Likuma mērķis
Šādu likumu bija nepieciešams sagatavot, lai novērstu vai mazinātu risku personai kļūt par invalīdu, kā arī sniegtu papildu atbalstu tiem cilvēkiem, kam invaliditāte jau ir noteikta, uzsver Labklājības ministrijas (LM) speciālists J.Strebkovs.
Kopumā Invaliditātes likums reglamentē gan cilvēku ar invaliditāti, gan cilvēku ar prognozējamu invaliditāti (slimības vai traumas seku izraisīti funkcionēšanas ierobežojumi, kas bez ārstniecības un nepieciešamajiem rehabilitācijas pakalpojumiem var izraisīt invaliditāti) tiesības un pienākumus, kā arī nosaka invaliditātes un prognozējamas invaliditātes ekspertīzes organizāciju, principus un atbalsta pasākumus invaliditātes riska novēršanai vai invaliditātes seku mazināšanai.
Likums galvenokārt balstās uz trīs galvenajiem darbības virzieniem: invaliditātes profilaksi, invaliditātes ekspertīzes pilnveidošanu un invaliditātes radīto seku mazināšanu. LM pārstāvis norāda, ka tie ir atbalsta pasākumi cilvēkiem ar prognozējamu invaliditāti, jaunas invaliditātes noteikšanas sistēmas ieviešana, kā arī jauni atbalsta pakalpojumi cilvēkiem, kam invaliditāte jau noteikta.
Jauni valsts apmaksāti pakalpojumi
Likums nosaka vairākus jaunus no valsts budžeta apmaksātus pakalpojumus personām ar invaliditāti.
- Lai palīdzētu sadzīvot ar jauno situāciju tām ģimenēm, kurās bērnam invaliditāte tiek noteikta pirmo reizi, bērns un viņa vecāki no 2011. gada 1. janvāra varēs saņemt valsts apmaksātas psihologa konsultācijas.
- No nākamā gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim cilvēkiem ar pirmās grupas redzes invaliditāti līdz 10 stundām nedēļā būs pieejami bezmaksas asistenta pakalpojumi pašvaldībā.
Tiesa gan, šos pakalpojumus varēs saņemt tikai tie cilvēki ar redzes invaliditāti, kuri nesaņem valsts pabalstu cilvēkam ar invaliditāti, kam nepieciešama kopšana. Pēc J.Strebkova domām, minētie pakalpojumi ir ļoti nozīmīgi, jo tie būtiski atvieglos to cilvēku ar redzes invaliditāti ikdienu, kuri nedzīvo ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās. Tāpat tie uzlabos iekļaušanos sabiedrībā, jo veicinās viņu nodarbinātību un iespēju iegūt izglītību.
- No 2011. gada 1. septembra cilvēki ar dzirdes traucējumiem varēs izmantot surdotulka pakalpojumus izglītības iestādēs.
Tos līdz 480 akadēmiskajām stundām viena mācību gada laikā profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības un augstākās izglītības programmas apgūšanai saņems cilvēki, kuriem dzirdes traucējumi nav kompensējami ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Šie pakalpojumi būs pieejami tādā gadījumā, ja, pamatojoties uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) ieteikumu, individuālajā rehabilitācijas plānā būs noteikta surdotulka pakalpojuma nepieciešamība.
- No 2012. gada 1. septembra cilvēkiem ar invaliditāti vai bērniem nodrošinās asistenta pakalpojumus izglītības iestādēs.
Šos pakalpojumus pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai varēs saņemt vispārējās pamatizglītības, profesionālās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās vidējās izglītības iestādēs. Tie domāti cilvēkiem ar I vai II invaliditātes grupu vai bērnam ar invaliditāti, kuram, pamatojoties uz VDEĀVK ieteikumu, individuālajā rehabilitācijas plānā ir noteikta asistenta pakalpojuma nepieciešamība.
- No 2013. gada 1. janvāra asistenta pakalpojumi pašvaldībā būs pieejami cilvēkiem ar I vai II invaliditātes grupu, t.sk. redzes invaliditāti, un bērniem no 7 līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti.
Šāda iespēja būs tādā gadījumā, ja, pēc VDEĀVK ieteikuma, individuālajā rehabilitācijas plānā viņiem būs noteikta asistenta pakalpojuma nepieciešamība. Atkarībā no cilvēka veselības stāvokļa un sociālām aktivitātēm šos pakalpojumus varēs izmantot līdz 40 stundām nedēļā.
- No 2013. gada 1. janvāra valsts nodrošinās surdotulka pakalpojumus tiem cilvēkiem, kuriem dzirdes traucējumi nav kompensējami ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.
Lai nodrošinātu saskarsmi ar citām juridiskām un fiziskām personām, tie paredzēti līdz 10 stundām mēnesī.
Individuālais rehabilitācijas plāns
J.Strebkovs uzsver, ka rehabilitācijas procesa efektīvākai nodrošināšanai katram cilvēkam ar prognozējamu invaliditāti atbilstoši VDEĀVK ieteikumiem ārstējošais ārsts izstrādās individuālo rehabilitācijas plānu. Tas ir attiecīgajam cilvēkam paredzēts optimāls pasākumu komplekss, kurā noteikti gan īstermiņa, gan ilgtermiņa rehabilitācijas mērķi, gan iekļauti ārstēšanas, medicīniskās, sociālās un profesionālās rehabilitācijas pasākumi ar īstenošanas termiņiem. Tie paredzēti cilvēka funkcionēšanas spēju saglabāšanai, uzlabošanai vai atjaunošanai, tādējādi novēršot invaliditātes iestāšanos. LM pārstāvis norāda – plāna izstrāde ir obligāta!
Turklāt ārstējošā ārsta pienākums būs ne tikai savlaicīgi izstrādāt minēto plānu, bet arī kontrolēt tā izpildi. Pēc plānā noteikto pasākumu īstenošanas ārstējošais ārsts nepieciešamības gadījumā personu nosūtīs uz atkārtotu invaliditātes ekspertīzi. Vienlaikus J.Strebkovs informē, ka saskaņā ar individuālajā rehabilitācijas plānā norādīto cilvēkam ar prognozējamu invaliditāti ir tiesības prioritāri saņemt no valsts budžeta apmaksātus ārstniecības, kā arī sociālās un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus.
"Likums nosaka vairākus jaunus no valsts budžeta apmaksātus pakalpojumus personām ar invaliditāti. "
Savukārt cilvēkam ar invaliditāti individuālo rehabilitācijas plānu izstrādās un tā izpildi kontrolēs pašvaldības sociālais dienests. Minētā plāna izstrādes nepieciešamību noteiks VDEĀVK.
Abos minētajos gadījumos gan cilvēkam ar prognozējamu invaliditāti, gan cilvēkam ar invaliditāti ir pienākums arī pašam piedalīties minētā plāna izstrādē un tā īstenošanā, uzsver J.Strebkovs. Tā, piemēram, rūpēties par savu veselību, izpildīt speciālistu norādījumus. Tajā pašā laikā cilvēkiem ar prognozējamu invaliditāti un cilvēkiem ar invaliditāti ir tiesības rakstiski atteikties no individuālā rehabilitācijas plāna īstenošanas. Šādā gadījumā cilvēki ar prognozējamu invaliditāti nevarēs saņemt valsts apmaksātos ārstniecības, sociālās un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Invaliditātes noteikšana
Lai gan trīs invaliditātes grupas valstī saglabāsies arī pēc 2013. gada 1. janvāra, jaunajā likumā ir mainīta invaliditātes noteikšanas sistēma, atzīst LM pārstāvis. Tas nozīmē, ka no 2011. gada 1. janvāra bērniem līdz 18 gadu vecumam invaliditāti noteiks bez iedalījuma grupās. Šobrīd invaliditāti bez iedalījuma grupās nosaka bērniem līdz 16 gadu vecumam.
