Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību un akcentētu, cik svarīgi sliežu tuvumā ievērot drošības noteikumus, VAS “Latvijas dzelzceļš” (LDz) kampaņas dziesmas tapšanā iesaistījās tenisiste Aļona Ostapenko, dziedātājs Markus Riva, latviešu rallijkrosa autobraucējs Reinis Nitišs, Latvijas profesionālais skrituļslidotājs inlaineris Nils Jansons un “YouTube” blogere Sindija Lo.
FOTO: Kitija Miļūna, LETA
Šogad Latvijā uz dzelzceļa notikuši jau desmit negadījumi, kuros bojā gājuši 9 cilvēki un viens guvis traumas. Ar mērķi atgādināt par drošību dzelzceļa tuvumā un pievērst sabiedrības uzmanību sekām, kas iespējamas, neievērojot noteikumus, VAS “Latvijas dzelzceļš” uzsākusi drošības kampaņu “Dziesmu iemācies, no vilciena izglābies!”.
Psiholoģiski ir ārkārtīgi smagi redzēt, ka, ierodoties nelaimes gadījuma vietā, dažādas cilvēka ķermeņa daļas izmētātas pa dzelzceļa sliedēm un smadzeņu fragmenti redzami uz vilciena, norāda Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) ārsta palīgs, Ārkārtas situāciju gatavības nodrošinājuma nodaļas vadītājs Juris Raudovs.
VAS “Latvijas dzelzceļš” (LDz) valdes loceklis un viceprezidents Aivars Strakšas skaidro, ka dzelzceļa šķērsošana ir tikai viens, bet ārkārtīgi svarīgs dzelzceļa satiksmes drošības aspekts. Pārējie ar drošību saistītie jautājumi drīzāk tiek risināti LDz iekšēji. “Mums ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki, satiekoties ar dzelzceļa objektiem, neciestu – mēs investējam, veidojam gājēju pārejas tādā veidā, lai negribot tik un tā būtu jāpaskatās uz vienu un otru pusi, bet diemžēl tas joprojām tā nenotiek,” turpina A. Strakšas. Viņš cer, ka ar šī gada LDz kampaņas, kurā piedalās sabiedrībā pazīstami jaunieši, palīdzību izdosies popularizēt saukli “Dziesmu iemācies, no vilciena izglābies!”.
Dzelzceļa likuma 20. pantā noteikts, ka dzelzceļa:
Ceļu satiksmes noteikumu (CSN) 15. nodaļa regulē, kā transportlīdzekļu vadītājiem jāšķērso dzelzceļa pārbrauktuve. LV portāls min būtiskāko, kas paredzēts šajā nodaļā:
Savukārt attiecībā uz gājējiem CSN 14. punkts nosaka, ka vietās, kur ceļu satiksme tiek regulēta, gājējiem jāievēro satiksmes regulētāja vai gājēju luksofora signāli, bet, ja tādu nav, – transportlīdzekļu satiksmes regulēšanas luksofora signāli.
Saskaņā ar LDz sniegto informāciju kopš 2019. gada sākuma Valsts policija (VP) sastādījusi 120 administratīvā pārkāpuma protokolus par dzelzceļa pārbrauktuvju šķērsošanas noteikumu pārkāpšanu (2018. gadā kopumā fiksēts 281 pārkāpums).
VP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics atzīst, ka VP saistībā ar dzelzceļa šķērsošanu konstatē pārkāpumus, ko izdara transportlīdzekļu vadītāji. Galvenokārt tie ir apdzīšanas manevrs pirms dzelzceļa pārbrauktuves, apstāšanās uz sliedēm, kā arī luksofora signāla aizliegumu neievērošana. Paskatoties, kā cilvēki ikdienā uzvedas un ko viņi dara, šķērsojot dzelzceļa pāreju, VP statistika ir aisberga mazākā daļa, uzskata A. Rinkevics. Viņaprāt, tipiskākās kļūdas, kādas pieļauj gājēji, ir sekojošas:
A. Strakšas skaidro, ka dzelzceļa vietas, kuras nav speciāli aprīkotas, nekad nav bijušas domātas, lai tās šķērsotu iedzīvotāji. Tāpat viņš vērš uzmanību, ka vilciens piezogas klusām, bez brīdināšanas: “Lai cik tas nebūtu dīvaini, pat tad, kad vilciens dod skaņas signālu, cilvēks dažādu iemeslu dēļ nedzird arī to.”
“Vējš var vilcienu nomaskēt tā, ka to nav iespējams sadzirdēt,” skaidro SIA “LDz Cargo” dīzeļlokomotīves vadītājs Mārcis Čerpinskis. Tāpat viņš stāsta, ka vienīgais, ko var darīt lokomotīves vadītājs, ieraugot cilvēku uz sliedēm, ir dot skaņas signālu, savukārt pēc tam viss atkarīgs no tā, vai cilvēks reaģē vai ne: “Ja viņš turpina savu gaitu, mums jāpielieto pēkšņā bremzēšana.”
Atbilstoši LDz sniegtajai informācijai 2018. gadā vilcienu mašīnisti bija spiesti strauji bremzēt 96 reizes, no negadījuma izvairoties 66 gadījumos. Kā skaidro M. Čerpinskis, lai apturētu piekrautu kravas vilcienu, jānobrauc apmēram 1 km jeb 3–4 minūtes. “Patiesību sakot, vienīgais, ko tu vari izdarīt, – skatīties, kas notiks vai nenotiks,” turpina M. Čerpinskis, runājot par situāciju, ja lokomotīves vadītājs pamana cilvēku uz sliedēm.
Bērnu psihoterapeits un atkarību speciālists Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Nils Sakss-Konstantinovs stāsta, ka, ikdienā vadot Pusaudžu resursu centru un strādājot ar pusaudžiem un ģimenēm, kuras saskārušās ar kāda veida grūtībām, vienmēr pastāv divi jautājumi, uz kuriem cilvēkiem nepieciešamas atbildes, proti: kāpēc tas tā notika un kāpēc viņš tā darīja? Speciālists norāda, ka vairumā gadījumu atbilde ir diezgan vienkārša, proti, tas ir saistīts ar cilvēka smadzeņu attīstību: “Pusaudži ir sabiedrības daļa, kas it kā dzīvo pieauguša cilvēka dzīvi, bet vienlaikus viņu smadzeņu centri, kas atbild par drošību un atbildīgu rīcību, vēl nav attīstījušies, tādējādi viņus pilnībā vainot arī nevaram.”
Tāpat N. Sakss-Konstantinovs skaidro, ka, pirmkārt, būt jaunam vispār ir dzīvībai bīstami, otrkārt, pieaugušajiem, kuriem ir vai vismaz būtu jābūt nobriedušām smadzenēm visos segmentos, būtu jāizdomā atraktīvi un jautri veidi, kā likt pusaudžiem izņemt austiņas un sadzirdēt svarīgos vēstījumus. Speciālists uzskata, ka vienkāršas pamācības bieži nedarbosies, jādomā drosmīgi, reizēm ar humoru. Tie varētu būt interneta joki vai mīti, kas drīzāk iedarbosies nekā pamācoši didaktiski paņēmieni.
“Katru reizi, kad uz sliedēm noticis nelaimes gadījums, bojā neaiziet tikai viens cilvēks, tie ir ļoti daudzi cilvēki, kuru dzīve tiek sadragāta,” tā N. Sakss-Konstantinovs. Viņš skaidro, ka tās ir mammas un tēti, kuriem tajā brīdī sagrūst visi nākotnes plāni un cerības, tie ir šo cilvēku labākie draugi, kuri vairs naktī nespēj gulēt, tie ir klasesbiedri, veselas klases, kurās uzliesmo depresija un kuras nespēj ar šo traģēdiju vēl ilgi tikt galā. Līdz ar to N. Saksa-Konstantinova ieskatā dzelzceļa šķērsošana nav tikai drošības jautājums, bet visas sabiedrības veselības jautājums.
Latvijas sēdvolejbola komandas uzbrucējs Aleksandrs Ronis 6 gadu vecumā izdzīvoja sadursmē ar vilcienu, bet pazaudēja abas kājas. Viņš stāsta, ka negadījums notika tikai tāpēc, ka viņš citiem zēniem gribēja pierādīt, ka ir tikpat labs kā vecākie bērni: “Tajā laikā bija diezgan populāri ķerties aiz kravas vilciena vagona un braukt ar to. Tā kā draugi neticēja, ka arī es varu, es aizķēros aiz vagona, taču divi pēdējie vagoni uzbrauca man virsū.” A. Ronis atceras, ka nevarēja nekādi pacelt augstāk kājas.
“Tajā dienā es pavadīju uz operācijas galda 16 stundas, kopā esmu pārdzīvojis 13 operācijas, slimnīcā pavadīju gandrīz pusgadu, tur iemācījos gan lasīt, gan rakstīt, kā arī labi zīmēt, bet 7 gadu vecumā aizgāju uz pirmo klasi,” tā sēdvolejbola komandas uzbrucējs. Viņš stāsta, ka mācījās daudzās skolās, kas pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, līdz ar to bieži satika cilvēkus, kas arī pakļuvuši zem vilciena. “Parunājot ar viņiem, šķiet, ka man ir ļoti paveicies ar to, ka es kājas pazaudēju bērnībā, nevis 20 gadu vecumā, jo pieaugušam cilvēkam ir grūtāk integrēties,” skaidro A. Ronis. Viņš vecākiem iesaka noteikti runāt ar saviem bērniem par to, ka vilcienu stacijas un sliedes nav vieta izklaidēm, jābūt uzmanīgiem un, šķērsojot dzelzceļu, jāskatās uz katru pusi trīs reizes.
