Latvijas un Padomju Krievijas attiecības pēc miera līguma parakstīšanas
Pēc Neatkarības kara noslēguma 1920. gada 11. augustā Latvijas Republikas attiecības ar Padomju Krieviju joprojām palika sarežģītas. To izraisīja Padomju Krievijas agresīvie ārpolitiskie mērķi, kas izpaudās miera līguma nosacījumu nepildīšanā (Latvijas pusei atdodamo īpašumu un kompensāciju izmaksu kavēšana u. c.), Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvju pilnvaru un pat imunitātes neievērošanā, represijās pret Latvijas pilsoņiem, kā arī pastāvīgi agresīvajā attieksmē uz robežas ar Latviju.
Padomju Krievijas valdība pēc uzvaras Pilsoņu karā un sava stāvokļa nostiprināšanas zemē šajā laikā turpināja Komunistiskās partijas ārpolitisko mērķu (primāri – “vispasaules proletariāta revolūcijas” izraisīšana) noteikto politiku. Tā bija vērsta uz sava iespaida palielināšanu Eiropā un pasaulē, ko tābrīža situācijā varēja realizēt ne tikai ar atklāti agresīviem soļiem (kā, piemēram, uzbrukums neatkarīgajai Gruzijas Republikai un tās patstāvības iznīcināšana 1921. gadā), bet arī šķietami miermīlīgiem diplomātiskiem soļiem, cenšoties vienlaikus kāpināt savu starptautisko nozīmi un panākt sev izdevīgu stāvokli attiecībās ar kaimiņvalstīm.
Tieši ar to izskaidrojams 1922. gada jūnijā Padomju Krievijas Ārlietu tautas komisariāta izteiktais priekšlikums Polijai, Somijai, Latvijai un Igaunijai savstarpējās sarunās panākt atbruņošanos un neuzbrukšanas līgumu parakstīšanu. Pēc vairākām apspriedēm minēto Baltijas valstu pārstāvji izšķīrās pieņemt šo priekšlikumu. Lielā mērā to noteica starptautiskā situācija. 1922. gada 16. aprīlī uz Ženēvas konferenci uzaicinātās un ar sarunām neapmierinātās Vācijas un Padomju Krievijas delegācijas netālajā Rapallo noslēdza vienošanos par diplomātisko attiecību atjaunošanu, kas kļuva par pamatu abu pēc Pirmā pasaules kara no starptautiskās darbības zināmā mērā atstumto valstu noteiktam tuvināšanās procesam saimnieciskajā un arī militārajā jomā.
Vienošanās izraisīja ievērojamu nemieru Eiropā (galvenokārt Rietumu lielvalstīs un Polijā). Ar lielām bažām Rapallo noslēgto līgumu uztvēra arī Baltijas valstu valdības, kuras sāka meklēt politiskā līdzsvara un savas drošības saglabāšanas ceļus jaunajā situācijā. Tādēļ bez īpašas kavēšanās tika pieņemts Padomju Krievijas priekšlikums apspriest bruņošanās ierobežošanas jautājumu starptautiskā līmenī.
Atbruņošanās konference Maskavā
1922. gada 2. decembrī Maskavā sākās Atbruņošanās konference, kurā bez iepriekš minēto valstu delegācijām piedalījās arī Padomju Krievijas uzaicinātie Lietuvas pārstāvji (stāvokli sarežģīja Lietuvas īpašais stāvoklis reģionā – tai nebija kopējas robežas ar Padomju Krieviju, tā atradās faktiskā kara stāvoklī ar Poliju, un šis konflikts lielā mērā noteica no pārējām Baltijas valstīm atšķirīgo Lietuvas politiku attiecībās ar Krieviju un Vāciju).
Latviju konferencē pārstāvēja bijušais sūtnis Padomju Krievijā (1920–1921), Saeimas priekšsēdētāja biedrs Jānis Vesmanis, ārlietu ministra biedrs Voldemārs Salnais, Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta direktors Vilis Šūmanis, Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieka pirmais palīgs, pulkvedis Kārlis Ramats un Latvijas sūtniecības Maskavā II šķiras sekretārs Arnolds Tomsons.
