Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
Pērn Latvijā tika reģistrēts mazākais jaundzimušo skaits pēdējo 100 gadu laikā, savukārt sabiedrības vecuma sastāva piramīda iezīmē tuvojošos “demogrāfisko bedri”. Lai nākotnē izvairītos no neatgriezeniskas demogrāfiskās katastrofas, jau tagad jārīkojas izlēmīgi. Par pašreizējo situāciju, tās cēloņiem un iespējamajiem risinājumiem tika spriests Demogrāfisko lietu centra rīkotajā diskusijā, kurā sabiedrība tika iepazīstināta ar šīs Pārresoru koordinācijas centra paspārnē izveidotās ekspertu sadarbības platformas izstrādāto tautas ataudzes stratēģiju “Ģimene – Latvija – 2030 (2050). Atjaunojamies!”.
Latvijas demogrāfiskajai situācijai steidzami nepieciešami drosmīgi un efektīvi ilgtermiņa risinājumi.
2021. gadā Latvijā tika reģistrēts zemākais jaundzimušo skaits gadsimta laikā. Salīdzinot ar 2016. gadu, pērn pasaulē nāca par 20,7% mazāk bērnu.
Situācijas nopietnība skaudri redzama, salīdzinot iedzīvotāju vecuma struktūru 2000. un 2022. gadā. Lai gan gadsimta sākumā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju bija vecumposmā no 10 līdz 35 gadiem, jau 2000. gadu sākumā iezīmējās problēma, ka pilnvērtīgai tautas izaugsmei ilgtermiņā trūkst bērnu vecumā no 0 līdz 10 gadiem. Tobrīd situāciju vēl varēja raksturot kā daudzsološu – ar nosacījumu, ka reproduktīvajā vecumā esošā sabiedrības daļa izvēlas radīt bērnus.
Avots: Centrālā statistikas pārvaldes statistisko datu krājums “BĒRNI LATVIJĀ 2022”. Peejams elektroniski: https://admin.stat.gov.lv/system/files/publication/2022-08/Nr_06_Berni_Latvija_2022_%2822_00%29_LV_EN.pdf
Diemžēl gan zemās dzimstības, gan citu sociālekonomisko faktoru dēļ iedzīvotāju sastāva piramīda 22 gadus vēlāk norāda uz sabiedrības novecošanos, iezīmējot ceļu “demogrāfiskās bedres” virzienā, – jaunu iedzīvotāju īpatsvars, kas nepieciešami, lai nodrošinātu tautas un sabiedrības pilnvērtīgu ataudzi un attīstību, sarūk. Savukārt sabiedrības daļa, kas ir vecumā no 20 līdz 35 gadiem, dažādu iemeslu dēļ nesteidzas uzlabot demogrāfijas situāciju valstī.
Problēmai ir arī virkne negatīvu sociālekonomisku seku, kas izpaužas, piemēram, kā darbaspēka trūkums un lielāks slogs sociālā atbalsta sistēmai (pensijas, pabalsti), ko nodrošina sarūkošās darbspējīgās sabiedrības daļas nomaksātie nodokļi. Lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzības, valstij var nākties paaugstināt nodokļus, kas var negatīvi ietekmēt jaunākās iedzīvotāju daļas finansiālās iespējas atļauties ģimenes pieaugumu.
Nerisinot “demogrāfiskās bedres” cēloņus un sekas, apdraudēta ir gan valsts labklājība, gan tautas pastāvēšana.
Kā norāda OECD eksperti, lai ilgtermiņā izvairītos no drastiska iedzīvotāju skaita krituma, jebkurai valstij ir jādomā, kā noturēt dzimstības rādītājus noteiktā līmenī, kas īstermiņā nodrošinātu demogrāfisko stabilitāti, savukārt ilgtermiņā – nacionālās kultūras vērtību saglabāšanu un valsts konkurētspēju pasaules tirgū.
Neņemot vērā migrācijas un mirstības faktoru, minimālajam dzimstības rādītājam vajadzētu būt vismaz 2,1 bērnam sievietei jeb vidēji mazliet vairāk nekā vienam bērnam katrai sievietei un vīrietim populācijā (summārais dzimstības koeficients).1
Valstīs, kurās tiek sasniegts šāds dzimstības līmenis, iedzīvotāju skaits ar gadiem vairāk vai mazāk paliek nemainīgs. Diemžēl daudzviet, it īpaši ekonomiski attīstītākajās pasaules valstīs, dzimstības rādītāji ir krietni zem šī “zelta cipara”, un Latvija nav izņēmums.
Demogrāfiskā situācija nav izcila visā Eiropā. Reģionā nav nevienas valsts, kurā būtu sasniegta iedzīvotāju skaita stabilizācijai nepieciešamā atzīme. Vidējais rādītājs Eiropas Savienībā ir 1,5 bērni uz sievieti.
Sarindojot dalībvalstis pēc dzimstības rādītājiem, saraksta apakšā atrodas Malta, Spānija, Itālija ar rādītāju vidēji 1,2–1,29 bērni vienai sievietei, turpretī augšā ir Francija (1,79), Īrija (1,76) un Rumānija (1,74).
Baltijas valstis ieņem vietu saraksta vidusdaļā. Igaunija var “lepoties” ar vidēji 1,68 bērniem, Lietuva – 1,62 bērniem, savukārt Latvija atpaliek ar 1,57 bērniem vidēji vienai sievietei. Turklāt abu kaimiņvalstu dzimstība pēdējos gados ir nedaudz uzlabojusies, bet Latvijas – pasliktinājusies (2019. gadā Igaunijas dzimstības rādītājs bija 1,66, turpretim Lietuvas un Latvijas – 1,61).
Kaut arī šie skaitļi ir virs ES vidējā rādītāja, tas ir vājš mierinājums, jo situācija kopumā ir satraucoša visā Eiropā. Jautājumus raisa arī Latvijas zemie rādītāji salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm, ar kurām pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadu sākumā atradāmies līdzīgos apstākļos. Tikai uz neilgu brīdi Latvijai izdevās pietuvoties 1992. gada dzimstības līmenim, proti, 2016. gadā, kad tas pieauga līdz 1,74, taču kopš tā laika ir piedzīvots straujš kritums.
Ko darīt un kā risināt demogrāfisko krīzi, – atbildes uz šiem jautājumiem centusies sniegt ekspertu sadarbības platforma “Demogrāfisko lietu centrs”, izstrādājot tautas ataudzes stratēģiju “Ģimene – Latvija – 2030 (2050)”, kas tika prezentēta 9. novembrī.
Bīstamajai demogrāfiskajai situācijai ir daudz cēloņu. Rakstā apskatīti vien daži no tiem.
Piemēram, pirms 2008. gada finanšu un pārvaldes krīzes Latvijā jau pastāvēja ģimenes atbalsta politika, kura tobrīd sāka uzrādīt pirmos pozitīvos rezultātus.2 Politikas izstrādē, tāpat kā mūsdienās, tika piedāvātas un noraidītas dažādas idejas3, taču sāka iezīmēties zināma atbalsta politika. Diemžēl finanšu krīze uz to atstāja ļoti negatīvu ietekmi. Vēl joprojām (pēc 14 gadiem) ir jūtamas pienācīgas un pēctecīgas ģimenes politikas trūkuma sekas.
Demogrāfs Ilmārs Mežs, raksturojot esošo ģimenes politiku, izmantoja salīdzinājumu ar ziloni: “[Latvijā] ir visai labs ģimeņu politikas snuķis, grezna aste, bet ķermenis pa vidu – izčākstējis. Tāpēc rodas problēmas, un nekas neiet uz priekšu, jo bez ķermeņa nevar strādāt ne snuķis, ne aste.” Ar “snuķi un asti” šajā gadījumā tiek apzīmētas jau veiktās ģimeņu politikas uzlabošanas iniciatīvas, savukārt “ķermenis” ir ģimeņu politikas pilna potenciāla sasniegšanai vitāli svarīgie turpmākie uzlabojumi.
Pašreizējā sistēma ir sadumstralota un atbalsta trūkums ģimenēm ar bērniem novērojams vairākos sektoros.
Demogrāfisko lietu centra vadītājs un Ministru prezidenta padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks minēja tikai dažas situācijas, kurās atrodas ģimenes ar vairākiem bērniem salīdzinājumā ar iedzīvotājiem, kuriem tādu nav: “Piemēram, personai bez bērniem ir daudz vieglāk saņemt kredītu [mājokļa iegādei] nekā ģimenei ar vairākiem bērniem. Statistikas rādītāji apliecina, ka ar katra bērna ienākšanu ģimenē proporcionāli pieaug arī tās nabadzības risks.”
Diskusijā tika arī minēts, ka daudzbērnu vecāki mūža nogalē lielākoties saņem mazākas pensijas nekā tie, kuriem ir mazāk bērnu vai nav vispār.
Šādi un arī citos veidos nepārdomātās sistēmas dēļ netieši tiek sodīti vecāki, kuri ir izvēlējušies laist pasaulē vairāk bērnu, uzsvēra diskusijas dalībnieki.
Problēmu valsts [un sabiedrības] attieksmē raksturoja I. Mežs: “Rodas iespaids, ka jaunajiem vecākiem tiek pateikts: “Gribējāt bērnu? Jums vēl nav sociālo iemaksu? Paši vainīgi, vajadzēja plānot! Vajadzēja sagaidīt labu darbu, mājokli, kredītu, izglītību utt.” Ir arī gadījumi, ka vienam bērnam vēl sanāk, diviem vairs ne, trijiem tas ir neiespējami.”
Vienlaikus daudz tiek runāts par to, ka jaunieši, kuri vēl studē, veido profesionālo karjeru, būtu jāmudina kļūt par vecākiem. Taču, kā norādīja Latvijas Studentu apvienības prezidents Rūdolfs Aleksandrs Strods, veiktās aptaujas studējošo vidū liecina, ka izglītības iegūšana negatīvi ietekmē ģimenes veidošanas plānus, lielākoties tāpēc, ka jaunie vecāki – studenti – nejūt pietiekamu atbalstu mājokļa, studiju maksas un citu ar bērna uzturēšanu saistīto tēriņu segšanai. “Tādēļ, augsti novērtējot kopīgiem spēkiem jau ieviesto sociālo stipendiju “Studētgods”, sagaidām tās paplašināšanu un būtisku atbalsta palielināšanu,” tā studentu pārstāvis.
Demogrāfiskās situācijas problēmu cēloņi un sekas uzskatāmi redzami darba tirgū.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns atgādināja, ka darba devējiem un līdz ar to visai sabiedrībai ir svarīgi, lai katru gadu darba tirgū ienāktu vismaz tikpat daudz jaunu cilvēku, cik no tā aiziet. “Šobrīd proporcija ir nelabvēlīga – ienāk apmēram 18 tūkstoši jaunu cilvēku, bet aiziet aptuveni 25–26 tūkstoši. Turklāt, kas ir ne mazāk svarīgi, mums ir vajadzīgi ne tikai jauni, bet arī labi izglītoti darbinieki,” vēršot uzmanību arī izglītības kvalitātei, uzsvēra LDDK pārstāvis.
Viens no demogrāfisko problēmu un darbaspēka trūkuma iemesliem ir arī migrācija. Daudz jauniešu un iedzīvotāju darbspējīgā vecumā izmanto Eiropas Savienības piedāvātās ceļošanas un darba iespējas. Šo tendenci pastiprina fakts, ka vairākas profesijas Latvijā ir krietni mazāk apmaksātas nekā citās ES dalībvalstīs, kur, darot līdzīgu darbu, var ne tikai izdzīvot, bet arī iekrāt.
Algu un cenu nevienlīdzība Latvijā daudzu darbspējīgo iedzīvotāju acīs vēl pievilcīgāku padara iespēju pārcelties dzīvot ārzemēs. “Tikai ar pienācīgu algu, ietaupījumiem un valsts ģimenes politiku iespējams veidot ģimeni un audzināt bērnus dzimtajā valstī. Diemžēl šobrīd daudziem Latvijas pilsoņiem šāds variants šķiet teju neiespējams,” secināja P. Leiškalns.
Kā vienu no problēmām diskusijas dalībnieki akcentēja arī veselības aprūpes [ne] pieejamību, īpaši nabadzīgākajai sabiedrības daļai. Piemēram, Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas pārstāve Alina Dūdele vērsa uzmanību kopējai sabiedrības attieksmei pret veselību: “Mums jāspēj mainīt savu uzvedību un jāsāk dzīvot veselīgi, lai uzlabotu veselību, tai skaitā reproduktīvo veselību. Tas kopumā uzlabos veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Tāpēc mums jārunā par ģimeni kā vērtību pamatu, vietu, kurā katrs bērns iemācās, ko nozīmē dzīvot veselīgi. Tad arī mēs kā sabiedrība gūsim lielākus panākumus.”
Demogrāfijas krīzes risinājumi ir kompleksi, tādēļ ir svarīgi strādāt dažādos virzienos. “Jāveido labvēlīga vide visās dzīves jomās, kuras ir svarīgas ģimenēm ar bērniem, lai tās justu valsts atbalstu un būtu drošas, ka saņems nepieciešamo pakalpojumu. Tas attiecas gan uz pirmsskolas izglītības iestādēm, gan skolām, gan medicīnisko aprūpi. Nevajadzētu būt situācijai, ka dzīves kvalitāte būtiski pazeminās tikai tāpēc, ka ģimenē ir bērni,” rezumēja portāla Mammamuntetiem.lv galvenā redaktore Gunita Krilova.
Lai mainītu Latvijas demogrāfijas virzību, pēc I. Parādnieka domām, nepieciešams izveidot “jaunu pieeju visaugstākajā valdības līmenī”.
Demogrāfisko lietu centra piedāvātā tautas ataudzes stratēģijas būtība un mērķis ir sistēma, kurā “ar katru nākamo bērnu ģimene kļūst vairāk pārtikusi, bauda sociālo atbalstu un ar drošu skatu var raudzīties nākotnē”.
Demogrāfijas lietu centra izstrādātā stratēģija paredz piecus, savstarpēji papildinošus darbības virzienus. Katrā no tiem ir piedāvāts risinājums kādai svarīgai demogrāfijas problēmai:
Lai veicinātu jaunu ģimeņu izveidi, ir svarīgi radīt pozitīvu sabiedrisko domu saistībā ar šo tēmu.
Stratēģijā norādīts: “Pētījumi un vecāku intereses pārstāvošās organizācijas akcentē neiecietīgo noskaņojumu un pozitīvas, atbalstošas attieksmes trūkumu sabiedrībā. Negatīvi stereotipi, neizpratne un empātijas trūkums pret ģimenēm ar bērniem uz kopējā ģimeņu un bērnu aprūpes ikdienas problēmu fona nemotivē jauniešus un jaunos pārus domāt par ģimenes dibināšanu un bērnu ienākšanu tajā. Tādēļ ir svarīgi, ka sabiedrībā kopumā un jaunajai paaudzei ir iespējams dzīvot vidē, kas izprot un atbalsta ģimenes, redzēt, ka tiek akcentēts ģimenes pozitīvais devums gan indivīda, gan sabiedrības [..] izaugsmē.”
Potenciālie jaunie vecāki jāpārliecina, ka bērns ir nevis apgrūtinājums, bet ieguvums. I. Parādnieks norādīja, ka “šī atklāsme ar lielu iespējamību var piemeklēt tikai vecumdienās un tad jau būs par vēlu”.
Aprakstot rīcības virzienu, pievērsta uzmanība gan ģimenes vērtību atspoguļojumam informatīvajā telpā, gan ģimenei draudzīgas vides iekārtošanai, izglītojošam darbam par attiecībām un reproduktīvo veselību, darba tiesībām, iespējai gūt ienākumus vai startēt uzņēmējdarbībā bērna kopšanas atvaļinājumā, veicināt tēva iesaisti bērna aprūpē, risināt vientuļo vecāku problēmu, nodrošināt ģimenes plānošanas pakalpojumus u. tml.
Diskusijā arīdzan izskanēja, ka jāuzlabo sociālā taisnīguma politika, piemēram, sakārtojot pensiju sistēmu tā, lai daudzbērnu vecākiem nebūtu jāraizējas par mazāku pensiju mūža nogalē tikai tāpēc, ka tie lielāku daļu savas ekonomiski aktīvās dzīves veltījuši bērniem.
