NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Lidija Dārziņa
LV portāls
09. aprīlī, 2015
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Labklājība
11
2
11
2

Sabiedrībai jāgatavojas savā vidē uzņemt cilvēkus no sociālās aprūpes institūcijām

Labklājības ministrijas prezentācija "Sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem"

Arī Latvija gatavojas attīstīt individualizētus pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, lai šie ļaudis no sociālās aprūpes centriem varētu iziet patstāvīgā dzīvē. Tāds ir Eiropas uzstādījums, ko definē grūti izrunājamā vārdā – deinstitucionalizācija un paskaidro kā dzīvesvietā nodrošināta vide, lai cilvēks par sevi spēj pats rūpēties un, ja funkcionālo ierobežojumu dēļ nepieciešams, saņem arī speciālistu atbalstu.

Reformai būs arī ES struktūrfondu nauda, ko saņems plānošanas reģioni, lai veidotu pamatu šai pastāvīgajai dzīvei – infrastruktūru un pakalpojumu sistēmu. Pēc Labklājības ministrijas ieceres, piecos gados apmēram 700 cilvēki varētu atstāt sociālos aprūpes centrus, izvēloties dzīvesvietu kādā no pašvaldībām, kurā būs patstāvīgai dzīvei radīti priekšnoteikumi. Paralēli tiks samazināts ilgstošās aprūpes centru filiāļu skaits.

Jau pašreiz vietu skaits sociālās aprūpes centros (SAC)  ir "iesaldēts", un, kaut gan joprojām gandrīz 600 cilvēki gaida uz vietu kādā no SAC filiālēm, nokļūt tajā var tikai tādā gadījumā, ja  kāda vieta atbrīvojas.

Kā plānots  attīstīt sociālos pakalpojumus cilvēkiem ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem, kas notiks ar ilgstošas aprūpes institūcijām, kā iecerēts reformēt  sociālo politiku sociālo pakalpojumu sniegšanas jomā, kā arī par mītiem, kas valda sabiedrībā, un kā tos mazināt, sarunā ar žurnālistiem klāstīja Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu departamenta direktore Danute Jasjko un departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane.

Par deinstitucionalizāciju kā vienu no prioritātēm un sociālās politikas virzieniem runā visā Eiropas Savienībā. Arī Latvija ir apzinājusi savus mērķus, ko vēlētos sasniegt. Pamatmērķis ir novērst situāciju, ka cilvēkam ir jāpārceļas uz dzīvi institūcijā, jo viņam nav pieejams nepieciešamais atbalsts dzīvesvietā.

Ja cilvēkam ir nepieciešamas kaut kāds atbalsts, sociālais pakalpojums, ir dažādas iespējas, kur viņš šo pakalpojumu varētu saņemt. Diemžēl Latvijā pagaidām izveidojusies situācija, ka pārsvarā ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus cilvēki, piemēram, ar garīga rakstura traucējumiem, varētu saņemt tikai institūcijās, norāda D.Jasjko. Tas nozīmē – šie cilvēki ir izolēti no plašākas sabiedrības, viņi nav noteicēji par savu dzīvi un viņu individuālās vajadzības, visa dzīve ir pakārtota institūcijas standartizētajiem noteikumiem.

Arguments, ka "klienti un sabiedrība nav gatavi", nav pietiekams, lai atliktu virzīšanos uz alternatīvas aprūpes formām. Taču cilvēks, kas atrodas institūcijā, ļoti bieži pat nezina par savām iespējām, nezina, ko viņš var vēlēties, turklāt ar tādu cilvēku, kurš visu mūžu ir spiests pavadīt institūcijā, ir arī ārkārtīgi viegli manipulēt, uzskata D.Jasjko.

Deinstitucionalizācija ir process, kas nodrošinās cilvēkam iespēju dzīvot sabiedrībā, nevis institūcijā un nepieciešamos aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus saņemt tur, kur dzīvo, savā dzīvesvietā.

Tas nozīmē, ka cilvēkam šīs iespējas - dzīvot un iekļauties sabiedrībā - ir jānodrošina. LM speciālistu vērtējumā, no pašreizējiem aprūpes centru klientiem lielākā daļa būtu spējīga dzīvot sabiedrībā, ja būtu nodrošinājums ar sociālajiem pakalpojumiem. Protams, ka cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami individualizēti kvalitatīvi sociālie pakalpojumi dzīvesvietā, ir jānodrošina visu pakalpojumu pieejamība: mājoklis,  jādomā arī par izglītību, nodarbinātību, veselību, transportu. Līdz ar to deinstitucionalizācijas ideja ir plašāka un neaprobežojas tikai ar LM kompetenci, norāda D.Jasjko.

