Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
Atbildīgās institūcijas nav izdarījušas visu iespējamo, lai nodrošinātu bērnu tiesības uzaugt labvēlīgos apstākļos ģimenē vai tai pietuvinātā bērna interesēm atbilstošā vidē, secinājusi Valsts kontrole lietderības revīzijā “Ārpusģimenes aprūpes sistēmas efektivitāte”. Valsts kontrole un tiesībsargs aicina reformēt bērnu tiesību aizsardzības sistēmu, tostarp arī ārpusģimenes aprūpi.
2018. gada sākumā ārpusģimenes aprūpē bija 6669 bērni – bērnunamos, audžuģimenēs, pie aizbildņiem.
Revīzijas ziņojumā analizēts un vērtēts, vai pašvaldību darbības un bāriņtiesu lēmumi par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bērna šķiršanu no ģimenes un ārpusģimenes aprūpes veida noteikšanu atbilst bērna labākajām interesēm; vai bāriņtiesu un sociālo dienestu darbības ir pietiekamas, lai novērtētu ģimenes spējas atjaunot funkcionētspēju un pieņemtu lēmumu par iespēju bērnam atgriezties ģimenē. Vērtēts, kā bāriņtiesas, Labklājības ministrija un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzrauga ārpusģimenes aprūpi un vai bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc pilngadības sasniegšanas tiek nodrošināts atbalsts patstāvīgas dzīves uzsākšanai.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa skaidro, ka šajā revīzijā galvenā uzmanību pievērsta tam, kā mūsu valstī tiek īstenoti tie principi, normatīvie akti, kas kā prioritāti ir izvirzījuši bērnu: “Secinājumi ir ļoti skumji. Ir jau skaisti izveidot gan labus normatīvos aktus, gan arī izveidot sistēmu, kurai būtu jānodrošina šo normatīvo aktu ievērošana, bet, ja tas realitātē netiek nodrošināts, būtisks jautājums ir atbildība, jo aiz katra lēmuma vai aiz katras vienaldzības, kas ir bijusi par bērnu likteņiem, stāv konkrētas personas, konkrēti cilvēki, kuri vai nu nav rīkojušies [kā nākas], vai rīkojušies, bet ne bērna interesēs.”
Ja ģimenē ir problēmas, palīdzība jāsniedz pašvaldībām. Tomēr 79% pašvaldību nezina, cik ģimeņu ar bērniem dzīvo to teritorijā, nemaz nerunājot par to, ka tām būtu zināms, kurām ģimenēm būtu nepieciešams atbalsts, uz vienu no daudziem revīzijā konstatētajiem faktiem norāda VK padomes locekle Inga Vārava. Un bieži vien darbs ar sociālā riska ģimenēm tiek uzsākts tikai tad, kad tiek apdraudēta bērna veselība vai pat dzīvība.
Arī gadījumos, kad ģimene jau ir nonākusi institūciju redzeslokā, atbildīgās institūcijas vilcinās rīkoties. Revidenti konstatējuši vismaz 15 gadījumus, kad laikus netika pieņemts lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Piemēram, bāriņtiesa un sociālais dienests vairāk nekā astoņus gadus vēroja ģimeni, kurā bērni aug neatbilstošos sadzīves apstākļos, ģimenes mājoklī regulāri lietots alkohols, notika savstarpēja vardarbība, bet lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu bāriņtiesa pieņēma tikai tad, kad viens no ģimenes bērniem šajos apstākļos cieta no seksuālas vardarbības, turklāt no personas, kura jau iepriekš bija sodīta par seksuāla rakstura noziegumiem un bija regulārs ģimenes viesis.
Lai noskaidrotu, vai pēc aizgādības tiesību pārtraukšanas sociālais dienests veic sociālo darbu ar ģimeni un nodrošina ģimenei pakalpojumus to problēmu risināšanai, kas bija par pamatu aizgādības tiesību pārtraukšanai un bērna šķiršanai no ģimenes, revīzijā ir pārbaudīta 41 ģimenes sociālā dienesta lieta.