Valstij jāpalīdz vecākiem uzlabot audzināšanas prasmes un gūt pozitīvu pieredzi, ienākot ģimenē pirmajam bērnam.
Stratēģijā norādīts: “Tieši bērna aprūpe ikdienā veido pieredzi, kas ietekmē vecāku izšķiršanos par nākamajiem bērniem. Saskaršanās ar veselības aprūpes, bērnu pieskatīšanas un izglītošanas pakalpojumu pieejamības trūkumu mazina vecāku vispārējo apmierinātību, rada stresu, neziņu par nākotni un neapmierinātību ar esošo situāciju, kas negatīvi ietekmē vecāku lēmumu par vēl kāda bērna ienākšanu ģimenē. Vecāki Latvijā no valsts šobrīd visvairāk sagaida stabilitāti un prognozējamību, finansiālu atbalstu un arī konkrētus ģimenei un bērnam individualizētus pakalpojumus, kas atvieglo ģimenes ikdienu, tādējādi radot vecākiem pozitīvu pieredzi bērnu audzināšanā.”
To var paveikt, piemēram, uzlabojot informācijas apriti, kā arī paplašinot izglītības, attīstības un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ģimenēm ar bērniem. Jāuzlabo dzemdniecības aprūpes kvalitāte un pieejamība, kā arī jaundzimušo aprūpes līmenis, maksimāli jānovērš agrīnas nāves un traumatisma gadījumi.
Aprakstot rīcības virzienu, uzmanība pievērsta arī gūtajai pieredzei dzemdniecības iestādē un personāla attieksmei, kā arī pirmsskolas iestāžu pieejamības problēmai.
Šajā aspektā var gūt pieredzi no Skandināvijā realizētās “Cash for Care” reformas, proti, jāsniedz līdzfinansējums bērnudārzu apmeklējumam, kā arī jāizmaksā vecākam vai auklēm bērna uzraudzības atlīdzība par bērna pieskatīšanu tad, kad tradicionāli bērns atrastos pirmsskolas izglītības iestādē.
Stratēģijā secināts: “Iepazīstoties ar aktuālajiem pētījumiem par Latvijas vecāku pieredzi, [..] redzams, ka, ģimenē ienākot bērniem, ir jārēķinās ar ienākumu kritumu un dzīves līmeņa samazināšanos.” Piemēram, “šobrīd valsts atbalsta politika galvenokārt fokusēta uz bērna pirmo dzīves gadu, kam ir objektīvs pamatojums – bērna aprūpe 24/7 režīmā. Tomēr, augot bērnam, pieaug visas ģimenes kopējās vajadzības. [..] Mūsdienu dzīves prasībām atbilstoša mājokļa trūkums ir viena no biežāk minētajām barjerām ģimenes veidošanā”.
Tas nozīmē, ka vēl jāpilnveido vecāku atbalsta sistēma. Piemēram, ģimenēm ar bērniem jāsniedz nodokļu atvieglojumi, kā arī papildu atbalsts jāsniedz atsevišķām grupām – Latvijas Goda ģimenēm, ģimenēm ar vairāk nekā trim bērniem, jaunajiem vecākiem, viena vecāka ģimenēm, kā arī ģimenēm, kurās ir bērns ar īpašām vajadzībām. Šajā aspektā Demogrāfijas lietu centrs piedāvā attīstīt valsts mājokļu pieejamības programmu. Programmas ietvaros reģionu pašvaldības būvētu mūsdienīgus un energoefektīvus mājokļus ģimenēm, būvniecībā izmantojot īpašus valsts finanšu instrumentus. Ģimenēm tiktu dota iespēja mājas nomāt ar izpirkumu, tādējādi sekmējot gan reģionu attīstību, gan demogrāfisko situāciju. Kā norādīja I. Parādnieks, vairākas ģimenes jau pašreiz vēlas pārcelties dzīvot reģionos, tikai nav iespēju to īstenot.
Stratēģijā secināts: “Arvien biežāk dažādi eksperti norāda, ka jaunieši pēc pilngadības sasniegšanas nav pietiekami sagatavoti patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Viņiem trūkst zināšanu un sociālo prasmju savas ikdienas dzīves patstāvīgai vadīšanai.”
Aprakstot rīcības virzienu, uzmanība pievērsta atkarību izraisošo vielu lietošanas izplatībai, kā arī grūtībām savienot studijas ar bērna aprūpi, rosinot elastīgāku studiju programmas apguves plānus un termiņus, mācību maksas atvieglojumus.
Jaunieši ir ikvienas demogrāfijas politikas pamatā. Lai veiksmīgi sekmētu tautas izaugsmi, jauniešiem jārada drošības sajūta. To var izdarīt ar veiksmīgu izglītību, kas iekļauj gan ģimenes mācību, gan zināšanas par veselīgu dzīvesveidu, seksuālo un reproduktīvo veselību. Turklāt ir jāsekmē jauniešu centru darbība, lai uzlabotu jauniešu labsajūtu. Pats svarīgākais – valstij jāizveido atbalsta programma studējošajiem un nestudējošajiem jauniešiem, kuri nodibina ģimeni un aprūpē bērnu. Ik gadu jāpalielina bērna kopšanas pabalsts. Tāpat valstij jāpiedāvā vēl viens veids, kā dzēst studiju kredītu parādus, – piemēram, piedzimstot pirmajam bērnam, parādi tiek dzēsti 50% apmērā, savukārt otrajam – 100% apmērā.
Stratēģijas ziņojumā secināts: “Demogrāfiskās situācijas uzlabošanās ir saistīta ne tikai ar dzimstības pieaugumu, bet arī priekšlaicīgas mirstības un emigrācijas mazināšanos.”
Tas nozīmē, ka jāveicina latviešu reemigrācija. To var paveikt tikai ar pastiprinātu reemigrācijas veicināšanas politiku. Šajā jomā jau ir ielikti pamati, piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas programma PAPS.lv. Turklāt ir jāoptimizē izglītības process, lai reemigrantu bērni varētu vieglāk iekļauties mācību procesā un Latvijas kultūrā. Jāspēcina diaspora un jāuztur cieša kulturālā saikne ar Latviju. Finansiālās problēmas Latvijā palīdz risināt PAPS.lv programma – katrā Latvijas pašvaldībā ir reemigrantu “projekta vadītājs”. Vadītājs koordinē reemigrāciju uz savu pašvaldību. Uzņēmējiem, kuri savu darbību pārceļ no ārvalstīm uz Latviju, ir pieejams grants. Ģimenēm ar bērniem tiek piedāvāts pārcelšanās atbalsts.
***
Kaut arī Latvija ir bīstamā demogrāfiskajā stāvoklī, viss vēl nav zaudēts. Šobrīd atrodamies pozīcijā, kurā nelabvēlīgo statistiku ir iespējams pārvērst labvēlīgā. Tas jādara ar konkrētu, motivētu un gudru valdības rīcību vairāku gadu laikā. Ja šādas rīcības nebūs un ja, pēc I. Meža teiktā, tā atkal tiks atlikta uz nākamajiem četriem gadiem, iespējams, Latvijas tautas seja ar gadiem tiks neatgriezeniski izmainīta, līdz būs pat izmiršanas sāpēs saviebta. Tomēr demogrāfs cerīgi citēja Zviedrijas valsts ministri: “Mūsu valsts politikas mērķiem jābūt tādiem, lai katra ģimene varētu radīt tik daudz bērnu, cik tā vēlas, un tad, kad to vēlas.” Šāda līmeņa valsts politiku ir iespējams sasniegt, taču, lai nokļūtu galamērķī, valdībai jārīkojas tagad.
1 Summārais dzimstības koeficients ir paaudžu maiņu raksturojošs rādītājs jeb vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī (skat. Tautas ataudzes stratēģija. 8. lpp.).
2 Vairāk informācijas, piemēram, šeit: Eglīte, P. Dzimstība un ģimenes politika Latvijā 1990.–2009. gadā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 2011, 65. sējums, 3./4. numurs.
3 Skat., piemēram, interviju ar īpašu uzdevumu ministru bērnu un ģimenes lietās Ainaru Baštiku: Cik drosmīga ir valsts ģimenes politika. Latvijas Vēstnesis. 27.04.2004., Nr. 65.