Sabiedrības priekšstati un maldi

Sabiedrībā ir virkne priekšstatu, ar ko tā aizbildina savu noraidošo attieksmi pret institūcijās nokļuvušajiem cilvēkiem un iespējamām pārmaiņām.

Tiek uzskatīts, ka institūcija ir ļoti laba vieta, kur dzīvot personai ar garīga rakstura traucējumiem, un ka šie cilvēki ir tik slimi, ka viņiem jābūt izolētiem. Dati gan to nepierāda. Jā, aprūpes centros dzīvo cilvēki ar garīgu atpalicību, un tādu ir 40 procenti. Par slimību var runāt citos gadījumos, ja ir šizofrēnija (38%), demence (19%) un vēl citas diagnozes (3%).

Cilvēki ir dažādi, un saslimšanas pakāpe atšķirīga. Arī cilvēkiem ar vienādu diagnozi ir atšķirīgas vajadzības un intereses. Kolektīvajā aprūpē individuāla pieeja nav paredzēta, taču jebkurš cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem var dzīvot parastā mājoklī, ja viņam tur nodrošina atbalsta pakalpojumus.

"Cilvēks, kas ilgstoši atrodas aprūpes iestādē, ļoti bieži pat nezina par savām iespējām, nezina, ko viņš var vēlēties."

Noraidošu attieksmi rada arī uzskats, ka visi psihiski slimie cilvēki ir drauds apkārtējai sabiedrībai. Slimību profilakses un kontroles centra statistika liecina, Latvijā 2013.gadā bija aptuveni 83 000 pacientu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem. Institūcijās atrodas  5500 cilvēku, tātad no visiem - 6,6 procenti. "Ja mēs sakām, ka deinstitucionalizācijas rezultātā mēs daļu cilvēku sagatavojam iziešanai patstāvīgai dzīvošanai, kā tas var apdraudēt sabiedrību, ja mums apkārt dzīvo 83 000 citu līdzīgu cilvēku un mēs to nejūtam," retoriski jautā D.Jasjko.

Risku sev un apkārtējiem persona rada, ja netiek nodrošināts individuālajām vajadzībām atbilstošs atbalsts, piemēram, medikamentu lietošanas uzraudzība, taču tāpēc vien, lai to nodrošinātu, nav jādzīvo institūcijā.

Pakalpojumiem jāatbilst četriem aprūpes līmeņiem

Dažādos pētījumos speciālisti vērtējuši, ka sociālās aprūpes centros dzīvojošajiem būtu nepieciešami četri atšķirīgi aprūpes līmeņi, kas būtu jānodrošina, lai cilvēki varētu dzīvot sabiedrībā. Protams, cilvēkiem ar ļoti smagu saslimšanu, aprūpes un rehabilitācijas pasākumu vajadzēs vairāk. Ja ir runa tikai par garīgās atpalicības gadījumiem, šiem cilvēkiem, piemēram, nekāda medikamentoza iejaukšanās nav vajadzīga.

1.aprūpes līmenis – cilvēki var dzīvot sabiedrībā bez papildu atbalsta. Tie ir aptuveni 10%  no visiem klientiem, kas atrodas sociālās aprūpes centros.

2.aprūpes līmenis – cilvēki ir jāgatavo iziešanai patstāvīgā dzīvē, atbalstam noteikti jābūt, cilvēki ir spējīgi integrēties un dzīvot sabiedrībā (33%).

3.aprūpes līmenis – nepieciešams vairāk pakalpojumu (piemēram, fizioterapeits) – 35%.

4.aprūpes līmenis – cilvēkiem nepieciešama 24 stundu aprūpe (22%).

Arī šī nepieciešamību dažādība liek uzdot jautājumu, kāpēc cilvēki ar tik atšķirīgām aprūpes vajadzībām atrodas kopā vienā institūcijā, vērtē D.Jasjko.

Tāpat neesot pamata bažām, kas nereti izskan pašvaldībās, ka deinstitucionalizācijas procesā liels skaits cilvēku vienlaikus atstās institūcijas. D.Jasjko atgādina: šie cilvēki nedzīvo ieslodzījumā, un arī pašreiz  ik gadu vairāki desmiti klientu atstāj sociālās aprūpes centrus. Kristīne Lasmane informē: 2013.gadā tādi bija 86 klienti, 71 cilvēks devās dzīvot ģimenēs, un 15 pārcēlušies dzīvot uz grupu dzīvokļiem.