No pārbaudītajām ģimeņu lietām vismaz 19 gadījumos sociālais darbs ar ģimeni nebija pat uzsākts, jo vecāki nebija ieradušies sociālajā dienestā vai no sadarbības ar sociālo dienestu bija atteikušies, vai arī sociālo darbu nemaz nebija iespējams veikt sakarā ar vecāku atrašanos ārvalstīs vai ieslodzījumā.
Revīzijā veiktajā aptaujā puse sociālo dienestu atzīst, ka pašvaldībā pieejamie sociālie pakalpojumi nav pietiekami un nerisina problēmas, kas bijušas pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai bērnu vecākiem.
Tiekoties ar revidentiem, sociālie dienesti arī norādīja, ka pat gadījumos, kad pašvaldībā ir pieejams ģimenei nepieciešamais pakalpojums, viņu rīcībā nav instrumentu, kā piespiest vecākus risināt problēmas, ja vecāks tās neatzīst vai nepiekrīt to risināšanai. Pakalpojumus sociālais dienests var piešķirt un nodrošināt tikai tad, ja persona sociālajā dienestā vērsusies ar iesniegumu.
Ziņojumā norādīts: “Lai gan revidenti izprot sociālā dienestu sniegtos argumentus, kas ietekmē to iespēju ģimenei sniegt nepieciešamo atbalstu, tomēr norāda, ka tas nevar būt par iemeslu ilgstošai problēmu nerisināšanai, jo šādi netiek ievērotas bērna labākās intereses rast pastāvīgu aprūpes veidu un drošu piesaisti personām, kas to aprūpē, kā arī tiesības tikt adoptētam.”
Analizējot bāriņtiesu lēmumus par bērnam izvēlēto ārpusģimenes aprūpes veidu, revidenti norāda uz pozitīvu tendenci, jo pēdējo divu gadu laikā bāriņtiesas arvien vairāk ir radušas risinājumus ārpusģimenes aprūpi bērnam nodrošināt ģimeniskā vidē – pie aizbildņa vai audžuģimenē.
Tomēr divās no 16 revīzijā apmeklētajām bāriņtiesām revidenti konstatēja jau iepriekš novēroto praksi bez vecāku gādības palikušiem bērniem aprūpi primāri nodrošināt bērnunamā, neveicot darbības potenciālā aizbildņa vai audžuģimenes atrašanai.
Pārējās bāriņtiesās mērķtiecīgas un bērna interesēm atbilstošas darbības aprūpes nodrošināšanai pie aizbildņa vai audžuģimenē nebija veiktas par visiem bez vecāku gādības palikušajiem bērniem. Bāriņtiesām nebija izdevies atrast bērnam aizbildni, jo tās potenciālā aizbildņa statusu bija attiecinājušas tikai uz bērna tuvākajiem radiniekiem – vecvecākiem vai vecāku brāļiem un māsām, nemeklējot to starp attālākiem radiniekiem.
Bāriņtiesu iespēju bērnam aprūpi nodrošināt audžuģimenē būtiski ietekmē arvien vēl nepietiekamais audžuģimeņu skaits. Tomēr revidenti vērš uzmanību, ka gadījumā, ja bērna palikšana ģimenē nav iespējama, jomas profesionāļu vērtējumā bērna interesēm visatbilstošākais aprūpes veids ir aprūpe pie aizbildņa, kas atšķirībā no audžuģimenes ir pastāvīgs risinājums bērna aprūpei.
Tāpēc, lai ievērotu bērna labākās intereses, bāriņtiesām, izmantojot normatīvajos aktos piešķirtās pilnvaras, ir jāizmanto visas iespējas aizbildņa atrašanā. Pirmkārt, apzinot visus bērna radiniekus – ne tikai tuvākos, bet arī tālākos, un ir jāizmanto Iedzīvotāju reģistra dati, no kuriem ir iespējams iegūt informāciju par ļoti plašu radinieku loku. Otrkārt, pēc radinieku apzināšanas ir jāveic mērķtiecīgas darbības to uzrunāšanai, izmantojot visus pieejamos rīkus un instrumentus, piemēram, pieprasot informāciju no Valsts ieņēmumu dienesta par radinieku darbavietu un uzrunājot tos darbavietās, izmantojot citu pašvaldību bāriņtiesu un sociālo dienestu atbalstu kontaktu nodibināšanai. Treškārt, ir jāizvērtē arī iespēja par bērna aizbildni iecelt personu, kas nav bērna radinieks.
Bērna labāko interešu ievērošana nozīmē arī to, ka bērnam noteiktā aprūpe tiek regulāri uzraudzīta un pārskatīta, norāda VK. Tāpēc bāriņtiesai kā atbildīgajai institūcijai par bērna personisko un mantisko interešu un tiesību aizsardzību pēc bērna ievietošanas ārpusģimenes aprūpē ir noteikts pienākums ne retāk kā reizi gadā pārbaudīt bērna aprūpi un viņa tiesību un interešu ievērošanu pie aizbildņa, audžuģimenē un bērnunamā.
Tomēr revīzijā ir konstatēts, ka daudzos gadījumos bāriņtiesu veiktā uzraudzība ir formāla, jo tā lielākoties aptver tikai sadzīves apstākļu pārbaudi – vai mājoklis ir tīrs, vai bērnam ir gulta, skapis, vai ir ēdiens u. c. Ne vienmēr tiek noskaidrots bērna viedoklis, kā arī noskaidroti pārējie bērna pilnvērtīgai aprūpei un attīstībai nozīmīgie jautājumi – vai un kā tiek ievērotas bērna tiesības uz veselības aprūpi, izglītību, fizisko un emocionālo attīstību, brīvā laika pavadīšanu, mantiskās intereses, kā arī saskarsmes tiesības ar vecākiem un citiem tuviniekiem.
Pārbaudot bērnu lietas, konstatēti vismaz trīs gadījumi, kad ikgadējā pārbaudē bāriņtiesas nebija reaģējušas pat uz izglītības iestāžu un citu bāriņtiesu norādītajiem riskiem, ka izvēlētais aprūpes veids vai tā sniedzējs neatbilst bērna interesēm.
Atbildīgās institūcijas – bāriņtiesas, sociālie dienesti un bērnunami – ne visos gadījumos ir rūpējušās par to, lai bez vecāku gādības palicis bērns pēc pilngadības sasniegšanas saņemtu atbalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai, secināts revīzijā.
Bāriņtiesas un bērnunami uzskata, ka pēc pilngadības sasniegšanas tiem vairs nav pienākuma rūpēties par to, lai bērns saņemtu visas normatīvajos aktos paredzētās garantijas – materiālo atbalstu, dzīvojamo platību, kā arī psihosociālu atbalstu integrācijai sabiedrībā.
Sociālie dienesti, kuriem šis atbalsts ir jānodrošina, norāda, ka nepieciešamo atbalstu var nodrošināt tikai tad, ja bērns pie tiem vēršas. VK vērtē: bērniem, it īpaši tiem, kas ārpusģimenes aprūpi saņēma bērnunamā, bieži vien trūkst prasmju un zināšanu, kā cīnīties par savām tiesībām, lai šo atbalstu saņemtu.
Tāpēc normatīvajos aktos paredzētais atbalsts galvenokārt tiek nodrošināts, tikai izmaksājot Ministru kabineta noteikumos paredzētos vienreizējos pabalstus. Cita nozīmīga atbalsta, tostarp tiesības uz pašvaldības nodrošinātu dzīvojamo platību un psihosociālu atbalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai, bieži vien nav. Tāpēc atbalsta trūkuma dēļ bērns bieži vien atgriežas tajā sociālajā vidē, no kuras tika šķirts.
Pamatojoties uz revīzijas secinājumiem, Labklājības ministrijai kā vadošajai valsts pārvaldes iestādei bērnu un ģimenes tiesību jomā ir sniegti 22 ieteikumi ārpusģimenes aprūpes jomas pilnveidošanai, veicinot, ka atbildīgo institūciju darbības ir pietiekamas, savlaicīgas un nodrošina bērnam iespēju uzaugt ģimenē vai tai pietuvinātā bērna interesēm atbilstošā vidē.
Valsts kontrole sagaida, ka, ieviešot ieteikumus, pašvaldībās tiks pilnveidota institūciju savstarpējā sadarbība pašvaldības sociālās situācijas analīzē, lai laikus identificētu ģimenes, kurās pastāv riski nepietiekamai bērna aprūpei, lai preventīvi uzsāktu tām nepieciešamā atbalsta sniegšanu; tiks pilnveidots bāriņtiesu darbs lēmumu pieņemšanā par aizgādības tiesību pārtraukšanu/atņemšanu bērna vecākiem, kā arī bērna interesēm visatbilstošākā ārpusģimenes aprūpes veida noteikšanā, tiks ieviesti citi uzlabojumi ārpusģimenes aprūpē.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa un tiesībsargs Juris Jansons kopīgā paziņojumā par situāciju ārpusģimenes aprūpē un par nepieciešamību nekavējoties to mainīt norāda: “Neraugoties uz tiesībsarga iepriekš norādītajām nepilnībām ārpusģimenes aprūpes sistēmā, arī Valsts kontrole veiktajā revīzijā secina: amatpersonas, kuru galvenais pienākums ir rūpēties, lai bez vecāku gādības palikušie bērni nekļūtu par “otrās šķiras cilvēkiem”, bet varētu realizēt savu personības potenciālu līdzvērtīgi ģimenēs dzimušiem un augušiem bērniem, ne vienmēr savus darba pienākumus veic godprātīgi un pieļauj situācijas, kad netiek ievērots likums.”
Paziņojumā, aicinot reformēt bērnu tiesību aizsardzības sistēmu, vērtēts, ka pašreizējais bāriņtiesu padotības modelis nav pierādījis savu efektivitāti bērnu tiesību aizsardzībā.
Situācija, kā vērtē tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne, neliecina par godprātīgu un cieņpilnu attieksmi pret bērnu tiesību ievērošanu valstī. Ir daudzas institūcijas, kam jārūpējas par bērnu tiesību ievērošanu, tajā skaitā bāriņtiesas. Tās ir pašvaldības izveidotas aizbildnības un aizgādnības iestādes. Pašvaldības nosaka darbinieku skaitu un atalgojumu, kas, iespējams, atsevišķās situācijās var ietekmēt lēmumu kvalitāti. Tiesībsarga biroja novērojums ir, ka pilnīga atkarība no pašvaldības ir pierādījusi, ka vienveidīga prakse, vienāda izpratne valstī par bērnu tiesību ievērošanu praktiski ir neiespējama. Pašvaldības nespēj pilnvērtīgi pildīt tām deleģētos uzdevumus, tādēļ bāriņtiesas jāreformē par valsts iestādēm, kas veicinātu vienotu izpratni, vienotu praksi bērnu tiesību ievērošanā valstī. Tiesībsarga birojs aicina bāriņtiesas nodot valstij, iespējams, tās varētu būt Tieslietu ministrijas (TM) pārraudzībā.
VK padomes locekle I. Vārava par revīzijā pieredzēto uzteica arī pozitīvo tendenci, ka pēdējos gados arvien mazāk mazie bērni nonāk bērnunamos un pavada tajos arvien īsāku laiku. Viņasprāt, situācija uzlabojas arī tāpēc, ka sabiedrība mainās. Tā revidenti spriež, jo ir tikušies ar daudziem cilvēkiem, kuriem patiesi rūp šo bērnu liktenis, – audžumammām no Audžuģimeņu apvienības, fondu “Terēze” un “Plecs” pārstāvjiem, Zvannieku saimes un vēl daudziem citiem cilvēkiem.
