredzētās grūtības: „Iepriekšējā Saeimā bija ļoti grūti ar šo likuma projektu, jo bija problēmas gan par valodu, gan īpašumiem, gan koledžām, un te izpaudās šī nežēlīgā savstarpējā cīņa par konkurenci, ko tikko pieminēja arī deputāts Oskars Zīds. Likuma apspriešanu vienubrīd rīkojām Sarkanajā zālē, un, piedodiet, cienītie eksperti, jūsu pašu starpā nebija nekādas saskaņotības par to, ko katra grupa gribēja! Tādēļ deputātiem izšķirties par kaut vienu bija ļoti, ļoti grūti. Tāpēc tagad aicinu jūs uz patiešām veiksmīgu sadarbību, uz to, lai darba grupās tomēr viss tiktu saskaņots un pieslīpēts tiktāl, lai nederīgos priekšlikumus, kas pēc tam nonāktu šajā politiskajā darba telpā, tomēr varētu atsijāt.”
"Iepriekšējā Saeimā bija ļoti grūti ar šo likuma projektu: problēmas gan par valodu, gan īpašumiem, gan koledžām, un arī nežēlīgā savstarpējā cīņa par konkurenci."
Viedokļu daudz un atšķirīgi. Kāds ir komisijas sēdes darba rezumējums? Kā secināja komisijas priekšsēdētāja I. Druviete, „laikam ritot uz priekšu, iespējas pieņemt labu likumu aizvien samazinās, tāpēc darbs jākoncentrē tā, lai likuma izstrāde tiktu noslēgta iespējami drīz. Jāpārņem labākā un mums piemērotākā ārvalstu pieredze, reizē saglabājot esošās sistēmas stiprās puses”.
Komisijas sēdē tika nolemts, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņu grozījumiem Augstskolu likumā rosinās noteikt līdz nākamā gada 28. februārim, savukārt Augstākās izglītības likumprojekta otrajam lasījumam tas paredzēts līdz 30. martam.
„Augstākās izglītības likuma konkrētu redakciju izstrāde notiks darba grupās un ciešā sadarbībā ar atbildīgo ministriju un nozares pārstāvjiem,” norādīja komisijas priekšsēdētāja. Viņa gan atzina, ka komisija savā redzeslokā paturēs iespēju augstākās izglītības un zinātnes nozarēm veidot vienotu likumu. Šāda prakse esot vairākās Eiropas valstīs, un komisija pie šī jautājuma varētu atgriezties pēc tam, kad būs paveikti steidzamākie darbi likumdošanas sakārtošanā.