Reforma, kam paredzēs ES naudu

Projektu paredzēts īstenot no 2015.gada līdz 2020.gadam. Atšķirībā no pašreizējās situācijas visām projektā iesaistītajām personām tiks nodrošināti individuāli atbalsta pakalpojumi jaunajā dzīvesvietā, kuru cilvēks varēs izvēlēties.

Lai cilvēki varētu atgriezties sabiedrībā, sākt patstāvīgu dzīvi, pašvaldībās ir nepieciešama atbilstīga infrastruktūra (grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri, specializētās darbnīcas), kā arī jāsagatavo paši klienti (tostarp veicot katra cilvēka izvērtējumu, lai apzinātu viņa vajadzības), jāpārkvalificē speciālisti.

Reforma tiks veikta par struktūrfondu līdzekļiem. Plānošanas reģioni būs projekta īstenotāji un naudas saņēmēji, kas sadarbojas ar pašvaldībām (un cita plānošanas reģiona pašvaldībām) sabiedrībā balstīto pakalpojuma izvietojuma plānošanā, kā arī organizēs visu projekta aktivitāšu īstenošanu.

Projektā ir runa par diviem fondiem. No Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējums būs, lai sagatavotu klientu, pārkvalificētu darbiniekus, sniegtu pakalpojumus, savukārt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzekļi paredzēti sabiedrībā balstītu pakalpojumu sistēmas, infrastruktūras izveidei.

Katrs klients šogad un 2016.gadā tiks novērtēts un atbilstoši novērtējumam tiks noteikts nepieciešamais pakalpojumu klāsts gadījumam, ja cilvēks atstās  aprūpes centru. Katrs plānošanas reģions, pamatojoties uz klientu individuālo vajadzību novērtēšanu, veidos savu plānu ar klientu vajadzībām, speciālistu apmācību, klientu sagatavošanu, nepieciešamo pakalpojumu klāstu. 2017.-2019.gadā tiks veidota infrastruktūra, lai nodrošinātu pakalpojumus.

Paredzēts, ka projekta ietvaros pakalpojumu pieejamība dzīvesvietā jānodrošina 2100 cilvēkiem. Līdz 2020.gadam aprūpes centrus atstās 700 cilvēki. Turklāt pakalpojumi jānodrošina vēl 1400 cilvēkiem, kuri jau tagad dzīvo sabiedrībā, tajā skaitā arī tiem, kuri kādu iemeslu dēļ varbūt jau ir iestājušies rindā uz vietu valsts aprūpes centrā.

Savukārt, ja tiek veidota alternatīva institūcijām, tad no tām pakāpeniski būtu jāatsakās, jo no valsts budžeta viedokļa būtu ļoti nelietderīgi finansēt divas sistēmas vienlaikus – gan sabiedrībā balstītus pakalpojumus, gan institūcijas, norāda D.Jasjko. Pašreiz Latvijā ir 30 valsts aprūpes centru filiāles. Pakāpeniski samazināsies arī līgumorganizāciju skaits, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un bērniem.

Struktūrfondu nauda ir paredzēta konkrētam laika periodam – projekta finansējumam divus gadus. Pēc tam šos pakalpojumus finansēs no valsts budžeta. Patlaban rindā uz vietu sociālās aprūpes centrā ir gandrīz 600 cilvēki. Aprūpes centros papildu vietas netiek veidotas, norāda K.Lasmane. Cilvēki, kas gaida rindā, arī tiek iekļauti to 1400 skaitā, kuriem būtu jānodrošina pakalpojumi dzīvesvietā kā alternatīva ievietošanai ilgstošās aprūpes centrā.

Pašreiz viena klienta dzīvei aprūpes centrā no valsts budžeta tiek izdoti vidēji 500-520 eiro mēnesī. Atbilstoši jau minētajiem aprūpes līmeņiem, kas jānodrošina katram cilvēkam, arī izmaksas alternatīvajiem pakalpojumiem (dzīvesvietā) būs atšķirīgas. Ja pirmajam līmenim pietiks ar grupu dzīvokli, ja nav radinieku, pie kuriem viņš var dzīvot, izmaksas lēstas 200 eiro mēnesī. Pārējiem trim līmeņiem, ņemot vērā nepieciešamo papildu atbalstu, izmaksas ir augstākas – attiecīgi gandrīz 500 eiro, 600 eiro un nedaudz virs 700 eiro mēnesī par visu pakalpojumu kopumu.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU