NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
17. decembrī, 2020
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Tava drošība
10
10

Atbildība par aicinājumu nepildīt likuma prasības – vai regulējums ir atbilstošs

Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Attēlam ir ilustratīva nozīme.

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Viltus ziņu izplatīšana un aicinājums nepildīt likuma prasības būtu jāskata atsevišķi gan no krimināltiesību, gan cilvēktiesību viedokļa, sprieda diskusijas dalībnieki Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē, kurā tika izskatīts jautājums, kāda ir atbildība par viltus ziņu izplatīšanu un publisku aicinājumu nepildīt likuma prasības, un vērtēts, vai pašreizējais regulējums ir atbilstošs.

īsumā
  • Ja kāds mītiņā, sapulcē vai kaut kur citur publiski aicina pārkāpt likumu, izdarīt noziedzīgus nodarījumus, tad par to ir paredzēta administratīvā atbildība – naudas sods līdz 350 eiro.
  • Ziņu iegūšana no elektronisko sakaru komersantiem Administratīvās atbildības likumā šobrīd ir paredzēta tikai vienā gadījumā – saistībā ar vardarbību pret bērniem.
  • Krimināllikums ir vides neitrāls – netiek šķirots, vai pārkāpums ir izdarīts reālajā vai virtuālajā vidē.
  • Ģenerālprokurors: lai cīnītos pret viltus ziņām, jāparedz gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība.
  • Ja likumdevējs izšķirsies par jaunu regulējumu, tad viltus ziņu kriminalizēšana varētu būt sarežģīta, jo likumā būtu jādefinē viltus ziņu fenomens.
  • Lielākajā daļā gadījumu Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē viltus ziņas būtu uzskatāmas par viedokli.
  • Cilvēktiesību judikatūra tradicionāli vienmēr ir aizsargājusi diskusiju, kas ir kvalitatīva, labticīga, vērsta uz sabiedrības interesēm un viedokļa paušanu un kas zināmā mērā rada un aizsargā viedokļu dažādību.

Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 15. decembra sēdē tās priekšsēdētājs Andrejs Judins norādīja, ka Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā un likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” norādīts – ja kāds mītiņā, sapulcē vai kaut kur citur publiski aicina pārkāpt likumu, izdarīt noziedzīgus nodarījumus, tad par to ir paredzēta administratīvā atbildība – naudas sods līdz 350 eiro.

“Vienlaikus cilvēki, izmantojot sociālos tīklus, dara kaitīgu darbu – izplata informāciju, aicina neievērot normatīvos aktus. Jautājums – vai par to ir jāatbild? Ir dīvaini, ja vienā gadījumā varam saukt pie atbildības, bet otrā gadījumā atbildība nav paredzēta,” tā A. Judins.

Viņš atgādināja, ka šogad 18. februārī, diskutējot par deputātu iesniegto likumprojektu, kas paredzēja kriminālatbildību par viltus ziņu izplatīšanu un panikas radīšanu, tika nolemts, ka grozījumi nav nepieciešami, jo jau tagad ir iespējams rīkoties, piemērot konkrētas likuma normas, un ir jāsagaida attiecīgie tiesas spriedumi.

Grozījumi neguva atbalstu

Iekšlietu ministrijas (IeM) parlamentārā sekretāre Signe Bole atgādināja, ka šogad maijā arī iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens iesniedza Saeimā sagatavotus grozījumu ierosinājumus divos likumos – likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā –, lai veicinātu viltus ziņu apkarošanu Latvijā. Tos izstrādāja darba grupa, kuru iekšlietu ministrs bija sasaucis pavasara sākumā.

Priekšlikumi par izmaiņām likumā “Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums” piedāvāja iekļaut papildu normas, lai iestādes varētu nekavējoties reaģēt un ar ģenerālprokurora atļauju un tiesneša lēmumu slēgt attiecīgās interneta vietnes. Taču izskanēja viedoklis, ka šie grozījumi varētu ierobežot cilvēktiesības un vārda brīvību, tādēļ tie nekur tālāk par Saeimas apakškomisiju izskatīti netika.

IeM un iekšlietu ministrs uzskata, ka šobrīd papildu grozījumi nav nepieciešami.

Policija: tas ir huligānisms

Valsts policijas (VP) Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes Trešās nodaļas priekšnieks Dmitrijs Homenko apstiprināja, ka policija saskaras ar viltus ziņām, ar aicinājumiem uz pretlikumīgu rīcību – traucēt sabiedrisko kārtību, neievērot epidemioloģiskās drošības noteikumus. Šādi noziedzīgie nodarījumi tiek inkriminēti kā huligānisms. “Šādos tiesiskos gadījumos ir krimināltiesiskie rīki, kā ar to cīnīties Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma ietvaros,” skaidroja D. Homenko.