Konferencē Maskavā padomju puse izvirzīja priekšlikumu četras reizes samazināt dalībvalstu bruņotos spēkus, taču neparedzēja kara flotes un bruņojuma ražošanas samazinājumu (abi komponenti no dalībvalstīm bija vienīgi Padomju Krievijā), kā arī nevēlējās attiecināt skaita samazināšanu uz Padomju Baltkrievijas un Padomju Ukrainas armiju. Baltijas valstis, kuru vienotību ievērojami apgrūtināja Lietuvas delegācijas atbalstošā attieksme pret padomju puses prasībām (Lietuvas konflikta ar Poliju dēļ), pieprasīja vispirms noslēgt neuzbrukšanas līgumus, taču Padomju Krievija nevēlējās to darīt. Tādējādi 10 dienas ilgušās sarunas Maskavā beidzās faktiski bez rezultātiem.
Situācija uz robežas
Turpmāk publicētais ziņojums sniedz nozīmīgu informāciju arī par situāciju uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas. Beidzoties karam ar Padomju Krieviju 1920. gada vasarā, tās iedzīvotāji centās maiņas ceļā iegūt savā valstī trūkstošās pārtikas preces (galvenokārt vārāmo sāli un alkoholu, pretī dodot linus un dārgmetāla izstrādājumus) no Latvijas iedzīvotājiem un karavīriem. Rezultātā gar robežu Latvijas pusē izveidojās īpaši maiņas punkti.
Tomēr pastāvošā kārtība neapmierināja Latvijas varas iestādes, jo robežsargi praktiski vairs nekontrolēja robežu. Tāpēc 1921. gadā Finanšu ministrija gar robežu ierīkoja īpaši norobežotus muitas laukumus, kuros privātpersonas vai organizācijas drīkstēja nopirkt tiesības atvērt veikalus tirdzniecībai ar Krievijas iedzīvotājiem (tajos ienākušās preces, ar kurām valstij bija monopoltiesības tirgoties, bija jānodod par noteiktām cenām).
1922. gadā izveidojās akciju sabiedrība “Robežtirdzniecība”, kura pierobežā kontrolēja apmēram 200 šādu veikalu. Tomēr stāvoklis uz robežas ar Padomju Krieviju palika nedrošs. 1923. gada janvāra sākumā Latvijas valdība bija spiesta kārtējo reizi iesniegt no četrām padomju republikām iepriekšējā gada decembra beigās izveidotajai Padomju Savienībai protesta notu saistībā ar to, ka pēdējā laikā no robežas otras puses bija apšaudīti Latvijas robežsargu posteņi un Latvijas robežstabi, uz Krieviju ar varu aizvesti vairāki latviešu robežsargi, Latvijā pastāvīgi iebruka bandas, kuras aplaupīja vietējo iedzīvotāju saimniecības vai robežas tuvumā esošos maiņas punktus (Latvijas robežsargi nedrīkstēja sekot bandām padomju teritorijā).
Tāpat kā iepriekšējās protesta notās, arī šajā Latvijas valdība izteica prasību spert soļus tamlīdzīgu parādību novēršanai uz robežas, taču jūtamu seku tam nebija (februāra sākumā notika kārtējais uzbrukums maiņas punktam Latvijā – Kripinas sādžā Ludzas apriņķī). Janvāra vidū PSRS vērsās pie visām savām robežvalstīm Eiropā ar priekšlikumu slēgt maiņas punktus pierobežā “kā nevajadzīgus”. Tomēr maiņas punkti pilnībā tika likvidēti pēc padomju puses pieprasījuma tikai 1924. gada beigās.
Tādējādi Vilis Šūmanis tālāk publicētajā dokumentā sniedz nozīmīgu liecību par stāvokli Latvijas un Padomju Krievijas pierobežā, no ārzemnieka skatpunkta raksturo stāvokli Padomju Krievijā tā dēvētās Jaunās ekonomiskās politikas – Nepa (krievu valodā – Novaja ekonomicheskaja politika) – uzplaukuma laikā, kā arī ataino Latvijas Ārlietu ministrijas nostāju pret Padomju Krievijas un Vācijas attiecībām.
