Čekas informatori. Vai visi vienā maisā bāžami?

2014. gadā izveidotā vēsturnieku komisija, kura vairāku desmitu speciālistu sastāvā nodarbojusies ar VDK darbības zinātnisku izpēti, noslēdzot savu darbu, secinājusi: līdz šim plašākai sabiedrībai nepieejamie VDK dokumenti, sekojot citu postkomunistisko valstu piemēram, ir nododami atklātībai. Tādējādi sabiedrības acu priekšā nonāktu apmēram četru ar pusi tūkstošu personu vārdi, kuri atrodami aģentu jeb tā dēvēto stukaču kartotēkā. Šie cilvēki galvenokārt ir 80. gadu beigu jeb “perestroikas” perioda aktīvie aģenti, no kuriem daudzi joprojām ir dzīvi.

Vervēja visos sabiedrības slāņos

Totalitāros režīmus, tostarp Padomju Savienības kompartijas vadīto, raksturo centieni sev pakļauto sabiedrību turēt pēc iespējas lielākā kontrolē un būt informētiem par cilvēku prātos notiekošo, lai nepieļautu jebkādas vērā ņemamas pretestības rašanos. Tādējādi aģentus VDK vervējusi no visiem Latvijas PSR iedzīvotāju slāņiem – vervēja gan kolhozu traktoristus un rūpnīcu strādniekus, gan ievērojamus kultūras un sabiedriskos darbiniekus, secina viens no VDK zinātniskās komisijas locekļiem, kurš pētījis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) telpās slepenības režīmā glabāto aģentu kartotēku, Ojārs Stepens.

Specdienesta savervēto vidū bijuši pat nepilngadīgie, skolēni. Aģentūras etniskais profils atbildis kopējam Latvijas PSR iedzīvotāju etniskajam sastāvam – nedaudz vairāk kā puse savervēto aģentu bija latvieši, tiem proporcionāli sekoja krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji un citi, konstatējis pētnieks. Arī VDK savervēto aģentu izglītības līmenis atbildis vispārējam Latvijas PSR iedzīvotāju izglītības spektram – vervēti aģenti gan ar augstāko, gan vidējo, gan pamata izglītību.

VDK aktīvās aģentūras kartotēkas tematiskajā uzskaitījumā, balstoties uz aģentu nodarbošanos, dzīvesvietu, prasmēm, interesēm, pagātnes un citām pazīmēm, minēta virkne kategoriju, kas vēlreiz apliecina VDK iespiešanos visos sabiedrības slāņos:

• Aģenti, kas agrāk sadarbojušies ar vācu un citiem ārvalstu izlūkdienestiem.
• Aģenti, kas ilgu laiku dzīvojuši kapitālistiskajās valstīs vai bieži braukuši komandējumos uz kapitālistiskajām valstīm.
• Aģenti no repatriantu, reemigrantu vidus, kas ieradušies no ārzemēm pēckara periodā.
• Aģenti, kuriem ir radi kapitālistiskajās valstīs, strādā valsts darbā, ārzemju pārstāvniecībās, institūtos, policijas struktūrās, militārajās iestādēs, tūrisma firmās, ir ārzemju pretpadomju formējumu dalībnieku vidū.
• Aģenti, kurus var izmantot izmeklēšanas un atpazīšanas pasākumos, piemēram, nacistiskās Vācijas okupācijas varas struktūrās strādājušie, tā sauktās Arāja komandas, policijas soda bataljonu dalībnieki, “Pērkoņkrusta” bijušie locekļi u. c.
• Aģenti, kas prot svešvalodas.
• Aģenti, kas strādā Zinātņu akadēmijā un tās institūtos, augstākajās mācību iestādēs, ministrijās un rūpnīcās, svarīgos dzelzceļu un ūdensceļu transporta iecirkņos.
• Aģenti pēc darba profila (zinātnes darbinieki, mākslas darbinieki, mediķi, mācību iestāžu mācībspēki, korespondenti, žurnālisti, sportisti, inženieri, studenti, lauksaimniecības speciālisti utt.).
• Aģenti, kam ir vieglās pasažieru automašīnas, vasarnīcas, atsevišķi dzīvokļi, laivas, jahtas.
• Aģenti, kurus var izmantot izstrādē pret ebreju, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu, armēņu un citām tautībām.
• Aģenti no reliģisko kultu vadošo darbinieku vidus.
• Aģenti no filatēlistu, kolekcionāru, radioamatieru vidus.
• Aģenti, kas izcietuši ieslodzījumu par valsts noziegumiem labošanas darbu nometnē.
• Aģenti – homoseksuālisti; sievietes, kuras var izmantot ārzemnieku kompromitēšanai.
• Pāru aģenti.
• Aģenti, kas dienesta vajadzībās var sistemātiski izbraukt uz republikas rajoniem un citiem PSRS apgabaliem.
• Aģenti, kuriem ir iespējas darba apstākļu vai stāvokļa dēļ apmeklēt personīgos dzīvokļus (ātrās medicīniskās palīdzības dienests un cita veida medicīniskais personāls, radiotelefonu tīkla darbinieki, gāzes pārvaldes vai elektroenerģijas pārvaldes darbinieki, apdrošināšanas aģenti u. c.).
• Aģenti, kas dzīvo valsts vai kara noslēpuma slepenības režīma objektu rajonos.
• Aģenti ārzemnieki – angļi, amerikāņi, francūži, holandieši, zviedri, grieķi u. c.

