Situācija bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” guva plašu rezonansi sabiedrībā un izgaismoja virkni sistēmisku problēmu.
Nozariski sadrumstalota sistēma; zināšanu trūkums par atbalsta nepieciešamību; neskaidrība, kur vērsties pēc atbalsta; atbalsta un speciālistu nepieejamība; neizpratne un simptomu neatpazīšana visos sabiedrības līmeņos, sākot ar ģimeni un beidzot ar pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, ģimenes ārstiem, politikas veidotājiem – tās ir galvenās Pārresoru koordinācijas centra ziņojumā par nepieciešamiem uzlabojumiem starpnozaru sadarbībā un palīdzības sniegšanā bērniem ar psihiskiem, attīstības un uzvedības traucējumiem1 minētās problēmas.
Kāpēc trūkst bērnu psihiatru
Jau sākotnēji kā viena no problēmām izkristalizējās speciālistu trūkums. Nepietiekamā skaitā ir ne tikai psihiatri (jo īpaši bērnu psihiatri), bet arī klīniskie psihologi, ergoterapeiti u. c. Veselības inspekcijas vadītāja Indra Dreika zināja teikt, ka Ārstniecības personu reģistrā ir reģistrēti 253 psihiatri, no tiem 208 strādā valsts un pašvaldības iestādēs. Savukārt bērnu psihiatru ir vien 44, no tiem 19 ir vecumā no 60 līdz 82 gadiem.
“Valsts sektorā strādā 34 bērnu psihiatri, turklāt daļa tikai uz pusslodzi, ceturtdaļu slodzes vai pat sešpadsmitdaļu slodzes,” situācijas nopietnību uzsvēra Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Elmārs Tērauds. Pārējo laiku speciālisti praktizē privātajā sektorā, kur atalgojums atšķiras pat desmitkārtīgi.
Diemžēl speciālistu trūkumam tūlītējs risinājums nav rodams, lai kāds arī netiktu piešķirts papildu finansējums. “Bērnu psihiatrija ir apakšspecialitāte, kuras iegūšanai nepieciešams par 2 gadiem ilgāks laiks rezidentūrā nekā pamatspecialitātē. Kopumā, lai iegūtu bērna psihiatra sertifikātu, ir jāmācās 12 gadus,” norādīja Ņikita Bezborodovs, sertificēts bērnu psihiatrs. Šogad rezidentūrā bērnu psihiatrijā no 5 vietām nepieteicās neviens students. Esot gan plānots, ka, sākot ar nākamo gadu, bērnu psihiatriju varēs apgūt kā pamatspecialitāti, kas, iespējams, varētu piesaistīt vairāk jauno ārstu.
Kā vienu no iemesliem vājajai interesei par šo profesiju diskusiju pārstāvji minēja arī zemo prestižu sabiedrībā, kam pēdējā gada notikumi nav nākuši par labu. Prof. Biruta Kupča norādīja, ka sava ietekme ir arī medijos izplatītajam priekšstatam par trakonamiem, kuros cilvēki tiekot mocīti briesmīgos apstākļos. Tas kopumā rada noraidošu sabiedrības attieksmi gan pret psihiatriju, gan garīgās veselības nozīmi.
Finansējums neatsver cilvēcību
Viena no diskusiju pievienotajām vērtībām bija izvairīšanās atrunāties ar ilggadēju finansējuma trūkumu veselības nozarei kopumā. Naudas trūkums nevar attaisnot vienaldzīgu attieksmi pret bērnu likteņiem, kas tiek samalti nesakārtotas sistēmas dzirnakmeņos. Kā diskusiju noslēgumā norādīja tiesībsargs Juris Jansons: “Vispirms ir cilvēka pamattiesības, kas cita starpā nozīmē savstarpēju izpratni un cieņpilnu attieksmi vienam pret otru, tai skaitā bērnu. Nauda, budžets – tas ir tikai pēc tam.”
Tādējādi konferences laikā cita starpā tika meklētas arī atbildes, kā uzlabot apstākļus psihiatriskajās ārstniecības iestādēs, nodrošinot draudzīgu un saprotamu komunikāciju ar pacientu (pacienta informētās piekrišana pēc 14 gadu vecuma), vecāku klātbūtni ārstniecības iestādē, iespēju apgūt izglītību, ilgstoši uzturoties stacionārā, u. c. Tie ir jautājumi, kas dažādās ārstniecības iestādēs šobrīd tiek risināti dažādi un reizēm ir organizatorisks attieksmes, ne finansējuma jautājums.
“Apsekojot psihiatriskās slimnīcas, novērojām, cik atšķirīga var būt pieeja kaut vai telpu izkārtojumā, pieļaujot vai nepieļaujot personīgo mantu paturēšanu, kontaktus ar tuviniekiem,” norādīja Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas Prevencijas daļas juriste Kristīne Freiberga. Atšķirības ir arī pielietotajā ārstniecības taktikā. “Ja vienā iestādē ļoti daudz pielieto ierobežojošos līdzekļus, tad citās tikai retos gadījumos. Vietām ir izteikta polifarmācija, pārlieka medikamentu lietošana. Taču kopumā ir ļoti grūti salīdzināt ārstniecības pakalpojuma kvalitāti, ja nav vienotu standartu, vadlīniju, kādas būtu nepieciešams izstrādāt,” secina I. Dreika.
Ne visiem pacientiem būtu jānonāk slimnīcā
Kā norādīja Veselības inspekcijas vadītāja, šogad veicot pārbaudes psihiatriskajās slimnīcās, konstatēts, ka lielai daļai tur stacionēto bērnu, iespējams, vispār nebūtu jāatrodas. Viņasprāt, bērniem, kam nepieciešama uzvedības korekcija vai jānosaka invaliditāte, ir iespējams palīdzēt ambulatori, sadarbojoties dažādiem speciālistiem, kas būtu lētāk un efektīvāk. Tāpat itin bieži slimnīcā nonāk bērni, kuriem ir atkarības problēmas, kuru ārstēšanai stacionārā nemaz neesot specializētas programmas.
“Pārbaudot dokumentāciju, var konstatēt nepietiekoši argumentētus nosūtījumus, neatbilstošu ārstēšanu un citas problēmas,” secina Veselības inspekcijas vadītāja. Viņa pastāvošo sistēmu salīdzina ar ātrvilcienu, kas sāk ceļu ģimenē vai bērnunamā ar galastaciju – psihoneiroloģiskā slimnīca. “Atbalsta staciju” pa ceļam vienkārši nav vai netiek izmantotas. “Būtu jāvērtē, kāpēc sabiedrībā joprojām tiek uzskatīts, ka bērna ievietošana slēgtā vidē stacionārā ir vislabākais un vieglākais ceļš uz efektīvu rezultātu,” secina I. Dreika.
Rosina veidot psiholoģiskā atbalsta dienestu
Diskusijās un kopīgā darbā šī gada laikā Pārresoru koordinācijas centra vadībā ir tapis ziņojums, kurā apkopotas identificētās problēmas un sniegts redzējums starpnozaru sadarbības uzlabošanai, lai nodrošinātu savlaicīgu un labāku palīdzības sniegšanu bērniem ar psihiskiem, attīstības un uzvedības traucējumiem, kā arī antisociālu uzvedību.
Ziņojumā secināts, ka būtiska loma ir preventīvai un visaptverošai atbalsta sistēmai, kas agrīni novērstu un mazinātu emocionālo un psihisko traucējumu veidošanās riskus bērniem un jauniešiem, kā arī konstatētu pirmās pazīmes atbalsta nepieciešamībai jau ģimenē vai skolā. Tāpēc būtiski palielināt ģimenes ārstu kompetenci agrīni atpazīt psihiskus traucējumus. Savukārt, lai nodrošinātu augsti kvalificētu izglītības, veselības un sociālās jomas speciālistu komandas darbu, tiek piedāvāts institucionāls risinājums veidot pedagoģiski psiholoģisko atbalsta dienestu ar struktūrvienībām – centriem reģionos. Centrā pēc iespējas tuvāk bērnu dzīvesvietai tiktu koncentrēti gan speciālistu pakalpojumi, gan konsultatīvs atbalsts vecākiem, sākot no psihisko un uzvedības traucējumu brīža bērnam, līdz pārdomāta ārstēšanas un rehabilitācijas plāna sastādīšanai un īstenošanai, tādējādi mazinot iespēju, ka bērns nonāk psihoneiroloģiskajā slimnīcā, audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem vai sociālās korekcijas izglītības iestādē, tā turpinot radīt veselības, sociālo un ekonomisko slogu turpmākās dzīves laikā.
Kopumā diskusiju dalībnieki bija vienisprātis, ka darāmā ir ļoti daudz, taču, visticamāk, šīs sāpīgās problēmas joprojām netiktu kustinātas, ja ne tiesībsarga saceltā trauksme šī gada sākumā.
1 Pārresoru koordinācijas centrs. Ziņojums par nepieciešamiem uzlabojumiem starpnozaru sadarbībā un palīdzības sniegšanā bērniem ar psihiskiem, attīstības un uzvedības traucējumiem, kā arī antisociālu uzvedību.
