Jaunajā vietā Laila strādāja fermā un par to dabūja dzīvokli ciema centrā. Bērnus ņēma līdzi uz fermu un abi mammai palīdzēja darbos, cik nu mazi bērni to var darīt. Apkārtējiem Lailas bija žēl. Turpat netālu dzīvoja kupla un strādīga ģimene. Tajā viens no dēliem bija neprecēts. Visi Lailai teica, ka viņš ir labs puisis, strādīgs, no labas ģimenes. Turklāt gatavs Lailu ņemt ar diviem maziem bērniem pūrā. Lai taču padomājot, ka bērniem vajadzīgs tēvs. Laila padomāja un apprecējās ar labo puisi. No sākuma tiešām viss gāja lieliski, bet tad jaukais puisis sāka dzert. Gals šīm attiecībām pienāca dienā, kad jaukais puisis Lailu piekāva un spārdīja ar kājām. Kad viņš izgāja ārā uzpīpēt un atpūsties, Laila aizslēdza durvis. Viņš par sodu izsita visus logus, lai arī ārā bija drēgns vēls rudens. Laila to uztvēra ļoti neadekvāti, jo bija sestajā gaidību mēnesī ar abu dvīnītēm. Viņa nolēma bēgt vēlreiz.
Ar četriem bērniem bija daudz grūtāk kā ar diviem. Turklāt sākās juku laiki. Laila strādāja kādā mājražotāju kombinātā un adīja. Mazās dvīnes pieskatīja “lielie” bērni. Lailas dēlam bija 7 gadi un viņš ar lielu somu pāris reizes nedēļā brauca uz kombinātu nodot adījumus un saņemt dzijas. Viņš veda mammai arī nopelnīto naudiņu. Viņš mazajām māsām mainīja un mazgāja autiņus, jo "pamperi" tad līdz Latvijai vēl nebija nonākuši. Mamma pa to laiku tikai adīja un adīja. Kombināts bankrotēja, un Laila meklēja citu darbu, līdz to atrada Rīgā. Katru rītu viņa divas stundas brauca uz Rīgu, strādāja 10 stundas un vakarā brauca atpakaļ. Autobusa no tuvākās pilsētas vakarā vairs nebija, un 12 kilometrus viņa gāja kājām. Laila cēlās četros un tika gulēt divpadsmitos. Pēc pāris mēnešiem viņa saprata, ka vairs nevar tā izturēt.
Laila sāka kārtot dzīvokļa maiņu. Tā kā viņa ar laiku bija kļuvusi aizdomīgāka un cilvēkiem neuzticējās, tad maiņu kārtoja ar pašvaldības atbalstu un dzīvokli sameklēja pašvaldības mājā ar domu, ka kādreiz īres tiesības varēs pārvērst īpašuma tiesībās. Viņu tik un tā piemānīja, vienlaikus izsniedzot atļauju kādam turīgam cilvēkam visu māju privatizēt. Lailai visi teica, ka viņai ir tiesības mājā dzīvot un tiesā viņai ir lielas iespējas uzvarēt, taču jaunā īpašnieka bruņotie apsargi bija pietiekams arguments, kāpēc Laila ar saviem četriem bērniem mājā tā arī neievācās. Naudas tiesai Lailai vienkārši nebija, jo to viņa bija ieguldījusi darījumā. Viņa sēdēja pašvaldībā tik ilgi, kamēr dabūja mazu istabiņu sociālajā mājā. Lailas tēvs bija atguvis vectēva māju un zemi, taču Lailai viņš neko nedeva, jo pašam bija jānodrošina vecumdienas. Un pareizi viņš darīja, jo taupīgi dzīvojot (mēreni pļēgurojot un nestrādājot), mantojuma tik un tā pietika tikai 15 gadiem.
Laila turpināja strādāt vairākos darbos, un abas jaunākās meitas pēc skolas gāja pieskatīt citu sieviešu mazos bērnus, pretim saņemot naudiņu. Vecākā meita aizbrauca dzīvot pie kādas radinieces no tēva puses, apmaiņā pret kopšanu saņemot solījumu pārrakstīt dzīvokli. Dēls gribēja satikt savu tēvu un bija ļoti laimīgs par šo tikšanos, jo tā viņam atklāja citas dzīves iespējas. Proti, cilvēks var ne tikai strādāt, bet arī nestrādāt un pavadīt dzīvi patīkamā reibulī. Pie mammas un mazajām māsām viņš neatgriezās. Puisi nevar par to nosodīt, jo viņam taču nebija bijis īstas bērnības ar bezrūpīgu dzīvi.
Arī jaunākās meitas vilināja garām slīdošās pasaules iespējas. Vecākā no dvīnēm atklāja, ka vieglāk ir dzīvot uz vīriešu rēķina. Tā varēja iegūt daudz vairāk labuma un bez īpašām pūlēm. Jaunākā māsa savukārt iepazinās ar jauku vīrieti, tālbraucēju šoferi, kuru aizkustināja jaunās meitenes dzīvesstāsts, un viņš piedāvāja viņai parādīt Eiropu. Viņa nekur ārpus Latvijas vēl nebija bijusi savos 18 gados. Atgriezās viņa jau gaidībās, bet tās vairs neietilpa jaukā šofera plānos. Arī otra dvīne drīz paziņoja par “kļūdu” auglības kontrolē, un Laila, kura bija sākusi atsperties, nokļuva savas dzīves problēmu sākuma punktā. Viņa ļoti priecājās par mazmeitiņām. Vecākā dvīne bērnu atstāja mammai pavisam, un abas meitenītes ar krūti baroja jaunākā māsa. Kad vecmāmiņa izcīnīja bērna tēva alimentus, vecākā dvīne bērnu paņēma pie sevis, jo skaidra nauda vienmēr noder. Nākamo reizi bērnu atveda pēc trīs mēnešiem, un meitenīte vairs nerunāja un nestaigāja. Laila redzēja arī zilumus uz ķermenīša. Ārsts teica, ka viņai ir neārstēts vienas kājiņas un rociņas lūzums. Laila kopš tā laika cīnās pret meitu par aizbildniecības tiesībām. Meita ir gudra un visiem speciālistiem stāsta, ka viņas māte ir "ku-kū". Speciālisti tam tic. Kad mazā atsākusi runāt, viņa stāsta par onkuļiem, kas ar mammu vārtās pa gultu un tad iet projām. Bet meitenīte runā ļoti neskaidri, un tikai vecmāmiņa un tante saprot, ko viņa saka. Citiem tam nav laika.
Laila sāka slimot un vairs nevarēja noturēt rokā slotu. Jaunākā dvīne aizbrauca peļņā uz Dāniju. Visu naudu meita krāja labākai dzīvei, bet Laila piepelnījās ar tulkojumiem un fiziski vieglākiem darbiņiem. Ar to pietika iztikšanai viņai un mazmeitai. Meita no sakrātā sūtīja tikai izņēmuma gadījumos. Lailai bija meitas bankas karte, caur to viņa izņēma bērna naudu. Vienreiz konts nobloķējās un tad valsts naudu pārtrauca pārskaitīt. Laila lūdza, vai tomēr nevarot izmaksas atjaunot, jo konts ir tas pats vecais. Taču kārtība ir kārtība un meitai bija jābrauc pašai vai jāraksta pilnvara. Laila atmeta ar roku, jo pilnvara un tulkošana vai lidmašīnas biļete maksā vairāk kā ģimenes pabalsts. Vienu lietu Laila tobrīd beidzot saprata skaidri – valstij viņa un viņas bērni nav vajadzīgi. Meita Lailu jau bija aicinājusi pārcelties uz Dāniju, bet kāds pavediens viņu bija turējis ciet.
Tagad viņas visas ir Dānijā, aizbraucot uz neatgriešanos. Lailas meita pirmajā gadā Dānijā bez sākotnējām valodas zināšanām bija nopelnījusi naudu, kuras pietika vienistabas dzīvoklīša iegādei. Laila teica, ka tas ir savādi, jo viņa, strādājot visu mūžu, nebija tikusi tālāk par mazas istabiņas īres tiesībām. Turklāt meitene no sākotnēji nelegālā darba ātri bija tikusi līdz diviem legāliem darbiem un maksāja nodokļus. Laila nodokļus nemaksāja, bet tik un tā viņai knapi pietika izdzīvošanai. Nezinu, kā Lailai Dānijā tagad klājas. Viņa aizbrauca ar pārliecību, ka sliktāk kā Latvijā nevar būt.
Latvijas bērnu un ģimenes lietu ministrs par Lailas gadījumu un līdzīgiem teica sekojošus vārdus: "Es domāju, tas ir tāds pastāsts. [..] Tur parādās dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas ir bankrotējuši savās attiecībās un kuras diemžēl turpinās nākamajā paaudzē. Vecmamma, kurai ir divas meitas, 18 gados abas tiek pie bērniem, atstāj vecmammai, un viss atkal turpinās. Beigās secinājumi, ka problēmas ir attiecībās, ka mēs par maz runājam par seksu un ka pie visa vainīga ir valsts, kas neatbalsta šīs nepilnvērtīgās ģimenes. (..) Parastiem pāriem jau nav problēmu, ja viņi savu draudzību vai savienību nav legalizējuši oficiālā laulībā. Nekas jau no tā nemainās, izņemot to, ka tad, kad šķiras, ir pagrūti ar īpašumiem un tamlīdzīgi. [..] Attiecībā uz bērnu interesēm, bērnu aizsardzību, palīdzību nav nekādas starpības, vai dzīvo reģistrētā laulībā vai ne. [..] Taču pētījumi pasaka — reģistrētā laulībā dzīve ir stabilāka, un tas ir modelis, ko vajadzētu veicināt." (Diena, 2008. gada 23. maijs) Es nezinu, ko par to ministra teikto piebilstu stāstā figurējošo bērnu tēvi. Man labpatīk iedomāties, ka viņi piekrītoši māj ar galvu un piedzied “Aleluja!”