VDK informatori dalīti arī pēc darbības profila. Atbilstoši alfabētiskajai kartotēkai izdalītas sešas kategorijas:

1. aģenti – galvenokārt VDK informatori. Tomēr VDK vervēto aģentu vidū varēja būt arī personas, kuras veica dažādus sevišķos uzdevumus, piemēram, nacionālo partizānu grupu izsekošanu četrdesmito gadu otrajā pusē;
2. rezidenti – personas, kuras sadarbojās ar VDK un koordinēja vairāku aģentu darbību;
3. konspiratīvo un tikšanās dzīvokļu turētāji – personas, kas VDK uzdevumā nodrošināja iespēju VDK darbiniekiem un aģentiem izmantot tām pieejamās telpas;
4. slepenie informatori – personas, kas uzturēja sakarus ar VDK darbiniekiem, bet tomēr netika noformētas kā aģenti, lai arī ieviesa šādas kategorijas – slepenā informatora – personas lietu; šādas kategorijas kartīšu ir ļoti maz, tās ieviestas pamatā 1990. gadā un 1991. gadā;
5. vervēšanas kandidāti – personas, kuras nonāca VDK interešu lokā un ar kurām tika uzsākti kontakti nolūkā tās vēlāk aktīvi izmantot;
6. aģenti sevišķajam periodam – nereti šajā kategorijā iekļāva personas, kas sava darba un citu apstākļu dēļ, piemēram, kara gadījumā netiktu pakļautas iesaukšanai armijā un līdz ar to varētu tikt izmantotas mobilizēto aģentu vietā. Tomēr varēja būt arī cits VDK intereses pamatojums, piemēram, ir konstatēts vismaz viens gadījums, kad aģents sevišķajam periodam tika vervēts ar noteiktu uzdevumu, par ko liecina piezīmes kartītes aizmugurē – pēc attiecīgā VDK darbinieka uzaicinājuma iesaistīties pretinieka izlūku un diversantu grupu apkarošanā un vietējo ekstrēmistu grupējumu apkarošanā, atklāj O. Stepens, norādot: par līdzcilvēkiem lielāko kaitējumu nodarījušajām no minētā uzskaitījuma atzīstamas pirmās divas kategorijas – aģenti un rezidenti.

Bijušajā Austrumvācijā trešdaļa vervējamo piedāvājumu kļūt par aģentu noraidīja. „Cilvēkiem ir svarīgi zināt, ka varēja arī pateikt nē. Daudzi aģenti netika piespiesti, bet sadarbojās brīvprātīgi, aiz pārliecības,” uzsver Dienviddānijas Universitātes profesors Helmūts Millers-Ensbergss, kurš ar savu pieredzi par represīvo iestāžu aģentūru bijušajā komunistiskajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā dalījās jūnija vidū Jūrmalā notikušajā VDK izpētes komisijas rīkotajā zinātniskajā konferencē par totalitāro režīmu valsts drošības dienestu personālu.

Katram pēc nopelniem

VDK aģentu atšķirīgais darbības profils atšķirīgi liek klasificēt viņus arī pēc nodarītā kaitējuma smaguma, kas ir sevišķi svarīgi, šo personu vārdus nododot atklātībā, jo tie visi nav pelnījuši vienlīdz smagu nosodījumu, atzīst H. Millers-Ensbergss. Norādīt uz minētajām informatoru spektra atšķirībām ir vēsturnieku uzdevums, bet likumdevēju pienākums – ņemt to vērā, sagatavojot uz personu sadarbību ar čeku attiecināmos likumus. Latvijas iestāžu rīcībā gan ir aģentu kartītes ar norādi uz VDK nodaļu, kura aģentu savervējusi, bet ne dokumenti ar informatoru aktivitāšu izklāstu, kas ļautu pilnībā novērtēt katra šāda cilvēka darbības rezultātus, tostarp tās morālos aspektus. 

Aģentu kategorija, kuru vārdi Vācijā nav izpaužami, ir nepilngadīgie, jo valsts atzinusi, ka viņi bijuši par jaunu, lai pilnībā apzinātos savas rīcības sekas. Konstatēts ap pusotram tūkstotim šādu aģentu, no kuriem jaunākajam bija 11 gadi, un tie lielākoties vervēti, lai iegūtu ziņas par noskaņojumu un aktivitātēm jauniešu subkultūras grupās, skaidro H. Millers-Ensbergss. Nepilngadīgi ziņotāji vervēti arī Latvijas PSR. Pieejamā informācija par tiem nav pilnīga, taču, pēc Satversmes aizsardzības biroja (SAB) sniegtām ziņām, jaunākais aģents bijis 15 gadus vecs, dzimis 1975. gadā, skaidro O. Stepens, norādot, ka starp VDK aģentiem jauniešiem lielākoties bijuši studenti, tehnikumu audzēkņi, nevis skolēni.

Pētnieki, tiekot pie plašākai sabiedrībai nepieejamiem VDK dokumentiem SAB telpās tikai šā gada sākumā, nav paguvuši izskatīt tos visus, taču Saeima komisijas darbu nepagarināja, tāpēc tai joprojām nav informācijas par visiem “čekas maisos” atrodamajiem aģentiem. Kā norāda komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, neizpētītas palikušas ap 900 kartītēm. Komisija iesaka čekas dokumentus pakāpeniski digitalizēt un publicēt tiešsaistē ne vēlāk kā līdz 2028. gada maijam, publiskošanu sākot jau šā gada jūlijā, ja politiķi izšķirsies par šādu soli. 

Ne tikai VDK un aģenti

VDK informatoru vidū nebija tikai aģenti. Ar ziņu pienešanu čekai nodarbojās valsts iestāžu vadītāji, kolhozu priekšsēdētāji, kā arī vienkārši padomju pilsoņi, kuri brīvprātīgi nosūdzēja savus līdzcilvēkus – kaimiņus, darbabiedrus un pat tuviniekus, pavēstot par reāliem vai pat iedomātiem viņu uzskatiem un aktivitātēm, kas kaut kā varēja kaitēt padomju varai. Tieši šī ziņu pienesēju kategorija vērtējama kā visamorālākā, lēš VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis vēsturnieks Arturs Žvinklis.

Šādu ziņojumu pamatā varēja būt gan informatora ideoloģiskā pārliecība, gan gluži personiska atriebība. Piemēram, pētnieks norāda uz gadījumu, kad kāds jūrnieks, atgriežoties pēc ilgākas prombūtnes, pārsteidzis savu draudzeni, viņaprāt, kompromitējošā situācijā citu vīriešu sabiedrībā. Greizsirdības iespaidā vīrietis centies sagādāt šai sievietei nepatikšanas, ziņojot čekai, ka viņa gatavojas bēgt uz ārzemēm, kas, kā ticis noskaidrots, nav atbildis patiesībai.

Taču bija arī gadījumi ar daudz nopietnākām sekām, kas nodevības upurim varēja maksāt kriminālapsūdzību un nonākšanu ieslodzījumā vai izsūtījumā. Ziņošanas iemesls varēja būt arī triviāla mantkārība. Kā zināms, pagājušā gadsimta 40. gados deportāciju upuru vidū bija cilvēki, par kuriem tika ziņots, lai pēc izsūtīšanas informatori varētu piesavināties viņu īpašumu – dzīvokļi, māju, zemi.

Kā būtiska padomju represīvā aparāta daļa uzlūkojama arī virkne justīcijas iestāžu pārstāvju – prokurori, kuri sankcionēja režīma oponentu arestus un pratināšanas, uzturēja apsūdzības tiesās, tiesneši un piesēdētāji, kuri sagatavoja notiesājošus spriedumus, kā arī mediķi, kuri ekspertīžu slēdzienos pretpadomju politiskos uzskatus definēja kā psihisku saslimšanu pazīmes, norāda VDK izpētes komisijas loceklis vēsturnieks Gints Zelmenis.