Līdz 2012. gada 31. decembrim izmaiņas neskars cilvēkus darbspējas vecumā, jo viņiem saglabāsies esošā invaliditātes noteikšanas sistēma. Savukārt no 2013. gada 1. janvāra invaliditāti viņiem noteiks pēc Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijā (SFK) noteiktajiem principiem. Šiem cilvēkiem funkcionālo spēju ierobežojumu un to radīto darbspēju zaudējumu izvērtēs procentos. Proti, viņiem I, II vai III invaliditātes grupu noteiks, ja darbspēju zaudējums attiecīgi būs 80–100%, kas ir ļoti smaga invaliditāte, 60–79% - smaga invaliditāte un 25–59% apmērā – mēreni izteikta invaliditāte.
"Katram cilvēkam ar prognozējamu invaliditāti atbilstoši VDEĀVK ieteikumiem ārstējošais ārsts izstrādās individuālo rehabilitācijas plānu. "
J.Strebkovs norāda, ka izmaiņas attieksies arī uz cilvēkiem pensijas vecumā. Tās paredz, ja šie cilvēki invaliditātes ekspertīzi veiks atkārtoti, viņiem no 2011. gada 1. janvāra to saglabās arī gadījumā, ja funkcionēšanas ierobežojumi būs saistīti ar vecuma izraisītām pārmaiņām organismā.
Savukārt no 2013. gada 1. janvāra cilvēkiem pensijas vecumā veiks pirmreizēju invaliditātes ekspertīzi un noteiks I, II vai III invaliditātes grupu, kā arī nepieciešamos atbalsta pasākumus arī tādā gadījumā, ja funkcionēšanas ierobežojumi būs saistīti ar vecuma izraisītām pārmaiņām organismā. Pašreiz šādos gadījumos invaliditātes ekspertīzi neveic.
Invaliditātes ekspertīze
Prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīzi veic Latvijas pilsonim, nepilsonim, Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonim vai viņa ģimenes loceklim, kas legāli uzturas mūsu valstī, ārzemniekam, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā, cilvēkam, kam piešķirts bēgļa statuss un ir saņemta uzturēšanās atļauja, vai viņa ģimenes loceklim.
Cilvēks, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja Latvijā, var veikt prognozējamas invaliditātes un invaliditātes ekspertīzi, ja viņam ir tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, mūsu valstī ir piešķirts alternatīvais statuss, viņš ir alternatīvo statusu ieguvuša cilvēka ģimenes loceklis, viņam ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss, ir termiņuzturēšanās atļauja saistībā ar zinātniskās darbības veikšanu vai arī viņam ir piešķirts cilvēku tirdzniecības upura statuss.
Tā kā invaliditātes ekspertīzi veic un nosaka VDEĀVK, visus ar invaliditātes ekspertīzes noteikšanu saistītos izdevumus sedz valsts, atgādina J.Strebkovs. Izvērtējot cilvēka funkcionēšanas ierobežojumus, VDEĀVK invaliditāti nosaka uz noteiktu (no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem pieaugušajam, bet bērnam, kurš nav sasniedzis 18 gadus, līdz tā sasniegšanas dienai) vai atkārtotas ekspertīzes termiņu (uz mūžu). Arī darbspēju zaudējumu procentos nosaka vai nu no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem, vai uz mūžu.
Savukārt prognozējamu invaliditāti nosaka uz termiņu no 6 mēnešiem līdz 1 gadam.
Prognozējamu invaliditāti, invaliditāti un darbspēju zaudējumu cilvēkam nosaka ar dienu, kad viņš ir iesniedzis attiecīgu iesniegumu, vai ar to dienu, kad ārvalstīs izsniegta E213 veidlapa „EEZ detalizēts medicīniskais ziņojums”.