Vilis Šūmanis (1887–1948) bija diplomāts, kurš kopš 1919. gada ieņēma dažādus amatus Latvijas Ārlietu ministrijā. 1924. gadā tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā; 1926. gadā – Francijā, Spānijā un Portugālē, ar sēdekli Parīzē; 1933. gadā – Somijā, bet 1938. gadā – Igaunijā. Tautu Savienības veicināšanas biedrības un Latviešu un franču tuvināšanās biedrības biedrs. Miris emigrācijā 1948. gada 27. oktobrī Cīrihē.
Ārlietu ministrijas arhīvs.
Jaunieceltā Latvijas Republikas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Igaunijas Republikā Viļa Šūmaņa (priekšplānā) ierašanās un sagaidīšana Tallinā. Igaunija, 1938. gads, autors A. Kalms.
LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Turpinājumā Viļa Šūmaņa ziņojums bez redakcionālām satura izmaiņām (izņemot apakšvirsrakstus).
Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta direktora Viļa Šūmaņa 1923. gada 5. janvāra ziņojums par braucienu uz Atbruņošanās konferenci Maskavā
Uz robežas pie Zilupes
Braucot uz Maskavu, cerēju gūt tur daudz interesantu novērojumu un jaunu iespaidu vienīgajā komunistiskajā valstī. Lielinieciskajā Krievijā nebiju bijis, jo pēc 1917. gada marta revolūcijas visu laiku esmu nodzīvojis Latvijā. Pēc vienas nakts brauciena mūsu vilciens pienāk Zilupē, kur drīz pēc tam ierodas arī lielinieku lokomotīve ar pāris pasažieru un vienu dienesta vagonu. No pēdējā izkāpj apmēram 20 vīri – vilciena brigādes ļaudis – ar maišeļiem un kurvjiem rokās un nozūd tuvējā Zilupes sādžā.
Gaidīšanas laiku izmantoju pierobežas dzīves novērošanai. Pastaigājoties pa Zilupes galveno ielu, gar abām pusēm redz veikalu pie veikala, pār kuriem rēgojas izkārtnes latviešu un krievu valodā, bieži ļoti izķēmotā veidā; it īpaši starp latviešu uzrakstiem gadās sevišķi komiski. Pēc veikalu īpašnieku vārdiem spriežot, lielais vairums arī te atrodas žīdu rokās, bet pa starpām labākos namos redz arī vienu otru pazīstamu Rīgas tirdzniecības sabiedrības filiāli; dažā namā ir pat 3–4 veikali.
Galvenā iela Zilupē. Redzami zirgu pajūgi. Foto atklātne. Ludzas apriņķis, 1926. gads, autors nav zināms.
LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
No pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, ka samērā nelielā Zilupes sādža viena pati nevar nodrošināt eksistenci šādam vairumam lielu un mazu veikalu. Kā liekas, sādža ir pārpildīta ar iedzīvotājiem, un dzīvokļu krīze mazajā Zilupē arī nav sveša lieta. Pagājušo vasaru, kā var redzēt, sādžā ir notikusi liela būvēšanās, turklāt jaunie nami atšķiras ar savu plašumu un eiropeisku ārējo izskatu. Pa sādžas galveno ielu notiek liela kustība, visbiežāk redz piebraucam pie kāda veikala 2–3 latgaliešu laucinieku ragavas, kuras piekrauj ar smagām kastēm. Tie ir attālāko maiņas punktu pievedēji, kuri ierodas Zilupē pēc mantām, lai tās pie dienas gaismas novestu zināmā vietā, no kurienes nakts laikā iet pāri pār Krievijas robežu.
Pateicoties mūsu muitas ierēdņiem, mums izdevās apskatīt tādu maiņas punktu pie pašas Zilupes stacijas. Punkts atrodas kādā šķūnī, kura vienā galā ierīkots neliels kantoris, visa pārējā telpa piekrauta ar lieliem preču krājumiem un izskatās pēc universālā veikala.
Tur var visu ko atrast, sākot no modes lietām un apģērbiem un beidzot ar cirvjiem un lāpstām, sevišķi stipri reprezentēts spirts un Rīgas liķieri.
Kastes ar muitas plombēm kā eksportpreces (bez akcīzes) stāv sakrautas lielos daudzumos no visādām pazīstamām un nepazīstamām Latvijas liķieru un šņabju firmām. Tirdzniecība še notiek tādā veidā, kā tas pieņemts starp vecām un labi pazīstamām “kundēm”. Bez kādas kaulēšanās pircējs sev atkrauj vajadzīgās preces, pēc tam nozūd nelielajā kantorītī, kur aiz slēgtām durvīm notiek norēķināšanās. Alkoholiskie dzērieni un no ārzemēm ievestās preces krieviem iznāk stipri lētākas nekā mums, jo no viņiem neņem akcīzi un ievedmuitu.
