Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vai pāreja uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās ir antikonstitucionāla? Meklēt atbildi uz šo jautājumu pēc vairāku nedēļu pārtraukuma Satversmes tiesa atsāk šodien, 19. martā, turpinot izskatīt lietu par izglītības ieguves valodu nosakošajām normām. LV portāls atskatās uz tiesas uzklausīto ekspertu viedokļiem, kurus tie pauda februārī notikušajās diskusijās. Otrdienas tiesas sēdes norisei var sekot LV portāla tiešraidē.
Satversmes tiesas sēdes ar lietas dalībnieku piedalīšanos trešā diena:
Satversme tiesa 26. februārī sāka izskatīt partijas “Saskaņa” Saeimas frakcijas deputātu prasības pieteikumu. Tajā apstrīdētas izglītības reformas nostādnes par pakāpenisku atteikšanos no bilingvālās izglītības un pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā vidusskolās atbilstību vairākiem Satversmes pantiem. Tie ir pamatlikuma 91. pants, kurš nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, 112. pants, kurā nostiprinātas ikviena tiesības uz izglītību, uzliekot valstij par pienākumu nodrošināt bezmaksas pamatizglītību un vidējo izglītību, kā arī 114. pants, kurš garantē nacionālo minoritāšu tiesības, tostarp tiesības saglabāt savu identitāti. Lietas izskatīšana sākta 26. februārī un turpinājās 27. februārī, kad Satversmes tiesa izsludināja sēdē pārtraukumu līdz 19. martam.
Kā zināms, ar grozījumiem Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā noteikta pakāpeniska pāreja uz vispārējās vidējās izglītības ieguvi tikai latviešu valodā, procesu noslēdzot 2021./2022. mācību gadā.
Vairāki Satversmes tiesas uzaicinātie eksperti februārī notikušajās diskusijās norādīja, ka līdzšinējā situācija izglītības valodas regulējumā joprojām atspoguļo padomju okupācijas radīto stāvokli un ir pretrunā valsts leģitīmam mērķim veidot saliedētu sabiedrību.
“Izglītības politikas pamatā ir padomju okupācijas seku likvidēšana un uz kopīgām vērtībām balstītas integrētas sabiedrības veidošana,” pauda socioloģe, Latvijas Universitātes profesore Brigita Zepa. Viņa arī norādīja: oficiālā saziņas valoda padomju periodā bija krievu valoda, tādēļ slāvu jaunieši latviešu valodu apguva ļoti nepilnīgi, savukārt latviešu skolēniem krievu valoda bija jāmācās pastiprināti. “Rezultātā izveidojās valodu zināšanas un lietošanas asimetrija,” secināja profesore. Taču, atjaunojot valstisko neatkarību, Latvijai kā nacionālai valstij bija leģitīms uzdevums veidot integrētu nāciju, kurā viens no piederības elementiem ir kopēja valsts valoda.
Izglītības politikas pamatā ir padomju okupācijas seku likvidēšana un uz kopīgām vērtībām balstītas integrētas sabiedrības veidošana.
“Prasības pieteikumam nav pamata, jo nodrošinām iespēju uzturēt mazākumtautību identitāti, bet vienlaikus veidojam saliedētu sabiedrību, kas ir iespējams tikai un vienīgi uz labi apgūtas valsts valodas pamata,” vērtējot konstitucionālo sūdzību, uzsvēra arī Latvijas Universitātes prorektore, bijusī izglītības ministre Ina Druviete, norādot, ka reformas kontekstā piedevām jāņem vērā Latvijas ģeopolitiskā situācija un vēsturiskie apstākļi.
Savukārt Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks un politiskais direktors Jānis Mažeiks norādīja: 25 gadus mērķtiecīgi īstenotā izglītības reforma pamatā bija nepieciešama – tas izriet no okupācijas laikā realizētās migrācijas politikas un rusifikācijas politikas. “Viena no minēto politiku sekām bija stāvoklis, kāds izveidojās pēc neatkarības atgūšanas, proti, Latvijā de facto pastāvēja segregācijas principā balstīta skolu sistēma,” skaidroja ministrijas pārstāvis, norādot, ka tās likvidēšana atbilst valsts kopējās politikas mērķim veidot saliedētu sabiedrību. Šādā gaismā ministrija pāreju uz latviešu valodu mazākumtautību skolās skaidrojusi arī starptautiski.
Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu tiesībām neparedz, ka valsts valodas proporcijai mazākumtautību skolās vajadzētu būt tādai, kādu to par vēlamu uzskata mazākumtautībām piederošie, bet dokuments “nosaka vispārējos principus, kā optimāli organizēt izglītības procesu tā, lai tiktu ievēroti valsts izglītības sistēmas standarti, prasības un kvalitāte un vienlaikus ievērotu pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt savu etnisko identitāti un valodu”, skaidroja pētnieks Reinis Āboltiņš.
2005. gadā Satversmes tiesa savā spriedumā atzina, ka bērnu un viņu vecāku subjektīvās vēlmes apgūt izglītību noteiktā valodā neprevalē pār valsts pienākumu nodrošināt pienācīgu un līdzvērtīgu izglītību visiem izglītojamiem neatkarīgi no viņu etniskās piederības, atgādināja Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina. Viņa arī aicināja jautājumu par valodas lietojuma mazākumtautību skolās atbilstību Satversmei skatīt saistībā ar tās priekšvārda tvērumu, kurā minēts, ka vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. “Satversmes preambulas teksts un veids, kā tā ir sagatavota, norāda uz līdzsvaru, kā turpmāk interpretējamas gan Satversmes normas, gan to likumu normas, kas Satversmē iekļautos principus nostiprina konkrētās tiesību jomās,” pauda ministrijas pārstāve.
Vairāki eksperti apšaubīja sūdzības iesniedzēju argumentu, ka pāreja uz mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā pazeminās izglītības kvalitāti mazākumtautību skolās, bet vēlāk – šo skolu audzēkņu konkurētspēju, jo virknē priekšmetu sekmju līmenis centralizētajos eksāmenos nacionālo minoritāšu skolās esot tāds pats vai pat augstāks nekā skolās ar latviešu mācību valodu. Turklāt, kā norādīja daļa ekspertu, latviešu valodas īpatsvara palielināšana mazākumtautību izglītībā aplūkojama saistībā ar patlaban notiekošo pāreju uz kompetenču pieejā balstītu izglītības modeli, kura mērķis ir veicināt skolēnu konkurētspēju nākotnē.
Reforma jau sekmējusi jauniešu konkurētspēju paaugstinošās latviešu valodas prasmes, vērtēja B. Zepa. 1996. gadā, tai tikko sākoties, kādā pētījumā tikai 36% aptaujāto, kuru dzimtā valoda ir krievu, atzina, ka viņu latviešu valodas zināšanas ir labas vai viduvējas, bet 22% šādu prasmju nav bijis vispār. Savukārt 2008. gadā šie skaitļi sasnieguši jau attiecīgi 73% un 7%.
Latvijā de facto pastāvēja segregācijas principā balstīta skolu sistēma.
Reaģējot uz šo atziņu, sūdzības iesniedzēju pārstāvis Boriss Cilevičs jautāja: ja jau mazākumtautību skolēnu latviešu valodas zināšanu līmenis paaugstinās, kāpēc nepieciešams tās proporciju nacionālo minoritāšu skolās vēl palielināt? Uz to B. Zepa atbildēja: reformas virsmērķis ir beidzot pāriet uz vienotu izglītības sistēmu valstī.
Savukārt I. Druviete atzina: “Ir jānoraida priekšstats, ka citu valodu apguve varētu traucēt dzimtās valodas attīstību vai zināšanu apguve citā valodā varētu būt šķērslis zināšanu līmeņa paaugstināšanai. Pēdējā laikā šādi argumenti vairs neizskan. Ir gandrīz simtprocentīgi pierādīts, ka multilingvāla izglītība paaugstina gan emocionālo, gan intelektuālo personības attīstības līmeni.” I. Druviete arī norādīja: centralizēto eksāmenu rezultāti mazākumtautību skolās apliecina audzēkņu spēju izmantot apgūto latviešu valodas vārdu krājumu un prasmi stāstīt par noteiktiem apgūtiem tematiem, tomēr pilnībā nenodrošina plaša vārdu krājuma attīstību nozarēs, kuras skolā netiek apgūtas. Mācoties latviešu valodu tikai kā atsevišķu mācību priekšmetu, apgūt pilnībā to būtu iespējams tikai tad, ja krievu valoda Latvijā nebūtu tik pašpietiekama, secināja valodniecības speciāliste.
Lai gan mazākumtautību vidū ir novērojams progress latviešu valodas prasmju ziņā, to joprojām nevar sacīt par valodas lietošanu, norādīja I. Druviete. Tam esot vairāki iemesli, kas saistīti ar informatīvo telpu, ideoloģiju, kā arī pastāvošajiem ieradumiem un stereotipiem. “Tas viss joprojām nav ļāvis situāciju veidot atbilstīgi oficiālās valodas vispārpieņemtajām funkcijām. Un fakts, ka šeit vēl pastāv šī sašķeltā skolu sistēma, vismaz psiholoģiski ir pamatā tam, ka neformālajā komunikācijā latviešu valoda joprojām nav ieguvusi tādas pozīcijas, kādās tai vajadzētu būt,” rezumēja kādreizējā ministre.
Valsts pienākums ir radīt skolās vidi, kurā valsts valodas lietošana ir norma, norādīja Saeimas Juridiskā biroja vecākā juridiskā padomniece Ilze Tralmaka. Proti, valstij ir jātiecas nodrošināt valsts valodas apguvi tādā līmenī, kas cilvēkam ļauj būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim un saņemt visas valsts sniegtās iespējas. Tādējādi latviešu valodas prasme nevis diskriminē mazākumtautībām piederošos, bet, gluži pretēji, nodrošina Satversmē paredzētās vienlīdzīgās iespējas visiem, skaidroja parlamenta juriste.
Viena no būtiskākajām problēmām, uz ko saistībā ar pāreju uz latviešu valodu mazākumtautību skolās norāda to pārstāvji, ir pedagogu nesagatavotība, lai savu priekšmetu pietiekami kvalitatīvi mācītu latviski. “Galvenais resurss ir skolotāji, un šobrīd tā ir vislielākā problēma. Ne tikai mazākumtautību skolās, bet arī skolās ar latviešu mācību valodu. Pirms diviem mēnešiem es ievietoju sludinājumu, ka skolai nepieciešama latviešu valodas skolotāja. Diemžēl neviens nepieteicās,” atklāja Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas direktore Svetlana Semenko. Tas reformas oponentiem savukārt devis pamatu aizrādīt, ka pāreja uz valsts valodu nacionālo minoritāšu skolās notiek pārāk strauji.
Uz citu iespējamu fundamentālu problēmu norādīja R. Āboltiņš – reforma notiekot no otra gala. Proti, pāreja uz mācībām latviešu valodā, kā to ieteicot arī EDSO, būtu jāsāk nevis ar vidusskolas, bet ar jaunākajām klasēm, tādējādi skolēniem ļaujot labāk sagatavoties pārmaiņām.
19. martā viedokli par izglītības ieguves valodu Satversmes tiesā aicināti izteikt: Izglītības un zinātnes ministrijas Juridiskā un nekustamo īpašumu departamenta direktora vietniece Daiga Dambīte, Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle, Izglītības un zinātnes ministrijas padotības iestādes “Latviešu valodas aģentūra” direktora vietniece Dace Dalbiņa un Valodas attīstības daļas vadītāja Dr.philol. Inita Vītola, Kultūras ministrijas kultūras ministres ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos Mārtiņš Kaprāns un Mediju politikas nodaļas vadītāja Aiga Grišāne. Savu viedokli sniegs arī tiesībsargs Juris Jansons, Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta vecākā eksperte Dr. paed. Liesma Ose un Rīgas 34. vidusskolas direktore Natālija Rogaļeva. Tiesas sēde būs atklāta un būs redzama Satversmes tiesas mājaslapā.