Situācija ar sīko huligānismu, administratīvajiem pārkāpumiem virtuālajā vidē, diemžēl praksē nav tik spīdoša, jo Administratīvās atbildības likums neparedz atsevišķus instrumentus informācijas iegūšanai virtuālajā vidē, norādīja VP pārstāvis. Līdz ar to iespējas iegūt informāciju par virtuālajiem lietotājiem ir stipri ierobežotas un nav tik plašas kā Krimināllikuma ietvaros.

D. Homenko piebilda, ka nav problēmu sodīt kādu par nelikumīgu rīcību internetā, bet ir problēma pierādīt, ka to izdarījis tieši konkrētais viltus (“fake”) profila īpašnieks, un sasaistīt virtuālo identitāti ar reālo. Pašlaik administratīvais regulējums nedod tiesības pieprasīt šāda veida informāciju. Ja interneta platforma atbild, ka šo komentāru sniedza persona X ar konkrētu IP adresi, tad administratīvās lietvedības ietvaros likumsargiem nav tiesību pieprasīt komersantam, kam pieder šī IP adrese. Līdz ar to pierādīšanas ķēdē ir trūkums.

Ziņas var iegūt tikai par vardarbību pret bērniem

Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta Administratīvo tiesību nodaļas jurists Sandis Vilcāns apstiprināja, ka ziņu iegūšana no elektronisko sakaru komersantiem Administratīvās atbildības likumā šobrīd ir paredzēta tikai vienā gadījumā – saistībā ar vardarbību pret bērniem. “Paplašināt šādu iespēju – ziņas iegūt jebkurā gadījumā – diezin vai būtu pieļaujami, jo tiktu apdraudēta privātās dzīves neaizskaramība,” pozīciju pauda TM pārstāvis.

Atbildot uz A. Judina jautājumu, vai varētu diskutēt par stingrāku administratīvo atbildību attiecībā uz aicinājumiem internetā, kuri var nodarīt lielu kaitējumu, S. Vilcāns pieļāva šādu iespēju. “Galvenais ir reaģēt tad, ja personas seko šādiem aicinājumiem un sāk izdarīt administratīvos pārkāpumus. Tajā brīdī sāk piemērot administratīvo atbildību jau par izdarītajiem pārkāpumiem. Administratīvo pārkāpumu tiesībām pamatā nav raksturīga nedz uzkūdīšana, nedz citas līdzdalības darbības, un šādu pieeju diezin vai vajadzētu mainīt,” norādīja TM pārstāvis.

Izmaiņas Krimināllikumā nav nepieciešamas

Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska uzsvēra, ka tiesvedības prakse šobrīd stabilizējas, Krimināllikuma 231. pants par huligānismu tiek piemērots.

Darba grupa secinājusi, ka attiecībā uz pantu par huligānismu trūkst kvalificējošās pazīmes – mantkārīgs nolūks, ja pārkāpums ir izdarīts ar mērķi pelnīt, iegūt tā saucamos klikšķus internetā. “Jautājums par to, vai vajag šādas izmaiņas, ir strīdīgs” tā TM pārstāve. Taču viņa uzsvēra, ka atsevišķs jauns pants Krimināllikumā nav nepieciešams, jo tad rastos situācija, ka līdzšinējā prakse tiktu atzīta par nepareizu, un, iespējams, veidotos dažādas juridiskas problēmas.

I. Gratkovska uzskata, ka vairāki Krimināllikuma panti būtu piemērojami arī situācijās, kad, piemēram, tiek aicināts vērsties pret valsts varu, tāpat ir paredzēta atbildība par kaitniecību, patvarību, par ierobežojumu neievērošanu ārkārtējās situācijas laikā. Nav konstatēts, ka krimināltiesiskajā sadaļā trūktu kādu instrumentu, lai kvalitatīvi vērstos pret visiem likuma pārkāpējiem.

TM pārstāve atzīmēja, ka 2010. gada 13. aprīlī Ministru kabinets pieņēma ziņojumu, kurā skaidri noteica, ka nav būtiski, vai nodarījums ir izdarīts virtuālajā vai reālajā vidē. “Līdz ar to turpinām uzskatīt, ka nekas kopš 2010. gada nav mainījies, un nešķirojam šīs vides. Krimināllikums ir vides neitrāls – nešķirojam, vai pārkāpums ir izdarīts reālajā vai virtuālajā vidē,” teica I. Gratkovska.