Taču galvenā atbildība par čekas darbību gulstas uz Latvijas PSR Komunistiskās partijas (LKP) vadību, kuras padotībā tā atradās un kurai bija centrālā loma LPSR pārvaldes sistēmā. Likumprojektā, ar ko zinātniskā komisija iesaka aizstāt līdzšinējo VDK likumu, vispirms paredzēts publicēt tieši kompartijas nomenklatūras personas lietas ar biogrāfijām, sākot ar okupācijas režīma vadības – LKP Centrālās komitejas pirmo sekretāru Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika un citu režīma vadītāju – lietām.

Vai bažas ir pamatotas?

Vai nenotiks sabiedrības šķelšanās un kādreizējie ziņu pienesēji netiks vajāti, vai nenotiks linča tiesas? Bažas par šādu iznākumu, ja čekas aģentu vārdus nodotu atklātībā, gadiem ilgi bijušas par pamatu to Latvijā nedarīt. Tomēr citu postsociālisma valstu pieredze par minēto risku piepildīšanos neliecina.

“Ir pagājuši 25 gadi, taču nekas tamlīdzīgs nav noticis,” Vācijas pieredzi atklāj H. Millers-Ensbergss. Viņš norāda: sadarbība ar totalitārā režīma dienestiem aģenta statusā Vācijā nav krimināli sodāma, taču, pretendējot uz noteiktiem amatiem valsts institūcijās, kādreizējiem informatoriem ir pienākums šo faktu atklāt. Daudzi ir melojuši, bet tikai ceturtā daļa no pieķertajiem savas pagātnes slēpējiem ir reāli zaudējusi darbu. Turklāt nevis tāpēc, ka bija aģenti, bet tāpēc, ka valsts iestādēm sniedza nepatiesas ziņas, skaidro pētnieks. Viņaprāt, spēkā vairs nav arī politiķu argumenti, ka aģentu vārdu paturēšana slepenībā nepieciešama, lai nekaitētu šo cilvēku darba karjerai: 1989. gadā Austrumvācijā lielākā daļa ziņotāju bija vecāki par 40 gadiem. Tātad tagad viņiem jau ir vairāk nekā 70 gadu – sasniegts pensijas vecums.

Arī Ukrainā, kur pēc 2014. gadā notikušās korumpētā prezidenta Viktora Janukoviča režīma gāšanas specdienestu aģentu vārdi nodoti atklātībai, tas nekādas negatīvas sekas nav radījis, VDK izpētei veltītajā konferencē skaidroja Ukrainas Nacionālās atmiņas institūta administrācijas direktors Igors Kuļiks. “Gan Austrumeiropas valstu, gan Ukrainas pieredze liecina, ka pieeja patiesībai un pirmavotam, kas ir VDK arhīvs, vel nekad nav izraisījusi sabiedrības sašķelšanos, asiņainu atriebību vai citas neparedzamas lietas,” norādīja I. Kuļiks.

Izpēte jāturpina

Patlaban VDK darbības pētnieku prātus nodarbina jautājums, kā turpmāko čekas un visas padomju represīvās sistēmas izpēti ietekmēs šogad maijā spēkā stājusies Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula, kurai vēl jāpieskaņo nacionālā līmeņa tiesību akti. Politiķi datu aizsardzības normas var izmantot, lai aizliegtu pieeju VDK dokumentiem, bažas pauž arī H. Millers-Ensbergss, norādot: “Demokrātiskā valstī ir ļoti svarīgi informatoru dokumentus atklāt. Kamēr tie tiek turēti slepenībā, pastāv daudz riska faktoru. Arī risks, ka personas, kuras zina aģentu vārdus, tos var izmantot politikā.” Pētnieks uzskata, ka regula nav domāta sabiedrībai nozīmīgu vēstures faktu slēpšanai un represīvās sistēmas izpēte tās interesēs ir jāturpina, ieskaitot čekas dokumentu publiskošanu.

VDK zinātniskās izpētes komisijas darbam vajadzētu būt tikai pirmajam solim izpētes darbā, kas nepieciešams, lai nepieļautu padomju totalitārismam līdzīgas sistēmas rašanos nākotnē, atklājot zinātnisko konferenci Jūrmalā, norādīja Latvijas Universitātes prorektors Valdis Segliņš. Komisijas locekļi pavēstījuši par jaunas institūcijas – Publiskās atmiņas centra – izveidi, kas, ja saņems atbilstošu finansējumu, turpinās darbu okupācijas totalitārā režīma kontroles un represīvo institūciju izpētē.