Kā naudas līdzeklis Zilupes punktā agrāk figurējis zelta rublis, tagad turpretim zelts no Krievijas vairs nenākot un visa norēķināšanās notiekot sudraba naudā. Viens pats Zilupes maiņas punkts izdod katru dienu preces, kuru kopīgais ekvivalents iztaisa ap 10 pudu sudraba naudā. Starp sudraba rubļiem dažkārt atrodamas numismātiskas raritātes, kuru vecums sniedzas bieži pie 200 gadiem. Attālākos maiņas punktos kā ekvivalents visvairāk figurē lini un ādas. Vislielākā noiešana Latvijas precēm esot alkoholiskiem dzērieniem, Amerikas kviešu miltiem un dažām galantērijas precēm. Lielākais vairums preču ir tiešas konsomācijas artiķeļi; mājsaimniecībai noderīgie darba rīki daudzuma ziņā skaitās pie otrās jeb trešās kategorijas. Tikai pēdējā laikā krievu zemnieki sākuši vērsties maiņas punktos ar pieprasījumiem pēc mākslīgiem mēsliem.
Šis sīkais Zilupes apraksts vislabāk apgaismo Krievijas patreizējo ekonomisko stāvokli, kaut arī miniatūri. Tas norāda, ka krievu saimniecība, ko arī par viņu nerakstītu, vēl arvien iet uz leju.
Maz pamazām tiek realizēti vecie ietaupījumi, iegūstot to vietā ikdienas patēriņa priekšmetus. Ja vienā vienīgā Zilupes punktā katru dienu pārnāk pār robežu 10 pudu sudraba, tad var iedomāties, cik tas iztaisa uz visas Krievijas rietumu robežas.
Zilupes dzelzceļa stacijas ēka. Zilupe, 1920.–1929. gads, autors nav zināms.
LNA Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.
Pēc vairāku stundu stāvēšanas mūsu vagonu pieāķēja pie krievu lokomotīves. Pirms vilciena aiziešanas lokomotīve ar trīskārtīgiem gariem svilpieniem aicina kopā vilciena brigādi, kura izklīdusi pa tuvējo sādžu. Pamazām dzelzceļnieki, apkrāvušies ar lieliem maisiem, kurvjiem un kastēm, sāk lasīties savā vagonā. Nākamā pieturas vieta ir 3–4 verstis no Zilupes uz pašas robežas, tur izkāpj mūsu robežsargi un iekāpj lielinieku amata personas. Zilupes rajonā robeža jau galīgi
Izbūvēta, robežas joslas platums ir apm[ēram] 10 asis, vienā pusē atrodas latviešu un otrā – krievu betona robežas stabs.
Lai gan no Krievijas esam šķirti vēl nepilnus 4 gadus, tad tomēr man jāsaka, ka pirmā krievu parādīšanās uz robežas ir kaut kas ļoti svešs un ilgi neredzēts.
Pirmais vagonā parādās kāds vietējais Krievijas robežas komisārs, pēc tautības latvietis, sarkanās biksēs, vecā tipa krievu armijas mētelī ar raibiem uzšuvumiem uz krūtīm un drēbes kasku ar smailu seksti galvā. Mētelis ar raibiem uzšuvumiem uz krūtīm un piedurknēm un kaska ar smailu galvu un sarkanu zvaigzni priekšā ir tagadējā krievu armijas uniforma. Tā kā mums ir līdzi no krievu sūtniecības ieteikšanas raksts uz robežas, tad visa procedūra norisinās ļoti vienkārši un, var teikt, ar zināmu laipnību.
Tuvējā dienesta vagonā pa tām starpām dzirdama liela lamāšanās un bļaustīšanās, un pirmajā krievu piestātnē ar lielu sparu no vagona platformas nolaižas viens pēc otra 2 krievu brigādes amata vīri ar savām kastēm un kurvjiem un nozūd dzelzceļa grāvja dziļajā sniegā. Jādomā, ka šie ir iesācēji kontrabandas lietās, kuri vēl nezina īstos paņēmienus pret robežas administrācijas lielo bardzību. Pirmā lielākā krievu stacija ir Sebeža, kurā krievi izdara lielus būves darbus, domātus dažādām noliktavām un muitas iestādēm.
Mūsu vagonā ienāk muitas priekšnieks, kā domājams, vecu laiku muitnieks un korektā kārtā apprasās, vai mums neesot kas nomuitojams. Kad uzrādām robežas rekomendāciju, viņš mūs apsveic kā Krievijas viesus un laiž kārus skatus uz mūsu galdu, kur starp dažādiem gardumiem atrodas viena otra pudele.
No tālākā ceļa līdz Maskavai nav sevišķa iespaida. Dzelzceļu stacijas maz cietušas no kara, pie dažām dzelzceļu ēkām šur tur redz izlabotus logus un durvis. Pateicoties sniegam, daudz kas ir apklāts un neredzams. Pie lielākām stacijām redz zemniekus pievedam klaušu kārtā dzelzceļam malku, kuru turpat zaļu, kā mežā ņemtu, zāģē īsākos gabalos lokomotīvju kurināšanai. Ar to arī izskaidrojas vilciena gausā gaita.
Dažā vietā, vilcienam ejot, vagonu ārkārtīgi svaida no vienas puses uz otru, jo gulšņi pa daļai galīgi sapuvuši, pa daļai sašķobījušies. Pēc Nikolaja dzelzceļa līnijas, kura savieno Maskavu ar Pēterpili, otra labuma ziņā esot bij[usī] Ventspils līnija; tātad var iedomāties, kā izskatās pārējie Krievijas dzelzceļi. Lielākās stacijās redz milzums vecu lokomotīvju, kuras aizņem visas rezerves sliedes. Pasažieru stacijās redz maz, jo tagadējie augstie dzelzceļa tarifi nav Krievijas iedzīvotājiem pa spēkam. Redz lauku un miestu publiku, lielākā daļa no kuras tērpusies stipri nonēsātos kara mēteļos.
Vilciens pienāk Maskavā ar “nelielu” nokavēšanos – 4 stundas, pa kuru laiku mūsu sūtnis ar sūtniecības darbiniekiem un Krievijas ārlietu [tautas] komisariāta priekšstāvi pacietīgi sēž Ventspils stacijā, gaidīdami mūsu ierašanos. Ja kāds, braucot uz Maskavu, cerētu redzēt daudz jauna un īpatnēja komunistiska, tad viņš ļoti maldās.
Kontrasti un “ekonomikas mistērija”
Pēc maniem iespaidiem, salīdzinot tagadējo Maskavu ar to, kāda viņa izskatījās 1915. gadā, galvenā atšķirība pastāv sekojošās lietās: liela nabadzība plašākos iedzīvotāju slāņos un turpretim liela izvirtība un greznība šaurajās nepmaņu aprindās, izrakņāti trotuāri, aptašķīti nami, nodilušas, neremontētas fasādes, lielākā daļa iedzīvotāju staigā nonēsātos apavos, nodriskātās drēbēs, starp kuriem dominē novalkātie kareivju šineļi. Toties pilsētas centrā, ap Kuzņeckij most, viens otrs lepns veikals un arī publikas starpā ne mazums ļoti elegantu parfimētu un smiņķētu dāmu.
Ja kur pasaulē pastāv vislielākais kontrasts starp nabadzību un greznību, tad tas ir Maskavas centrā.
Vakaros ielas ātri paliek tukšas, nabadzīgie salien savos mājokļos, un bagātie lasās visādās izpriecas vietās, kuru, kā, piem[ēram], cabaret un café chantant’u ir pārpilnība. Lai gan šo izpriecas vietu iekšējā iekārta ļoti bieži ir diezgan primitīva un ar stipri aziātisku piegaršu, tomēr viņu apmeklētāji tur atstāj milzīgas summas, ko sev var atļauties vienīgi labi pārtikuši, bagāti cilvēki.
Interesanti atzīmēt, ka starp priekšnesumiem ne mazums tādu, kur diezgan skaidri un nepārprotami tiek izzobota padomju iekārta. Starp citu, bijām kādā varietē, kur izrāde notika žīdu žargonā un pamatīgi tika uzvilkti žīdi un viņu tagadējā visvarenība Krievijā. Pie šādām izpriecas vietām parasti dežūrē līdz plkst. 3 naktī, kad lokālus slēdz, rindām labi ormaņi (ļihači), gluži tāpat kā vecos labos laikos.
Uzkrītoša ir nabadzīgās iedzīvotāju daļas vienaldzība pret šo provocējošo, izvirtušo greznību un svaidīšanos ar naudu.
Starp bagātniekiem–uzdzīvotājiem lielākais vairums ir žīdu. Vēl pirms 2 gadiem šādus izvirtuļus būtu uz ielas izcēluši no “ļihača” un izģērbuši, bet tagad pie tā ir pierasts, un izbadējušais krievs tam nepiegriež ne mazāko vērību. Kustība uz ielām pa dienām ir ļoti dzīva un, man šķiet, pat dzīvāka nekā miera laikos, brauc automobiļi, ormaņi, vezumnieki rindām viens pēc otra. Visvairāk automobiļus lieto padomju varas vīri, bet ir arī ne mazums privātu spekulantu – nepmaņu.
Tramvaji iet kārtīgi. Cik varēju novērot, tad sniegs no ielām tiek kārtīgi novests. Vakaros pilsētas centrs pilnīgi apgaismots. Koka namus, kuru agrāk Maskavā bija daudz, tagad redz ļoti reti, grūtajos laikos tie noārdīti un izlietoti kurināmam materiālam. Pilsētas centrā saistībā ar tirdzniecības atjaunošanu diezgan daudz namu, kuri bijuši vai nu sagrauti, vai citādi izpostīti, ir remontēti.
Uz galvenām ielām redzams veikals pie veikala. Maskavas veikali atgādina Rīgas veikalus pirms 3 gadiem, kad daudzos veikalos visa prece bija redzama logos, bet plaukti bija patukši. Tomēr ar naudu Maskavā tagad visu ko var dabūt. Pārtikas preces drusku dārgākas nekā Rīgā, toties vīni stipri lētāki, degvīns Krievijā aizliegts, lai gan, maksājot krietnu naudu, to var dabūt.
Personas, kuras redzējušas Maskavu gadu un pat vēl pusgadu atpakaļ, saka, ka pa to laiku noticis liels progress uz labo pusi. Saprotams, ja kādam ienāktu prātā taisīt slēdzienus par Krievijas saimniecisko stāvokli, pamatojoties uz to, ko viņš redz un dzird Maskavā, tad iznāktu, ka Krievijas atjaunošanās un atdzīvošanās iet milzīgiem soļiem un ātri uz priekšu. Īsā laika dēļ man nebija iespējams gūt noteiktus ieskatus par Krievijas saimniecisko stāvokli, bet šķiet, ka visas pārpalikušās Krievijas bagātības tagad sakoncentrējas Maskavā, caur ko tiek radīts iespaids par dzīvu saimniecisko tempu. Katrs, kas grib dzīvot un piemēroties konjunktūrai, traucas uz centru, bēgdams no provinces, kur dažā labā vietā valda vēl kara komunisms.
Jaundibināto trestu bankrots un jēlvielu izsīkšana drīzāk liecina pretējo, t. i., Krievija joprojām, kaut arī varbūt lēnākā gaitā, vēl arvien dzīvo no veciem krājumiem un pamazām slīd uz leju.
Katrā ziņā Krievijas tagadējais ekonomiskais stāvoklis ir mistērija, par kuru dzird visdažādākās un pretējas valodas arī no pašu krievu puses.
Sabiedrotie kā dabiski Krievijas ienaidnieki
Ja saimnieciskā laukā īsā laika dēļ man neizdevās panākt noteiktus ieskatus, toties politiskā ziņā ieguvu dažus noteiktus iespaidus, par kuriem pat bija jābrīnās. Daudz un dažādi tiek rakstīts par Krievijas imperiālismu un Krievijas–Vācijas tuvināšanos, bet tas, ko redzēju Maskavā, bija man tomēr liels pārsteigums.