Jāparedz gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība

Savukārt ģenerālprokurors Juris Stukāns bija citās domās. Viņš apakškomisijas sēdē norādīja, ka “visas normālās valstis” ir secinājušas, ka cīņā pret viltus ziņām jāparedz gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība. “Mēs atkal caur huligānismu, vēl caur kaut ko mēģinām izlīst, pievilkt un mēģinām to skaidrot. Vai tas ir pareizi? Satversmes tiesa divās lietās jau ir vērtējusi, vai Krimināllikumā paredzētā atbildība ir pietiekami skaidra personai, lai atturētu viņu no pārkāpuma izdarīšanas. Kāpēc nevaram šodienas realitātei atbilstoši noformulēt tās prettiesiskās darbības, kuras sabiedrībai nav pieņemamas, un izvērtēt, vai paredzēt kriminālo vai administratīvo atbildību? Būtu jābūt skaidriem pantiem ar skaidru pozīciju, lai jebkurš domājošs cilvēks ar pamatizglītību var izlasīt un saprast, ka attiecīgajai rīcībai ir tiesiskas sekas.”

J. Stukāns iebilda D. Homenko, norādot, ka nevar salīdzināt aicinājumus uz prettiesisku darbību publiskajā pasākumā un interneta vidē. Aicinājumi mītiņos ir daudz bīstamāki. Izmantojot pūļa psiholoģiju, cilvēki tiek aicināti rīkoties un tiešām var sākt to darīt.

Indivīda tiesības uz vārda brīvību

Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja nodaļas vadītāja vietnieks Emīls Emīlija Plaksins uzskata, ka viltus ziņu izplatīšana un aicinājumi nepildīt likuma prasības būtu apskatāmi atsevišķi gan no krimināltiesību, gan cilvēktiesību viedokļa.

Viltus ziņas ir samērā jauns fenomens, kas ir izaicinājums ne tikai valstīm, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT). Līdz šim nav bijušas ierosinātas sūdzības pret valstīm, kurās vārda brīvība ierobežota ar represijām no valsts iestāžu puses. Līdz ar to nav iespējams pateikt, kāda varētu būt ECT metodoloģija, strādājot ar šiem jautājumiem. Bet katrā ziņā ir skaidrs, ka apkarot viltus ziņu publiskošanu un aicinājumus nepildīt likuma prasības nozīmēs iejaukties indivīda tiesībās uz vārda brīvību, skaidroja E. E. Plaksins.

Pēc viņa teiktā, Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs vienmēr ir uzsvēris, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas, valsts var tajās iejaukties un izmantot gan krimināltiesiskus līdzekļus, gan administratīvos sodus, lai cīnītos pret šādām darbībām. Bet valstij ir jāprot paskaidrot, kādus mērķus konkrētajā situācijā tā vēlas sasniegt un kāpēc tos nav iespējams izdarīt ar pašreiz pieejamiem līdzekļiem. Tas, piemēram, ir gadījumā, ja valsts izvēlas kriminalizēt kādu jaunu sfēru, kas izskanēja šajā diskusijā, piebilda biroja pārstāvis.

Viltus ziņu kriminalizēšana var būt sarežģīta

“Varbūt jauna regulējuma radīšanas vietā ir vajadzīga tiesu prakse, lai redzētu, kā tiesas reaģē uz šādiem gadījumiem?” bilda E. E. Plaksins. “Ja likumdevējs izšķirsies par jaunu regulējumu, tad viltus ziņu kriminalizēšana varētu būt sarežģīta, jo tad likumā būtu jādefinē viltus ziņu fenomens. Šāda pieeja ietvertu vairākus riskus. Lielākajā daļā gadījumu Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē viltus ziņas būtu uzskatāmas par viedokli. ECT pieeja pieprasa katra individuāla gadījuma analīzi.”

Turklāt cilvēktiesību judikatūra tradicionāli vienmēr ir aizsargājusi diskusiju, kas ir kvalitatīva, labticīga, vērsta uz sabiedrības interesēm un viedokļa paušanu un kas zināmā mērā rada un aizsargā viedokļu dažādību. “Kā šos tradicionālos, Cilvēktiesību konvencijā nostiprinātos principus samērot ar viltus ziņu fenomenu?” jautāja E. E. Plaksins.

Deputāti uzdeva Tieslietu ministrijai izvērtēt normatīvās prasības šajos jautājumos, kā arī izanalizēt, kādas ir iespējas attiecīgajos normatīvos iegūt vajadzīgo informāciju.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI