Pirmais Latvijas Ministru padomes priekšsēdētājs – pirmās valdības pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gada maijā vadītājs – bija Ivars Godmanis. Šonedēļ 5. septembrī notikušajā diskusijā viņš sprieda, ka vienkāršotas attīstības nav – ir gan krīzes, gan pacēlumi. “Vai tiešām ir tik slikti, ka viss ir jāmaina un jāsāk pilnīgi no jauna? Tāds viedoklis dominē sociālajos tīklos. Kāds tam ir pamats? Vai tas, ka joprojām Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 67% apmērā no Eiropas Savienības (ES) valstu vidējā līmeņa? Tāpēc jānoķer kaimiņi un jātiek pie viņu dzīves līmeņa,” sprieda ekspremjers.
Viņaprāt, Latvijai ir trīs vaļi, uz ko balstīties: ģeogrāfiskā vieta, kuru izmantot tirdzniecības attiecībās, ostās, dzelzceļā, meži un lauksaimniecības produktu ražošana.
Jānosaka prioritāte
“Latvijai pietrūkst un absolūti ir nepieciešama vismaz viena ilgspēlējoša prioritāte, kas attīsta valsti, nevis tikai tērē budžeta līdzekļus. Tas ir pirmais, par ko valdībai jādomā, tad valsts iegūs savu attīstības impulsu,” uzsvēra Valdis Birkavs, norādot – kaimiņvalstij Igaunijai šāda prioritāte ir digitālā ekonomika.
“Lielākā bagātība ir nacionālais resurss – katrs cilvēks ir ārkārtīgi liela vērtība. Tādēļ, pirmkārt, ir jānodrošina lietas, kas saistās ar cilvēka spēju dot vairāk nekā līdz šim. Otrs svarīgs attīstības faktors ir produktivitāte. Ja arī esam pazaudējuši tik daudz cilvēku, kas ir emigrējuši, ja attīstītu tādu pašu darba ražīgumu kā Vācijā, pat nepamanītu, ka zaudēti cilvēki. Ar valsts līdzekļiem ir jāatbalsta produktivitātes celšana daudzās nozarēs. Trešais svarīgais faktors ir izglītība. Augstākajai izglītībai latviešu valodā ir jābūt bez maksas, turpretī citās valodās – par maksu. Pārāk maz ieguldām ilgtermiņa lietās, pārāk daudz esam aizņemti, domājot tikai par rītdienu,” pārliecināts V. Birkavs.
Tam, ka izglītība ir ļoti svarīga, piekrita arī Māris Gailis: ”Cilvēki jauc cēloņus ar sekām. Vienīgais variants, kā to labot, ir panākt, lai cilvēki sāktu kritiski domāt. Tikai izglītots cilvēks ir spējīgs domāt. Kāds dos uzdevumu robotiem un mākslīgajam intelektam. Ir jāpanāk, lai latviešu ir vairāk tajā pusē, kas raksta IT programmas. Tuvāko desmitgažu laikā pazudīs desmitiem un simtiem profesiju – šoferi, zāles pļāvēji, pārdevēji u. c. Ar to ir jārēķinās.”
M. Gailis saskata valsts negatīvo tendenci: valsts līmenī ir notikusi pārlieka birokratizācija. “Mana sieva dokumentāciju uz Rīgas pilsētas būvvaldi par Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju veda ar smago mašīnu.”
Optimisms, lai dzīvotu šajā valstī
Trīsreiz Ministru prezidenta amatā bijušais Andris Šķēle piekrita V. Birkavam, ka Latvijai ir trīs svarīgas lietas: tauta, darba ražīgums un izglītība. “Pats svarīgākais, lai cilvēki būtu optimisma pilni un gribētu šajā valstī dzīvot. Manas pirmās valdības laikā (Ministru prezidents laika posmā no 1995. gada 21. decembra līdz 1997. gada 6. augustam – red.) valsts parāds bija 215 eiro uz vienu cilvēku, bet tagad – pāri par 5000 eiro. Vai tiešām tik daudz reižu ir audzis darba ražīgums? Vai tik daudz reižu ir augusi labklājība? Tā bija padošanās, izdabāšana finanšu oligarhijai, kādā brīdī kāda kļūda, apkraujot valsti ar parādiem, kuriem būtu bijis jāpaliek privātajā sektorā,” sprieda A. Šķēle.
Viņš uzskata, ka ir jādara viss, lai noturētu Latvijā cilvēkus un viņu skaits atjaunotos, jo Latvija ir pietiekami liela, bet iedzīvotāju ir krietni par maz. “Darba ražīgums ir tas, kas cilvēkiem dos papildu optimismu, jo darba ražīgums ir tas, kas izšķirs nākamos desmit gadus. Tagad Eiropas Savienībā notiek sacensība – kura valsts ir ražīgāka, tā arī piesaistīs investīcijas,” vērtēja bijušais premjers.
Par izglītību viņš sprieda, ka Latvijai ir jābūt valstij, uz kuru cilvēki brauc mācīties. “Esmu pārliecināts, ka daļa no viņiem optimisma pilnā valstī gribēs arī palikt. Tas laiks, tā mūsu spēja nav bezgalīga, spēja iet mazumā, kā redzam – katru gadu, un tam ir jāpieliek punkts.”
Jāceļ ekonomika
Savukārt Vilis Krištopans uzskata, ka Latvijā būtu jāpaceļ ekonomika nevis par 5% no iekšzemes kopprodukta gadā, bet ideālā gadījumā – pat jādubulto. “Dzīve jārada pēc iespējas lētāka, bet tā tas tagad nav – tā ir dārgāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Monopolisti – “Latvijas Gāze”, “Latvenergo”, “Rīgas ūdens”, “Rīgas siltums” u. c. – drastiski ceļ dzīves dārdzību,” uzskata V. Krištopans.
“Pasaule ir pārmaiņu priekšā, kādu – to nezinām,” secināja Andris Bērziņš. “Nevaram noliegt demokrātiju un uzskatīt, ka lietas sakārtos absolūtais vadonis. Tās ir bīstamas tendences, kuras saklausu sabiedrībā un medijos. Nākamajām valdībām tas ir jāņem vērā. Otra lieta: dzirdu – stāsimies laukā no ES, no NATO, tad tūlīt būs atpakaļ Krievijas tranzīts. Tās ir blēņas – nedrīkstam palikt vieni paši. Trešā lieta, ja gribam uzplaukumu: ir jāveido pēctecība. Ir divas ministrijas, kas no politisko partiju piederības viedokļa ir gājušas no rokas rokā – Izglītības un zinātnes ministrija un Veselības ministrija. Līdz ar to nekādas nopietnas strukturālas reformas nebija notikušas. Tas būtu visbīstamākais Latvijas valstij – ja šajās ministrijās notiktu pēctecības pārrāvums, ja jauns ministrs reformas pārkārtotu citādi. Ir jādod iespēja reformas pabeigt, nedrīkst kaut ko pamest pusratā, nepadarīt līdz galam. Tā ir bijusi pēdējā laika lielākā problēma. Iespējams gan, ka, reformas īstenojot, nāksies ko koriģēt.”
Kritizē veselības aprūpi
Einars Repše pieļāva, ka Latvija varētu ieviest labāko izglītības, veselības aprūpes sistēmu un piedāvāt lielāko iespējamo radošo un uzņēmējdarbības brīvību pasaulē. Izglītības jomā viņš galveno uzmanību pievērstu dabaszinātnēm, inženiertehniskajai zinātnei.
E. Repše kritizēja veselības aprūpes reformu, kas ir klibojusi visus 25 gadus. “Latvijā nekad nav bijusi ne privāta, ne valsts veselības apdrošināšana. Obligātā veselības apdrošināšana nekad nav darbojusies kā apdrošināšana. Arī pašreizējā sistēma ir tikai veids, kā uzlabot nodokļu iekasēšanu un turpināt valstij administrēt līdzekļus.”
Viņš uzskata, ka veselības aprūpē valda sociālisms ar šai iekārtai raksturīgajiem trūkumiem – kvotām, rindām, nepieejamību utt. Viņaprāt, Latvijai būtu vajadzējis pārņemt Nīderlandes veselības aprūpes sistēmas pieredzi, kādu īsteno privātie apdrošinātāji.
E. Repše uzsvēra, ka demogrāfijas jautājumu risināšanai būtu jāpiesaista gudrākie prāti, jo tā ir arī daudzu citu attīstīto valstu, piemēram, Japānas, problēma. Un Latvijai ir jābūt gatavai arī globāliem klimata un ekonomikas satricinājumiem.
Vara un valdība
“Ar izglītības sistēmas palīdzību ir jāveicina kritiski analītiskā domāšana, kuras trūkst visos līmeņos,” sprieda Indulis Emsis. “Pasaules modernākais ierocis ir vāji informēta sabiedrība, kura tiek barota ar viltus ziņām, ar neanalītiskiem faktiem, un tādējādi šī sabiedrība tiek pārvaldīta.”
Otra Latvijas attīstībai svarīgākā lieta ir vara un valdība. Viņaprāt, katru gadu vara arvien vairāk attālinās no valdības. “Tauta sagaida no valdības varēšanu, lēmumus, bet vara tiek atdota starptautiskiem un pašmāju ieteicējiem. Īstu problēmu vietā tiek risināti sīkumi. Cilvēki arvien vairāk uzticas populistiem, brīnumdariem, reformatoriem, kas sola daudz ko, bet paši nezina, kā notiek lietas. Kā viņi īstenos reformu, ja nav instrumentu?”
Viņaprāt, Latvijai ir visi priekšnoteikumi, brīnumnūjiņa zaļas valsts pamatiem – meži, tīri ūdeņi, dabas resursi. Tas ir ārkārtīgi daudz. “Redzu sapni – Latviju kā ekosociālu valsti,” tā I. Emsis.
Pārdala, nevis rada līdzekļus
Aigars Kalvītis uzsvēra, ka lielā mērā Latvijas attīstība būs atkarīga no mums pašiem, no cilvēkiem. “Esam radījuši tādas sabiedrības domāšanas veidu, kas grib pārdalīt iegūtos līdzekļus, bet nav līdzekļu radītāju. Netiek domāts, kā attīstīt ekonomiku, kā nopelnīt naudu. Lielākā daļa enerģijas tiek tērēta, lemjot, kā pārdalīt nopelnīto. Mums ir jādomā, kā radīt sabiedriskos līdzekļus, lai būtu vairāk, ko dalīt. Ir vairāk tērētāju nekā radītāju. Bet, kad būs nauda, būs arī labklājība.”
Viņaprāt, otrs milzīgs izaicinājums ir: kā izdzīvot globalizācijas apstākļos kā Latvijas tautai? “Pie lielās tautas staigāšanas, kas tagad notiek, nevaram būt izolēti. Mēs nekādus instrumentus pretī globalizācijas politikai neliekam, lai būtu gudrāki, izglītotāki. Latvijai ir risks pazust globalizācijas ūdeņos.”
“Mums ir jākļūst par zināšanu ekonomikas valsti,” sprieda Laimdota Straujuma, piebilstot, ka Latvijā ir ārkārtīgi zema produktivitāte, bet bez izglītības šos jautājumus atrisināt nevar. Turklāt svarīgi ir arī sociālās nevienlīdzības jautājumi, tie rada populismu it visur pasaulē.
Pašreizējais Ministru prezidents Māris Kučinskis uzsvēra, ka Latvija nevar atļauties otrreiz palikt viena, ir vajadzīgi sabiedrotie. “Dzīvojam globālā pasaulē, kas mainās. Ir jārunā par ekonomiku un attīstību. Ir jābūt straujākiem, vairāk uzmanības jāpievērš digitālajai ekonomikai, produktivitātei, izglītībai un zināšanām. Ja gribam paātrinājumu, jāsamazina birokrātija. Jādabū iekšā gudri prāti, zinātnieki, no kuriem mācīties un augt, viņiem ir arī jāsamaksā.”