Šai ziņā daudz ko varēju noskaidrot vairākās ļoti konfidenciālās un tīri privātās sarunās ar kādu vācu diplomātu, kuru pazīstu no Rīgas un kurš tagad stāv ļoti tuvu Vācijas vēstniekam Maskavā grāfam Brockdorff–Rantzau. Šur tur Eiropas presē parādās ziņas par slepeniem līgumiem starp Vāciju un Krieviju, tiklab vāci, kā krievi līdz šim šādas ziņas ir demontējuši. Ja tādā kārtā jautājums par līguma eksistēšanu vai neeksistēšanu vēl nebūtu gluži noskaidrots, tad tomēr jāsaka, ka Vācijas un Krievijas politiskā tuvināšanās ir jau dzinusi tik dziļas saknes, ka pat nav no liela svara pētīt pēc šiem līgumiem.
Svarīgākais ir tas, ka abas valstis dzīvo pārliecībā par politiskās kopdarbības lietderību un nepieciešamību, un tas, pēc manas pārliecības, ir jau noticis. Ja acumirklī militāram līgumam nav nekāda reāla pamata, tad šāds līgums var rasties kuru katru brīdi, kad būs izredzes uz militāru kopdarbību.
Politiskā ziņā šī kopdarbība tiek ieturēta uz visas līnijas, to apstiprina Čičerina prasība pielaist Vāciju Lausannes konferencē un tāpat arī krievu izsacītā vēlēšanās ņemt dalību pie Mēmeles jautājuma izspriešanas. Pēc manas pārliecības, iekšēji šī kopdarbība starp Berlīni un Maskavu ir vēl daudz ciešāka un dziļāka. To pierāda Rostas izpaustie communiques presei par dažām Brockdorff-Rantzau runām un par sarunu tematu kādā nesenajā vācu vēstniecībā sarīkotajā mielastā; šīs ziņas aiz pārpratuma parādījās arī vācu presē un vēlāk aiz pieklājības tika atsauktas.
Maskavā guvu tādu iespaidu, ka Krievija Vācijā ierauga savu glābēju no tagadējā stāvokļa i saimnieciskā, i politiskā ziņā.
Vācijas draugi ir arī Krievijas draugi un otrādi. Sabiedrotie tiek uzskatīti kā dabīgi Krievijas ienaidnieki. Kad kādā privātā sarunā Krievijas Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Ļebedevs man izteica šo domu, es viņam jautāju, caur ko izskaidrojama šāda pārgrozība ieskatos pēc ilgām draudzības tradīcijām ar Franciju un Anglijas pabalstu [tā tekstā] pasaules karā, tad viņš man nekā neatbildēja, bet vēlreiz apgalvoja, ka Vācija esot vienīgā no Eiropas lielvalstīm, ar kuru Krievijai esot pa ceļam.
Šie ieskati, liekas, Maskavā ir palikuši par ikdienišķu parādību, sakāmvārdu, par kura saturu nenāk pat prātā galvu grozīt. Minētais vācu diplomāts, kuram pašam parasti nemēdz būt savu patstāvīgu ieskatu, jādomā, izteicis Vācijas vēstnieka domas, kad mūsu Baltijas valstu eksistenci pareģoja uz 10–15 gadiem, pēc kam mums būšot jāatgriežas lielās Krievijas sfērā. Šī sfēra, kā vēlāk izrādījās, bija domāta ne vien saimnieciskā ziņā, bet arī politiskā.
Baltijas valstu eksistenci pareģoja uz 10–15 gadiem, pēc kam mums būšot jāatgriežas lielās Krievijas sfērā.
Uz maniem aizrādījumiem, ka Vācija pie zināmiem apstākļiem var būt ieinteresēta Baltijas valstu pastāvēšanā un ka labu attiecību ieturēšana ar Krieviju nebūt nerunā pretim labu attiecību iespējamībai ar Baltijas valstīm, es nopratu, ka vismaz Maskavas vācu diplomātu saprašanā Baltijas valstis tiek uzskatītas kā barjera Krievijas un Vācijas tiešām robežām dažu nākotnes plānu realizēšanai.
Krievijas varas vīri ir pratuši pārliecināt Vāciju par savu milzīgo varu un bagātībām. Eiropas centrs nākotnē neesot ne Parīze, ne Londona, bet – Maskava.
Pasaules valdīšanas plāni
Krievijas milzīgais ķermenis, labi organizēts un izveidots, esot tāda vara, ar kuru neesot pa spēkam cīnīties visai pārējai Eiropai. Krievija un Vācija viena otru tik laimīgā kārtā pabalstot, ka ar abu valstu kopdarbību tikšot sasniegts kopējs ideāls. Mēs varot būt tikai laimīgi, ja ietilpsim šajā visvarenajā apvienībā. Šīs apvienības stihisko spēku dabūšot just vispirms Rietumeiropa (domāta Francija), un pēc tam, ja vajadzēšot, šis spēks varētu vērsties pret austrumiem (jādomā, angļu vara Indijā).
Augšā sacītais, bez šaubām, ir sakarsētas fantāzijas plāns, kura realizēšanai acumirklī nav redzami vajadzīgie pamati, bet tas raksturo revanche’s atmosfēru un pasaules valdīšanas plānus, kādi tagad eksistē Maskavā un uz kuriem dibinājas vācu–krievu tuvināšanās. Šo tuvināšanos es apzīmētu pirmām kārtām kā politisku, jo, ja arī pasaulei tiek stāstīts, ka Vācija Krievijā pirmām kārtām ir ieinteresēta saimnieciskā ziņā, tad tagadējie saimnieciskie apstākļi Krievijā un tāpat līdzšinējā Vācijas–Krievijas prakse ekonomiskajā laukā nekādi nevar attaisnot to intensīvo tuvināšanos un interesi, kāda starp abām valstīm pastāv. Berlīnē nav nekāds noslēpums, ka saimnieciskās ministrijas līdz pēdējam laikam izturas pret Krieviju skeptiski un nogaidoši, kamēr Auswartiges Amt’s ar Maltzahnu priekšgalā dzīvo nepārtrauktā sajūsmā par Krieviju.
Maskavā man palika tāds iespaids, ka Krievijai patlaban nav nekādu agresīvu nolūku pret mums, bet es pielaižu, ka tādas tendences var tikt veicinātas, izejot no Berlīnes, tai brīdī, kad vāciešiem tas būs izdevīgi.
Krievi apzinās savu tagadējo vājumu, un Krievijas tagadējie varas vīri ir pietiekami lieli reālpolitiķi, lai iesāktu kādu avantūru, iekams nebūs nodrošinājuši sev ārēju palīdzību.
Es pielaižu, ka krievi var uzsākt kādu avantūru uz savu risku vienīgi tai gadījumā, ja Eiropas apstākļi kādreiz tā sarežģītos, ka Krievijai rastos izredzes varas ceļā veicināt Eiropas revolūciju.
Par krievu tautas tagadējo psiholoģiju būtu jāsaka, ka nelielinieciskie krievu elementi, kuri četrus gadus bijuši nobīdīti jeb paši nogājuši no skatuves, tagad sāk atmosties un ieraudzīt to lielo postu, kādā Krievija nonākusi. Man ir tāds iespaids, it kā lielākā daļa no šiem elementiem ir atmetusi domu par drīzām iekšēji politiskām pārmaiņām Krievijā un pamazām sāk uzskatīt tagadējo valdību par Krievijas nacionālo valdību, kura līdz šim ar zināmu cieņu pratusi vai vismaz mēģinājusi aizstāvēt Krievijas valsts intereses. Šie krievu elementi, pie kuriem es pirmām kārtām pieskaitu krievu inteliģenci, ar lielu gandarījumu uzņem Krievijas atgriešanos starptautiskā dzīvē un ļoti viegli var nokļūt līdz ar Trocki un citiem Krievijas imperiālistu un hegemonijas vadoņu lomā.
Lūdzu uzskatīt avotu, no kura dabūju ziņas par Vācijas–Krievijas attiecībām un plāniem, par stingri konfidenciālu jo vairāk tādēļ, ka minētā persona ir Latvijai labvēlīga. Par Vācijas–Krievijas attiecībām, turpretim būtu ļoti vēlams informēt visas ieinteresētās vietas un darīt visu, lai jauktu Krievijas–Vācijas aliansi.
Avots: LVVA, 2575. f., 11. apr., 13. l., 417.–427. lpp. Jēkabsons, Ē. Latvijas diplomāta liecība par stāvokli uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas un Maskavā 1922. gada beigās//Latvijas Arhīvi. Nr. 1, 2003.
